(Fragments) Laiems Giliks. Portrets. 2014. Foto: © Liam Gillick

“Cenšos būt lietas kursā par trajektoriju, pa kuru virzos” 0

Intervija ar britu mākslinieku Laiemu Giliku Amsterdamā

Agnese Čivle
19/06/2015

Vasaras ieskaņā Amsterdama ieiet operas, dejas un muzikālo izrāžu zvaigznājā, ko piedāvā viens no Eiropas vecākajiem starptautiskajiem teātra un operas festivāliem – Holandes festivāls. Šogad festivālu papildina arī intriģējoša vizuālās mākslas programma – festivāla laikā Stedelijk muzejā skatāma britu mākslinieka Tino Segala (Tino Sehgal) izstāde This Variation, savukārt muzeju skvērā (Museumplein) – visas apzaļumotās jūdzes garumā izvietota britu mākslinieka Laiema Gilika (Liam Gillick) vides instalācija All-Imitate-Act.

Iepretim daudz aprunātajai, vannas veidolu atgādinošajai Stedelijk muzeja jaunajai piebūvei un Van Goga muzeja fasādei izstiepta balta paneļu siena, uz tās attēloti grafiski cilvēkveidoli. Tie aizgūti no Stedelijk muzeja grafiskā dizaina kolekcijas, kā arī ievērojamā krievu avangarda mākslas apkopojuma. Figūru vidū rodams arī Kazimira Maļeviča veikums, kuru muzejs 2001. gadā savā īpašumā pārmantoja no krievu mākslas kolekcionāra Nikolaja Hardžijeva – ievērojamākā Maļeviča darbu turētāja.

Daudzveidīgo figūru seju vietā izzāģēti tukši, apaļi caurumi. Tajos ik laikus pavīd kāda smaidoša grimase no muzeju kvartāla apmeklētāju vidus. Fotogrāfiju ar jauniegūto ķermeni grib daudzi. Vieni fotografē, otri fotografējas, vieni spēlējas ar mīmiku, otri smejas, tad mainās vietām, un laukums starp trim Amsterdamas nozīmīgākajiem muzejiem ieguvis jaunu noskaņas temperatūru. Šis ir pirmais Laiema Gilika darbs, kurā viņš pievēršas cilvēka atveidojumam, bet ne pirmais, kurā caur vizuāli aktivizētu vidi tiek iniciēta cilvēka rīcību.

Plašāk mākslinieks zināms ar konfigurējamiem organiskā stikla modulāriem objektiem, ar kuru palīdzību viņš pievēršas vides transformācijai. Caur neierobežoto vides pārveides potenciālu, Giliks izzina telpas uztveres iespējas. Tāpat būtisku lomu Gilika darbā spēlē teksts un tā fragmenti.

Lielākais Gilika darbs publiskajā telpā ir īsi pirms 2010. gada Olimpiskajām spēlēm atklātās Fairmont Pacific Rim viesnīcas fasāde Vankūverā. Tās 48 stāvus dienvidu un austrumu pusē rotā mākslinieka dzejolis “lying on top of a building … the clouds looked no nearer”.

Gilika starpdisciplinārajā darbībā iekļaujas arī kuratora prakse, kurā mākslinieks pārskata izstāžu veidošanas un mākslas eksponēšanas un uztveres principus. Šobrīd viņš ir viens no Arlas jaunā, inovatīvā muzeja Luma Foundation koncepta veidotājiem.

Lai gan laikus no tās apzināti attālinājies, šobrīd Ņujorkā dzīvojošais brits Laiems Giliks tiek pieskaitīts spurainajai Jauno britu mākslinieku jeb YBA grupai. 2002. gadā Laiems Giliks par vides instalāciju Annlee You Proposes Teita galerijā un personālizstādi The Wood Way Vaitčepelas galerijā tika izvirzīts prestižajai Tērnera balvai. Savukārt 2009. gada Giliks prezentēja Vāciju Venēcijas biennālē un uz revolucionārās Frankfurtes virtuves skapjaugšas uzsēdināja animatronisku runājošu Češīras kaķi.


Laiems Giliks. All-Imitate-Act. 2015. Holland Festival, Museumplein, Stedelijk Museum, Amsterdama, 2015. Esther Schipper (Berlīne) īpašums. Foto: © Andrea Rossetti

2008. gadā, šeit, Amsterdamā, jūs tikāt nominēts prestižajai Vinsenta van Goga balvai, un aizvien jums ir cieša saikne ar šo pilsētu. Kas jums liek atkal un atkal atgriezties Holandē?

Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir dizaina vēsture un arhitektūra, tās mani saista pat vairāk kā šejienes māksla. Turklāt mani, kā mākslinieku, vienmēr interesējušas šīs relatīvi mazās valsts mākslas institūcijas un kuratoru darbība. Kādu brīdi arī biju saistīts ar De Appel Curatorial School – strādāju tur kā pasniedzējs un tur arī sastapos ar cilvēkiem, ar kuriem tika dibināta tālāka sadarbība. Tās nebija galerijas, tie nebija kolekcionāri, bet tieši institūcijas, kas, manuprāt, Nīderlandē jau vēsturiski darbojušās ļoti labi. Tās vienmēr nākušas klajā ar jaunām struktūrām, jauniem modeļiem.

Kā aizsākās jūsu sadarbība ar Holandes festivālu, kura programmā šogad iekļauts jūsu darbs All-Imitate-Act?

Festivāla organizatori vēlējās izveidot sadarbību ar Stedelijk. Es jau iepriekš biju strādājis kopā ar festivāla māksliniecisko direktori Ruti Makenziju (Ruth Mackenzie) un es pazinu jauno Stedelijk muzeja direktori Beatriksi Rūfu (Beatrix Ruf). Viņas mani uzaicināja ar domu, ka es starp šīm divām institūcijām spētu izveidot ko vienojošu. Lai to izdarītu, ierosināju uzsākt sarunas ar Amsterdamas opernamu. Gala rezultātā tika nodibināta partnerība starp Holandes festivālu, Stedelijk muzeju un Nacionālo operu. Kopā šīs trīs komandas ir ļoti spēcīgas un sastrādājas ļoti labi.

Vai viņi šī darba izstrādē deva jums galēju brīvību?

Jā, taču radīt darbu, kas tiks izvietots lielā pilsētas laukumā – tā īsti vairs nav brīvība, tā jau kļūst vairāk par problēmu. Šādā gadījumā darbam nav noteiktas auditorijas, bet gan vispārīga publika. Auditorija ir tad, kad grupa cilvēku ir ieradušies ar noteiktu mērķi kaut ko redzēt, taču šajā gadījumā 7:00 no rīta laukums vienkārši sāk pildīties ar bērniem, cilvēki dodas pastaigā ar saviem suņiem, šādi tādi dodas mājās no garākas nakts, citi skrien uz darbu, pie muzeja pulcējas pirmie tūristi no Kanādas…

Pēkšņi visi ir šeit! Un tavā rīcībā ir nefokusēts pūlis. Tā it kā ir brīvība, bet tāda savāda. Līdz ar to es vēlējos radīt ko tādu, kam nav nepieciešamas instrukcijas – kaut ko ne gluži universālu, bet ko tuvu tam.

Kas jūs iedvesmoja šim darbam?

Pērngad es pabiju Japānā, kur apmeklēju vienu no Kioto skaistākajiem tempļiem. Pie tempļa es pamanīju vienu no tām fotosienām, kurās izzāģēti apaļi caurumi, kuros cilvēkiem ievietot galvu un uzņemt fotogrāfiju ar jauniegūto, izzīmēto ķermeni. Es nodomāju, ka tas ir brīnišķīgi, ka viņi ko tādu novietojuši pie svētvietas! Šī Japānas kultūras kombinācija ar viduslaiku ielu svētkos vai gadatirgos sastopamo atrakciju man šķita interesanta. Domāju, ka šis diezgan labi iederas arī holandiešu mentalitātē, kurā raksturīga ir pretošanās varas un hierarhijas idejai. Tāpat šī atrakcija – spēle ar ķermeni liek cilvēkam uz mirkli izskatīties muļķīgi. Es domāju, kāpēc gan šo veco izklaides elementu, kas kalpojis vēl laikos pirms aizraujošiem šoviem un elektroniskajām spēlēm, neievest šeit un likt cilvēkiem ap to darboties tieši iepretim Van Goga muzejam.

Cik saprotu, figūras, kas attēlotas uz šiem paneļiem izraudzītas no Stedelijk muzeja grafiskās mākslas kolekcijas. Kā jūs tās izvēlējāties?

Es zināju, ka muzejam ir lieliska grafikas kolekcija – krievu supremātistu zīmējumi un ikdienas grafikas darbi no pēdējās simtgades reklāmas un publicitātes materiāliem. Tā nu uz paneļiem redzams savdabīgs sajaukums – krievu avangards un holandiešu kafijas, tabakas un šokolādes reklāmu motīvi.

Es vēlējos, lai figūras atkārtojas, tāpēc 36 figūras šeit periodiski mainītas vietām. Es centos sabalansēt vīriešu un sieviešu attēlus, mazus un lielus attēlus. Darbs ir relatīvi intuitīvs – tas ļauj strauji izskriet mākslai cauri un varbūt ielēkt vienā vai otrā figūrā.

Es nekad līdz šim savos darbos netiku izmantojis cilvēka figūras. Cilvēka klātesamība manos darbos konceptuāli ir bijusi, bet nekad tieši reprezentatīva. Un arī šoreiz darbā nav īsti cilvēki, bet tikai cilvēku reprezentācija.


Laiems Giliks. All-Imitate-Act. 2015. Holland Festival, Museumplein, Stedelijk Museum, Amsterdama, 2015. Esther Schipper (Berlīne) īpašums. Foto: © Andrea Rossetti

Vai radošajā procesā jums ko nācās mainīt?

Es vēlējos darbu radīt melnbaltu, tāpēc vajadzēja izraudzīties īpaši spēcīgus attēlus, kas melnbalti būtu gana efektīvi. Taču ne visi manis iecerētie tādi bija. Kas interesanti – muzeja kolekcijā ir arī Pikaso grafikas, taču Pikaso manā darbā nestrādāja.

Vēl viena lieta – man vajadzēja izlemt, uz kuru pusi pavērst attēlus, uz kuru – paneļu balto pusi. Darbs no tā tukšās, neapzīmētās puses izskatās ļoti abstrakts, bet par otru pusi uzreiz ir skaidrs, kam tā paredzēta – pirmais panelis tika uzstādīts 7:00 no rīta, un tūlīt nekavējoties kāds bērns sāka ap to spēlēties un smieties. Nebija nekādu jautājumu vai vilcināšanās. Teju pēdējā minūtē es savas domas mainīju un pavērsu apzīmēto pusi pret muzeju.

Daudzi jūsu darbi atrodas publiskajā telpā, kur tie nav pasargāti no sliktu laika apstākļu ietekmes vai vandāļiem. Kā jūs uz to raugāties?

Šajā gadījumā daudz par to tika domāts, jo Nīderlandē nepastāv nekādi strikti likumi, un mēs nolēmām tādus arī neieviest un uz cilvēkiem paļauties. Taču darbs ir izturīgs, šeit neesmu strādājis ar trausliem materiāliem, šis darbs ir radīts publiskajai telpai. Bet, nu, redzēsim…

Pārsvarā, viss ir lieliski. Man ir laba pieredze – es cilvēkiem uzticos. Es vienmēr iedomājos sevi pašu saskarsmes situācijā ar šo darbu, sevis paša reakcijas.


Laiems Giliks. Lying on Top of a Building... The Clouds Looked no Nearer than when I Was Lying on the Street... 2010. Fairmont, Vankūvera, Kanāda

Ko jums nozīmē ‘māksla publiskajā telpā’? Un kā tā, jūsuprāt, atšķiras no klasiskiem pieminekļiem pilsētu parkos, kas tika radīti pirms gadsimtiem?

Pirmā lieta, par ko es domāju, kad radu darbu, kuram plānots atrasties publiskā vidē – kā to būs iespējams demontēt. Savukārt agrāk cilvēki domāja par darbu ilgtspējību.

Priekš manis tas nozīmē domāt par laiku, ne tikai pašu telpu. Es spēlējos ar laiku. Es domāju par to, cik ilgi kaut kas pastāvēs. Agrākos laikos tas nebija jautājumus. Un, ja darbs ir derīgs šobrīd – šī brīža paaudzei, šim laikam un kontekstam – tas nebūt nenozīmē, ka jēgpilns tas būs arī vēlāk.

Dažkārt es darbus cieši ieslēdzu kontekstā. Tie tiek integrēti kādā ēkā un kļūst par daļu no arhitektūras. Gadījumā, ja tie būtu jānovāc, jānovāc būtu arī pati ēka. Dažkārt darbam ir paredzēta atrašanās noteiktā vietā uz pavisam neilgu laiku.


Laiems Giliks. Izstādes From 199C to 199D skats. MAGASIN, Grenoble. 2014. Mākslinieka īpašums. Foto: © Blaise Adilon

Kā jūs uzsākat darbu? Kā izzināt telpu, kurā darbs atradīsies, un ko no novērojumiem īpaši ņemat vērā?

Pirmā lieta ir kopējās telpas maketa izstrāde – telpa ar visām tās ēkām. Kamēr to daru, es domāju par projektu kopumā. Man patīk domāt, kamēr veicu kādu vienkāršu darbību.

Otra lieta – es daudz laika pavadu vērojot cilvēku plūsmu – pa kādu trajektoriju tie mēdz pārvietoties, kur novērojama lielākā cilvēku koncentrācija. Piemēram, laukumā starp Stedelijk, Rijksmuseum un Van Goga muzeju vērojami vietējie cilvēki, tūristi, bērni, veci ļaudis, cilvēki uz velosipēdiem, alkoholiķi... un viņi visi izmanto šo vienu maršrutu. Es sapratu, ka vēlos viņiem sniegt kādu izklaides iespēju un izmainīt šo ikdienas distanci, izmanīt sajūtu par šīs distances garumu un to, cik laika aizņem tās veikšana. Bez šiem paneļiem ir grūti saprast, cik garš šis posms ir. Taču tagad nav iespējams atcerēties, cik laika tas paņēmis, jo uzmanību novērš cilvēki, kas šeit apstājušies, uzņem fotogrāfijas... Tas ir kā multfilmā par Road Runner, kurā putns diedz apkārt, kamēr fons periodiski atkārtojas.

Un tad ir vēl trešā komponente – otrpus laukumam atrodas vēstniecības, buržuāzijas arhitektūra. Es vēlējos to vizuāli nedaudz bloķēt. Izveidot tādu kā nodalītu zonu kultūrai. Tādējādi esmu radījis tādas kā paralēlās pasaules – cilvēki spēlē futbolu, pastaigājas, liek galvas šajos caurumos, un šeit pat ir arī muzeji. Kā kārtaina kūka! Man tas ļoti patīk.


Laiems Giliks. Leeum Samsung Museum of Art. Seula, Koreja. 2014

Jūsu vārds bieži tiek asociēts ar ‘racionālās estētikas’ mākslinieku kustību. Kas būtu galvenie jautājumi, kurus tā pārskata?

Pirmais jautājums skar auditorijas un publikas ideju. Jo starp tām abām pastāv būtiska atšķirība. Turklāt pastāv arī dažādas auditorijas.

Otra lieta ir jautājums par laiku – kā tas tiek pielietots izstādes kontekstā, kas to kontrolē. Bieži vien mākslas centram vai muzejam ir fiksēta ideja par laiku. Mēs mēģinām to pārskatīt – kāpēc muzejs ir atvērts katru dienu no 10:00 līdz 18:00? Kāpēc tas ir slēgts pirmdienās? Kāpēc izstādes ilgst divus vai trīs mēnešus?

Un tad pēdēja lieta – kur ir mākslas moments? Kur ir tā atslēga – kur cilvēki skatās, kur tiek novirzīta uzmanība?

Mēs daudz spēlējamies ar šiem jautājumiem. Un pat ar šo darbu Museumplein zālājā – varam sacīt, ka māksla ir šie paneļi, bet priekš manis – māksla ir attiecības starp diviem cilvēkiem, kas pie šīs sienas uzņem fotogrāfiju. Ne pati fotogrāfija, bet tieši attiecības starp šiem cilvēkiem, kas stāv pie šī darba. 


Laiems Giliks. All-Imitate-Act. Foto: Andrea Rossetti

Šodien cilvēki vēlas kļūt par daļu no mākslas, par tās subjektu. Tā vien šķiet, ka cilvēki mākslā meklē tiešus sensoros kairinājumus, fizisku iesaisti. Bet vai šādi māksla nekļūst par tādu kā izklaidi atrakciju parkā?

Jā, protams. Es pilnībā tev piekrītu. Un šis darbs jau patiesībā ir par to.

Bet kopumā... es nezinu. Daudzi muzeji nav īsti pārliecināti, kā rīkoties ar lielām ļaužu grupām, nezina, ko tiem sniegt. Un viņi baidās tikt apsūdzēti elitārismā vai pat formālismā. Tā nu viņi mēģina iet kaut kādu vidusceļu, kas nav īsti elites māksla, nedz arī populārā māksla. Māksla tiek padarīta ļoti atraktīva, bet bieži vien arī ne galēji iespaidīga un aizraujoša. Kaut kas pa vidu.

Es uzskatu, ka mums jāspēj nošķirt, kas tajā visā ir labs, ka slikts, un kāpēc labs vai slikts. Es neesmu pret kaut ko, kas ir atraktīvs un mani neinteresē arī pilnībā nošķirta akadēmiskās mākslas pasaule. Tas būtu pārāk vienkārši – sacīt, ka šī ir pilnībā stulba un vienkārši atraktīva māksla, bet šī, lūk, ir nopietna lieta. Ir grūti novilkt šādu robežšķirtni. Ir darbi, kas ir labāki par citiem un pastāv arī vairāki veidi, kā tos nolasīt. Tas nav par labu vai sliktu objektu, drīzāk par to, kā dažādās situācijās tie provocē vai iniciē noteiktu uzvedību. Un patiesības labad jāsaka, ka pirmā lieta, par ko muzeji domā patiešām, – kā piesaistīt un aizraut publiku. Tā tas ir vienmēr!

Šajā gadījumā, šis ir ļoti pārdomāts darbs – tas zināmā mērā ir veidots kā senlaiku izklaides instruments. Jūs varat iebāzt galvu caurumā un šis darbs piešķirs jums smieklīgu ķermeni. Un jāsaka, ka šīs dienas laikā neviens man nav jautājis, no kurienes šie attēli nākuši. Cilvēki vienkārši to uztver kā mākslu.

Jums ir svarīgi, lai jūsu māksla tiktu saprasta pareizi?

Nē, ne īsti. Jo sākotnēji mana interese darbā ir ļoti personīga, un mana sapratne par lietām var būt maldīga. Taču es cenšos kaut kā būt lietas kursā par trajektoriju, pa kuru virzos, par darbu, ko esmu paveicis, tālab dažkārt nākas lietas arī izlabot vai mainīt. Tas ir arī veids, kā spēlēties ar nozīmēm vai veidu, kādā darbs tiek nolasīts, kā spēlēties ar nesenu pagātni un tuvu nākotni.

Pēc šī darba es vēlētos pievērsties  cilvēkiem, kas strādā muzeju zemākajā hierarhijā, proti, ar grafisko mākslu, reklāmu, plakātu un zīmējumu kolekcijām. Šīs lietas parasti netiek novietotas acu līmenī, bet man tās ir ļoti būtiskas.

Šīs ikdienas lietu kolekcijas patiesībā ir ļoti politiskas. Šajā gadījumā tās stāsta par pilsētas agrākajām vēlmēm un to, kā tās tika atainotas ar informatīvo plakātu palīdzību. 1950. gados, kad cilvēki būvēja jauno Holandi, viņi domāja par stipriem bērniem, kādi šeit augs, kad viņi dzers labu pienu un ēdīs labu šokolādi. Tāpat viņi ticēja avangardam. Viņi to uzraudzīja un kolekcionēja, un saglabāja šīs liecības. Es vēlos uzsākt publisku sarunu ar šiem ļaudīm muzejos. Es vēlos šos darbus burtiski izlikt muzeju priekšplānā, parādīt, ka tas, kas ir muzejos nav tikai māksla, tur ir arī dizains un mākslas un dizaina apvienojums.


Laiems Giliks. The Wood Way (instalācijas skats). 2002. Vaitčepelas galerija. Vaitčepelas galerijas arhīvs

2002. gadā jūs tikāt nominēts Tērnera balvai. Tā laika kultūras ministrs Kims Hovels Tērnera mākslas virzienā raidīja asus pārmetumus, nosaucot to par aukstu, mehānisku konceptuālu mēslu. Šogad februārī es tikos ar britu mākslinieku duetu Gilbertu un Džordžu, un viņi apgalvoja, ka britu modernajai māksla viņi neticot. Kāpēc cirkulē šāda veida viedokļi?

Galvenokārt jau Hovels uzbruka tieši man. Viņš ir visai populistisks kreisā centrisma politiķis. Viņš vēlas gūt publicitāti. Viņš nepauž sevišķi izglītotu viedokli. Viņš cer, ka vidusšķira ienīdīs mākslu. Viņš ir cinisks politiķis. Turklāt viņam nekad nav pieticis drosmes kādam kaut ko pateikt tieši acīs. Un tolaik viņš nemaz nebija ieinteresēts diskusijās par kultūras idejām.

Lielbritānijā pastāv diezgan lielas bailes no avangarda vai modernās mākslas, jo tās ir saistītas ar iztēli, kas var uzkurināt revolūcijas, nacionālās identitātes filozofiju. Šai pragmatiskajai neieinteresētībai Lielbritānijā ir sena vēsture. Tā ir diezgan labi dokumentēta literatūrā, pat komēdijas žanrā.

Gilberts un Džordžs šoreiz izklausās diezgan smieklīgi, jo ir britu mākslinieki, turklāt ļoti revolucionāri. Taču Lielbritānijā cilvēki mēdz runāt vienu un darīt ko citu.

Taču godīgi sakot, manuprāt, viss šis uzpeld tikai tad, kad par to kāds uzraksta. Esmu pārliecināts, ka, ja jūs ko par laikmetīgo mākslu pajautātu labējā spārna populistiski noskaņotam politiķim Nīderlandē, viņam būtu ļoti spēcīgs viedoklis, taču nevienu tas neinteresētu. Anglijā tas savukārt nokļūtu avīžu lapās. Arī Amerikā ir spēcīgi viedokļi, taču New York Times tos nedrukās, jo tie nav nekādi jaunumi. Anglijā šādi viedokļi vienmēr kļūst par jaunākajām ziņām.

Lielbritānijas kultūras pārvaldē vienmēr dominējuši cilvēki no literatūras, un viņi maz ko saprot no vizuālās mākslas. Lielbritānijā ir spēcīga rakstītā un runātā vārda tradīcija, arī skolās tiek mācīts klausīties nevis skatīties. Un es domāju, ka arī Hovels daudz nebija skatījies. Viņš nemaz nevarēja saskatīt, jo visu sasaistīja ar citām idejām. Skatīšanās dažkārt prasa zināmu piepūli, un tas nav tik vienkārši. Taču, jāsaka, spēja satraukt aprobežotu politiķi, manuprāt, tā ir zināma izdošanās. Lēta gan, bet kaut kas ir nostrādājis. 


Laiems Giliks. The Wood Way (instalācijas skats). 2002. Vaitčepelas galerija. Vaitčepelas galerijas arhīvs

Vēl atgriežoties pie Tērnera balvas – kā, jūsu skatījumā, tā šodien ir mainījusies?

Tā ir pilnībā mainījusies, jo sākotnēji Tērnera balva lūkojās atpakaļ un pārskatīja, kas būtisks ir izdarīts pēdējā divdesmitgadē, lai nodrošinātu, ka tas kļūtu pamanāms. Šodien tā aizvien vairāk un vairāk pietuvojusies tagadnei. Tā iet roku rokā ar laiku un sāk lūkoties uz priekšu. Tagad tā vairāk nav par pagātni vai tagadni, bet par nākotni. Tā iedrošina māksliniekus strādāt. Sākotnēji tā pauda prieku par to, ko tie ir strādājuši. 

Kāds ir jūsu viedoklis par šī gada britu prezentāciju Venēcijas biennālē – Sāru Lukasu?

O, mēs dalījām kopīgu studiju mākslas skolas laikā!

Viņa ir tieši tur, kur viņai vajadzēja atrasties! Tieši tā es to biju iedomājies! Viņa tolaik bija daudz labāka studente par mani un daudzkārt nopietnāka kā personība. Viņa daudz nav mainījusies. Viņa ir ļoti nopietna skulptore un dara lietas, ko daudzi izvairās darīt. Savā ziņā – viņa ir ļoti tradicionāla tēlniece. Un viņa ir vienīgā, ko es pazīstu, kas absolūti neuztraucas par naudu un uzmanību. Ja citi to dara – viņai vienalga. Tādējādi viņa ir brīva radīt. Man tas patīk.


Laiems Giliks. How are you going to Behave? A kitchen cat speaks. 2009. Esther Schipper (Berlīne) īpašums. Foto: © Liam Gillick 
Laiems Giliks Vācijas paviljonā, 53. Venēcijas biennāle (07.06.09–22.11.09)

Jūs pārstāvējāt Vāciju 2009. gada Venēcijas biennālē. Kā tagad raugāties uz savu darbu? Kā publika tolaik reaģēja uz jūsu runājošo kaķi?

Ja palūkojas uz manu veikumu kopumā, redzams, ka šis darbs īsti neiederas manā rokraksta līnijā. Pēc tā es diezgan apzināti mainīju savu darbu. No teksta es pārgāju uz runu, no abstrakcijas uz daudz atpazīstamākām formām.

Par publikas reakciju es neko daudz nevaru pateikt, jo Venēcijā tomēr ir diezgan specifiska auditorija. Ir daudz pretrunīgu viedokļu, kas gan dažkārt sevišķi nepalīdz. Es uzskatu, ka darbam, ko radīju, nebija obligāti jātiek saprastam tajā momentā. Šajā līmenī, es tiešām netiecos pēc auditorijas atbildes. Šis darbs vairāk bija kā paziņojums, tam nebija jāraisa kādi jautājumi. Dažiem cilvēkiem tas var prasīt pat divdesmit gadus, lai to saprastu. To nevar tik ātri patērēt. Tagad tas atrodas Gugenheima muzejā Bilbao.

Šīs prezentācijas kurators bija Nikolauss Šafhauzens. Satiku viņu Vīnē, kad viņš jau gadu kā bija Kunsthalle Wien mākslas telpas direktors. Kā zināms, Kunsthalle Wien fokuss ir ļoti starptautisks, un arī Šafhauzens toreiz apgalvoja, ka nemēdzot lūkoties mākslinieku pasēs. Ņemot vērā biennāles vēsturiski nacionālo aspektu, kāda ir jūsu attieksme pret to, ka valstis prezentē citu valstu mākslinieki?

Tas mēdz notikt divos galējos variantos – kad valstis ir gana nobriedušas, stabilas un ietekmīgas, vai kad valstij nav sava paviljona un tai ir visai nesena vēsture.

Es uzaugu laikā, kad Rietumeiropa atvērās brīvai pilsoņu kustībai. Un es jutos vienlīdz komfortabli radīt darbu Vācijai, kā ja būtu to darījis Lielbritānijai. Manuprāt, tas ir pilnībā normāli. Un tas neiznīcina nedz valsts vēsturisko stāstu, nedz raksturīgos naratīvus.

Savā ziņā jau Venēcija ir kā muļķīgs vecās varas iemiesojums. Es arī nekad neskatos neviena pasē, taču esmu ieinteresēts atrast nozīmīgus stāstus. Domāju, Šafhauzens arī.


Laiems Giliks. How are you going to Behave? A kitchen cat speaks. 2009. Esther Schipper (Berlīne) īpašums. Foto: © Liam Gillick
Laiems Giliks Vācijas paviljonā, 53. Venēcijas biennāle (07.06.09–22.11.09)

Šobrīd mēs atrodamies pie Van Goga muzeja. Savulaik Van Gogs devās uz Arlu, kur radīja virkni savu darbu, un ar šo vietu tiek saistīta arī viņa nogrieztās auss leģenda. Šobrīd Arlā tiek izstrādāta Frenka Gērija projektētā muzeja LUMA Foundation koncepcija, un jūs esat muzeja radošā kodola sastāvā (Hans Ulrich Obrist, Philippe Parreno, Tom Eccles, Beatrix Ruf). Pastāstiet par savu lomu un iesaisti šajā projektā!

Mēs cenšamies attīstīt jaunu starpdisciplināru centru, kura fokusā būtu izstāžu un ideju producēšana, pētnieciskais darbs un arhīvu veidošana. Tā izveide prasa atvērtu domāšanu un pieļauj dažādas iespējamības. Nekas nav stingri nosacīts. Mēs neesam direktori, mēs esam tāda kā domātāju komanda. Pēdējos četrus, piecus gadus mēs esam bieži tikušies, lai diskutētu, kāda tipa institūcija tā varētu būt – šodienas Dienvidfrancijā ar tās ļoti specifisko kontekstu. Arla nav lielpilsēta, bet nav arī lauku pilsētiņa. Arla ir sezonāla pilsēta – vasarā tā ir ļoti kultūraktīva, ziemā – klusa. Bet mums ir jāizveido muzejs, kas darbotos visu cauru gadu. Pastāv būtisks jautājums – kādu veidot tā programmu, kā spēlēties ar laiku. Ir liela atšķirība, vai muzejs atrodas Londonā, Maskavā, Berlīnē vai pilsētā kā šī, kur nav pastāvīgas auditorijas. Turklāt Vidusjūras kultūra arī diktē savus noteikumus, pat laiks šeit ir citādāks – diena ir garāka, dienas vidū ir garš pusdienu pārtraukums, cilvēki pārtrauc darbu un dodas mājās. Arlā labākais laiks ir vakara puse. Nekur citur lielajās pilsētās jūs nepieredzēsiet, ka muzejs pusdienas laikā ir slēgts uz trim stundām.

Jaunā muzeja ēka tika atklāta ar izstādi Solaris Chronicles. Tajā tika izstādīti Gērija arhitektūras maketi no tādiem projektiem kā Volta Disneja zāle Losandželosā, Gugenheima muzejs Bilbao un Abū Dabī, kā arī topošās Facebook administratīvās ēkas Londonā un Dublinā. Izstādes formāts bija visai netradicionāls. Pastāstiet par to tuvāk!

Idejas pamatā bija Frenka Gērija darbu prezentācija. Kopā ar Filipu Pareno (Philippe Parreno) devāmies uz Losandželosu, lai izskatītu Gērija arhitektūras arhīvus un maketus. Mēs nolēmām, ka tie kalpos par bāzi izstādei, taču tie tiks iedzīvināti. Parasti arhitektūras izstādes ir statiskas, tajās iekļauts daudz informācijas, maketi, teksti un fotogrāfijas. Savukārt mēs radījām īpašu programmu; Filips Pareno izveidoja gaismas instalāciju, Tino Segals īpašu horeogrāfiju. Izstāde tika veidota pēc tāda kā cikla principa – arhitektūra tika ievietota dažādos apstākļos un bija iespējams ēku modeļus skatīt dienas gaismā, tad pār tiem pārlaidās vakara ēnas. Un to visu mēs prezentējām caur kustību.

Kā tas ir – strādāt kopā ar Gēriju?

Viņam ir stingrs viedoklis par mākslu un arhitektūru, un mums vienmēr ir spēcīgas diskusijas. Viņš cenšas radīt ko jaunu un nebijušu – arhitektūru, kas ir ārpus pieņemtās. Es domāju, ka sākotnēji ortodoksālā modernisma un formālisma kontekstā viņš ļoti cieta.

Kad esmu ar viņu kontaktā, es ļoti ieklausos, es cenšos uzlasīt katru ideju kumosiņu. Ar viņu diskusijas ir vairāk filozofiskas – par idejām, kas stāv aiz arhitektūras, par to, kādai ēkai vajadzētu būt mūsdienās.


Laiems Giliks. Portrets. 2014. Foto: © Liam Gillick

Kā jūs komentētu – kā jūs, kā mākslinieks, esat mainījies šo gadu laikā?

Man būtiski ir domāt par lietām, ko neesmu paveicis un lietām, ko esmu. Kaut kur pa vidu ir tas punkts, kur mākslinieks reāli reflektē.

Man vienmēr patikuši mākslinieki, kas paveikuši mazumiņu – varbūt tikai desmit darbus visā savā dzīvē. Es esmu pilnīgi pretējs variants. Un varbūt šis vispār ir jautājums, par kuru labāk daudz nedomāt...

www.liamgillick.info