Andrē Vida. Foto: Lindsey Rome

Dzirdēt mākslu, redzēt mūziku 0

Saruna ar saksofonistu un komponistu Andrē Vidu

Anete Ašmane
29/07/2015

Par “fizisko komponistu” dēvētais skaņradis un saksofonists Andrē Vida (André Vida) ir viens no mūsdienu mūzikas pārstāvjiem, kas nemitīgi eksperimentē ar skaņu, tās estētiku, uzstāšanās formu, jauniem izteiksmes līdzekļiem un iedvesmas avotiem. Viņš nemēģina nošķirt vizuālo mākslu no mūzikas – viņa izpratnē abas nozares papildina viena otru un veido nedalāmu veselumu gan mākslinieka profesionālajā, gan personīgajā dzīvē. Atvērts visam jaunajam un nebijušajam, viņš meklē tiešāko veidu, kā uzrunāt publiku.

Pirms pāris gadiem jau uzstājies Rīgā festivāla “Skaņu mežs” ietvaros, 30. jūlijā Kalnciema kvartālā Andrē caur mūziku pastāstīs, kas viņa dzīvē mainījies, kas svarīgs pašlaik, kas viņu uzrunā un saista.

Kā cilvēkiem, kas neko nezina par Andrē Vidu, jūs paskaidrotu, kas esat? 

Mans moto ir “Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ, divi uz priekšu”. Mani nedaudz nomāc, ka vienmēr ir solis atpakaļ, tāpēc izdomāju, ka jāskaita citādi. (Smejas.) Es spēlēju saksofonu, vienmēr to spēlēšu, bet parasti iesaistu arī citus elementus. Man patīk sadarboties ar citiem cilvēkiem, māksliniekiem, kaut gan šī informācija neko nemaina, jo ceturtdien Rīgā uzstāšos viens – sadarbošos pats ar sevi.

Kas jūs iedvesmo radīt mūziku? 

Visvieglāk būtu teikt, ka mans piecus mēnešus vecais dēls Jula. Bet pirms tam... Man vienkārši patīk labas, īstas lietas. Tādas, kas neatdarina ko citu. (Ieraudas Jula.) Lūk, piemēram, mans dēls – viņš ir tik iedvesmojošs, jo nemēģina izklausīties pēc kāda cita, viņš ir viņš pats. Iedvesmojos arī no savas sievas (latviešu māksliniece Evelīna Deičmane – A. A.). Viņa ir lieliska māksliniece, kam piemīt spēja mākslā izpaust humora izjūtu. Tā nav vienīgā vērtība viņas mākslā, bet, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.

Jā, ļoti svarīgi to darīt gaumīgi un nenonākt līdz prastam humoram ar lētiem jokiem.

Tieši tā! Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Mani iedvesmo, ka viņa nepārkāpj to lēto joku līniju. Mākslinieki, kuri spēj izpaust humora izjūtu, nepataisot sevi par klauniem, mani vienmēr iedvesmo. Un šī spēja ir ļoti svarīga arī mūzikā. (Andrē izņem Julu no ratiņiem.) Katru reizi, kad viņš pamostas, viņš ir citā vietā. Tas ir līdzīgi kā ar mani – kad spēlēju, zaudēju realitātes izjūtu, ieeju tādā kā transā, un tad pēkšņi it kā pamostos, redzot sev priekšā daudz cilvēku, kas mani vēro. Tad domāju, ka atkal ātri “jāpazūd”. 

Jums izveidojusies cieša sadarbība ar vizuālo mākslu. Kas ir aktuālākie projekti?

Pašlaik kopā ar sievu veidojam multivizuālu instalāciju festivālam Insomnia Norvēģijā. Strādājam pie monstriņiem, bet, kad tas būs izdarīts, es radīšu šūpuļdziesmas, kas ieaijās monstriņus miegā. Kopā ar mākslinieku Anrī Salu strādāju pie projekta festivālam Freeze Londonā. Nupat prezentējām darbu Havanas biennālē, tas saucas To Each His Own in Bridges. Tā ir muzikālo tiltu kolekcija, nedaudz grūti to paskaidrot. Varbūt jūs zināt, ka popmūzikā ir tāds rakstības veids – ir piedziedājums, pants un trešā daļa, uz kuru ved tā sauktais tilts. Tilts aizved uz daļu, kas vēl nav bijusi un nav nekādā saistībā ar to, kas skanējis. Mēs salikām šos tiltus kopā, un tie ved uz vietām, kur citos apstākļos neviens nebūtu nonācis, bet neved atpakaļ, jo seko nākamais tilts. Šis projekts ilga daudzus gadus, tagad beidzot to pabeidzam un veidojam ierakstu. Tas ir ļoti interesanti, bet bez visa tā – tikai Jula.


Andrē Vida. Bez nosaukuma. 1995

Kā veidojusies jūsu ciešā saistība ar mākslu? 

Tas laikam tādēļ, ka es vienmēr uzstāšanos esmu uzskatījis par ļoti vizuālu lietu. Esmu nodarbojies ar grafiku, savās partitūrās izmantojis grafiskas formas, bet nesauktu sevi par mākslinieku. Evelīna un Anrī ir lieliski mākslinieki, kāds es nekad nebūšu. Es reiz būšu lielisks mūziķis. Domāju, ka skaņu improvizācija ir tuva tam, kā tu redzi skaņu. Šajā ziņā arī vienmēr esmu juties tuvs vizuālajai mākslai. Ļoti bieži domāju kategorijās, kā vizualizēt skaņu vai otrādi. Arī klausoties ierakstu, mirklī, kad aizveru acis, uzreiz redzu kaut ko. To varētu saukt par redzēšanu ar ausīm. Ja pareizi atceros, kādā no Šekspīra lugām vīrietis sacīja, ka var dzirdēt savas mīļotās seju. Es domāju daudz abstraktāk, tomēr vienmēr, klausoties mūziku, redzu formas, līnijas. Tas laikam vienkārši ir veids, kādā mani audzināja klausīties džezu un mūziku, kas rodas konkrētajā mirklī.

Esat sadarbojies ar vairākiem māksliniekiem, mūziķiem, literātiem. Ar kuriem veidojusies veiksmīgākā sadarbība?

Es veicu muzikālu interpretāciju vienam Lorenca Vīnera tekstam. Kādā Dānijas muzejā viņš novietoja teksta stendu pretī okeānam. Man tas vienmēr licies ļoti iedvesmojoši. Viņam pieder arī lieliskā frāze: “Es negribu kādam, kurš dodas uz darbu, sabojāt dienu. Es gribu sabojāt visu viņa dzīvi.” Es viņu ļoti respektēju, tā ir perfekta iecere, ko īstenot. (Smejas.) Ļoti veiksmīgi sadarbojos arī ar Anrī [Salu], viņam vienmēr ir pilnīgi skaidrs, ko viņš dara. 

Tā bija viņa izstāde, kurā sniedzāt aptuveni 400 pusstundu garus koncertus septiņu nedēļu garumā, vai ne? 

Jā, tieši tā. Tagad mēs domājam par vēl vienu šādu notikumu. Anrī gribēja, lai esmu viņa izstādē kā dzīvā laika atskaite. Es staigāju cauri izstādei dabiski, kā viegls vējš. Vairākās telpās bija Anrī filmu fragmenti, kas sākās pakāpeniski. Viņš gribēja, lai esmu kā dzīvais interprets, kas tās aktivizē. Man tas likās intriģējoši – brīvība interpretēt dažādu veidu video, dažādus medijus, mākslas instalācijas konkrētajā brīdī, jo es visas 400 reizes improvizēju. Tāpat bija interesanti būt ar dažādu veidu publiku un redzēt, kā mainās enerģija izstādes laikā. Spēlēt tik daudz bija izaicinājums, bet arī veids, kā vairāk iepazīt sevi. Tie bija deviņi pusstundu ilgi koncerti dienā. Pirms tam domāju – vai nepienāks brīdis, kad man pietrūks ideju un vairs nebūs, ko teikt? Kas būs tās lietas, ko atkārtošu atkal un atkal?


Anri Sala. „3-2-1.“ 2011. Dzīvā performance un skats no Anri Salas izstādes Serpentine galerijā Londonā
(1. oktobris – 20. novembris, 2011). Foto: © Sylvain Deleu

Vai šie deviņi īsie koncerti dienā nekļuva par rutīnu?

Jā, kļuva. Bet tur jau tā lieta – mēs taču vēlamies rutīnu savā dzīvē. 

Bet, to ieguvuši, vēlamies atkal salauzt.

Tieši tā. Man šķiet, Šopēns teicis ko līdzīgu – jo vairāk tu centies izkļūt no viduvējības, jo vairāk tu esi viduvējība. Un viņam bija taisnība. Tāpat ir ar rutīnu. 

Esat arī atteicis kādam piedāvājumam?

Jūs prasāt, vai esmu kā mākslas prostitūta? Jāpadomā. Laikam esmu prostitūta. (Smejas.) Šķiet, ka neesmu atteicis. Nē, laikam tomēr dažreiz esmu. Es neatsaku cilvēkiem, kas mani uzaicina un zina, ko no manis sagaidīs. Atsaku tad, ja mani uzaicina cilvēki, kam nav ne jausmas par to, ko daru. Bet parasti jau mani aicina tikai tie, kas zina, ko dabūs. Gribētu teikt, ka man ir daudz veicies, bet mana mamma apgalvo, ka veiksmes koncepts neeksistē. Lietas, ko vēlies, sasniedz strādājot, daudz strādājot. Cilvēkiem šķiet, ka tā ir veiksme, bet tā nav. Labas lietas notiek, ja tu pie tām strādā. Tā viņa man stāstīja, un viņai ir taisnība. Tāpēc man ir paveicies, ka man ir laba mamma. 

Kādu mūziku jums patīk klausīties?

Tas ir lielisks jautājums! Ļoti labs jautājums! Es vairs nezinu, kas man patīk. Es meklēju kaut ko, kas man patiktu. Kopš esmu šeit [Rīgā], man patīk latviešu kormūzika, lielie kori. Gribētu to izpētīt un paklausīties vairāk. Es strādāju arī ar sava dēla “mūziku”, pētu skaņas, ko viņš rada, jo tās ļoti mainās. Ierakstu tās un veidoju tādu kā katalogu. Neesmu drošs, ka izmantošu tās ceturtdienas koncertā, bet es varētu. (Uz ielas sāk klaigāt iereibis vīrietis.) Vai šis dzērājs – ja viņš kādreiz izdos albumu, es gribētu klausīties, kā viņš reibuma stāvoklī uz ielas runā muļķības. (Smejas.) Pēdējā laikā klausos Moondog, bet nevis tāpēc, ka man viņš kādreiz būtu paticis, bet kāds man lūdza izveidot performanci, balstoties uz viņa mūziku. Varbūt to nevajag rakstīt, jo tas skan aroganti un stulbi, bet es nekad neesmu viņu sapratis. Tas ir izaicinājums viņu saprast. Viņš ir... Nē, es labāk beigšu runāt par viņu. Ko jūs pati klausāties?

Ikdienā esmu saistīta ar akadēmisko mūziku, līdz ar to visbiežāk klausos to. Man patīk arī džeza mūzika. Pēdējā laika mēģinu sākt iepazīt mūsdienu un elektronisko mūziku, bet, neko daudz par to nezinot, ir grūti saprast, ko klausīties, jo cilvēku, kas ar to nodarbojas, ir ļoti daudz.

Ja, taisnība, piedāvājums ir ļoti plašs. Arī man tā bija. Sākumā biju džeza mūziķis, un, kad satiku savu skolotāju Entoniju Brekstonu, man nebija ne jausmas, ko viņš domā, kāpēc dara to, ko dara. Man viņš likās pilnīgi dīvains. Bet es biju atvērts, un pēc tam tas pilnībā izmainīja manu dzīvi. Tu satiec kādu cilvēku, izproti, ko viņš dara, un tev atveras pilnīgi cita pasaule.


Entonijs Brekstons un Andrē Vida koncertā. Foto: Frank Schindelbeck

Kā nonācāt pie Brekstona?

Tā bija nejaušu apstākļu virkne. Bieži vien es daru lietas ačgārni – iestājos skolā un tikai tad sāku pētīt, kas tur īsti māca mūziku. (Smejas.) Es gribēju studēt mūziku, bet vecāki nevēlējās, lai to daru. Sākumā viņi pretojās šai domai, bet pēc tam padevās, jo saprata, ka mainīt manu izvēli nebūs iespējams. Ieraudzīju Brekstonu, man viņš likās ļoti intriģējošs. Dabūju viņa ierakstu un domāju: “Kas tas ir?” Likās, ka man viņš jāsatiek un jāsaprot, ko viņš dara, kāpēc dara, ko domā. Izvēlējos viņa studiju kursu, bet tolaik biju ļoti jauns un traks. Viņš mums deva savu mūziku, kas mājās bija jāmācās, bet es to visu laiku atstāju klasē. Tas viņu, protams, nokaitināja, viņš nesaprata, kāpēc es tik uzkrītoši atstāju notis klasē uz pults, ja man tās mājās jāmācās. Kaut kad biju izlēmis paņemt notis, bet, tā kā diez gan daudz ballējos, divreiz tās pazaudēju. Trešajā reizē uzliku notis uz mašīnas jumta, aizmirsu par tām un sāku braukt. Viņa sieva atrada tās uz ielas un aiznesa viņam. Kopš tā laika biju viņa melnajā sarakstā. Viņš katru dienu visu priekšā mani apkaunoja. Sapratu, ka esmu viņu tiešām aizskāris, un vienīgais veids, kā viņš varētu man piedot un sākt ar mani runāt, ir mācīties viņa mūziku tik ilgi, kamēr varu to nospēlēt, cik vien labi spēju. Pavadīju katru brīvo stundu trenējoties.

Ziniet, viņa mūzika ir ļoti grūta, arī tās pierakstu nav viegli saprast, bet, tā kā tas viss ir uzrakstīts, tā arī jāmēģina nospēlēt, jāciena komponists. Es tiešām mācījos kā traks. Studiju kursa beigās viņš saprata, ka jūtos vainīgs. Neteiktu, ka mēs kļuvām draugi, bet viņš laikam nolēma, ka var ar mani sarunāties un nepadarīt par apkaunojumu katru mana mūža dienu. Šādā smieklīgā veidā Entonijs kļuva par manu mentoru, izvilka mani ārā spēlēt koncertus klubos un ļoti daudz man iemācīja. Ironiski, ka tikko pabeidzām projektu, kas nāks klajā aptuveni pēc mēneša. Viņam ir savs fonds (The Tri-Centric Foundation – A. A.), kurā ir arī ierakstu kompānija. Mēs tur izveidojām septiņu albumu sēriju ar džeza pianista Lenija Tristano mūziku no 1950. gadiem. Entonijs spēlēja klavieres, es – saksofonu, bija vēl arī citi mūziķi. Tas apstiprina, ka mēs līdz pat šai dienai esam draugi. Un pierāda – ja tu nokaitini pareizo cilvēku, tev izveidojas lieliska karjera. (Smejas.)


Andrē Vidas saksofona solo. L.A. Traffic Prototype. Installation Moving Scores. Eybeam NYC. 2014

Kāpēc jūs vēlējāties studēt mūziku, kad vecāki pret to tik stingri iebilda?

Bērnībā gribēju spēlēt tieši saksofonu, jo redzēju, kā kāds spēlē Pink Panther mūziku. Kad dabūju saksofonu, trenējos vismaz sešas stundas dienā. Es gribēju to spēlēt vairāku iemeslu dēļ. Galvenokārt tāpēc, ka man starp zobiem ir sprauga. Tolaik man laikam bija desmit gadi un dzīvoju pilsētiņā, kur nevienam citam nebija tādas spraugas starp zobiem. Man radās doma – varbūt varu visu dzīvi būt ar saksofonu, jo tad neviens neredzēs, kā izskatās mani zobi. Jā, es tiešām to izdomāju, tā bija stratēģija. Tā nu es spēlēju sešas stundas dienā, sāku pat staigāt pa pilsētu ar saksofonu... Labi, labi, es jokoju, nebija tik traki ar mani! Bet es tiešām kaut kāda iemesla dēļ izdomāju, ka būt par saksofonistu varētu būt laba nodarbošanās. Pārējais jau ir vēsture.

Laikam jutāt, ka tas varētu izdoties.

Jā, nebija izvēles. Saksofona spēlēšana man deva arī ko garīgu, trenēšanās katru dienu bija kā rituāls. Tas man deva ko tādu, ko nekas cits dzīvē nespēja dot. Pat ja mūzika nebūtu veids, kā es pelnu naudu (un dažreiz tā nav), tā jebkurā gadījumā būtu manas dzīves daļa. Tā nekur nepazudīs. Es spēlēšu, tas ir neizbēgami.

Kaut vai tikai Julam un Evelīnai.

Jā, kaut vai tikai viņiem. Es patiesībā gaidu brīdi, kad Jula nedaudz paaugsies, jo man ir viens saksofons, kurš ir perfektā leņķī, lai Jula, atspiedies pret mani, varētu spiest klapītes, bet es pūstu gaisu.

Tad jau pavisam drīz viņš sāks komponēt.

Viņš jau to dara – es pūšu gaisu mutes ermoņikās, bet viņš veido konkrētās skaņas ar rokām. Viņam labi sanāk. 

www.vidatone.com
soundcloud.com/vidatone