Inga Šteimane. Foto: Kristaps Kalns

Man riebjas aizkaltušas hierarhijas 1

Intervija ar mākslas zinātnieci un kuratori Ingu Šteimani

Rita K. Zumberga
28/05/2015

Jūrmalas iedzīvotājiem un viesiem šajās dienās būs unikāla iespēja piedalīties vēstures pārrakstīšanā – visiem tik ierastā Dubultu stacija ar baltajām, ikoniskajām viļņu būvformām iegūs jaunu un jēgpilnu esamības ieganstu. Pierādot, ka laikmetīgajai mākslai un entuziastu mērķtiecīgai darbībai nav nepārvaramu šķēršļu, šajā ēkā iemājos “Mākslas stacija Dubulti”.

Atvadoties no visa liekā, plašās telpas ieguvušas jaunu elpu. Otrā stāva griesti attīrīti līdz oriģinālajam, askētiskajam konstruktīvajam karkasam, kas, baltas krāsas atsvaidzināti, ļāvuši atgūt atmosfērisku vieglumu. Ja otrajā stāvā grīdas piedzīvojušas nomaiņu, tad pirmais stāvs joprojām lepojas ar padomju būvniecības retumu, tur joprojām būs tumšās flīzes ar iestrādātajiem krāsainajiem akmentiņiem. Uz tām kā fundamenta gulsies Tomasa Hiršhorna, Žarko Bašeski un citu zināmu mākslinieku darbi, kas nebūtu iespējams, ja vien mākslas zinātniecei un kuratorei Ingai Šteimanei savulaik būtu pietrūcis dūšas. 

28. maija vakarā, svinīgi atklājot izstādi “Man sirdī tīģer’s”, jaunā mākslas telpa jaudās uzrunāt ne tikai profesionāļus un sfērā iesaistītos, tā izteiks pretenzijas kļūt par vietējās sabiedriskās dzīves centrālo punktu, kurā ne tikai varēs iegādāties vilciena biļeti un paslēpties no lietus, bet arī iepazīties ar mākslas sfēras aktualitātēm dažādu izstāžu un notikumu formā. Kad jūs pēdējoreiz, gaidot sabiedrisko transportu, pārlūkojāt Adī Nesa fotogrāfijas?

“Darbi it kā iet uz priekšu, bet pēdējās dienās tomēr liekas, ka neko vairs nevar paspēt un kaut kas ķeras un neiet...” atzīstas Inga Šteimane, kad pāris dienas pirms lielā notikuma tiekamies Dubultu stacijā. Krāsu rullīšiem, plēvēs ietītām skulptūrām un palīgu rosībai vīdot fonā, centāmies aprunāties par mākslas telpu jaunradīšanu, gaidāmo izstādi un tik noslēpumaino kuratora ikdienu, kura ierindas mākslas baudītājam gluži nav nojaušama. 


Dubultu stacija. Foto: Kristaps Kalns

Pastāstiet, kāds ir jaunās mākslas telpas rašanās stāsts? Varbūt ieceres pirmsākumi meklējami sakritībās?

Patiesībā ideja radās tīri pašsaprotamā ceļā – ja esi profesionālis, dari savu darbu, tad mēdz ievērot, kas trūkst un kā nepietiek. Un, protams, Rīgā un Latvijā izjūtam laikmetīgās mākslas platformu trūkumu, kas nebūt nenozīmē tieši fizisku telpu. Platforma ir telpas un profesionālas vadības savienojums, un iesaistītajiem ir spējas konsekventi virzīt ieceri laikmetīgās mākslas virzienā.

Šīs stacijas telpas ir izcilas. Dzīvojot Jūrmalā un ik dienas braucot garām, ar laiku nopratu, ka vēlos ieiet un pajautāt: “Kas tad šeit būs? Vai tiešām nekas? Tikai vecā palma?” Telpās joprojām bija sen sabūvētie kartona šķūnīši, novecojusī kasu zona. Pirms diviem gadiem, tieši vasarā, izlēmu vienkārši doties uz “Latvijas dzelzceļu” un sākt runāt. Laimīgas sakritības rezultātā arī “Latvijas dzelzceļam” ļoti aktuāls ir jautājums, ko iesākt ar stacijām, jo, zināms, tās paliek arvien klusākas – cilvēki izvēlas pirkt mēnešbiļetes, vilcienos ir konduktori, tāpat savu dara sistēmas digitalizēšanās. Tā vairs nav izklaižu vieta, uz kuru ļaudis nāktu stundām iepriekš, arī agrāk ierastie staciju restorāni ir izzuduši. Un ‘dzelzceļam’ mūsu ideja iepatikās, – tērējot stacijas pārveidei iecerētos finanšu līdzekļus, ar arhitektiem Tatjanu Kotello un Martu Ceriņu apzināti telpas pārveidojām par vidi, kurā iekļautos izstāžu zāle. Nenoliedzami lielu atbalstu saņēmām no Jūrmalas domes, kura apņēmās visas raizes par telpu apsaimniekošanu, kamēr jaunizveidotā “Mākslas stacija Dubulti” nodrošinās saturu un cīnīsies par budžetu visām nākamajām izstādēm. 


Arno Jundze un Inga Šteimane Dubultu stacijā. Foto: Kristaps Kalns

Jūs izteicāties, ka mākslas stacijas pirmās izstādes aizsākumi rodami Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam veltītajos pasākumos. Līdzkurators Arno Jundze un Rakstnieku savienība nodrošina literāro kontekstu, kamēr jūsu rīcībā ir smalkās pilnvaras izgrozīt vizuālo mākslinieku veikumus. Taču kurš īsti ir atbildīgs par spilgto nosaukumu “Man sirdī tīģer’s” ?

Nosaukums atnāca pie manis – lasīju Jāņa Zandera pētījumu “Raiņa Jāzeps starp Hamletu un Faustu” rakstu krājumā “Jaunā Gaita” (Nr. 54, 1965), kurā bija izvērsta ļoti interesanta teorija par Raiņa lugā sastopamā Jāzepa tēla psiholoģisko aspektu līdzībām ar Hamletu un Faustu, savukārt pašā lugas tekstā uzdūros papildinošai frāzei – “Man sirdī tīģer’s”. Tā aizķērās un šķita ļoti piemērota, lai runātu par tēmām, kas laikmetīgajā mākslā ir aktuālas – mūsdienās sociālie konflikti rodas no cīņas par pareizāko valodu, ko plašākā kontekstā jānolasa kā saprašanos vispār. Šobrīd karstākās un lielākās sadursmes notiek tur, kur kāda ļaužu grupa cenšas pierādīt, ka viņu valoda jeb kultūra un kultūras pieredze ir īstā un vienīgā, kurai jāpastāv, un pārējiem tai pazemīgi jāpakļaujas. Šis tīģeris sirdī rada nodevības – atriebības gaisotni, nemanāmi kļūstot par mūžīgo riteni, kurā tolerance, piedošana nemaz neparādās vai ir ļoti margināla. Šī cīņa, kas lielā mērā balstās tikai uz atšķirīgajām valodām, reliģijām, seniem kariem, pārinodarījumiem un goda jūtu aizskārumiem, vispār uz dažādo vēstures izpratni, likās aktuāla arī šobrīd. Piedāvāju ideju Raiņa un Aspazijas gada programmas “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” darba grupai (vadītāja Sigita Kušnere) un viņiem tā ļoti patika. 

Raiņa un laikmetīgās mākslas saskari var raksturot gan saturā, gan formā. Rainis risina modernā cilvēka centrālo problēmu – patības jeb identitātes apjēgšanu. Savukārt, formu veido gan pēc klasiskiem principiem un ar izsmalcinātām faktūrām, gan moderni. Izstādes “Man sirdī tīģer's” mākslinieku sastāvā es iekļāvu gan māksliniekus, kas attīsta formu, balstoties uz klasiskiem paņēmieniem, gan tādus, kas radikāli eksperimentē. Arno Jundze izstādei pievienoja divas unikālas intervijas ar sociālantropoloģi Aivitu Putniņu un psihoterapeitu Viesturu Rudzīti, kā arī savu lielisko eseju, kas izgaismo Raiņa personību un viņa radīto tēlu autobiogrāfiskos aspektus.

Kā attīstījāt turpmāko domas virzību, kad uzstādījāt izstādes pamatuzdevumu? Vai varat atklāt kuratora darba aizkulises?

Koncepcija aug kā koks. Kad virsraksts ir piemeklēts, tālāk skats tiek vērsts uz pašiem māksliniekiem – pirmos izvērtē tos, kurus mīli, un par kuriem zināms – viņi labi derētu iecerētajai asajai tēmai. Tālāk ir papildus saskares punktu meklējumi ar Raini, piemēram, ģeogrāfijas virziens (no Raiņa dzīves un lugā “Jāzeps un viņa brāļi” novērotais) – mums būs Šveices, Ēģiptes un Izraēlas mākslinieki, tāpat ideju pasaules nosacītā karte, kurā iezīmējas Nīče un sociāldemokrātiskas idejas – to ilustrāciju uzņemsies Maķedonijas mākslinieks, kurš skulptūrās tieši ataino nīčisko domu par cilvēka transcendenci, līdzīgi Raiņa varoņi “kaļ sev lielāku sirdi”, meklē jaunu pasaules apjausmu, Jāzeps dodas atrast savu jauno, trešo ceļu, kurā būtu gan piedošana, gan savas patības saglabāšana.  


Tomass Hiršhorns. Eye to Eye-Subjecter. 2010. Skats no izstādes: „Kunst & Philosophie“, Neuer Berliner
Kunstverein (n.b.k.), 2011. (c) n.b.k. / Photo: Jens Ziehe

Cik noprotams, starptautiskie mākslinieki piesaistīti ar jau radītiem darbiem, kuru idejiskās pārliecības harmonizē ar jūsu iecerēm. 

Ja vēlas aicināt izcilus ārzemju māksliniekus kā Tomasu Hiršhornu, Adī Nesu vai Žarko Bašeski, protams, jārēķinās, ka viņi izstādei Latvijā neradīs pilnīgi jaunus darbus, jo mūsu izstādes budžets nemaz to neļauj. Prātojot par ekspozīcijas struktūru, paredzēju virzienus, kuros nāksies doties, tāpēc izvēles likās pašsaprotamas. Piemēram, Hiršhorns savu daiļradi tāpat velta tikai un vienīgi sociālajām problēmām. Dubultu stacijā tiks eksponēts viņa darbs Eye To Eye-Subjecter, kurā divas bezgala slaidas un garas modeles iemieso šķietamo pasaules duālismu – vienā pusē ir kara eksplozijas un sprādzieni, otrā – sentimentāli saulrieti, bet tērpi ir savienot vienā “pasaules audumā”. Turklāt abas pasaules no tāluma attēlos izskatās vizuāli līdzīgas. Hiršhorns šajā darbā uzsver, ka nav divu pasauļu, viss notiek vienā, kopīgā pasaulē.

Hiršhorns vispār ir viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem, jo strādā tādā pārsātinātā un sakāpinātā formā – viņa mākslas darbi parasti krīt ārā no visām telpām, tie gāžas no griestiem, tie triecas no sienām un vispār aizņem pārāk daudz vietas, – šeit arī to novērosiet. Bet pāri visam, protams, viņa ideālistiskais, sociālais skatījums, kas vēršas pie sirdsapziņas un veselā saprāta, aicinot nebūt vienaldzīgiem.

Atlases posmā pievērsāt uzmanību faktoram, kā savā starpā sadzīvos vietējo mākslinieku darbi ar ārvalstu skaļajiem vārdiem? 

Atzīšos, veidojot izstādes, man ļoti patīk salikt kopā latviešu māksliniekus ar svarīgām pasaules līmeņa personībām. Piemēram, stacijas lejasstāvā labi sadzīvos 1957. gadā dzimušie – Hiršhorns, Ieva Iltnere un Bašeski. Bija ļoti interesanti nolūkoties, kā Ieva risināja uzdevumu, radot darbu speciāli šai izstādei. Viņa pauž pārliecību, ka, izvēloties piedot vai atriebties, cilvēks savā veidā pielāgojas tam, ko no viņa gaida sabiedrība, jo pastāv divas – “zobs pret zobu” un “pagriez otru vaigu” – kultūras, kas šajā gadījumā ietvertas viņas darbā ar nosaukumu “Mīmikrija”. Ne vienmēr viens vai otrs risinājums ir tas, ko vēlies tu pats, tāpēc darbā attēlotais kukainītis ir tāds saplūdis ar vidi, mīmikrējošs un daudznozīmīgs. 

Kuri vēl no darbiem uzrunā ar neparastu pieeju?

Ļoti interesants ir Kristapa Gulbja jaunradītais darbs – mazais skapītis, kas saucas “Brīvās preses kubs”. Viņam ir cita veida tīģer’s sirdī – tāds, kas pretojas dažādām komercindustrijām; konkrēti šis ir aicinājums paņemt žurnālu, palasīt līdz Dubultiem, atnākt šeit, ielikt skapītī un paņemt sev vietā kaut ko citu. Situācija ne tikai pieprasa iniciatīvas izrādīšanu un uzticēšanos, bet arī motivē lasīt to, ko lasa tavi līdzcilvēki. 

Visciešāk ar lugu “Jāzeps un viņa brāļi” strādājis Arturs Bērziņš. Sev raksturīgo paradoksālo pētījumu veidā mākslinieks ir apsekojis 37 grāmatas “Jāzeps un viņa brāļi” eksemplārus un apkopojis lasītāju piezīmes – kas pasvītrots, kas komentēts. Tāpat mākslinieks ir pārrakstījis lugas tekstu, katru (!) vārdu un pieturzīmi ievietojot atsevišķā excel šūnā un izveidojis tabulas – kurš varonis runā visvairāk, kādus vārdus lieto visbiežāk utt. Darbu veido četras pabiezas A5 brošūras. 

Tāpat jāpiemin Olgas Šilovas lēciens naturālajā, reālistiskajā tēlniecībā. “Man pušu rauta dzīves vienība” saucas darbs, un tas ir reizē citāts no lugas par Jāzepu, kad viņš konstatē, ka dzīve ir saskaldīta divās daļās – ir pagātne un tagadne, bet savstarpēji tās šķiet nesavienojamas kā divas dažādas dzīves. Divas cielavas un zariņš Olgas uzslāņotajā kontekstā uzliek simbolisku slodzi – problēmu uzkonstruē fakts, ka baltā cielava ir Latvijas nacionālais putns, bet šajā darbā tās veidotas no diviem dažādiem materiāliem. Skaidrs, ka tas ir mājiens integrācijas problēmu virzienā. Un pa vidu šis zars... Vai tas ir klusums pirms vētras vai sekas? 

Man patīk “Orbītas” darbs, kuras pārstāvji arī šoreiz pamanīsies starpdisciplināri pārsteigt. Izmantojot mazus ventilatoriņus, kuros ierasti drošības nolūkos ieprogrammē LED gaismiņas, raidot noteiktu vārdu, lai apjaustu aparāta diametru, viņi veikli iekodējuši savu dzeju – aptuveni divdesmit ventilatoriem kopā griežoties, veidosies noteikts teksts un saturs korelēs ar izstādes tēmu. Покаяние. Nožēla. Jo izsauciens “Man sirdī tīģer’s” ir sava veida atzīšanās – jā, es šobrīd esmu briesmīgs un vēlos izdarīt kaut ko briesmīgu. Tā ir sevis atvēršana, atklāšanās. 

Nav iespējams pārstāstīt visus Adī Nesa simbolu un formas slāņus – “Ciems” ir plaša fotosērija, kas vistiešākajā veidā savieno klasisku pieeju simboliskam saturam mākslā un laikmetīgu cerību, ka cilvēciskais kodols spēj komunicēt bez aizspriedumiem. Savukārt Ēģiptes mākslinieka Šadī Elnošokatī darbs komunikāciju aplūko kā racionālā un ķermeniskā sadarbību. Savā performancē šovakar, izstādes atklāšanā, viņš ar teorētisku tekstu un ķermeniskas pieredzes piemēriem atklās cilvēka saskarsmes mehānisma īpatnības.  


Dubultu stacija. Foto: Kristaps Kalns

Mazliet atkāpjoties no gaidāmās izstādes, kāda vispār šobrīd ir mākslas telpu situācija Latvijā un Rīgā? Vai bija viegli pieņemt lēmumu par jaunas izstāžu zāles radīšanu?

Lēmumu pieņemt bija viegli, taču atbalstu meklēt... Nu, bija jāpastrādā un jāpapūlas. Un domāju, ka pūles būs jāpieliek arī priekšdienās. Kad māksla ir labi izstādīta, nav neviens, kas teiktu, ka tā nav vajadzīga, savukārt aisberga neredzamā daļa paliek neievērota – cik tieši milzīgs darbs ir ieguldīts un cik lielus līdzekļus tas prasījis. Savulaik, vadot Rīgas Mākslas telpu, gan šobrīd, organizējot darbu “Mākslas stacijā Dubulti”, mēdzu saskarties, ka tehniski šis process rada neskaitāmas problēmas, izdevumus un papildus slodzi daudziem dienestiem, neviļus ierosinot jautājumu – kāpēc citās valstīs mākslas telpas ir atliku likām, kamēr pie mums nav? Nav tā, ka cilvēki nebūtu ieinteresēti, drīzāk vainu atrodu tajā, kā tiek deleģēta lēmumu pieņemšana un atbildības uzņemšanās konkrētās pašvaldībās un konkrētos amatos esošiem cilvēkiem. Līdzīgi kā mākslinieks neiet vadīt lielveikalu, tā nevajadzētu mocīties šiem cilvēkiem noteiktos posteņos.

Esmu novērojusi dīvainu sistēmu – par budžetu atbildīgās personas dažādos projektos mēdz saskatīt kaut kādus individuālus labumus, nevis izvērtē situāciju kopumā. Protams, ka tiek veidotas viena vai otra mākslinieka un kuratora izstādes – mākslas procesi tā arī notiek – caur indivīdu un individuālu panākumu, tāpēc atbalsts mēdz fokusēties uz vienu vai otru personu. Taču nevajag un nedrīkst saskatīt tur draudus! Tas ir absurds. Problēma aizsākas brīdī, kad cenšas atbalstīt visus, nevis kādu konkrēti, galarezultātā neizdarot neko – jo mākslā viss notiek tieši, caur konkrētiem cilvēkiem. Sistēma prasa no administratīvajiem pārstāvjiem atbildību, par to, par ko atbildība būtu jādeleģē profesionāļiem. Tajā iedziļinoties, man beidzas saprašana.

Cik vispār nopietni Latvijā uztver kuratora lomu?

Kuratora amats līdz galam nav iesakņojies un nav arī līdz galam novērtēts, lai gan esam pietiekamā skaitā un kļūstam arvien spēcīgāki, aizvien vairāk izpaužamies un rādām, ko spējam paveikt. Vēl nesen bija gadījums – muzejs bija apkopojis 21. gadsimta pirmās desmitgades izstādes, bet nevienai klāt nebija pierakstīti kuratoru vārdi, lai gan skaidri zināms, ka katru no izstādēm kāds ir veidojis. Neiesaistītie ļaudis nemaz īsti nesaprot, ko dara kurators, kāpēc viņam vispār jābūt? Tas nav kaut kāds ķeksītis, kas būtu jāpiekarina, tāpat jebkuru cilvēku par kuratoru arī nevar saukt. 

Sastrādājoties ar starptautiskiem māksliniekiem un jūtot atgriezenisko saiti, novērojat atšķirību kuratora vērtībai, salīdzinot ar vietējo situāciju?

Skaidrs, jo ārvalstīs ir senākas un dziļākas mākslas eksponēšanas tradīcijas, tāpat arī laikmetīgās mākslas vēsture savās annālēs cenšas ierakstīt kuratorus un izstāžu veidotājus. Teiksim, tas pats Hanss Ulrihs Obrists mērķtiecīgi nodevies intervijām ar kuratoriem. Bet pasaulē institūciju izstādes, kurās svarīga loma arī ir tieši koncepcijas un idejas autoram, vēsturiski tiek uzskaitītas jau no pēckara perioda, aptuveni no 50. gadiem. Tur parādās tādi vārdi kā Pontuss Hultēns (Pontus Hultén) un Haralds Scēmans (Harald Szeemann), kas veido izstāžu kūrēšanas vēsturi. 

Latvijā novērojama tāda muļķīga un vecmodīga cīņa – ja jau ir mākslinieks, ko tad vēl tas kurators tur dara? Palīdz? Jā, viņš palīdz, tikai daudzi nenojauš, kādā veidā. Mākslinieks ar savām idejām – tā ir vesela pasaule. Kurators tajā iekšā nejaucas. Mākslas darbs ir viena forma, taču izstāžu veidošana – tā jau ir nākamā. Izstāde ir telpa, kurai atsevišķi jāveido forma un tur, lūk, jau parādās kuratora prasmes – viņš izgaismo idejas, kas ieguldītas mākslinieka darbos. Protams, dažkārt gadās nointerpretēt kaut ko spilgtāk, mazliet mainot mākslinieka akcentus, taču tāpēc pasaulē pastāv kuratoru kritika. No otras puses – ja mākslas darbu var interpretēt pilnīgi citādāk, un tas izdodas pēc formas un satura, tad pretrunas nav saskatāmas, jo māksla ir daudznozīmīga pēc savas būtības.  


Foto: Kristaps Kalns

Amizanta iezīme – jūs izteicāties, ka mākslinieka darbā neiejaucaties, taču ir kuratori, kas reizēm tomēr mēdz piebikstīt māksliniekus jaunrades procesos, lai tie nenoklīstu no iecerētās koncepcijas. 

Tas ir interesants aspekts, bet man vairāk patīk pretējā pieeja, man nav interesanti veidot mākslinieka darbu. Labākais, kas var būt, – ja tev ir pilnasinīgs, neatkarīgs un suverēns mākslinieks, bet visaizraujošāk ir ņemt jau gatavus, pabeigtus darbus – lūk, tas ir diezgan liels pārbaudījums. Pat pamatīgs izaicinājums – savienot savu ideju ar daudznozīmīgu mākslas darbu, kuram autors jau devis nosaukumu, kaut kā jau interpretējis. Man palīdz pārliecība, ka pasaule ir sfēriska un visi elementi ir sfēriski. Ja neesi spējīgs kustēties šajā sfērā, tad esi plakans un paliksi kaut kādās sastingušās dogmās un aizspriedumos. Kusties telpā, skaties, vēro, ieraugi!  

Būtībā jautājums ir par kvalitāti – cik kvalitatīvs ir šis mākslas darbs? Manā praksē nav bijis tāds gadījums, kad nevarētu savienot divus izcilus māksliniekus, jo daudznozīmība, interpretējamība, plašs un vērienīgs skats ļauj galarezultātā nonākt pie abstraktākām lietām. Māksla ir spēle, jāprot ar to spēlēties. Bet ne vulgāri un pašmērķīgi; man ļoti nepatīk pašmērķīgums mākslā, kad runā par sevi, nevis par ideju, un viss, kas darīts, ir vien sevis prezentācija un pašapliecināšanās. Tas ir ļoti provinciāli.  

Kā iekšēji asināt savas profesionālās maņas? Ar ko kuratori nodarbojas, lai nezaudētu tvērienu?

Kuratora profesionālā higiēna pieprasa regulāri “aprīt” ļoti daudz mākslas. Tiešām ņemt un braukt skatīties. Tiklīdz to nedari, tā pārstāj just, kas māksla var būt. Jo faktiski kuratoram vienmēr jāpatur prātā – kas vēl māksla var būt? Tāpat jaunu mākslas veidu uztveršana un taustīšanās pēc robežām dod svaiguma sajūtu, ne tikai jaunu mākslinieku vārdi. Noteikti ir ļoti daudz jālasa laba literatūra, ne tikai filozofiska – arī vienkārši laba, kas palīdz noformulēt domas vārdos, palīdz izteikties niansēti. Pašai uz naktsgaldiņa šobrīd stāv teorētisku rakstu krājums “Mākslas un ideoloģijas kritika pēc 1989. gada” (Art and Ideology Critique After 1989), bet pēdējā laikā līdzi staipīju arī sociālā domātāja, filozofa Ričarda Rortija grāmatu. Viņa aprakstītais, ironijā un nejaušībās balstītais cilvēks likās laba pievienotā vērtība Rainim. Rortijs bez patosa tic, ka cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar jūtīgumu – ar jūtīgumu tieši pret pazemojumu, kas jāņem vērā, dzīvojot cilvēku kopienā. Tiklīdz tiek pazemots otrs cilvēks, rodas konflikti – nāk atriebība un vēlme pazemot pretī. Faktiski viņš uzskata, ka problēmu pamatā ir nevis valodu barjera un etniskās problēmas, bet cilvēciskā jūtīguma nepieņemšana.

Tāpat kuratora tvērienam jābūt vienkārši fiziski stipram – iesaku iet uz treniņu zāli. (Smejas.) Tas darbu apjoms, kas man šajās dienās jāiztur, ir fiziski nogurdinošs, taču jāprot to pacietīgi pārdzīvot un jācer, ka pietiks spēka. Galvenais – nedrīkst vienā brīdī padoties vienaldzībai, pat ja tālu no tās nav. Galvā jādarbina loģistikas kompjūters – tev kā kuratoram sākumā var būt jebkādas saldas idejas, bet, neizturot loģistiku, nekas nesanāks.

Kā man Parīzē teica ADIAF prezidents Fuša kungs: “Cik mākslinieku, tik problēmu!” Viņš smējās – saskaiti, cik tev izstādē mākslinieki, lūk, tik arī tobrīd tev ir LIELAS problēmas. Bet ar to jārēķinās, mākslas pasaule ir prasīga – ja atļausies to ignorēt, tad nevarēsi izstādē eksponēt iecerēto darbu. Nemaz nerunājot par tehnisko pusi, – protams, ka vieglāk strādāt ar vietējiem māksliniekiem, jo nav jāpārvadā darbi, bet vedot kravas no ārzemēm... Eiropas Savienība un Šengenas zona mūs izlutina – vedot darbus no Vācijas, Francijas un Beļģijas, vienīgā problēma bija transports un tā izmaksas, bet pēkšņi attopies, ka no Izraēlas un Maķedonijas neko nevari ievest, jo jāiziet muita un nepieciešams muitas galvojums! Citiem kuratoriem noteikti ieteiktu veidot savu cilvēku tīklu – savus muitas brokerus, savu transporta kompāniju, labus, krietnus cilvēkus, kārtīgus večus, kas palīdz arī kaut ko pastiept. 

Jūs šobrīd vērtē kā vienu no aktīvākajām kuratorēm Latvijā, esat arī piesaistīta Cēsu mākslas festivālam un ļoti sekmīgi uzrunājat starptautiskus māksliniekus. Kā jums tas izdodas?

Tas ir stāsts par iztēlošanos. Protams, vieglāk modelēt prātā to, ko ļoti labi pazīsti, jo nevar nojaust, kāda izdosies komunikācija ar ārzemju ļaudīm – atsauksies vai nē? Ja nedos savu mākslas darbu, kā tu panāksi pretējo? Tas ir risks, bet, godīgi sakot, es no tā ķeru adrenalīnu. Man patīk meklēt pieeju. Tāpat esmu sapratusi, ka ļoti svarīgi sākotnēji noformulēt ideju, jo nevar vienkārši piezvanīt un prasīt kaut ko. Jābūt labai pirmajai vēstulei – es varētu jums parādīt savas rakstītās vēstules - katru autoru uzrunāju īpaši un norādu astoņus punktus: kas tā būs par izstādi, kā tā sauksies, kas būs citi mākslinieki utt., lai gan neviens vēl nav piekritis, bet vienalga tiek minēts iecerētais saraksts. Vienmēr cenšos pateikt, kāpēc projektā lieliski iekļautos šī uzrunātā mākslinieka darbs. Tas protams prasa piepūli, par visu jāmeklē informācija internetā, turklāt mākslinieks jāpieradina pie koncepcijas, tāpēc mēdz gadīties, ka vēlāk ir ļoti sāpīgi, ja no kaut kādiem plāniem jāatsakās.  

Taču, ja uzruna veikta veiksmīgi, nāk arī normālas atbildes un tiek jautāts, kāds ir mūsu iecerētais budžets, kas parasti arī strauji izrisina, vai mēs saņemsim jaunu mākslas darbu, vai tomēr ne. Patiesībā šādā komunikācijā par lielām zvaigznēm uzzini pilnīgi mistiskas lietas, piemēram, Hiršhorns neņem par saviem darbiem mākslinieka samaksu. Un, ja viņa darbs ir dārgs un maksā aptuveni 30–50 tūkstošus, tad tikai tāpēc, ka šajā summā iekļautas daudzu strādnieku, daudzu dienu un materiālu izmaksas. Iztiku viņš pelna ar lekcijām – viņš saņem naudu par to, ka strādā ar studentiem. Mēs arī esam sarunājuši, ka septembrī viņš būs Rīgā un sniegs lekciju, par ko saņems honorāru.  

Šo gaidāmo izstādi sakomplektēju tikai no pieredzes, no Venēcijas biennāles un citiem katalogiem. Identiskā procesā esmu saistībā ar šī gada Cēsu mākslas festivālu. 

Vai Cēsu mākslas festivālam jau iezīmējies virziens? Varbūt varat ko atklāt potenciālajiem apmeklētājiem?

Cēsu festivāla uzstādījums stiprina to, ko pārstāv Arterritory.com kā Skandināvijas un Ziemeļeiropas portāls. Sekojot šādai ģeogrāfijai, notika arī mākslinieku izvēle. Mums arī šķita, ka varam paturpināt daudzveidīgo Raiņa tēmu, tāpēc vasaras izstādei Cēsīs ļoti piestāv nosaukums “Tālas noskaņas zilā vakarā”, kas patiesībā izklausās daudz romantiskāk, nekā realitātē dzejoļu krājums atspoguļojas - tas ir daudz bravūrīgāks un revolucionārāks, aicina uz pasaules mainīšanu un nebūt ne apceri.

Un mums izdevies apvienot skaistu reģionālu komplektu – izstādē būs pārstāvēti latviešu, igauņu un lietuviešu mākslinieki, būs arī pa kādam dāņu, islandiešu un zviedru pārstāvim, pat grenlandiete ar latviešu saknēm! Savukārt somiete sniegs performanci, kas vairāk rada asociācijas ar asu, sociālu komentāru. Viņa runās par pasaulē zināmo plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem – pat Rainis par to rakstījis un izteicies, ka tā būtībā ir neuzvarama. Aizdomājoties pārņem dīvaina sajūta – šī plaisa it kā sašaurinās, bet, kad nepieskata, tad drausmīgi atveras un paplašinās. Arī šobrīd nepamet sajūta, ka esam tieši paplašināšanās fāzē un visi tā knapi turamies, varbūt pat krītam iekšā... Viss. Vairāk par šo es īsti neesmu gatava runāt.

Par ko jūs būtu gatava runāt?

Par to, ka pasaule ir liela un pilna ar cilvēkiem. Man riebjas hierarhijas, piedevām tādas aizkaltušas hierarhijas, kuru izcelsme ir nesaprotama, bet nolemtībā vienkārši visam sekojam. Gribētos atgādināt, ka visa centrā ir jūtīgums, ka tu esi cilvēks un tev pretī ir tāds pats. Jācenšas šai cilvēcībai tuvoties. Tas arī būtu tas, ko vēlētos pavēstīt, nodarbojoties ar visām šīm mākslas norisēm.

Un noteikti nedrīkst piemirst sinerģijas spēku – tas ir svarīgi. Mēs visi kopā varētu izveidot vienu kārtīgu mākslas institūciju, palūk, citās valstīs ir pat trīs un četras, kas liek domāt, ka pie mums kaut kas nav lāgā – šeit visu grib vienā eksemplārā. Nebaidos uzsvērt, ka muļķīgi meklēt vienu un vispareizāko cilvēku, kuram vienīgajam uzticēt darbu valsts un sabiedrības labā. To es nesaprotu. No kurienes mums šeit ir tā mazuma sajūta? No kurienes radusies tā iedoma, ka ir kāds VIENS, visgudrākais, un viņš visu izdarīs? Man tas liekas ļoti jocīgi. Tikai sadarbībā gūstami rezultāti - jābūt dzīvai videi, kur notiek pārvietošanās, saskarsme, tur tad arī kaut kas augs.  

www.fb.com/artstationdubulti

Name Surname - 31.05.2015 11:34
Rortijs somiņā ir pievienotā vērtība Rainim.
"Tas ir ļoti provinciāli."