Viktors Pivovarovs

Astes svētnīca 0

Saruna ar mākslinieku Viktoru Pivovarovu

Kirils Kobrins
25/06/2015 

Austrumu muzejā Maskavā atklāta Viktora Pivovarova izstāde “Lapsas un svētki”, kuras pamatā tāda paša nosaukuma mākslas albums, kas izdots 2005. gadā. Austrumu muzejs ir ļoti atbilstoša vieta šādai ekspozīcijai, ņemot vērā, ka “Lapsās un svētkos” Pivovarovs strādā, pirmām kārtām, ar dažiem Tālo Austrumu simboliem un tēliem (lapsas pie Prāga dzīvojošā mākslinieka atskrējušas no senām ķīniešu pasākām). Savukārt septembrī Berlīnē notiks cita izstāde, kas tāpat nosaukta pēc Pivovarova albuma, – “Mūka Rabinoviča dārzi”. Man šķita interesanti ar Viktoru apspriest ne tik daudz šos notikumus, cik viņa māksliniecisko pozīciju dažādu ģeogrāfisko, kultūras un vēstures aspektu krustpunktā. No kurienes šodien skan viņa balss, precīzāk – no kurienes skatās viņa acs? Tā radās šīs sarunas ideja. Es uzstāju par žanru – tieši “saruna”, “patērzēšana”, nevis “intervija”; nevis formāls žurnālistikas žanrs, bet draudzīga (ar Viktoru es iepazinos pirms septiņpadsmit gadiem) apspriešanās par vissaistošāko pasaulē: literatūru, mūziku, filozofiju. Un, protams, par mākslu, tai skaitā Viktora Pivovarova mākslu.

Kirils Kobrins


Viktors Pivovarovs. No sērijas „Izgriežamās bildītes“. 2002

Kirils Kobrins: Viktor, tuvākajos mēnešos Jums paredzētas divas – vismaz divas – izstādes. Viena jūnijā Maskavā Austrumu muzejā, otra septembrī Berlīnē. Es sākšu ar gaužām muļķīgu jautājumu. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus Jūs dzīvojat Prāgā, kas gan ģeogrāfiski, gan kultūras ziņā atrodas tuvāk Berlīnei, nekā Maskavai. Tomēr Jūs uzskata par “krievu mākslinieku” – es, protams, nedomāju tautību un pat ne kultūras preferences, bet to, kādam mākslas kontekstam Jūs sevi pieskaitāt šobrīd. Citiem vārdiem sakot: vai var teikt, ka esat “neoficiālais padomju mākslinieks”? Vai arī patiešām “mūsdienu krievu mākslinieks, kurš dzīvo Čehijā”? Vai arī Jūs esat Centrālaustrumeiropas mākslinieks? Šis jautājums, neskatoties uz šķietamo abstraktumu un pat patieso muļķīgumu, kā reiz attiecas uz abām Jūsu izstādēm. Piemēram, Maskavā Jūs izstādāties kā nozīmīgs – šaurākā nozīmē – vietējas mākslas ainas mākslinieks? Ja tā nav, vai iespējams ko tādu teikt par Berlīni (es nerunāju par Vāciju, bet visu reģionu)?

Viktors Pivovarovs: Man nepieciešama zināma piepūle, lai domātu tajos rāmjos, kādus Jūs man uzstādāt. Man neienāk prātā domāt, vai esmu krievu mākslinieks, Eiropas vai Austrumeiropas krievu mākslinieks. Kas attiecas uz daudz šaurāku aspektu – kādā mākslas kontekstā es redzu sevi pats, tad uz to varu atbildēt, ka jau sen – nekādā. Kādreiz es jutos kā Maskavas mākslas lauka daļa, turklāt visplašākajā nozīmē – ne tikai daļa no t.s. Maskavas konceptuālās skolas, bet arī mākslinieciskās bohēmas loka, kas ietvēra visdažādākos māksliniekus un dzejniekus. Mani vistuvākie draugi bija Hoļins, Sapgirs, Eduards Šteinbergs, Vladimirs Jankiļevskis – neviens no viņiem konceptuālists nebija. Taču šis loks jau sen nepastāv, un vajadzība ar kaut ko identificēties ir kļuvusi lieka.


Eduards Šteinbergs, Viktors Pivovarovs un Vladimirs Jankiļevskis. Maskava. 1978. Foto: Igors Palmins

Kopumā jautājums par Padomju Savienībā vai Krievijā dzimušo mākslinieku pašidentificēšanos ir diezgan interesants. Kultūras ziņā mēs visi esam krievi. Es uzņemos nekaunību runāt visu vārdā. T.i., mēs visi runājam krieviski, kopš dzimšanas mūs formējusi krievu (vai padomju) sociālā un kulturālā telpa – to, uz kādiem krēsliem mēs sēžam, no kādām tasītēm dzeram tēju, kā sasveicināmies, kā psihojam u.t.t.

Šo kultūras bagāžu (vai nastu) mēs uzņemam neapzināti. Pārējo bagāžu mēs uzņemam jau apzināti, mācoties un izglītojoties. Mācību procesā mēs iepazīstam ne tikai savu kultūru, bet arī citas, vispirms tieši Eiropas. Piemēram, mēs apgūstam Eiropas literatūras un mākslas vēsturi. Taču te rodas šķērēšanās, tā kā kopējas apziņas, ka paši esam Eiropas daļa, nav. Skaidrs, ka Padomju Savienībā tādas apziņas nebija, un tādas nav arī tagad. Dante un Vermērs mums ir transcendentāli, lai gan dzelzs priekškars it kā palicis pagātnē.

Šādā veidā, runādami par Krievijā dzimušu mākslinieku, mēs saskaramies ar dubultu fenomenu. No vienas puses, šis mākslinieks ir audzināts, balstoties Eiropas mākslas kultūrā, jo nevienas citas izglītības telpā nav, no otras puses, pats sevi viņš neuztver kā šīs kultūras daļu.


Viktors Pivovarovs. Foto: Andrejs Ļevkins, postnonfiction.org

K.K. Labi, ja jau tik meistarīgi esat izvairījies no šīs diskusijas, nedaudz sašaurināsim teorētiskās robežas. Jautājums par “ietekmēm” taču ir daudz konkrētāks, vai nav tiesa? Var runāt par ietekmēm, neriskējot ieslīgt spriedumos par indentitātēm un piederību kaut kam pārindividuālam. Manuprāt, šajā jautājumā Jūs patiešām atrodaties pilnīgā vientulībā, jo pieņemat jebkuru ietekmi, kas patiešām Jums “piestāv”. Tas var būt Vermērs, tas var būt Repins, bez šaubām, Maļevičs un tā tālāk. Piemēram, pat Leonardo zīmējumi. Taču – izmēģinot šo ietekmi, tā teikt, pielaikojot to sev, uzmērot, kā šie elementi iederēsies Jūsu paša mākslinieciskajā sistēmā, – Jūs it kā izceļat šos māksliniekus, viņu redzējumus un darba metodes no vēsturiskajiem un kultūras kontekstiem, no kuriem tie izauguši, vai nav tiesa? Vēsture kā tāda Jūs neinteresē – nevis notikumu un faktu kopums, bet konkrētā Jūs ietekmējošā mākslas fenomena vēsture. Vai arī es maldos? Piemēram, “uzņemot” Maļeviča ietekmi, Jūs noteikti esat vienaldzīgs pret revolucionārajām idejām un praksēm, no kurām šis mākslinieks izaudzis, un pat pret pašu revolucionāro domas uzstādījumu?

Ja tas viss patiešām ir tā, tad uzreiz rodas vairāki jautājumi. Pirmais – lai arī cik ironiski tas neskanētu – ir vēsturisks. Vai tā bijis vienmēr? Vai Jūs sen atbrīvojāties no vēsturiskā konteksta, no šī “vēstures murga”?


Viktors Pivovarovs. No sērijas „Izgriežamās bildītes“. 2002 

V.P. Jā, Jums pilnībā ir taisnība, vēsture mani neinteresē nemaz. T.i., interesē, bet citu mana “es” daļu. Tieši otrādi – es cenšos aizrakties līdz pašiem nenozīmīgākajiem mākslinieku biogrāfiju faktiem, lai labāk saprastu, par ko viņi runā. Tomēr šī interese ir saistīta ar viņu daiļrades interpretāciju. Jautājums par ietekmēm turpretim ar interpretāciju praktiski nav saistīts. Ietekme ir kā iemīlēšanās. Ja es atrodos Morandi vai Magrita, vai Maļeviča ietekmes (iemīlēšanās) varā – nezin kādēļ visi trīs ar M –, tad šī ietekme nav saistīta ne ar interesi par kādiem konkrētiem vēsturiskajiem kontekstiem, ne pat ar to, ko var definēt, kā mākslinieka vēstījumu, viņa individuālo ieguldījumu kultūrā. Mēs iemīlamies formā. Acu krāsā, matu plūdumā, rokas izliekumā...

“Skat, kas par gurnu līniju
Ir Ievai sešos rītā...” (Henrihs Sapgirs)

Tādējādi, ja runājam konkrēti, piemēram, par Maļeviču, tad Jums ir taisnība – te nav runa par viņa graujošo anarhistisko ideju vai pat daudz aktuālāko un valdzinošāko kosmisko utopiju ietekmi, bet par kaut ko, kas atrodas ārpus tā, par ietekmi, ko atstājis kaut kas daudz smalkāks un netveramāks, un patiešām ārpusracionāls, kas vērsts uz cilvēku kā tādu. Uz cilvēku visos laikos.

Tādēļ uz Jūsu jautājumu es atbildu – jā, tā bijis vienmēr. Un man nenācās atbrīvoties no “vēstures murga”, šis “murgs” man nekad nav pastāvējis. Nav bijis un nav nekādas vēstures. Krānahs ir mans laikabiedrs, es redzu, ka viņš pieskaras tai “gurnu līnijai” ar tādām pašām trīsām kā es, ka viņš lauž telpu, tāpat kā es, ka, tāpat kā es, tāpat kā Maļevičs vai Dalī, viņš zīmē skaidras debesis ar plūstošu pāreju no dziļi tumša zilganzaļā uz savu gaišo, gandrīz balto pie horizonta.


Viktors Pivovarovs. “Es neko neesmu aizticis.” 2007. Porcelāns, glazūra. 

K.K. Man Jums jānorāda, Viktor, ka, izsprukdams no “vēstures”, noliegdams jebkādu tās ietekmi pār Jums, noliegdams savā domāšanā tāda fenomena klātbūtni kā “vēsture”, Jūs vienalga nokļūstat pie vēstures, bet no citas puses. Ja Krānahs ir jūsu laikabiedrs, bet pasaule – pasaules pagātne, tās notikumu secība, to jēga – Jums neko nenozīmē, tad Jūs nonākat vēsturiski diezgan šauri iezīmētā rakstnieku, mākslinieku un pat teorētiķu grupā, kas bija tā saucamās “mākslas mākslai” sekotāji. Tas ir vēlīnā romantisma un dekadences laikmets. Taču – un te es gan riskēšu uzņemties tieša izteikuma atbildību – no Jums kā no mākslinieka tālāk nav nekā, izņemot dekadenci.

No otras puses: Jūs taču esat romantiķis? Tas nav tikai par slaveno Groisa radīto apzīmējumu “romantiskais konceptuālisms”, es runāju par Jūsu literārajām, muzikālajām un pat mākslinieciskajām preferencēm. Jūs dievināt romantisma laikmeta mūziku. Es atceros, kā Jūs mani burtiski “uzsēdinājāt” uz Šūberta par spīti visiem maniem protestiem un pat vaimanām, ka tieši šo atskaņoja vienīgi kā muzikālo pavadījumu padomju dokumentālajās filmās par pēdējiem Ļeņina dzīves gadiem.

Jūsu vispazīstamākās ilustrācijas – tās ir rakstnieku romantiķu grāmatas bērniem no Andersena līdz Pogoreļskim. Arī Jūsu mīļāko rakstnieku vidū ir romantiķi, pamatā Hofmanis, Gogolis, Tjutčevs un tā tālāk. Visbeidzot, nav iespējams pārvērtēt ietekmi, ko uz Jums atstājis Kaspars Dāvids Frīdrihs. Bet te ir āķis – patiesībā pašreizējo vēstures un vēsturiskuma koncepciju izgudroja romantiķi (sākot ar agrīnajiem). Vai var teikt, ka Jūs noslēdzat romantismu, pilnībā atteikdamies no tā galvenā elementa – vēstures?

Apzvēros vairs neuzdot muļķīgus teorētiskus jautājumus. Vienkārši Jūs taču saprotat, ka man ārkārtīgi nepieciešams saprast Eiropas, eiropeiskā domāšanas veida (tostarp mākslinieciskā) vietu Jūsu mākslā, jo tālāk mēs runāsim par izstādēm, kurās galvenokārt izstādīti un būs izstādīti darbi, kuros Jūs izmantojat pavisam citus kultūras kodus – gan Tālo Austrumu, gan ebreju. Paši to nosaukumi par to liecina: “Lapsas un svētki” un “Mūka Rabinoviča filozofiskie dārzi”. Tieši tādēļ es uzdodu tieši šo jautājumu: “Vai var teikt, ka Jūs noslēdzat romantismu, pilnībā atteikdamies no tā galvenā elementa – vēstures?”

V.P. Jūsu jautājumos, Kiril, ir vairāk jautājumu, nekā manu atbilžu uz Jūsu jautājumiem. Piemēram, Jūs man jautājat, vai es noslēdzu romantismu. Kā es varu zināt, varbūt rīt atnāks tāds romantiķis, kādu mēs vēl neesam redzējuši. Un vispār – vai Jūs nevēlētos aizdomāties, vai vispār romantiķis ir tas tips, kurš kaut kad salasījies Andersenu un Hofmani? Paši sevi mēs pašizziņas spogulī redzam slikti, tomēr visi Jūsu uzskaitītie rakstnieki, plus Kaspars Dāvids Frīdrihs ir agras jaunības aizraušanās.

Ja es pats mēģinātu ievietot sevi kādā plauktiņā – uzdevums, kas draud ar visdziļāko maldīšanos –, tad ievietotu sevi eksistenciālisma plauktiņā. Būtībā, sākot ar maniem pirmajiem ne ilustrāciju opusiem, ar laimīgā kārtā nesaglabājušos sēriju “Svētā Antonija Kārdināšana”, beidzot ar Jūsu pieminēto jaunāko sēriju “Mūka Rabinoviča dārzi”, es atrodos, vismaz kā man šķiet, eksistenciālisma laukā. Gan “Projekti vientuļam cilvēkam”, gan “Pusaudža dienasgrāmata”, gan “Dzīvoklis 22”, gan albums “Dzeltenais”, par kuru Jūs rakstījāt, utt., utt.

Ja Jūs tam piekrītat, tad Jums nāksies atbildēt uz jautājumu: kādas ir eksistenciālisma attiecības ar vēsturi? Varbūt es nemaz neesmu tik vientuļš, noliegdams tās ietekmi uz atsevišķa cilvēka personību. Domāju, mani iecienītie eksistenciālisti Džakometi un Lisjēns Freids mani atbalstītu. Un ko par to teiktu Jūsu mīļais Bekets?


Viktors Pivovarovs. Party. 2008 

K.K. Ciest nevaru intervijas-sarunas, kurās sarunbiedri viens otram piekrīt. Kādēļ tad runāt, ja viss tāpat jau skaidrs? Lūk, interesanta izvēršas mūsu saruna – vārdu “saruna” es lietoju tajā nozīmē, kādā to saprata Pjatigorskis. Nevis viedokļu vai informācijas apmaiņa, bet mēģinājums radīt noteiktu/nenoteiktu nozīmes lauku, pat ja apšaubāmu, un, ko tur slēpt, brīžiem pat vispār niecīgu. Tad lūk, saruna ir “interesanta” tāpēc, ka mēs nepiekrītam viens otram, taču tajā pašā laikā it kā atrodamies vienā telpā – lietojam vienu terminoloģiju, lielā mērā mums ir līdzīga vēsturiskā un kultūras pieredze un tā tālāk. Tomēr pēc šāda ievada varu teikt, ka pilnībā Jums nepiekrītu visos augstākminētajos punktos.

Vispirms: nekāds “romantiķis” vairs nekad neuzradīsies. Iespējams, – un tas nav joks – tieši Jūs esat pēdējais romantiķis Eiropas pasaulē. Paskaidroju. Romantiķis ir tas, kura domāšanas veids ir romantisks, atbilstošā vēsturiski kulturālā romantisma laikmeta noteikts. Romantisms taču nenoslēdzās 19. gadsimtā, bija “vēlīnais romantisms”, no kura izauga dekadence, daļēji arī modernisms. Un šeit Jūs arī pārtverat romantisma karogu – “otrajā modernisma izlaidumā”, kas lielā mērā arī bija neoficiālā padomju māksla. Visbeidzot – kādēļ gan nepateikt acīmredzamo? – pārvarēt Staļina laika ampīru, “augsto” ģipša socreālismu ar uzbrukumiem klasicismam varēja, vienīgi startējot no romantisma platformas. Palūkojieties uz īsto – nevis smacīgo padomju, bet īsto, pagrīdes un puspagrīdes – pēckara krievu mākslu un literatūru. Vieni vienīgi romantiķi, vai ne tā? Pat Brodskis ar savu it kā klasisko pozu ir baironisks Ļeņingradas zēns, un tamlīdzīgi. Tā ka no romantisma Jums neizsprukt.

Otrais, kur es Jums nepiekrītu, ir tas, ka es ievietoju Jūs “plauktiņā”. Nekādā gadījumā. Vienkārši ir cilvēki ar blondiem matiem, un ir cilvēki kreiļi, bet tas nenozīmē, ka viņus kāds kaut kur “ievietojis”. Tādi viņi kļuvuši dabisku un sociālu apstākļu mikšļa rezultātā. Jūsu gadījumā, kā man liekas, “romantisms” ir Jūsu tā saucamā sociopsiholoģiskā iedaba, vēl bērnībā noformējusies īpašība – tādēļ arī visa šī bērnu lasāmviela, tādēļ Jūs esat lielisks bērnu grāmatu ilustrators. Jo lai ilustrētu bērnu grāmatas, vajag nevis mīlēt bērnus (Pasarg’ Dievs! Kā viņus vispār iespējams mīlēt???), bet uzturēt dzīvu saikni ar paša bērnību un attiecīgi mēģināt tajā iemetināt tos tēlus un lietas, kuru toreiz tik ļoti pietrūka.


Viktors Pivovarovs. “Tūtiņa ar ķiršiem.” 2005 

Eksistenciālisms. Negribu ieslīgt sīkumainībā, bet ir vairāki eksistenciālismi, turklāt eksistenciālismu pieņemts saprast ačgārnos veidos. Tātad eksistenciālisms – tas ir tad, kad, kā zināms, “eksistence ir pirms būtības”, citiem vārdiem sakot, mēs dzīvojam un mirsim – un tur neko nevar darīt, ne no mums tas atkarīgs. Tāda, lūk, eksistence. Vieni šajā apstāklī saskata lielu labumu un uzpūtīgi cenšas par to prātot, citi – dreb no bailēm un skandina par kaut kādu “absurdu” (apšaubāmais morālists Kamī, piemēram). Šajā nozīmē, jā, protams, “eksistences” līmenī vēsture neko nenozīmē. Bet “būtības” līmenī tā nozīmē daudz, gandrīz visu. Tā ka – gan jā, gan nē.

Lisjēns Freids, kuru mēs abi tik ļoti mīlam, vēsturi nenoliedza, vēl pat vairāk – ja ne vēsture, viņš nekļūtu par “mākslinieku Lisjēnu Freidu”, jo tam taču bija nepieciešams tas, ka nāca Hitlers, ka vācieši kolektīvi nojūdzās, apmēram tāpat kā tagad jūk prātā Krievijas Federācijas iedzīvotāji, ka ebrejus sāka vajāt, ka viņa tēva ģimene pārcēlās tieši uz Lielbritāniju, nevis ASV, un viss pārējais. Tas, par kādu mākslinieku kļuva Lisjēns Freids, bija atkarīgs no iemeslu kombinācijas ģimenes vēstures līmenī, vairāku valstu, Eiropas un visas pasaules vēstures līmenī. Un tikai šādas kombinācijas rezultātā Freids apdziedāja to pašu miesu, kas viņam arī ir principa “eksistence ir pirms būtības” mākslinieciskā realizācija – eksistence-miesa ir pirms būtības-individualitātes, būtības-personības, būtības-personas. Kas attiecas uz Beketu, tad viņš ir patiesi vēsturisks rakstnieks, kurš paranoiski (un diezgan nervozi) centās tēlot, ka ir rakstnieks pēc vēstures. 

Es uzdošu vēl vienu gandrīz nepiedienīgu jautājumu: bet Jūsu albumi, tai skaitā “Lapsas un svētki” un “Mūka Rabinoviča dārzi” – vai tos nevar nosaukt par “mākslinieciski antropoloģisku padomju cilvēka apziņas pētījumu”? Cik universāls ir tas aizvainotās apziņas tips, ar kuru Jūs strādājat albumos un dažos gleznu ciklos?


Viktors Pivovarovs. No albuma “Lapsas un svētki.” 2005 

V.P. Ziniet, Kiril, mūsu strīdā-sarunā par romantismu un eksistenciālismu iejaucās Šūberts. Tas pats, uz kura, pēc Jūsu vārdiem, es Jūs “uzsēdināju”. Tas notika nākamajā dienā pēc tam, kad es Jums nosūtīju savu pēdējo atbildi. No rīta es ieslēdzu muzikālo programmu, kuru mēs ar Milenu [i] bieži klausāmies brokastu laikā. Atskaņoja slaveno Šūberta kvartetu “Meitene un nāve”. Un viss kļuva skaidrs. Es varu izlocīties, kā vien gribu, uzskatīt sevi par transcendentālistu, eksistenciālistu, nominālistu un ko tik ne, bet no romantiskās būtības man neizsprukt. Bet šī būtība paredz, ka tā realitāte, kurā mēs pastāvam, ir vismaz divpusīga – pastāv redzamā realitāte un neredzamā – redzamā, taustāmā esamība un neredzamā, netaustāmā, kas atklājas vienīgi iedvesmas un radošas vai mīlas ekstāzes pieredzē.

Bet tagad pie Jūsu jautājuma.

Es domāju, ka manus jaunākos albumus, kurus nosaucāt, bez šaubām, var nodēvēt par mākslinieciski antropoloģiskiem mūsdienu cilvēka apziņas pētījumiem – druskās sašķaidītās cilvēka apziņas, kas izdzīvojusi padomju pieredzi. T.i., Jūs uztverat manu nelielo labojumu? Padomju apziņas vairs nav, tā ir sašķaidīta, taču lauskas ir te, tās peld šajā apziņā kopā ar citām lauskām, kopā ar, piemēram, ja var tā teikt, eiropeiskās apziņas lauskām, jo arī tā ir sašķaidīta, un tās visas izvietojas dažādos, dažbrīd gaužām fantastiskos rakstos. Un šajā nozīmē Jūs mani pavisam taisnīgi varat paķert uz muļķa: vai tad aprakstītais apziņas veids nav vēsturisks? Protams, ir vēsturisks. Bet, ja es noliedzu vēsturi un paziņoju, ka Krānahs ir mans laikabiedrs, tas acīmredzot nozīmē vienīgi to, ka tajā brīdī es atrodos citā apziņas stāvā. Tajā stāvā vēsture nepastāv.

Jūs jautājat, cik universālā ir apziņa, ar kuru es strādāju? Uz to gluži Pjatigorska garā var atbildēt ar pretjautājumu, vai vispār pastāv universāla apziņa. Kas attiecas uz mākslu, jebkuru mākslu, jebkurā mākslas darbā, Jūs to zināt, tāpat kā es, pastāv personiskā, individuālā vai vietējā, lokālā daļa un universāla daļa. Pieskaršanās “universālijām” sniedz mums daļēju mākslas darba “lasījuma” iespēju. Taču arī pieskaršanās “nesaprotamajai” mākslas darba daļai ir “lasījums”, tikai tas prasa vēl smalkākus “dvēseles” instrumentus. Tikai ar šādu instrumentu palīdzību iespējams tādu “tekstu” lasījums kā, piemēram, Šūberta kvartets.


Viktors Pivovarovs. “Mūks un lapsa.” 1989. 

K.K. Dārgo Viktor, ja viss ir vien lauskas, tas ir, to sajaukums, tad sanāk, ka Jūsu darbiem nekad nav pabeigtas formas? Tie mainās, sakārtojas dažādos rakstos atkarībā no konteksta, no tā, kas un kā uz tiem skatās? Nu esam atgriezušies pie mana pirmā jautājuma. Sakiet, vai Jūsu Maskavas un Berlīnes izstāžu raksti būs dažādi – gan Jums, gan skatītājam? Par otro skaidrs, bet – ja sīkāk – kādu Jūs iedomājaties Maskavas un Berlīnes skatītāju reakciju uz tām pašām “Lapsām” un “Rabinoviču”? Un pavisam huligānisks jautājums – bet ja apmainītu šos albumus vietām un to, kas Maskavā, izstādītu Berlīnē un otrādi? Kas notiks? 

P.S. Es vienmēr esmu ticējis Šūbertam, portretos viņš izskatās tik labsirdīgs... Un kādas lieliskas brillītes! 

V.P. Maskavas “raksts” man izrādījās negaidīts. Jaunā kuratore no Austrumu muzeja Diāna Farmakovska izdomāja izstādīt muzejā manu albumu “Lapsas un svētki”, bet es šim albumam pievienoju “Baiļu un šaubu sutru”, kas šim albumam cieši piekļaujas, un sienas tīstokļus no sērijas “Ķīniešu valodas mācību stunda”.


Viktors Pivovarovs. “Baiļu un šaubu sutra.” 

Tajā pašā laikā es, lai gan piekritu šai izstādei, nevarēju atbrīvoties no neveiklības sajūtas, tā kā visi trīs projekti Maskavā kādreiz jau bijuši izstādīti. Pārsteigums, turklāt priecīgs, mani gaidīja pašā muzejā, konkrēti, tajā telpā, kuru man atvēlēja izstādei. Viena no trijām zālēm, turklāt galvenā, ievadošā, kādā iepriekšējā izstādē bija pilnībā nokrāsota brīnišķīgā tumši sarkanā “Tibetas” krāsā, un šis krāsojums nejauši, laika trūkuma dēļ bija palicis. Kad es šajā zālē sāku izkārt savus garos tīstokļus, kad centrā uz paaugstinājuma tādā pašā sarkanā krāsā nogūlās mana desmit metrus garā “Sutra”, manu acu priekšā 19. gadsimta pirmās puses pils zāle pārvērtās par kaut kādu pagānu templi, neticami savādu svētnīcu, uz kuras centrālās altāra daļas nokļuva tīstoklis ar lapsas asti. Astes svētnīca!

Tā bija dāvana. Un es pārstāju kaunēties, es cerēju, ka ne tikai man, bet arī skatītājam “raksts” bija jauns un ar kaut ko negaidīts.

Skatītāja reakcija nelika gaidīt, un burtiski dažas dienas pēc vernisāžas avīzē Новая газета par izstādi parādījās recenzija. Es nezinu, vai recenziju avīzē var uzskatīt par skatītāja reakciju, bet, tā kā neviena cita nav fiksēta, acīmredzot var. Un šī reakcija, visticamāk tikai man, bija pilnībā negaidīta. Proti, šī mana nelaimīgā izstāde bija ieraudzīta un nolasīta, lai gan diezgan pozitīvi, koncentrējoties uz Krievijas aktuālās politiskās situācijas kontekstu. T.i., tādā veidā, kā es to nevarētu nosapņot sirreālā sapnī. Citēju kādu fragmentu, kas īpaši pārsteidza manu iztēli: “...bet rotaļīgajā aizprātā ir historiosofiskas atklāsmes. Tāda kā Ivan-Ivaniča, “mājokļu naktssarga”, izdomāta ilgi pirms tagadējā Vladimira Vladimiroviča triumfa, Sv. Lapsa. Vai “Baiļu un Šaubu Atmešanas Svētku”, kuru laikā “bērniem dāvā dzeltenas pelītes” – noteikti ar dzeltenmelnajām lentītēm. Gaišo austrumniecisko nākotni ķīniešu lapsu-garu zīmē varam pat nepieminēt: mums par to nemitīgi stāsta federālie kanāli ar savām “ķīniešu valodas mācību stundām”.” Autors, kuru pazīstu personīgi un pret kuru attiecos ar lielām simpātijām, acīmredzot noturējies pretī masu propagandas uzbrukumiem, bet nav spējis pretoties vispārējai apziņas politizācijai.

Ja jau Maskavas skatītāja reakcija man bija negaidīta, tad par Berlīnes skatītāju, par kuru es vienkārši neko nezinu, pat runāt velti. Es ar prieku pieņemtu Jūsu piedāvājumu uzspēlēt spēli “samainīsim vietām”, bet baidos, ka no tā nekas nesanāktu. Nedomāju, ka ļoti kļūdīšos, ja Berlīnes izstāde vispār neizsauks nekādas reakcijas.

[i] Milena Slavicka – Viktora Pivovarova sieva, čehu rakstniece, mākslas vēsturniece.

Viktora Pivovarova izstāde “Lapsas un svētki” Austrumu muzejā Maskavā skatāma līdz 28. jūnijam.