Margrēta Blondala. Foto: Mārtiņš Grauds

Telpas barometrs 0

Intervija ar islandiešu mākslinieci Margrētu Blondalu 

Agnese Čivle
03/07/2015

Cēsu mākslas festivāla ietvaros kuratore Inga Šteimane aicinājusi savu laikmetu spilgti pārstāvošus māksliniekus no Baltijas un Ziemeļeiropas veidot laikmetīgās mākslas izstādi “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Izstādē piedalās arī islandiešu māksliniece Margrēta Blondala (Margrét H. Blöndal, 1970).

Viņas lakoniskais un minimālistiskais sniegums festivāla izstāžu centrālajā norises vietā – Cēsu alus brūzī – izcēlis aiz balsinājuma maskas apslēptās telpas raksturu un virsmu faktūras. Šķiet, ka viņas radītie trauslie objekti tur radušies paši no sevis un atradušies vienmēr, tomēr iedomājoties, ka to tur vairs nav – telpa savā ziņā pieklust un kļūst pavisam mēma.

Māksliniecei bijis svarīgi, lai darbu viņa varētu veidot dienas gaismas pielietā, autentiskā vecā brūža telpā, kurā nebūtu lieku, mākslīgi ierīkotu izstāžu formātam paredzētu paneļu. Darbu māksliniece radījusi turpat uz vietas divu nedēļu laikā, un atminas, ka tas tapis līdzīgi kā savulaik veidojot savu prezentāciju ceļojošajā Eiropas mākslas biennālē Manifesta 7, kas 2008. gadā notika Itālijas pilsētā Trentino. Arī toreiz tā bijusi maza pilsētiņa, un arī toreiz māksliniecei darba radīšanai tika dots tikpat daudz laika. Jautāta vairāk par dalību biennālē, Margrēta atzīst, ka neuzskata to par īpašu sasniegumu: „Tā bija vienkārši laba pieredze. Es tikai turpināju savus jau aizsāktos soļus.”

Margrētas Blondalas darbs vienmēr ir par klātesamību, par būšanu noteiktā vietā un laikā, un iespēju ieelpot apkārt notiekošo. Māksliniece atzīst, ka viņas darbs ir pati darba tapšana, kas ietver vides un telpas izzināšanu, materiālu meklējumus, komplicētu situāciju risināšanu un to visu pavadošo sajūtu amplitūdu.


Margrēta Blondala. Untitled (rubber, thread, fillings, weight, holes, sticks, cloth, pink, soot,
stitches, blue, yellow and glue
), 2015. Cēsu mākslas festivāls

Kas bija starta punkts, no kura sākāt konceptualizēt šo darbu?

Jau pirmoreiz šeit ienākot, mana uzmanība sāka kavēties pie neskaitāmām šīs telpas arhitektūras detaļām. Šīs plaisas un caurumi sienās, nelīdzenā un grambainā grīda, pakāpieni, lielie logi, ķieģeļi, akmens un koks... Šajās sienās ir tik daudz informācijas, un es vēlējos to visu aktivizēt. Man svarīgi bija panākt, lai darbs taptu par daļu no telpas, un virzītu skatītāju uzmanību uz tās detaļām un telpu kopumā. Šobrīd var šķist, ka šie darbi šeit bijuši vienmēr, tajā pašā pārgriežot vien dažas aukliņas to visu var izvākt kā nebijušu. Un tad šie objekti ne pēc kā neizskatītos – bez telpas tie nebūtu nekas.

Kas jūsos notiek emocionālā līmenī ikreiz, kad sastopaties ar jaunu telpu, jaunu vietas izaicinājumu?

Esmu kā telpas barometrs. Es esmu kā dzīvnieks, kas vadās tikai pēc sajūtām un atbilstoši reaģē. Saprotiet, tā vairāk ir tāda kā fiziska reakcija – tas nav nekas konceptuāls, tas nav nekas intelektuāls. 


Margrēta Blondala. Darbs Teeming I mākslas biennālē Manifesta 7 

Tātad jūs arī nemēdzat pirms darba uzsākšanas izzināt, piemēram, telpas un ēkas vēsturisko kontekstu? Šiem aspektiem jūsu radošajā procesā nav lielas nozīmes?

Šajā gadījumā varbūt mazāk svarīgi ir tas, ka šeit bijis alus brūzis, kā tas, ka ēka celta pirms pusotra gadsimta. Arī ēka, kurā mitinājos, kamēr radīju šo darbu, ir sena. Tā ir muižas ēka, kura savulaik kalpojusi kā tuberkulozes slimnīca un tagad tajā iekārtots mākslinieku rezidenču centrs. Tāpat svarīgas ir tās dažādās sajūtas, ko sniedz šīs pilsētas vēstures atsauces kopumā. Tas viss saistās ar manu kopējo pieredzi un sajūtām šeit – Cēsīs. Taču, ja es centīšos darbā uzsvērt kādus noteiktus vēsturiskus aspektus, centīšos būt pārgudra, darbs vairs nebūs interesants.

Es vienkārši izmantoju to, ko šī telpa sniedz. Es izmantoju tos āķīšus griestos un tos daudzos caurumiņus sienā – es domāju, kā tos padarīt par mana darba daļu. Ienākot telpā un uzmetot tai paviršu skatu, var šķist, ka tajā nekā nav. Taču ir gan, bet tas prasa laiku, lai to visu pamanītu.


Margrēta Blondala. Untitled (rubber, thread, fillings, weight, holes, sticks, cloth, pink, soot,
stitches, blue, yellow and glue
), 2015. Cēsu mākslas festivāls

Jūs mēdzat savus darbus veidot no pavisam vienkāršām, ikdienā sastopamām lietām un materiāliem. Pastāstiet par materiālu izvēli šī darba gadījumā!

Līdzi es biju paņēmusi pavisam nedaudz materiālu. Tikai kādas aukliņas, gabaliņu auduma... Dažas lietas no tām, ko ilgus gadus esmu vākusi no ielām Islandē. Šeit ir pārpalikumi no Jaungada uguņošanā izšautām raķetēm, festivāla maisiņš... Taču ar to nepietiek. Ikreiz, kad radu kādu darbu, es jau atkal sajūtos kā dzīvnieks – dzīvnieks, kas konstanti ošņā pēc lietām. Es lūkojos apkārt un cenšos ko atrast. Tā nu šeit pat teritorijā atradu stienīšus, vaicāju pēc vecām mēbelēm, tad izstaigāju veikalus – lietoto apģērbu veikalus, rotaļlietu un grāmatu veikalus, makšķernieku bodes... Es skatījos, vai tur sastopamajām lietām es apjaušu potenciālu pielietojumu savā darbā.

Tā kā darba tapšanas laiks sakrita ar Līgo brīvdienām, dažas dienas veikali bija slēgti. Tā kā man tik ļoti bija nepieciešams auduma materiāls, es sagriezu savu maisiņu ar Sequences Art Festival logo. Man tik ļoti patīk šīs situācijas, kurās nekas cits neatliek, kā vien izmantot to, kas ir pa rokai un pašai savu potenciālu. Mans darbs arī ir par to, ka ir jāturpina, ir jāatrod veids – kā! Man ir dota šī telpa un kādu noteiktu laika periodu tā kļūst par manu pasauli. Ar šo pasauli jāsadzīvo un jāatbild tai. Tas ir mans laukums, un man ar to jātiek galā. 


Margrēta Blondala. Untitled (rubber, thread, fillings, weight, holes, sticks, cloth, pink, soot,
stitches, blue, yellow and glue
), 2015. Cēsu mākslas festivāls

Ir bijis arī tā, ka ir atrasts lielisks materiāls, es divas dienas esmu to graizījusi, locījusi un spraudusi, bet gala rezultātā saprotu, ka tas vienkārši darbā neiederas. Tā tas bija arī šoreiz. Un es to aizvācu. Taču bez nožēlas. Varbūt es to izmantošu citkārt. Piemēram, šis zili baltais audums – es to atradu Romā, šķiet, 2007. gadā. Es ilgi centos tam atrast pielietojumu, bet tikai tagad tas atrada savu vietu. 

Kā jūs sajūtat, ka kaut kas ir ne tā, kaut kas neiederas, iztrūkst? Kā jūs zināt, kad darbs ir pabeigts?

Tas ir interesanti... Kad strādāju, es kļūstu fiziski ļoti jūtīga. Ja kaut kas nav tā, kā vajag, viss mans ķermenis it kā nospriegojas, un es vienkārši zinu – nav labi!

Darba procesā lietas nepārtraukti mainās – kaut kas tiek pievilkts vai nogriezts un acumirklī lietas it kā pašas no sevis nostājas savās vietās. Šajā gadījumā, strādājot pie šī pēdējā objekta [zilās skulptūras, kas veidota no rotaļlietas], es zināju, ka tam jāatrodas uz grīdas, taču nezināju, ka tas atradīsies tik zemu. Patiesībā tas ir tikai daļa no citas – daudz komplicētākas struktūras, taču es pēkšņi sajutu, ka objekts jānovieto tieši šeit un šādi. Es to izdarīju un pēkšņi visi objekti telpā savstarpēji saslēdzās.


Margrēta Blondala. Untitled (rubber, thread, fillings, weight, holes, sticks, cloth, pink, soot,
stitches, blue, yellow and glue
), 2015. Cēsu mākslas festivāls

Vai varam uzskatīt, ka šis ir darba centrālais objekts?

Varbūt tas ir pirmais, kas piesaista uzmanību, taču tad paveras jau daudz plašāka aina. Un, redziet, tie zilie traipi uz grīdas – tie tur jau bija. Un šis objekts tikai vedina pievērst tiem uzmanību, tā palēnām atklājot telpu un to, ko tā sevī nes. 

Kas ar šo darbu notiks pēc festivāla?

Kā jau minēju, manas skulptūras rodas kā fiziska atbilde uz noteiktu vidi. Bet, ja reiz tās ir radītas, tās var pastāvēt arī ārpus šīs vides. Taču vietā, kur tās tikušas radītas, tās visefektīvāk spēj savstarpēji sarunāties – kā zvaigznes Visuma zvaigžņu sistēmā. Bet, protams, dažiem darbiem es varētu atrast pielietojumu arī citās telpās. Dažas no skulptūrām var ieņemt citu formu, atkarībā no tā, kā tās tiek novietotas pie sienas. 


Margrēta Blondala. Darbs Teeming I mākslas biennālē Manifesta 7

Vai varam uzskatīt, ka katrs darbs, ko radāt, ir pilnīgi jauns, vai tomēr jūs kaut kādā ziņā turpināt jau aizsākto?

Darba metode ir viena un tā pati, jo es esmu viena un tā pati persona. Ja sāku atkārtoties, man pašai vairs nav interesanti. Taču, iespējams, darbos var būt rodamas zināmas līdzības. Piemēram, šī nelielā lietiņa, kas gatavota no rotaļlietas – tā man atgādina kaut ko jau reiz radītu. Bet tas bija sen. Un apzināti es to neatkārtoju. Tā noteikti nav viena un tā pati interpretācija. 


No Margrētas Blondalas piezīmju grāmatiņas. Darba nosaukums: Untitled (rubber,
thread, fillings, weight, holes, sticks, cloth, pink, soot, stitches, blue, yellow and glue
), 2015

Šī darba nosaukums ir Untitled (rubber, thread, fillings, weight, holes, sticks, cloth, pink, soot, stitches, blue, yellow and glue). Savdabīgi. Kā to paskaidrosiet?

Dažkārt, lai pieturētos pie kādas vadlīnijas, man nepieciešams vispirms darbam dot nosaukumu. To gan nedarīju šī darba gadījumā. Šajā gadījumā es tam nosaukumu devu pēc tam. Šis nosaukums norāda, ka darbs ir dažādu spēku un materiālu apvienojums (priekš manis arī krāsas ir materiāls). 


Margrēta Blondala. Untitled (rubber, thread, fillings, weight, holes, sticks, cloth, pink, soot,
stitches, blue, yellow and glue
), 2015. Cēsu mākslas festivāls

Jūs domājat vārdos vai tēlos?

Ir divas pasaules – viena ir vīziju pasaule, kurai trūkst vārdu un apzīmējumu, tā vairāk ir par sajūtām un pieredzi. Tad, protams, ir tā otra – domu pasaule, kuru var ietērpt vārdos. Es nedomāju vārdos, bet vārdi man ir svarīgi – caur tiem es varu fokusēt savas domas. Un man ir svarīgi domas pierakstīt. Taču es nemēdzu veidot koncepta izklāstus un gatavus darba aprakstus, es labprātāk gribu, lai publika nāk pati ar savu viedokli, un rodas vieta sarunai. Turklāt skatītāja pieredzi nekad nevar izkontrolēt. Citiem ir pacietība, citiem tās nav. Dažkārt es redzu, ka kāds ienāk telpā un pamet to neapmierināts, pie sevis nodomājot – tas ir viss, ko tik ilgā laikā viņa ir paveikusi... Taču, ja cilvēki dod sev nedaudz laika, tas parasti atalgojas. Dodot laiku, cilvēks sāks domāt, piemēram par šo nūju... Kas tas ir? Tas ir spieķis, uz kā atbalstīties? Varbūt tas ir izkapts kāts? Varbūt tā balsta sienu? Varbūt tā ir antena? Un tie punkti..? Varbūt skaidrība nenāk uzreiz, bet kaut kas seko pēc tam, kad cilvēks ir aizgājis.


Margrēta Blondala. Darbs Material Time, Work Time, Life Time (2005)
Reikjavikas Mākslas festivālā

Kad pētīju jūsu radošo veikumu, man interesanta šķita izstāde, kas notika Reikjavikas Mākslas festivāla ietvaros (Reykjavík Arts Festival 2005) – Material Time, Work Time, Life Time. Tajā jūs trīspadsmit attēlus izvietojāt uz pilsētas ēku fasādēm – augstu virs acu līmeņa. Šis nav ierasts veids un apstākļi, kādā jūs strādājāt.

Jā, tā bija kādreizējās Tate Modern kuratores Džesikas Morganas (Jessica Morgan) kūrēta izstāde, kuras centrālā tēma bija mākslinieka Dītera Rota (Dieter Roth) mantojums. Kuratore mani lūdza darbu radīt brīvā dabā. Es izlēmu, ka tā būs iela, uz kuras pati dzīvoju, un kas atrodas vien pastaigas attālumā no muzeja, kur paralēli notika arī māksliniekam veltīta retrospekcija.

Vācijā dzimušais Šveices mākslinieks Dīters Rots lielu daļu savas dzīves pavadīja Islandē, un viņa ietekme jaušama daudzu jauno islandiešu mākslinieku darbībā. Rota kontekstā mans darbs bija tieši vietā. Viņš savas karjeras laikā daudz strādāja ar ēkām un fotogrāfiju, un arī es par sava darba pamatu izraudzījos fotogrāfiju. Fotogrāfijas motīvus es izgleznoju un nodrukāju sietspiedes tehnikā, pēc tam vēl pievienojot atsevišķas piegleznotas detaļas. Tas bija interesanti - nekad šādā tehnikā nebiju strādājusi. 


Margrēta Blondala. Darbs Material Time, Work Time, Life Time (2005)
Reikjavikas Mākslas festivālā

Novietoju šo darbus uz dzīvojamo māju fasādēm. Darbi bija nelieli – tie izskatījās, kā pastmarkas, taču ēku fasādēm tie piedeva tādu kā pipariņu. Un tie kalpoja, kā mājiens tam, kas notiek aiz šo ēku sienām. Cilvēki sāka šos akcentiņus meklēt. Tie uzlūkoja ne tikai šīs ēkas, bet arī tās, kas tām pa vidu. Un viss maršruts kļuva par sava veida performanci. Tas ir interesanti, ņemot vērā laiku, kurā valda vizuālās informācijas pārsātinājums. 


Margrēta Blondala. Darbs Anahuacalli (2008) Djego Riveras Anachualli muzejā

Un tad vēl saistoša šķita jūsu darbu izstāde Djego Riveras Anachualli muzejā (Museum Diego Rivera Anachualli) – Mehiko, 2008. gadā. Pastāstiet arī par to!

Šī bija vieta, kur Djego Rivera vēlējās izveidot savu mūža garumā kolekcionēto artefaktu muzeju.

Muzejs piramīdas veidolā tika uzbūvēts no melna vulkāniskā ieža – ēka pati par sevi jau ir unikāla, kur nu vēl tās ekspozīcija, kuru Rivera bija veidojis vācot liecības par Meksikas iedzimto kultūru un sadzīvi. Es nodomāju, ka būs neiespējami tur pievienot vēl kaut ko! Taču atradās kāda telpa, kurā stikla vitrīnās bija eksponētas dažādas sadzīviskas māla lietiņas. Es aplūkoju tās un aizgāju. Es devos ielās, lai fotografētu.


Margrēta Blondala. Darbs Anahuacalli (2008) Djego Riveras Anachualli muzejā

Redzētais jau bija manā sistēmā un es vienkārši lūkojos apkārt, lai pievienotu tam kaut ko no šodienas ikdienas. Jo dzīves esence jau nekad nemainās – tie ir citi gadsimti vai mūsdienas, bet mūsu vēlmes, iekšējie cīniņi, dusmas, bailes – tie vienmēr ir vienu un tie paši. Safotografētos motīvus es uzgleznoju ar ūdenskrāsām un novietoju līdzās objektiem stikla vitrīnās.

Divas reizes jūs bijāt nominēta Islandes Vizuālās mākslas balvai (The Icelandic Visual Arts Awards). Ko tas jums nozīmēja?

Kopumā balvas ideja kā tāda un sāncensība ap to... Savā sirdī jūtu, ka man ar to ir problēmas. Tajā pašā laikā balvas naudiskā izteiksme ir kas tāds, kas māksliniekam dod laiku turpināt savu darbu.

Ir tik daudz izstāžu, kurās esmu piedalījusies, un daudzas no tām ir bijušas ārpus Islandes. Es izdaru darbu, tad es aizbraucu un, šķiet, ka nekad nekas tāds nav noticis, taču pirmā šī balva, par kuru tiku nominēta, bija par izstādi Čīlē. Es beidzot redzēju, ka kāds to ir pamanījis un atzinis, ka tas ir noticis! Man tas bija kā iedrošinājums strādāt tālāk.


Margrēta Blondala. Darbs Teeming I mākslas biennālē Manifesta 7

Kāda tad ir jēga tālākai virzībai – kāda ir jēga nodarboties ar mākslu?

Māksla ir integrēta manī. Tas, ko es daru, ir tas, kas es esmu. To nevar izgriezt no manas dzīves – tad es pārstātu elpot.

Es zinu, ka tas ir pareizi. Man tas ir jādara. Tāpat ir dienas, kad zinu, ka man jādara kas cits – jāiet pastaigā, jāpeldas okeānā...

Turklāt es nāku no mazas valsts, esmu pieņēmusi lēmumu tur palikt un dzīvot, bet man ir svarīga šī iespēja doties arī uz citām vietām un reaģēt uz lietām, kas notiek pasaulē.  Man ir svarīgi jauni piedāvājumi un izaicinājumi.

www.margrethblondal.net