Latviešu mākslinieks Kristaps Ģelzis. Foto: Zane Iltnere

Virzība uz klusumu 0

Intervē Vilnis Vējš
15/05/2011 

Intervija ar Kristapu Ģelzi (1962), Latvijas pārstāvi 54. Venēcijas biennālē 2011. gadā.

Pastāsti par Venēciju! Nu jau visam vajadzētu būt izdomātam... Kas tur būs redzams?

Tas ir vissmagākais temats. Nekas nav skaidrs. Viss mainās... Notiek materiāla pretestība.

???

Piemēram, izmērs. Bija jādabū jauns papīrs, to ruļļos atveda no Vācijas. Telpa pieprasa, lai tā platums būtu vismaz divi metri. Es līdz šim biju gleznojis uz vatmana, bet šis jaunais papīrs ir nepārbaudīts. Tas vairāk uzsūc ūdeni, tādēļ ir sarežģīti pludināt. Pamatīgi jāmitrina, it sevišķi lielā izmēra dēļ – kamēr vienā galā slapjš, otrā jau ir pieķēris. Tādas lietas. Es biju iedomājies, ka iesākšu darbu mājās, bet tagad esmu atlicis – strādāšu pie baltas lapas, uz vietas. 

Viss darbs taps Venēcijā?

Ekspozīcijā būs divas zonas – viena gleznojumu grupa līdzīga oriģinālajai iecerei izstādīta “zilajās” gaismās, bet otra – ievadzona, kas būs parastajā apgaismojumā. Tajā būs pāris “tīri” akvareļi, kam vajadzētu būt kā noskaņas pieteikumam, bet bez visiem tiem elektriskajiem efektiem. Viss laiks ir pagājis piešaujoties, bet svētīgi. Pārkodu, kā jārīkojas, lai visas nepatikšanas, kas varētu būt tur, ir jau apzinātas un piedzīvotas. Darbā pilnībā koncentrēšos uz gleznošanu, bet man jāatzīstas, ka es neesmu līdz kaulam pieredzējis gleznotājs, man ir ļoti grūti izmantot gleznotāja rutīnu. Es varbūt koķetēju ar noformēšanu, nevis ar gleznošanu. Tā jau parasti jaunradē notiek – ko tu nemāki, tas iznāk vislabāk. Projektā vēl bija pieteikts tāds kā objekts “Solārijs” ievadtelpā – “vizkoma” [LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas – V.V.] stilā, dizainīgi glezniecisks.  No tā es esmu atteicies. Paliku pie tīri krāsu gleznojumiem, kuriem jāpauž noteikts noskaņojums. Darba interpretācijas atslēga būs izlasāma katalogā, un arī uz vienas no ievada bildēm.

Zilās gaismas tu jau esi izmēģinājis... 

Cēsīs [Cēsu mākslas festivālā 2009. gadā – V.V.] bija ļoti saturisks mākslas darbs. Tāda īsta pasaciņa. Šoreiz saturam jāveidojas ar pašspēku. Tas būs atkarīgs, kā skatītājs izjutīs sevi telpā. Labi, neliela anotācija palīdzēs ievirzīties pareizajā uztveres gultnē, bet interpretācija ir katra paša rokās, vai viņš uztver noskaņu vai ne.