Jānuss Samma. Foto: Piia Ruber

Priekšsēdētāja stāsts Venēcijā 0

Intervija ar Venēcijas biennāles Igaunijas paviljona mākslinieku Jānusu Sammu

Šīna Malone
23/07/2015 

56. Venēcijas biennālē igauņu mākslinieks Jānuss Samma (Jaanus Samma) turpina stāstu, kuru aizsāka savā darbā “Priekšsēdētājs. Opera”, kas saņēma gan Köler balvu, gan Skatītāju simpātiju balvu 2013. gadā. Par pamatu ņemot biogrāfisku bēdīgi slavena Tartu geja, ar iesauku Priekšsēdētājs, dzīves stāstu, kombinējot instalāciju, dokumentus, arhīvu foto, filmu un fotogrāfijas, Samma ir radījis “Nav piemērots darbam. Priekšsēdētāja stāsts” (Not Suitable For Work. A Chairman’s Tale). Sammas stāsta varonis ir Priekšsēdētājs, īstajā vārdā Juhans Ojaste (Juhan Ojaste, 1921–1990), kara varonis un “ģimenes cilvēks”, kura iesauka atvasināta no amata Padomju Igaunijas kolhozā. 1964. gadā viņš tika apcietināts un izslēgts no Komunistiskās partijas dēļ viņa iesaistīšanās tolaik krimināli sodāmos homoseksuālos aktos, pēc ilgstošas un pazemojošas tiesas sekoja cietumsods. Izstādē Samma apmeklētājus nostāda aktīvā pozīcijā, liekot izspēlēt daudzas lomas vienlaicīgi – spiegojot, tiesājot, nosodot un jūtot līdzi Priekšsēdētājam, padarot apskati neērtu un tajā pašā laikā nepieciešamu.

Pēdējo gadu laikā Samma ir pievērsies Padomju Igaunijas homoseksuālās kultūras mikrostāstiem, veidojot darbus, kas ir apliecinājuši viņu, kā vienu no interesantākajiem igauņu māksliniekiem. Savā praktiskajā darbībā Samma izmanto pētniecību, dokumentus, arhīvu materiālus, subjektīvus elementus un savu māksliniecisko perspektīvu. 2011. gadā radītā audioierakstu kolekcija ar nosaukumu “Stāsti” apkopoja mutvārdu vēsturi par geju seksuālo dzīvi un sabiedrisko praksi septiņdesmito un astoņdesmito gadu Igaunijā. Uzsverot šo saietu nepieciešami slepeno raksturu, projekta AAFAGC (Applied Art For A Gay Club) jeb “Geju kluba lietišķā māksla” ietvaros tapa seši īsi video, kuros redzami vīrieši veicot lauku darbus, ar priekšnoteikumu, ka šie video bija galvenokārt paredzēti izrādei geju kluba vidē. 

Izstāde “Nav piemērots darbam. Priekšsēdētāja stāsts” atrodas Igaunijas paviljonā, kas paslēpies līkumainajās ieliņās netālu no Campo Santo Stefano. Varbūt dažiem biennāles apmeklētājiem tas šķiet mazliet nomaļus no ierastā un iestaigātā biennāles ceļa, tomēr pēc neliela pārgājiena skatītājs tiek apbalvots ar lielisku izstādi, kuru nevajadzētu palaist garām. Lai uzzinātu mazliet vairāk par izstādes idejām, es sarunājos ar Jānusu Sammu. 


Skats no izstādes „Nav piemērots darbam. Priekšsēdētāja stāsts”. Foto: Reimo Võsa-Tangsoo 

Kāda ir sajūta pārstāvēt Igauniju Venēcijas biennālē? Vai jūs izturaties pret šo izstādi tāpat kā pret jebkuru citu? Vai ir kādas īpašas problēmas un izaicinājumi, kas jāņem vērā, uzstādot izstādi uz šīs pasaules skatuves?

Centos nedomāt par to, ka pārstāvu savu valsti, jo savā prātā pārstāvu sevi, nevis valsti. Bet, kas attiecas uz pasaules skatuvi, tad jā, domāju, ka bija nepieciešams mazliet paplašināt kontekstu par dzīvi Padomju Igaunijā un dzīvi kolhozā. Tajā pašā laikā, es esmu mēģinājis izmantot fragmentus no Priekšsēdētāja stāsta, kas ir universāli un raksturīgi ne tikai padomju periodam. Piemēram, skati publiskajā tualetē ļoti labi parāda geju cruising kultūru kopumā. 

Šajā izstādē “NPD. Priekšsēdētājs stāsts” jūs iepazīstināt ar “Juhanu Ojasti” (1921–1990), kura vārdu jūs maināt un fotogrāfijās seju paslēpjat privātuma apsvērumu dēļ. Jums tika piešķirta Köler balva 2013. gadā par “Priekšsēdētājs. Opera”, ko var uzskatīt par šīs izstādes priekšteci. Vai varat pastāstīt mums mazliet par Priekšsēdētāju un kas jūs piesaistīja šim stāstam?

2011. gadā es sāku savu pētījumu par homoseksualitāti Padomju Igaunijā. Intervijās dzirdēju daudzus interesantus stāstus. Vairāki informatori dzīvīgi stāstīja par kādu puisi vārdā Priekšsēdētājs. Man likās, ka viņa dzīve ir tāds interesants gadījums – savā veidā pati padomju geja kvintesence.

Es gribēju runāt par 118. punktu, kas kriminalizēja homoseksualitāti, par cruising, par vardarbību pret seksuālajām minoritātēm, utt., un viņa dzīve nosedz lielāko daļu no jautājumiem, kurus es gribēju uzsvērt.

Protams, esmu interpretējis materiālus diezgan brīvi, mainījis detaļas, pievienojis lietas un notikumus, kas nav tieši saistīti ar Priekšsēdētāju, bet tas nav būtiski, jo neesmu ieinteresēts viņā kā reālā personā, bet plašākā stāstā par individuālo cīņu sistēmā, kurā nevari būt brīvs. 


“3,50” (No sērijas “Priekšsēdētāja stāsts”). 2015

Akronīms NSFW (Not safe for work angļu val.; NPD (Nav piemērots darbam) – latviešu val. – red.) ir ļoti mūsdienīgs termins. To varētu arī raksturot kā brīvi interpretējamu. Kādi bija jūsu iemesli, lai izvēlētos šādu nosaukumu?

Mēs vēlējāmies spēlēties ar vārdiem – lai tie atsauktos uz seksuāla rakstura materiāliem, bet arī raksturotu Priekšsēdētāja atrašanās vietu sabiedrībā. Viņš burtiski nebija piemērots darbam un zaudēja savu pozīciju kā kolhoza priekšsēdētājs, jo tajā laikā geju sekss bija nelikumīgs. Ņemot vērā, ka izstādes tālejošākais mērķis ir skatīties ne tikai pagātnē, bet arī nākotnē, mēs domājam, ka būtu labi izmantot mūsdienīgu terminu.

Pēdējo gadu laikā jūs strādājat pie slēptajiem kriminalizētās geju kultūras stāstiem padomju laika Igaunijā. Vai, strādājot ar vēsturisku arhīvu materiālu, jūs jūtat papildus spiedienu būt saudzīgam pret subjektu, vai arī procesā cenšaties saglabāt iespējami maksimālu objektivitāti?

Pētniecības un mākslas savienošana ir labs attaisnojums nebūt objektīvam. Bet, protams, savos pētījumos man nācās saskarties ar daudzu ētiskas dabas jautājumu risināšanu, jo es strādāju ar mūsdienu vēsturi, kas notikusi tikai dažas desmitgades atpakaļ. Radās daudz interesantu jautājumu, piemēram, kam šie stāsti īsti pieder? Vai tie ir personīgie stāsti, kurus mums nevajadzētu atklāt, vai arī tie ir subkultūras identitātes sastāvdaļa, ar kuru jādalās kolektīvi?

Apmeklējot izstādi, nāk prātā Hala Fostera (Hal Foster) “arhīva impulss”. Kāda ir jūsu pieeja šiem materiāliem un kāds ir jūsu darba process? Vai pētniecības procesā kļūst skaidrs, ar kura medija palīdzību šis stāsts ir jāveido? 

Es gribēju piešķirt tādu kā nobīdi, padarīt to mazāk dokumentālu. Tādēļ nolēmu stāstīt šo stāstu caur izrādi, kurā skatītāji var piedzīvot dažādos šī stāsta elementus atsevišķi. Tā, piemēram, man ir vitrīna ar butaforijām, kuras parādās arī video darbos, un skaņas loža. Loža ir svarīgākā izstādē, vieta, kur tas viss savienojas, tāda meditatīvā telpa.

Vai savā darbībā jūs jūtat atbildību atklāt un parādīt netaisnību? Ja mēs atmazgājam mūsu pagātni, domājot par vienlīdzīgākas sabiedrības radīšanu, vai mēs neriskējam aizmirst mūsu pagātnes kļūdas un to, kas mums no tām būtu bijis jāiemācās?

Es domāju, mums ir jārunā arī par to, ko cilvēki vēlas aizmirst. Esmu sapratis, ka ir svarīgi uzdot grūtus jautājumus par mūsu kopējo pagātni un tad kopā mēģināt rast uz tiem atbildes.

Izstādes horeogrāfija ir brīnišķīga, piedāvājot apmeklētājiem sekot stāstam, kas sevī iekļauj dokumentus, fotogrāfijas, objektus un filmas, kā arī skaņas instalāciju, kas izvietota bagātīgā operas ložā. Kā veidojās jūsu sadarbība ar kuratoru Eudženio Viola (Eugenio Viola), vai esat jau iepriekš strādājuši kopā?

Paldies! Es iepazinos ar Eudženio Tallinā, 2013. gadā, kad viņš bija žūrijā un es biju viens no nominantiem. Toreiz mēs daudz nerunājām, bet vēlāk es viņu uzmeklēju un piedāvāju kopā veidot Igaunijas paviljona pieteikumu konkursam. Tā kā mēs nezinājām viens otra personību un darba metodes, abi uzņēmāmies risku, bet tas ir attaisnojies, redzot, cik labs ir šīs sadarbības rezultāts. Protams, mums bija atšķirīgi uzskati par dažām lietām, bet tā jau mēdz būt sadarbībā – abām pusēm ir kaut kas jāziedo augstākiem mērķiem. Un galarezultātā, abi esam iemācījušies kaut ko jaunu.


“Publiskā tualete” (No sērijas “Priekšsēdētāja stāsts”). 2015

Filmas (“3,50 rubļi”, “Publiskā tualete” un “Tiesas prāva”) piešķir jauku kontrapunktu vēsturiskajam materiālam (kuru izstādes publikācija raksturo lietojot Alana Sekulas (Allan Sekula) atšķirības starp “instrumentālo” un “dokumentālo”). Pateicoties gleznotajiem foniem, ekrāna tekstiem un aktieru skatienu pievēršanos kamerai, mums visu laiku tiek atgādināts, ka tas, ko mēs skatāmies ir rekonstrukcija. Vai jums bija svarīgi, ka šī atšķirība ir skaidri saprotama? 

Skatītājam nevajadzētu justies pārāk ērti izstādē. Video ir jāatgādina ne tikai to, ka tā ir rekonstrukcija, bet arī jāliek apmeklētajiem sajust savu klātbūtni. Tā ir izrāde, performance ar šīs ainas novērojošu skatītāju. 

Nedrīkst nenovērtēt skatītāja lomu izstādē. Kā apmeklētājs jūs pārvietojaties no izmeklētāja uz tiesneša pozīciju. Pierādījumi tiek piedāvāti lasīšanai, objekti un filmas – apskatei un izvērtēšanai. Vai jūs plānojāt tādu skatītāja aktīvu līdzdalību, kurā viņam tiek ierādīta varas sabiedrotā loma notiesājot aktierus?

Patiešām, vienā ainā, kur parādās divi aktieri dažādās seksa pozās, viņi skatās kamerā, liekot jums saprast, ka Jūs viņus vērojat. Tas ilustrē situāciju, kas rodas, ja kāda privātajai dzīvei tiek pievērsta valsts uzmanība. Ceru, ka skatītājs sajutīs to satraucošo nemieru, kāds rodas visām iesaistītajām personām. 


„Tiesas prāva #2“ (No sērijas “Priekšsēdētāja stāsts”). 2015


„Tiesas prāva #3“ (No sērijas “Priekšsēdētāja stāsts”). 2015


„Tiesas prāva #4“ (No sērijas “Priekšsēdētāja stāsts”). 2015


„Tiesas prāva #5“ (No sērijas “Priekšsēdētāja stāsts”). 2015

Katrā no filmām tēlo tie paši divi aktieri: vecākais spēlē “Juhanu Ojasti”, bet simpātiskais, nevainīga izskata jauneklis spēlē viņa mīļāko. Spēka samēri nav tādi kā mēs būtu gaidījuši. Parasti jaunatne ir tā, ko asociējam ar nemieriem un nepakļaušanos, bet šeit mēs redzam jaunāko vīrieti spriežam sodu, tāda veidā saglabājot sabiedrības status quo. Tas man šķita savā ziņā pesimistiski... 

Tā ir interesanta piezīme, nebiju par to domājis tādā veidā. Parādīt vecumu atšķirību iedvesmoja Priekšsēdētāja dzīves stāsts. Viņš tika sodīts par homoseksuāliem aktiem, jo viņa jaunākais mīļākais nodeva viņu policijai. Īstenībā jaunākais aktieris tēlo vairākas lomas, kas savienojas vienā, un tās ne vienmēr atbilst tam, ko mēs gaidām.

Aktieris, kurš tēlo Priekšsēdētāju, filmējoties ir izgājis caur dažām atbaidošām ainām, kuras reizēm ir neērti skatīties. Filmēšanas laikā jūs strādājāt ar režisoru Marko Rātu (Marko Raat). Kā jūs tam gatavojāties un kā vadījāt aktierus? 

Video mēs filmējām kopā ar manu draugi Marko Rātu. Viņš bija gan režisors, gan arī sarakstīja scenārija gala variantu, kura pamatā bija mūsu diskusijas un mana sākotnējā ideja. Ar franču/dāņu mākslinieku Alu Masonu (Al Masson) es biju jau iepriekš strādājis un mazliet zināju arī Simeonu Sundju (Simeoni Sundja), tādēļ bija pietiekoši viegli strādāt ar cilvēkiem komandā, kuri man bija jau iepriekš pazīstami. Īpaši, filmējot grūtākās ainas, bija svarīgi, lai komandas biedri viens otram varētu uzticēties. 


„Tiesu medicīnas ekspertīze 1“ (No sērijas “Priekšsēdētāja stāsts”). 2015

Un pēdējais jautājums – vai tiem, kas nevarēja nokļūt Venēcijā, būs vēl kāda iespēja aplūkot izstādi “NPD. Priekšsēdētāja stāsts” cituviet, vai arī jūs plānojat vēl kādas izstādes nākotnē?

Cerams, ka tā pārvietosies. Noteikti Igaunijā, bet mēs apspriežam citus piedāvājumus un iespējas. Ar šo izstādi, es jūtu, ir jāņem vērā vietas konteksts un valsts, kurā tā tiks rādīta, tādēļ, iespējams, man vajadzēs veikt nelielas izmaiņas to pielāgojot. Mans mērķis ir, lai izstāde raisītu jautājumus par pagātni un nākotni, tādēļ ir nepieciešams to mainīt saskaņā ar kontekstu, lai tā labāk iedarbotos.

www.jaanussamma.eu