Foto

Moldāvu laikmetīgā māksla 14 kvadrātmetros

Saruna ar Vladimiru Usu – kuratoru un jauno mākslinieku neatkarīgās asociācijas Oberlicht izveidotāju Kišiņevā

Aleksandra Artomonova
03/06/2015 

Foto un video no asociācijas Oberlicht arhīva

Kišiņevas Mākslas akadēmijas students Vladimirs Uss kopā ar draugiem un kursabiedriem izveidoja Jauno mākslinieku neatkarīgo asociāciju Oberlicht jau 2000. gadā. Aktīvi darbojoties pēdējos septiņus gadus, Oberlicht ir organizējusi vairākus lielus publiskus mākslas projektus – “Intervences”, “Kiosks”, Kišiņevas pilsoniskais centrs – pateicoties tiem, pamestas un nepopulāras vietas pilsētā no jauna ir kļuvušas publiskas.

Kaļiņingradā notikušajā lekcijā, ko ar Eiropas Kultūras fonda atbalstu rīkoja Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra Baltijas filiāle, Vladimirs rādīja dokumentālas filmas par to, kā asociācijas Oberlicht publiskās mākslas projekti maina Kišiņevas sabiedrisko telpu. Ar Vladimiru tikāmies nākamajā dienā pēc viņa lekcijas. Aizstaigājām līdz pilsētas centrālajam tirgum – Vladimiru interesē, kā šādas neoficiālas kultūras asis funkcionē dažādās pilsētās un valstīs. Šogad Kišiņevā Oberlicht veidos projektu, veltītu vietējam tirgum un tur strādājošiem cilvēkiem. Pa ceļam iegājām nelielā kafejnīcā, kur parasti pulcējas tirgus pārdevēji un, tēju dzerdami, runājāmies par to, ko pilsētā spēj mainīt neoficiālas kultūras institūcijas, kāpēc darbs publiskā telpā ir visdemokrātiskākais mākslinieciskās izpausmes veids, un kā cīnītāja statuja no cariskās Krievijas spēj izglābt vēsturisku skvēru un kvartālu.

Asociācija Oberlicht radās tāpēc, ka jums, jauniem māksliniekiem, nebija iespējas izstādīt savus darbus?

Asociāciju Oberlicht nodibinājām vēl studenti būdami, 2000. gadā. Es toreiz mācījos Kišiņevas Mūzikas, teātra un tēlotājmākslas akadēmijas trešajā kursā. Studiju ietvaros apguvām visai akadēmisku mācību programmu, taču paguvām veidot arī savus “neakadēmiskos” projektus. Diemžēl šo neformālo jaunrades daļu nekur nevarējām parādīt. Akadēmijai nebija savas izstāžu telpas, un Mākslinieku savienība studentu darbus neizstādīja: bija jāabsolvē Akadēmija, tad, lai tiktu atzīts, vairākus gadus jāstrādā savā specialitātē, tad jāiestājas Mākslinieku savienībā, un tikai pēc tam bija iespējams izstādīties.

Nolēmām apvienoties reprezentatīvā struktūrā, un, pateicoties formālai un visai birokrātiskai reģistrācijas procedūrai, mums izdevās līdzsvarot attiecības ar dažādām valsts kultūras institūcijām. Piemēram, sarīkojām kopīgu izstādi ar Moldovas Nacionālo muzeju: pie ieejas ekspozīcijā piekārām 19.–20. gadsimta ainavu gleznotāju darbus. Apmeklētājs vispirms redzēja šīs klasiskās gleznas, tad, iedams izstāžu zāles dziļumā, sastapās ar mūsdienu jauno mākslinieku darbiem, kas tapuši, pielietojot modernās tehnoloģijas. Izmantojām kontrasta principu un parādījām, ka ir iespējams iziet ārpus ierastajiem ietvariem, ļaut vaļu fantāzijai.

 
Vladimirs Uss lasa lekciju Kaļiņingradā. Foto: Andrejs Efics

2004. gadā radījām lielu izstāžu projektu Piedņestrai. Konflikts Piedņestrā beidzās 1992. gadā, taču divpadsmit gadu laikā neviens nelikās zinis par kultūras saikņu atjaunošanu starp Moldovu un Piedņestru. Dažus cilvēkus gan tur pazinām, gadījās arī individuālas kultūras ekspedīcijas uz šo teritoriju, taču kopumā par turienes mākslas dzīvi Kišiņevā nekas nebija zināms, un piedņestrieši neko nezināja par mūsu darbībām. Diemžēl valsts institūcijas nevarēja vai arī negribēja atbalstīt šo projektu, un izstāde tapa par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas līdzekļiem. Šis solis palīdzēja atjaunot zaudētās kultūras saiknes.

Mēs paši sevi organizējam, un šī patstāvība ļauj piesaistīt mūsu projektiem jebkurus finansējuma avotus, aicināt pieredzes apmaiņai māksliniekus, kuratorus utt.

Situācija tradicionālo kultūras institūciju laukā ir saprotama. Tomēr vai ārpus tām nebija nekādu centru, kas nodarbojas ar laikmetīgo mākslu? Ja tomēr bija, tad kāpēc ar tiem nevarēja sadarboties?

Bija. 1996. gadā ar Ford Foundation gādību Kišiņevā tika atklāts Laikmetīgās mākslas centrs. Tas joprojām darbojas, taču 2000. gadā, kad sākām savas mākslinieciskās aktivitātes, nevarējām piedalīties centra projektos, jo tas bija orientēts uz sevi jau realizējušiem māksliniekiem. Oberlicht ietvaros mēs veidojām programmas, kas atbilda mūsu zināšanām, pieredzei un pasaules redzējumam. Un šodien esam nonākuši pie tā, ka veidojam projektus, kas līdzinās mūsu Laikmetīgās mākslas centra pirms desmit gadiem realizētajiem. Esam attīstījušies ļoti organiski – soli pa solim, vadoties pēc mūsu vajadzībām un iespējām, līdz beidzot esam ieņēmuši savu nišu.

Jūsu niša pārsvarā ir publiski mākslas projekti. Kāpēc nolēmāt nodarboties ar mākslu publiskajā telpā?

Laikam ritot, mēģinājām pievērsties ne tikai mākslas, bet arī sociokultūras problēmām. Sākām saprast, kas ir pilsoniskā sabiedrība, un nolēmām, ka būsim ne tikai jauno mākslinieku apvienība, bet arī kultūras institūcija, kas palīdz veidot pilsonisko sabiedrību Moldovā. 2000. gada vidū darbam Kišiņevas publiskajā telpā sākām aicināt vietējos un ārzemju māksliniekus, piedāvājām rezidenču ietvaros risināt dažādas problēmas pilsētvidē. Tā bija projektu sērija “Intervences” (Interventii).

Moldāvu māksliniece Anžela Kandu, piemēram, darbojās ar tēmu par pamestiem namiem. Kišiņevā ir vecu koka namu kvartāls; mājas vai nu tiek pavisam noārdītas, vai arī novestas līdz sabrukšanai – īpašnieks nevēlas neko ar savu māju iesākt, vienkārši norauj jumtu un gaida, kad tā sabruks, un tad atliks tikai novākt gruvešus. Anžela izdomāja performanci – viņa aiznagloja šo namu logus.

Bija arī citi darbi. Piemēram, mūsu centrālajā parkā uzlikām uz pjedestāla Buratīno. Kādu laiku tas tur stāvēja krievu literatūras klasiķu un mūsu nacionālo rakstnieku sabiedrībā. Mēs savukārt iztaujājām garāmgājējus –  patīk piemineklis vai nepatīk. Kāds atbildēja, ka, jā, patīk, jo tas ir uzjautrinoši. Citi atkal teica, ka, pirmkārt, Buratīno nav nekāds klasiķis un rakstnieks, un, otrkārt, tam jāatrodas bērnu laukumā. Bija interesants Larisas Sitaras projekts – viņa aplika parka ieejai balti sarkanu aizsarglenti un piekāra uzrakstu, ka parka centrā tiks uzcelta viesnīca. Un atkal varēja vērot cilvēku reakciju – šī ziņa daudziem nepatika. Kopš projekta “Intervences” ir pagājuši vairāki gadi, un tagad Kišiņevā ir uzradies kāds oligarhs, kurš patiešām ir izdomājis celt parkā viesnīcu. Taču cilvēki jau ir iemācījušies reaģēt – tiek rīkotas sapulces un vākti paraksti pret šo būvi.

 

Bet tie bija īslaicīgi pasākumi…

Jā, intervences bija visai efemēras parādības. Bet mazliet vēlāk, pateicoties moldāvu māksliniekam un kuratoram Štefanam Rusu, tapa cits projekts “Kiosks” (Chiosc). Mūsu asociācijai toreiz nebija vietas, kur darboties – ne biroja, ne izstāžu zāles. Nolēmām, ka darbosimies brīvā pilsētvidē, radīsim mākslu ielās, skvēros, parkos. “Kiosks“ atrisināja ne tikai izstāžu zāles, bet arī darbnīcas problēmu, un vienlaikus Kišiņevas ielas kļuva par vietu, kur mēs satiekamies ar saviem skatītājiem.

Vai jums kā kuratoram un māksliniekam ir svarīga atšķirība starp to, ko saka skatītāji ielās un izstāžu apmeklētāji galerijās?

Tas ir svarīgs aspekts. Izstādot savus darbus galerijā vai muzejā, tu it kā iepriekš esi nodrošinājies ar šīs institūcijas aizstāvību. Tu vari izteikties tik kritiski, cik vien vēlies, un galerijas telpa piešķir tavam gara produktam mākslas darba statusu un zināmu neaizskaramību, jo skatītājs, iedams uz izstādi, jau zina, ka satiksies ar mākslu, un ir uz to noskaņojies. Turpretim uz ielas tevi nekas neaizsargā, neviens nepiesedz, blakus nav mākslas kritiķa vai ekskursijas vadītāja, kas varētu izskaidrot skatītājam tava darba jēgu un nozīmi. Uz ielas māksliniekam un garāmgājējiem ir vienādas tiesības. Tiesa, brīžiem nenākas viegli – ja cilvēks uz ielas pajautā: “Kam tas viss?”, viņu var neapmierināt atbilde: “Tāpēc, ka tā ir māksla.” Ir jāizdomā arvien jauni argumenti, jāmēģina pierādīt, ka tavs mākslas darbs atkaro pilsētas telpu paša garāmgājēja labā.

Vai izdevās to pierādīt šoferiem, kas, iebraukuši ierastajā stāvvietā, ieraudzīja, ka tā ir piestādīta pilna ar puķēm? Jūs rādījāt šīs mākslinieka Janeka Sedlaka akcijas “Ziedu vara” aprakstu – kādi no braucējiem piebremzē, citi pagriežas un brauc projām, un tikai Coca Cola kravas mašīna pirmā pabraukājās pa tulpēm un narcisēm.

Jā, ar šoferiem daudz grūtāk strādāt, nekā ar kājāmgājējiem (smejas). Taču šofera protests pret mākslas darbu ir demokrātijas izpausme – visi izsaka savu viedokli. Citā projektā pārdevēja parka kioskā iebilda pret zīmēm, ko bijām izlikuši viņas darbavietas tuvumā. Bet interesanti, ka viņa ne tikai protestēja, bet arī piedāvāja savus variantus.

Un kā radās “Atvērtais dzīvoklis”? Spriežot pēc fotogrāfijām, tas ir kaut kas pa vidu starp pilsētas kiosku un istabu paneļu nama dzīvoklī. Man patīk, ka Kišiņevā tas atrodas pretī kultūras departamentam – tāds portāls starp ielu un kaut ko oficiāli kulturālu …

“Atvērtais dzīvoklis” ir projekta “Kiosks” daļa, un šis objekts ir saskaņots ar pilsētas administrāciju. Vietu atvērtajam dzīvoklim ieguvām gluži nejauši – tā bija viena no telpām, kas bija mūsu rīcībā. Lai iesakņotos šajā vietā uz ilgāku laiku, nodrošinājāmies ar dažādu pilsētas kultūras institūciju atbalstu. Pateicoties tam, ka mūs atbalstīja Tēlotājas mākslas muzejs, Čehova teātris, filharmonija un daudzi citi, kultūras departaments sadzirdēja mūsu lūgumu.

Mums ir svarīga atvērtība, gandrīz visi mūsu projekti ir veltīti administrācijas radītu šķēršļu pārvarēšanai. Un mēs cenšamies ar dažādiem paņēmieniem uzsākt dialogu ar visatšķirīgākajiem Kišiņevas iedzīvotāju slāņiem – savos pasākumos neprasām ieejas maksu, jebkuram cilvēkam ir iespēja atnākt un aprunāties ar mākslinieku.

Gandrīz visas institūcijas, ko saņēmām mantojumā no padomju laika, ir kontrolējošās institūcijas. Viss, kas top institūcijas ietvaros, tiek uzraudzīts, un galerija nav absolūti brīvas izpausmes vieta. Šīs institūcijas rada zināmas barjeras kultūras jomā, tām ir nelokāma politika – nopērc biļeti, samaksā par ieeju, sagatavojies notikumam, pienācīgi apģērbies; ja tavs apģērbs neatbildīs kaut kādiem kritērijiem, tevi var arī neielaist.

Mēs savu darbību virzām atbilstoši mūsu pašu principiem. Ar projektu “Atvērtais dzīvoklis” mēs radām alternatīvu Kišiņevas institucionālajai mākslas videi, mākslas produktu padarām pieejamu dažādām cilvēku grupām.

Kā cilvēki uztver “Atvērto dzīvokli”?

Interesantākais ir tas, ka viņi to neredz. “Dzīvoklis” lieliski iekļaujas apkārtējā pilsētvidē – simtiem tādu pašu betona konstrukciju, piebūvju, kaut kādu kiosku. Garāmgājējiem patiesībā ir vienalga, kas tas ir. “Dzīvoklim” viņi pievērš uzmanību tikai tad, kad tajā kaut kas notiek – kinoseanss, koncerts, akcija, tirdziņš utt. Ir labi, ka tas neizskatās kā neiederīgs implants, vai neizprotams objekts, kas spīdīgs un mirdzošs ir nolaidies Kišiņevas centrā, lai kļūtu par atrakciju hipsteriem.

Droši vien “Atvērtais dzīvoklis” un citas, ne vienmēr saprotamas lietas pilsētas ielās ir kaitinājušas cilvēkus – vai neviens nav gribējis naktī to sadragāt, aprakstīt sienas ar lamu vārdiem…

Jā, bija nenozīmīgas vandālisma akcijas, taču “Dzīvoklis” neko daudz necieta. Turklāt mēs sapratām, ka tas nevar stāvēt simt gadus bez kādām izmaiņām. Māksliniekam ir jāapzinās – nav ko cerēt uz to, ka viņa paustais situācijas redzējums izdzīvos tajā formā, kādā tas ir ticis radīts. Novietots publiskā telpā, tas mainīsies visdažādāko faktoru iespaidā, un šī transformācija kļūs par mākslas darba dzīves turpinājumu.

Kurā brīdī nolēmāt darboties ne tikai pilsētvidē ap “Dzīvokli”?

Laikam ritot, sākām domāt par to, kas notiek citviet pilsētā, arī pamestās teritorijās. Ar savu projektu “Kišiņevas pilsoniskais centrs”, ko īstenojam kopš 2012. gada, mēģinām radīt jaunu pilsētas redzējumu. Esam izveidojuši pilsētas karti, iezīmējuši problēmu zonas un sākuši domāt, kāds ir to potenciāls; kas var kļūt par katras attiecīgās vietas partneri – skola, administrācija, kiosks, kurš, iespējams, būtu ieinteresēts, lai blakus atrastos tīrs, jauks skvērs utt. Par vienu no šādām problēmu zonām ir kļuvis pamests skvērs Ivana Zaikina un Sv. Andreja ielu krustojumā. Kišiņevas varas iestādes un arhitekti bija nolēmuši realizēt vecu padomju laika projektu – paturpināt Kantemira bulvāri, tādējādi nopostot skvēru, kas ir vēsturiska pilsētas sastāvdaļa. Sākām rīkot talkas, iztaujājām apkārtējos iedzīvotājus, kādu viņiem gribētos redzēt šo vietu. Noskaidrojām, ka skvēra stūrī ir nams, kurā dzīvojis pazīstamais krievu cīkstonis Ivans Zaikins. Viņš piedzima cariskajā Krievijā, bet pēdējos divdesmit dzīves gadus pavadīja Kišiņevā. Viņa nams ir vēstures piemineklis, un tās iemītnieki dalījās ar mums savās atmiņās.


“Piemineklis Ivanam Zaikinam”

Mūsuprāt, Zaikina personība spēs piešķirt šai vietai lielāku sabiedrisko lomu un kļūt par skvēra atpazīstamības zīmi. Paraugieties uz bijušās Padomju Savienības pilsētu parkiem – tie ir sterili, un to nosaukumi visur ir vienādi – Gorkija parks, Jauniešu parks un tamlīdzīgi. Tiem nav lokālu iezīmju, nav saistības ar vietas vēsturi. Atklājot un apzīmējot vietas saikni ar konkrētu vēstures personāžu, mēs vēlamies pilsētvidi padarīt sabiedrībai interesantāku, tad būs pamats runāt par šo vietu labiekārtošanu.

Jūsu darbs Kišiņevas publiskajā telpā man kaut kādā ziņā atgādina Krievijas jauno mākslinieku, piemēram, Krasnodaras grupas ZIP, pieeju. Arī viņi uzskata, ka mākslai jābūt pieejamai visiem, vasarā viņi krāšņi apgleznotā kulbā braukā pa Krasnodaras novada staņicām un ved cilvēkiem ceļojošās izstādes. Tādā “pionieru stilā” darbojoties, mēģina uzlabot publisko vidi vietās, kur nav atrasts attiecīgs risinājums. Piemēram, Anapā uzzīmēja gājēju pāreju uz trases ar spraigu satiksmi utt. Turklāt viņi nodibināja pašpasludinātu laikmetīgās mākslas institūtu – telpu, kur notiek izstādes, kinoseansi, lekcijas…

Tas ir interesanti, nebijām par viņiem dzirdējuši. Ir svarīgi, lai šie jaunie ļaudis, ieguvuši savu telpu, nenoslēgtos no skatītājiem un turpinātu veidot bāzi, kas veicina tālāku attīstību. Ir jāveido jaunas kultūras institūcijas, lai tās būtu alternatīva ierastajām.

Tagad mums ir birojs – puspagraba telpa Kišiņevas nomalē. Tur mēs strādājam, rīkojam tikšanās. Taču, birojā sēdēdami, mēs nevarētu piedalīties pilsētā notiekošajos procesos, mēs vienkārši nezinātu, kas tajā notiek. “Dzīvoklis” ļāva mums ieplūst pilsētas dzīvē.