Latviešu mākslinieks Kristaps Ģelzis. Foto: Zane Iltnere

Ja kāds sapratīs citādi kā es – lai! Svarīgi, lai tam visam būtu pietiekama jauda un skatītāju emocionāli ievilktu un nopietni piesietu. 

Tātad tu mēģināsi aizkustināt ar glezniecības līdzekļiem? 

Citādi to nenosauksi... 

Vai glezniecība ir aizkustinošāka par citiem medijiem?

Laukumu proporcijas iespaido, krāsa, telpiskums. Protams, tas nebūs tā, kā skatīties ierāmētu gleznu un abstrahēties no vietas, kur tā atrodas. Darbi iekļausies kontekstā arī ar to, ka būs acīmredzami ūdeņaini. Aizbraucot uz Venēciju, ir skaidri  jūtama cita atmosfēra un cits tonis. Tur ir pilnīgi cits zilais nekā te ziemeļos. Domāju, ka bildes būs tuvākas tam, nevis latviskās krāsu īdēšanas noskaņojuma pārnesums uz Venēciju. Es darbu veidoju rēķinoties, kur tas atradīsies un kā tam, manuprāt, vajadzētu būt saskaņotam ar vietu. Ne ar konkrēto telpu, bet Venēciju, Vidusjūru. Tu, izburzījies pa visām ielām, starp kanāliem, ūdeņiem, tipāžiem pēkšņi nonāc vietā, kura ir savādāka, bet nav pretrunā ar ģeogrāfisko kontekstu. Arī mēs dzīvojam pie jūras, bet mūsu krāsu paletē nav azūra! Būtu nepiedodami nepasvītrot šo priekšrocību. Es nevēlos kā lielais Ego uzspiest mākslas darbu, par kuru visi čukst, ka tas obligāti jāredz, bet ir pilnīgi vienalga, kurā pasaules vietā tas izstādīts. Pieņemsim, ja ir plāns šo darbu vēlāk izstādīt Rīgā, krietni jāpadomā, kādā vietā to vispār var izdarīt. Cēsīs, kur pirmoreiz pierādījās, ka šāda veida mākslas darbs iedarbojas, arī konteksts bija svarīgs. Mācos no pieredzes, toreiz izstādei darbi bija jau sagleznoti mājās, bet beigās es tos noņēmu un pārgleznoju visu no nulles uz vietas. Nevar eksportēt noskaņu. Es sagaidu, ka skatītājs jutīs lielāku pārliecību, ja redzēs, ka viss izdarīts uz vietas. Viņs noteikti noticēs man vairāk. Vienmēr jau var noprast, vai darbs ir vienkārši aizvests un nokrāmēts, vai telpa ir pilnībā pārveidota mākslas faktam...

Vai tev ar Venēciju ir kādas personiskas attiecības?

Man ir personīgie iespaidi, kam nav nekāda sakara ar profesionālajām lietām. Profesionālu attiecību man nav – ja ar to saprot regulāru braukšanu uz biennālēm divdesmit gadu garumā.  Man ir personīgi pārdzīvojumi –  kā katram. Šī pieredze iespaido manu krāsu izjūtu. Ne jau attieksmes vai sižeta ziņā, bet neartikulējamu vīziju virzienā. Virziens ir uz harmonisku nepretenziju. Tā neapzināti pasvītrojot lietas par kurām man nav vairs pilnīgi nekādas intereses. Jo es sāku stabilāk justies mākslā (pilnīgi pretēji ikdienai!), jo vieglāk atmest ambiciozo daļu. Ja baigi gribas piekabināt mākslas darbam visādas ekstras, tas var pat traucēt. Tas it kā ietin vatē mākslas darba īsto kodolu, prioritātes. Man nav arī simtprocentīgas pārliecības, kas tieši tagad tā ir pareizi rīkoties, bet kaut kā intuitīvi ar Daigas [D. Rudzāte, ekspozīcijas komisāre – V.V.] palīdzību es lēnām pierodu pie domas, ka atmest liekvārdību būtu labākais risinājums.