Jānis Putniņš. Foto: Paula Lūse

Filma, dod man pa galvu! 0

Intervija ar kinorežisoru Jāni Putniņu

Paula Lūse
08/07/2015 

Jānim Putniņam nepatīk vārds “režisors”, dodot priekšroku apzīmējumam filmdaris jeb angliski filmmaker. Ar kino saskāries jau agrā bērnībā, kad Rakstnieku namā sadraudzējies ar projekcionisti Vaļu. Pēc vidusskolas pabeigšanas, 1985. gadā iestājās LVU Svešvalodu fakultātē, bet pēc nepilna mēneša tika iesaukts armijā. Pēc atgriešanās no armijas, īsu laiku dzīvojis mežonīgā bohēmā. Apstākļu sakritības rezultātā, Putniņam radās iespēja studēt Amerikā, kur arī iemīlējis kino. Ar izcilību pabeidzis bakalaura programmu Masačūsetas Mākslas koledžā kinoveidošanas specialitātē un mācījies maģistratūrā mediju pētniecības fakultātē  Ņujorkas Valsts universitātē Bufalo. Kad no Latvijas nāca piedāvājums taisīt filmu, atgriezies dzimtenē. Autors filmām “Varmācības meditācija” (1993.g.), “Paslēpes” (2001.g.) un “Vogelfrei” (2007.g.), daudz strādājis reklāmā un ir dažu latviešu filmu producents.

Jānis Putniņš ir viens no nozīmīgākajiem kino profesionāļiem Latvijā, kuram mājās ir ap 4000 filmu oriģinālizdevumu un kurš aizdod tās noskatīties, ja iepriekš pa pastu nosūtat pastkarti, uz kuras minēts filmas režisors un nosaukums. Producents Roberts Vinovskis pirms dažām dienām sacīja, ka Putniņš par kino zina 187 reizes vairāk par jebkuru normālu cilvēku un 127 reizes vairāk par jebkuru normālu režisoru.

Kinorežisors un kino pētnieks Jānis Putniņš Cēsu Mākslas festivāla ietvaros sagatavojis avangarda filmu programmu “Ziemeļi”. Vēl trīs vakarus (10.07., 18.07., 01.08.) Cēsu koncertzāle varēs baudīt atšķirīgas Ziemeļvalstu avangarda kino programmas, kas demonstrē filmu autoru vizuālās valodas formālos meklējumus un individuālo pārliecību. Programmu noslēdz Džeka Čambersa 1970. gadā veidotā vizuāli piesātinātā filma „Londonas briedis”.


Daļa no Jāņa Putniņa kino kolekcijas

Ko nozīmē apzīmējums “avangarda kino”?

Es nezinu, ko tas nozīmē. Man šausmīgi nepatīk šīs definēšanas, tās uzreiz uzliek kaut kādus rāmjus un žogus. Saziņā tās ir kaut kādas zīmes, kaut kādi apzīmējumi, kas ļauj daudz maz sazināties par šo tēmu vai periodu. Bet man ir pilnīgi vienalga, vai tas ir vai nav avangards. Daudz svarīgāk man filmā ir tas, vai tajā ir personīgais draivs un mākslinieciskā enerģija. Ir ļoti daudz filmu, kurās tiek izmantoti eksperimentālā kino paņēmieni, bet tikpat labi tas var būt absolūti nesakārtots haoss, kurā cilvēks ir apmaldījies un nav bijis spējīgs to visu savaldīt. Man pašam arī filmu taisīšana ir bijusi tāda taustīšanās, palēnām sāc saprast, kā veidojas ritms un kompozīcijas, kurā brīdī to atdali no kaut kādas reprezentācijas. Un ar laiku sāc jau to sajust. Bet tas, protams, nenāk uzreiz.

Vai šim filmu žanram ir svarīga koncepcija?

Man liekas, ka tā nav būtiska. Bet tev ir jāsaprot, ko tu gribi izdarīt. Tas ir par to pašu, ko jūs minējāt sakarā ar skolu CalArts Losandželosā - visu laiku ir jāargumentē, jāpierāda, jāskaidro, kāpēc ir tā un ne citādi. Amerikā tāda pieeja ir visās mākslas skolās, par ko visi, kas braukuši no Latvijas, sevišķi no Latvijas Mākslas akadēmijas, ir baigā šokā, jo, redz, tās ir viņu sajūtas un noslēpums. Tur ir ļoti konkrēti jāpamato gan process, gan domu gājiens. Tas nenozīmē, ka tu izskaidro savu darbu. Ja verbāli varētu visu izskaidrot, nekādu mākslu neviens neradītu. Skaidrs, ka mākslas darbs nevar būt izkalkulēts, tiklīdz teorija nonāk līdz praksei, vienmēr ir kādas izmaiņas un atklājumi, kuriem ir jāļaujas.

Pēc Gunvoras Nelsones filmām (“Schmeerguntz”, 1965; “My Name is Oona”, 1969; “Moon's Pool”, 1973; “Red Shift”, 1984), kas 4. jūlijā tika izrādītas Cēsu Mākslas festivāla programmas ietvaros, radās sajūta, ka šim kino žanram ir ļoti izteikts fragmentārisms, filmas vairāk atgādināja kustīgu foto montāžu.

Tā ir, sevišķi otrajā un trešajā filmā veikti formāli eksperimenti, kas cieši saistīti ar kadra kompozīciju, kuros izmantoti fantastiski risinājumi. Lieliskais kadru plūdums un nemitīgā atkārtošanās Nelsonei ir ļoti raksturīgs. Katrs motīvs ieskanas pavisam savādāk. Pēdējā filma “Red Shift” ir kulminācija viņas radošajai karjerai, kur viņa to visu ārkārtīgi veikli un spēcīgi saliek kopā.


Režisores Gunvoras Nelsones filmas “My Name is Oona” publicitātes foto

Mani visspēcīgāk ietekmēja filma “My Name is Oona”. Kad skaņu celiņā sākās tā atkārtošanās “Oona, Oona, Oona...”, pārņēma transcendentāla, psihodēliska sajūta, tāds viegls transa stāvoklis…

Tieši to, ievadot šīs filmas, teicu - tām vajag atdoties. Nedomā par tām, nemēģini tās izanalizēt, ļaujies to plūdumam. Pirmajā filmā “Schmeerguntz” vēl prāts darbojas diezgan spēcīgi,  otrajā “My Name is Oona” attēls un skaņu celiņš ir ļoti daudzslāņains, pilnīgs Stīvs Raihs (Steve Reich), vai ne? Viņa slavenā 1966. gada kompozīcija “Come out” bija viens no pirmajiem samplēšanas mēģinājumiem, tiešām groundbreaking. “My Name is Oona” ir ļoti līdzīgi paņēmieni izmantoti, Raihs minēts arī titros - es gan nezinu, kā tieši viņš bijis ar šo darbu saistīts, bet paldies viņam tika pateikts. Varbūt par inspirāciju. “Moon's Pool” mani ievilka labirintā, karuselī. Absolūti pirmatnēja sajūta - atpakaļ mātes vēderā.

Ar ko atšķiras šīs programmas režisori?

Ir mākslinieciskā tipa režisori, kuriem ir izteikta vizuālā domāšana. Liekas, ka man nav ļoti spēcīga iztēle, es vairāk domāju tādās racionālās kategorijās. Visiem Cēsu programmā iekļautajiem filmdariem ir spēcīga vizuālā domāšana, viņi visi domā tēlos, glezniecība tam noteikti ir palīdzējusi.

Vai jūs ir iespējams ar kaut ko vēl pārsteigt kino?

Ik pa laikam izdodas. Tas gan notiek diezgan reti, mūsdienu kino vēl retāk. Atšķirībā no tā, kā bija pirms divdesmit gadiem, tagad viss ir pieejams. Jautājums ir, ko ar to visu iesākt? Tā ir milzīga informācijas lavīna, kas gāžas pāri. Ja zini pareizos avotus, vari dabūt visu. Varbūt es mazliet pārspīlēju, bet, jā, visu, kas pasaulē uzrakstīts vai radīts kino, var atrast. Ļoti daudz no tā ir pilnīgs junk (no angļu val. mēsls), bezvērtīgs materiāls, kam vienīgais mērķis bijis ar to nopelnīt naudu vai apmierināt personiskās ambīcijas. Bet ir ļoti daudz filmu, kurām vienkārši nav paveicies - skatījušies nepareizie cilvēki, bijusi cita konjunktūra vai kādā festivālā trāpījušās uz nepareizo žūriju. Iemesli var būt visādi. Pašam diezgan bieži bijuši visādi interesanti atklājumi. Bija tāds periods, kad es skatījos 50.-to, -60.-to gadu “lielo” franču filmu režisorus (Autant-Lara, Delannoy, Duvivier u.c.), kurus ienīda Franču “jaunā viļņa” (fr.: La Nouvelle Vague) pārstāvji,  bet starp viņu filmām ir fantastiski darbi, kas man atstājuši ārkārtīgi spēcīgu iespaidu.

Vai esat skaitījis, cik filmu, apmēram, savā mūžā esat noskatījies?

Ui, nu baigi daudz…


Režisora Pētera Veisa filmas “Studie IV: Frigörelse” publicitātes foto

Vai tikai avangarda filmas ir tās, kurās jūs esat atradis to īsto kino?

Nē, tā nav. Vienreiz, runājot ar Uldi Tīronu par režisoru Andreju Tarkovski, izraisījās diskusija par to, kas ir īsts kino. Toreiz teicu, ka man ir svarīgi, lai filma man iedotu pa galvu. Neatceros, kā tā diskusija izvērtās, bet man filma var būt interesanta arī, ja runā par man zināmiem faktiem. Svarīgi, kā tas tiek parādīts, ar kādiem paņēmieniem panākts, lai var just autora personīgo rokrakstu, viņa ieinteresētību un enerģiju, kas nebalstās uz klišejām vai pieņēmumiem.

Tāpat kā nav veidu, kā pareizi uzrakstīt grāmatu.

Tieši tā! Tas ir galvenais kritērijs, kā es vērtēju filmas. 

Cik filmas jūs esat uztaisījis?

Neko daudz. Es vispār neesmu nekāds baigais taisītājs. Ja man jautā, pat kaut kā neērti sevi saukt par režisoru. Pirmkārt, man vārds “režisors” vispār nepatīk. Filmdaris, šķiet, būtu labāks apzīmējums, bet tam, iespējams, ir kaut kāda prievīšu pieskaņa.

Viens animators no Amerikas man teica, ka, lai cilvēki automātiski nedomātu, ka viņš taisa multfilmas, sevi dēvē par filmmaker, ko latviešu valodā tā arī varētu tulkot kā filmdaris.

Jā, piekrītu. Angļu valodā tas ir brīnišķīgs vārds. Tie, kas taisa eksperimentālas filmas, nekad nesaka I'm a director. Viņi saka I'm a filmmaker. Tas daudz precīzāk atbilst tam, ko viņi dara.


Režisora Maikla Snova filmas “Wavelength” publicitātes foto

Ja jūs netaisāt filmas, kas ir tas, ar ko jūs nodarbojaties?

Beigās sanāk, ka es nenodarbojos ar neko (Smejas). Kaut ko jau es nedaudz taisu, bet nevarētu teikt, ka es ārkārtīgi daudz enerģijas būtu ieguldījis, lai tās filmas rastos. Man tās drīzāk nokrīt no gaisa, tas nav bijis mans impulss. Ilgu laiku es nodarbojos ar reklāmu taisīšanu, bet to es vairāk nedaru. Darbojos arī kā  producents, piemēram, producēju Signes Birkovas īsfilmu „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze”. Pašlaik strādāju pie scenārija rakstīšanas, saņēmu finansējumu lielajā Latvijas simtgades konkursā.

Par ko ir šis scenārijs?

(Brīdi domā) Scenārijs tiek rakstīts filmai par vienu cilvēku.

Ļoti izsmeļoša atbilde.

(Smejas) Tas ir diezgan episks stāsts, kas aptver salīdzinoši lielu laika posmu no 1930. līdz 1960. gadam un balstīts uz viena cilvēka dzīves faktiem, bet man liekas, ka es tomēr mēģināšu to stāstu padarīt mazliet anonīmāku, lai filmā nefigurē īstie cilvēku vārdi.

Vai šī filma būs avangardiska?

Tā nebūs baigi parasta filma. Tiks izmantota interesanta stilistika, sevišķi tāpēc, ka uzsvars likts uz vienu personu. Bet nu avangardiska tā noteikti nebūs.

Kāpēc scenārijus raksta režisori?

Režisori scenārijus raksta diezgan bieži. Scenārija rakstīšana ir ļoti interesants process, kas literātiem bieži vien nesanāk, jo nepieciešama kinematogrāfiska domāšana, specifisks talants un spējas. Ne vienmēr tie, kas raksta labus scenārijus, ir labi rakstnieki un otrādi. Režisoram piemīt spēja domāt kinematogrāfiski, bet, no otras puses, scenārija rakstīšana viņam uzliek zināmus ierobežojumus, neļauj vaļu savam fantāzijas lidojumam. Režisors jau automātiski mēģina pieskaņot zināmās lokācijas, izdomāt, kā un vai to vispār var realizēt praktiski. Tā kā ir arī mīnusi tam, ka režisors pats raksta scenāriju. Rakstot cenšos par to nedomāt, pieiet tam kā tāds Antiņš.

Vai pats montējat filmas vai jums ir montāžas režisors?

Varētu teikt, ka pats apmierinoši montēju, bet viens cilvēks to darīt nevar, par to esmu ļoti pārliecināts. Ir nepieciešams tas drauga plecs vai vienkārši cilvēks blakus, ar kuru aprunāties. Pat, ja tu viņa viedoklim nepiekrīti, tas motivē, liek meklēt argumentus un pierādīt. Neļaut stereotipiem un klišejām, no kā neviens nav brīvs, iespaidot tavu domāšanu. Jābūt sakāpinātā radošā stāvoklī. Man pie visu filmu montāžas ir bijusi iespēja strādāt ar kādu cilvēku. Vienmēr ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, ar kuriem strādāju.

Kam ir jābūt labā filmā?

Filmai ir jāpārsteidz, jābūt brīnumam. Tas parasti ir kaut kas ļoti netverams. Var runāt par kino vēsturi, par mēmo kino, esmu liels tā fans. Ir diezgan populārs apgalvojums, ka kino degradējās, tiklīdz parādījās skaņa, jo to sāka izmantot kā līdzekli, lai verbāli virzītu stāstu uz priekšu. Vizuālais pamazām nokļuva otrajā plānā. Labā filmā jāatspoguļojas tam, kā režisors caur stāstu rada to savu pasauli, izmantojot attēlu, ritmu un kompozīciju. Bet nav vienas formulas. Man, piemēram, ne pārāk patīk Ermano Olmī (Ermanno Olmi) filmas, bet “Leģenda par svēto dzērāju” (it.:La leggenda del santo bevitore) atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Filmā izmantots ļoti interesants, brīnišķīgs un neuzbāzīgs veids, kā viņš pasniedz to stāstu, neizskaidrojot neko un atstājot noslēpumu. Kino tā ir ļoti būtiska lieta, saglabājot noslēpumu, atvērt telpu cilvēka uztverei, lai atbrīvotu un atvērtu kaut ko pašā skatītājā.

2004. gada “Rīgas Laika” aprīļa numura rakstā par Bertoluči jūs minējāt, ka par izcilu režisoru var saukt tikai tādu cilvēku, kuram kino ir vienīgi līdzeklis sevis izzināšanā.

Jā, tam es vēl joprojām varētu piekrist.

Bet jūs sevi izzināt, arī skatoties citu režisoru filmas, vai tā izzināšana notiek, kad jūs taisāt savas?

Man varbūt ir disbalanss šajā sakarā. Es, iespējams, par daudz pārtieku no citu cilvēku impulsiem, kurus viņi man sniedz, un pārāk maz pats dodu. Tā tas varētu būt, bet kino skatīšanās ir lieliska iespēja sarunāties ar cilvēku. To var salīdzināt ar divu cilvēku sarunu klātienē. Neesmu nevienā sociālajā tīklā un, domāju, nekad arī nebūšu, jo tas ir kaut kas tāds, kas izslēdz nopietnas saziņas iespēju. Tiklīdz ir vairāk par diviem cilvēkiem, tā vairs nevar būt dziļa un nopietna saruna. Kino tas ir viens pret vienu. Tā ir saruna ar autoru, kurš uz ekrāna ir uzlicis savu redzējumu par savu pasauli.

Arī tad, ja esi zālē ar 100 citiem cilvēkiem?

Tam vairs nav nozīmes. Es nedomāju par citiem cilvēkiem, es no tā atslēdzos. Kino ir piejaukti ļoti dažādi aspekti. Arī tas, ka kino ir radies kā atrakciju paveids, daļa no ļembasta, lai cilvēkus izklaidētu. Sākumā pat nebija kinoteātru. Izklaides elements ir ļoti spēcīgs, tas gan nav tas, kas mani kino interesē, bet arī caur izklaidi ir radušies daudzi interesanti darbi.


Režisora Pētera Veisa filmas “Studie II: Hallucinationer” publicitātes foto

Jūs veselīgi uztverat kritiku?

Jā, es nekad neapvainojos. Bet arī pats esmu ļoti kritisks, kā rezultātā esmu sabojājis vairākas attiecības. Tagad, domāju, cilvēki ir sapratuši, ka es nesaku kritiku, lai kādam patiktu vai nepatiktu. Es vienkārši pasaku, ko es par to domāju. Nezinu, kāpēc viņiem kritika liekas kaut kas baigi slikts. Arī par manām filmām ir rakstījuši briesmīgas kritikas, bet, ja tā kritika nav virspusēja un cilvēks par to filmu ir domājis, izteicis un pamatojis savu viedokli, tad visu cieņu. Tie, kas par manām filmām ir rakstījuši sliktas recenzijas, vēl joprojām ir mani draugi. Vienreiz kāda kundze pēc “Varmācības meditācijas” noskatīšanās, piecēlās un skaļā balsī teica: “Ārprāts! Kā var šādu filmu uzņemt? Tas ir kaut kāds vājprāts. Un tādi cienījami aktieri.” Man tas sagādāja lielu prieku, ka cilvēkam ir tik spēcīgas emocijas saistībā ar šo filmu. Autors var tikai priecāties, ja ir šāda reakcija! Man nav ne mazākā aizvainojuma. Es drīzāk jūtos neērti, ja mani slavē.

Ko jūs domājat par latviešu kino?

Uztveru pozitīvi. Nav arī tā, ka es par to ļoti fanotu, bet, tā kā es te dzīvoju un esmu saistīts ar cilvēkiem, kas taisa tās filmas, iespēju robežās cenšos viņus atbalstīt. Kino līmenis Latvijā nemaz nav tik zems.  Režisoriem jau ir pavisam grūti, viņi parasti neko nesaņem. Ja esi nolēmis taisīt filmu, tas nozīmē, ka paraksties uz nabadzības dzīvi uz vismaz diviem gadiem. Protams, vari kaut kā diversificēt savas aktivitātes, taisīt masu pasākumus, reklāmas, bet tā to savu enerģiju izšķied. Ja taisa kino, tam jāziedo sevi visu, bet tas ir grūti izdarāms. Var just, ka tie, kuri ir to savu filmu uztaisījuši par tiem minimālajiem budžetiem, atdevuši to savu enerģiju, piemēram, Jānis Nords vai Aiks Karapetjans, otro filmu tomēr negribētu vairs taisīt bez budžeta. Veidojot filmu, gribas tomēr to vērienu un pamatu zem kājām.

Ko jūs domājat par Aika filmu “MOŽ”?

Tas ir ļoti interesants eksperiments. Manā uztverē tā ir tāda jauniešu filma. Daudzas lietas viņu ir iespaidojušas un uzrunājušas, ko viņš ielicis filmā. Viņam ir ļoti laba vizuālā domāšana. Lai arī uztaisījis šausmu filmu, var just, ka viņš nav baigais hardcore šausmu filmu fans. Nevarētu teikt, ka viņš ļoti labi pārzinātu visus šausmu filmu žanra noteikumus, bet šajā gadījumā, iespējams, tas pat ir labi, ka viņam nav šo zināšanu. Ķēries klāt, radījis savu pasauli un tas ir izdevies. Es ļoti pozitīvi šo filmu vērtēju. Cik es zinu, potenciālie izplatītāji noskatījušies filmu un teikuši, ka vajadzētu nedaudz vairāk vardarbības, tad viņš uztaisīja to meža ainu un piekombinēja to visu klāt. Klasiskās šausmu filmas ir līdzīgas mūziklam.

Kādā ziņā?

Mūziklā ik pa laikam vajag iedziedāties, šausmu filmās ik pa laikam vajadzīga vardarbība un šausmas. Itāļi šajā ziņā bija iepraktizējušies, viņiem bija vesels žanrs, ko sauca par Giallo (no it. val. Dzeltenais), ziedu laikus piedzīvoja 70.-tajos. Kombinēja kopā šausmas ar vieglu erotiku. Diezgan veiksmīgs projekts.

Bet esmu priecīgs, ka cilvēki iegulda tik lielu enerģiju kā Aiks un Roberts Vinovskis, jo būtībā viņiem nebija budžeta, tikai Roberta kameras un Aika uzņēmība un spēja pierunāt cilvēkus.


Režisores Gunvoras Nelsones filmas “Shmeerguntz” publicitātes foto

Manuprāt, tuvojas brīdis, kad māksla vairs nebūs iedalāma žanros, būs viena māksla. Vai kino aina arī nesāk veidoties kā viena masa, kas sastāv no fotogrāfijas, video, audiovizuālās projekcijas un mūzikas mijiedarbības?

Kino piemīt tā specifika, kas tomēr ir cieši saistīta ar izrādīšanu tumšajā telpā. Ja kino nav saistīts ar tumšo telpu, tad tas ieiet citā zonā, kas vairs nav kino. Piemēram, Bila Violas (Bill Viola) darbi nav kino, lai arī teorētiski tos varētu pasniegt kā īsfilmas. Bet tās ir filmas un video darbi, kas paredzēti projekcijai uz galeriju sienām, nevis ekrānam. Pirms daudziem gadiem biju Venēcijas biennālē un tur bija Kiarostami (Abbas Kiarostami) video instalācija. Arī it kā kinematogrāfisks darbs, tajā pašā laikā tas ir paredzēts galerijai. Tāpēc es domāju, ka kino tādā tīrā formā nekad no pasaules neizies. Man arī ne pārāk patīk kino skatīšanos apvienot ar saviesīgu pasēdēšanu pie galdiņiem, kur fonā kaut ko projicē, tad tā ir drīzāk instalācija vai video tapete.

Vai jūs, skatoties filmas, tās automātiski analizējat?

Nav tā, ka es visu laiku mēģinātu savas acis pārvērst objektīvu milimetros, izdalīt detaļas vai skatīties caur lodziņu, bet droši vien tādi cilvēki ir. Pirmo reizi cenšos filmas skatīties kā parasts skatītājs. Protams, kaut kādas nianses piefiksēju, bet mēģinu pirmajā reizē neielaisties analīzes procesā. Nākamajā reizē jau sekoju līdzi.

Vai jūs bieži skatāties filmas atkārtoti?

Jā, man ļoti patīk skatīties filmas vairākas reizes, ja tās atkārtoti ir vērts skatīties.

Nevis Bertoluči filmas, par kurām jūs izteicāties, ka bijis žēl divu bezjēdzīgi pavadīto stundu.

Bertoluči ir viens no tiem režisoriem, kuriem slava ir lielāka par to, ko viņš ir izdarījis.

Un Larss fon Trīrs?

Trīrs ir absolūts ģēnijs. Viņš varētu būt piemērs tam, kā kino māksliniekam vajadzētu darboties. Katru reizi mēģina izdomāt kaut ko jaunu, nekad nedarīt to, ko viņš ir darījis pirms tam, un darīt arī to, ko viņam riebjas darīt, vismaz tā viņš teicis intervijās. Tā ir ļoti pareiza pieeja, pārkāpt savām robežām. Viņš ar katru filmu mēģinājis sevi izzināt. Ļoti labi sabalansē radošo ar analītisko domāšanu, bez kuras režisors nevar izdzīvot, caur kuru ar savu uzbūvēto konstrukciju rada to filmu, kas veidojas tikai ļoti rūpīga darba rezultātā. Ļoti patīk arī Tarantino, viņš ir piebāzts ar kino. Ārkārtīgi vizuāla domāšana. Viņš, izejot caur sevi, māk pārvērst visas savas fantāzijas, fobijas un kino ietekmes jaunā veidā, radot kaut ko tādu, kas ir pilnīgi nepareizs, bet tomēr darbojas. Viņa kino ir ārkārtīgi daudz noviržu, bet viņam tās organiski saliekas kopā.


Režisora Džeka Čambersa filmas “Londonas briedis” publicitātes foto

Kādas ir jūsu attiecības ar literatūru?

Es lasu maz. Sen iemīlēju Beketu un Prustu, likās, ka neko labāku nav iespējams uzrakstīt. Pēc tam es neko diži daudz neesmu lasījis. Pirms mēneša izlasīju Nabokova “Dāvanu”, ļoti fascinējošs darbs. Bet Bekets atstājis ļoti spēcīgu iespaidu, darbojas absolūtākā apziņas līmenī. Agrīnie darbi vēl ir nedaudz vērsti uz ārieni, bet pēdējie tikai par to, kas notiek cilvēka galvā. Viņa darbi ir ļoti kinematogrāfiski, tādā nozīmē, ka tie ir ļoti literāri. Ja mēģinātu atrast ekvivalentu Beketa literatūrai kino, tas būtu brīnišķīgs. Ar tādu pieeju, kā viņš raksta, var sastapties tieši avangarda kino. Džeka Čembersa filmu “Londonas biedrs” varētu uzskatīt par Beketa ekvivalentu kino.