Dejojot starp austrumiem un rietumiem
Intervija ar fotogrāfu Endrjū Miksi
Ieva Raudsepa
13/05/2015
Tumšā istabā parādās trausla figūra – meitene baltā kleitā ar melniem matiem dejo zem disko bumbas. Kur citur sastopams mīlošs pāris, kas atstutējies pret aukstu flīžu sienu. Neredzam sejas, bet viņi ir viens otru cieši apskāvuši – puiša rokas ir apvijušās ap meitenes vēderu, viņas seja pavērsta viņam pretī. Šajā vēsajā, teju slimnīcai līdzīgajā telpā pāris izstaro mīlestību un siltumu. Lai gan visi šie jaunieši ir uzvilkuši savas stilīgākās drēbes, ikkatrs ir manāmi kautrīgs un viegli ievainojams. Endrjū Mikša (Andrew Miksys) “Disko” fotogrāfiju varoņus mēs nekad nesatiktu kādā reivā deju mūzikas cienītāju paradīzē Ivisas salā. Šī ir cita veida ballīte – daudz neveiklāka, manāmi necilāka, bet reizē arī patiesāka.
Endrjū Miksis. No sērijas “Disko”
Pie “Disko” sērijas Miksis strādāja desmit gadu, fotogrāfējot zaļumballes un disko zāles Lietuvas laukos. Viņa attēlos notverti ne tikai jaunieši pārmaiņu vecuma posmā, bet arī valsts sociālo un politisko izmaiņu periodā. “Disko” sev piesaistīja krietnu uzmanību – projekts daudzviet ticis publicēts, tostarp Vice, HOTSHOE, Wired, BuzzFeed u.c., tajā pat laikā Lietuvā sērijai sekoja vētrainas diskusijas un skarba kritika.
Miksis ir starptautiski atzīts lietuviešu izcelsmes amerikāņu fotogrāfs, kas ieguvis prestižās Gugenheima, Fulbraita un Ārona Siskinda fonda stipendijas. Jau piecpadsmit gadus fotogrāfs dzīvo un strādā Viļņā, kur arī dibinājis un vada neatkarīgo izdevniecību – ARÖK Books. 14. maijā Miksim būs publiskā lekcija Rīgā, to organizē biedrība ISSP, savukārt notikums ir daļa no Rīgas Fotomēneša 2015 programmas.
Endrjū Miksis. No sērijas “Disko”
Pagājušajā gadā tavs projekts “Disko” guva lielu ievērību gan fotogrāfu vidū, gan arī plašākā publikā. Man radās sajūta, ka projekts kļuva par interneta sensāciju – vēl joprojām ik pa laikam redzu, ka kāds no maniem Facebook draugiem, kam nav saistības ar mākslas pasauli, sajūsmināts ar to padalās. Pastāsti īsumā – par ko ir projekts? Kādēļ, tavuprāt, tas ir piesaistījis tik daudz cilvēku?
Mākslas pasaule mēdz būt ļoti garlaicīga un elitāra. Esmu patiesi priecīgs par to, ka “Disko” ir sasniedzis cilvēkus ārpus šīm robežām. Ir daudz interesantāk veidot dialogu ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Lai gan Disko norisinās tieši Austrumeiropā, mana jaunība Sietlā nebija tik ļoti atšķirīga. Mums bija skolas ballītes, mēģinājām dejot ar meitenēm, piedzērāmies, sapīpējāmies un kāvāmies. Kamēr projekts šķiet stāsta par kādu eksotisku subkultūru tumšā Eiropas nostūrī, manuprāt, tas ir par universālām tēmām un pusaudžiem, kas cenšas atrast savu ceļu.
Endrjū Miksis. No sērijas “Disko”
Tajā pat laikā Lietuvā sērija ieguva pretrunīgu slavu – lasīju, ka Lietuvos Rytas, valsts lielākā avīze, publicēja rakstu, kurā tevi apsūdzēja konspirācijā par Lietuvas tēla bojāšanu. Tas kļuva par ceturto lasītāko rakstu tajā gadā. Kā domā, kādēļ lietuviešus tavas fotogrāfijas tā saniknoja? Vai izjuti arī kādu atbalstu no vietējiem fotogrāfiem un māksliniekiem, vai atsauksmes bija vienīgi negatīvas?
Raksti, kurus publicēja Lietuvos Rytas bija viltotas ziņas. Tā ir ļoti ciniska avīze un neatspoguļo visu lietuviešu skatījumu. Viņi domā, ka lielākā daļa lietuviešu ir konservatīvi dumiķi, ar kuriem iespējams viegli manipulēt. Galvenais mērķis šiem rakstiem bija iebarot gan bailes pret ārzemniekiem, gan ideju, ka Lietuvai uzbrūk ar ārējām konspirācijām. Motīvs ir sens, ar saknēm PSRS. Kad es šos stāstus izlasīju, sākumā skaļi smējos, bet reizē tie mani arī ļoti saniknoja un nedaudz pat sabaidīja. Pašā pirmajā rakstā, patiesībā, izskanēja ideja, ka esmu daļa no konspirācijas plāna, kas tapis sadarbībā ar Lielbritāniju, ar mērķi pasliktināt Lietuvas ekonomiku un apturēt investīcijas. Rakstos uz mani konsekventi atsaucās kā uz cilvēku “no āras”. Viņi rakstīja tādas lietas, kā: “Endrjū Miksis bieži brauc uz mūsu valsti..” Tādu pašu valodu lietoja čeka, lai ierosinātu, ka noteikti cilvēki ir provokatori un dumpinieki: “Esiet uzmanīgi!”
Nākamajā rakstā Viļņas fotokluba prezidents Jonas Stašelis mani apvainoja ārzemju preses manipulācijās ar mērķi kļūt bagātam un slavenam. Ko? Pat Lietuvas vēstniecība Londonā papūlējās, lai vienu no rakstiem iztulkotu angliski un nopublicētu savā Facebook lapā. Laikam, viņiem tiešām likās, ka manas fotogrāfijas ir drauds Lietuvai.
Un, jā, esmu izjutis atbalstu no vairākiem citiem fotogrāfiem un draugiem. Raksti bija apkaunojums daudziem vietējiem cilvēkiem un pierādīja to, ka tādas avīzes kā Lietuvos Rytas kopš PSRS laikiem nav nekur tālu tikušas. Tāpat, arī to, ka daži no laikmetīgajiem Lietuvas kultūras un identitātes aizstāvjiem nav neko atšķirīgi no padomju aparatčikiem. Divreiz neapdomājoties, bez jebkādiem faktiem vai pētnieciskā darba, viņi ir gatavi apvainot cilvēkus, ko redz kā apdraudējumu savam skatījumam uz pasauli.
Endrjū Miksis. No sērijas “Disko”
“Disko” ir tapis desmit gadu laikā – tas ir diezgan ilgs laiks, lai strādātu pie viena projekta. Kas tevi iedvesmoja uzsākt šo sēriju un vēlāk motivēja darbu turpināt?
Lielākā daļa manu projektu sākas kādas nejaušības vai gadījuma notikumu dēļ. Vispār par šādām diskotēkām nezināju, līdz uzskrēju virsū baram pusaudžu, kas kādā ēkā nesa iekšā kasti alus. Kaut kāda iemesla dēļ izlēmu viņiem sekot un rezultātā nokļuvu ļoti vienkāršā telpā ar disko bumbu un Ļeņina bisti pie sienas. Tā vieta bija neticama – interjers saglabājies no padomju laikiem, bet tajā pat laikā varēja pateikt, ka cilvēki piedzīvo pārmaiņas; tajā laikā Lietuva sāka attālināties no Krievijas un tuvoties Eiropas Savienībai.
Nebija arī tā, ka uzreiz man bija kāda skaidra ideja par to, ko vēlos taisīt, vai ka zināju to, ka man prasīs 10 gadus pabeigt šo projektu. Bieži jūtos nedaudz apjucis, meklējot kaut ko ļoti gaistošu, bet tajā pat laikā es turpinu fotografēt un neapstājos, līdz esmu apmierināts. Tas nav ļoti racionāli vai viegli paskaidrojami. Pavadīt 10 gadus strādājot pie vienas sērijas, lai beigās izveidotu grāmatu ar tikai 45 fotogrāfijām, – daudziem cilvēkiem tas varētu šķist diezgan savādi. Šajā gadījumā apjoms ir aptuveni četri attēli gadā. Bet fotogrāfija ir sarežģīta nodarbošanās – visas pieredzes, kas gadās pa ceļam, labas un sliktas, tev iemāca ko vairāk par tavu tēmu. Nekad neesmu zinājis, kā pasteidzināt procesu.
Endrjū Miksis. No sērijas “Disko”
Tu “Disko” esi pašpublicējis savā neatkarīgajā izdevniecībā ARÖK Books. Grāmatu veidošana kļūst arvien populārāka fotogrāfijas pasaulē – saki, kas tevi piesaista šim formātam?
Man patīk kā pašpublicēšanas process ļauj man novest fotogrāfijas projektu no sākuma līdz pašām beigām. Tradicionāli fotogrāfi ir ieguldījuši daudz laika un enerģijas pašā fotografēšanas procesā un tad nodevuši savus attēlus tālāk izdevējam, lai viņš darbu pārveidotu grāmatā. Protams, ir fotogrāfi, kam ir teikšana dizaina un citos izstrādes jautājumos, bet tā tas nav vienmēr. Daudzām izdevniecībām ir savs grāmatu veidošanas stils. Viņu veidotās publikācijas nav vienmēr vienādas, bet lielākoties pastāv kaut kāda konsekvence rokrakstā. Ar ARÖK Books man ir pilnīga kontrole pār procesu, un es uzskatu, ka tas ir labākais veids, kā izveidot grāmatu, kas vispilnīgāk atspoguļotu manus projektus. Pašpublicētai grāmatai ir iespēja kļūt par unikālu mākslas darbu.
Tu piedzimi, uzaugi lietuviešu ģimenē Amerikā un tagad dzīvo Viļņā. Kādēļ izlēmi pārvākties? Kādas, tavuprāt, ir lielākās atšķirības starp dzīvi kā māksliniekam tur un šeit?
Patiesībā mana mamma ir dzimusi Amerikā un viņas vecāki ir no Ukrainas un Itālijas, lietuviešu saknes man ir no tēva puses. Esmu no Sietlas; kad augu nepazinu citus lietuviešus. Tāpat arī kā bērns nerunāju lietuviski un daudz par šo valsti nebiju domājis līdz šeit ierados 1995. gadā, lai apciemotu radus. Domāju, ka tas, kas mani visvairāk ieinteresēja bija PSRS sabrukums un viss, kas tam sekoja. 90tajos un agros 2000. gados pārmaiņas bija saviļņojošas un reizē bija jūtama nedrošība par nākotni. Tas radīja ļoti interesantu atmosfēru, kurā fotografēt. Ģimenes saikne to visu padarīja arī daudz reālāku un personiskāku. Es nebūtu tāpat vien pārvācies uz kādu pilsētu Eiropā bez šīs piesaistes.
Mani arī pievilka mākslinieku kopiena Viļņā. Tā nav īpaši liela pilsēta, bet mākslas dzīve ir ļoti piesātināta un, manuprāt, tā ir ļoti iedvesmojoša vieta, kur būt. Līdzīga izmēra pilsētām Amerikā reti kad ir tik spēcīga mākslas vide. Tajā pat laikā ir vairākas lietas, kas Lietuvā ir daudz konservatīvākas kā Amerikā, tāpat arī stipri pietrūkst alternatīvu un neatkarīgu mākslas telpu. Rodas sajūta, ka Amerikā cilvēkiem vienkārši rodas idejas un viņi no tām rada kaut ko foršu, daudz nepārdomājot tradīciju un institūciju kontekstu. Lietuvā tā pietrūkst. Viļņā visi muzeji pieder valstij. Daudzi mākslinieki un organizācijas ir atkarīgas no Kultūras ministrijas stipendijām. Neuzskatu, ka tas ir veselīgi attiecībā uz neatkarīgu domāšanu un dažādību mākslā. Lietuvā ir labi kuratori, bet tik un tā manā skatījumā tas ir jocīgi, ka visus kultūras ekspertus nodarbina valsts. Kā es pats piedzīvoju “Disko” kritiku – vari iekulties nepatikšanās, ja dari kaut ko pa savam.
Pavisam nesen es sāku īrēt nelielu telpu netālu no Viļņas vilciena stacijas. Plānoju tur veidot mazas izstādes fotogrāfiem, kuri ir izveidojuši grāmatas. Doma ir izstādīt aptuveni piecus attēlus uz sienām un uz galda izlikt mākslinieka grāmatu. Tā būs privāta telpa, kur cilvēki var piestāt, lai apskatītu darbu oriģinālkopijas un skatīties autorfotogrāfiju grāmatas. Manuprāt, Viļņā nepieciešams vairāk kas tamlīdzīgs.
Endrjū Miksis. No sērijas “Tulpes”
Lietuvā ir stipra fotogrāfijas tradīcija – visi pazīstam, piemēram, Antana Sutkus (Antanas Sutkus) vai Romualda Požerska (Romualdas Požerskis) darbus. Kāda, tavuprāt, ir situācija laikmetīgajā fotogrāfijā? Vai mūsdienās Lietuvā tiek radīti interesanti darbi?
Diemžēl laikmetīgā fotogrāfija Lietuvā teju vai nepastāv. Tam ir vairāki iemesli. Daudziem jauniešiem saistošāka šķiet laikmetīgā māksla, un es viņus saprotu. Ilgu laiku vienīgā vieta, kur parādīt fotogrāfiju sērijas, bija foto klubi. Bet kā jau minēju iepriekš, šīs institūcijas ir ļoti konservatīvas, un tur jauniem autoriem nav vietas. Lielākoties tur tiek runāts par reportāžu vai dokumentālo fotogrāfiju, bet bez jaunām idejām. Tāpat klubi vēl joprojām pavada daudz laika, lai reklamētu tādu autoru darbus kā Sutkus, kurš gadiem nav uzņēmis nevienu jaunu fotogrāfiju. Tas gan viņus neattur ceļot apkārt Eiropai pa mākslas tirgiem kā “oficiālajiem” Lietuvas fotogrāfijas pārstāvjiem.
Personīgi man tas nesagādā problēmas. Es vienkārši daru pa savam. Bet tajā pat laikā redzu, kā tas galina fotogrāfiju šeit. Kad jauni lietuviešu fotogrāfi nāk pie manis pēc padoma, es viņiem iesaku strādāt DIY (saīsinājums no do it yourself , angļu valodā ‘dari pats’ – red.) un turēties prom no vecās padomju sistēmas. Ja saglabā fokusu, ir iespējams pašam izveidot ļoti kvalitatīvu grāmatu – nav tā, ka vienīgā iespēja izveidot kaut ko pašam ir uztaisot kopētavā drukātu zainu. Es vēlos kaut Kultūras ministrija to saprastu un pārtrauktu finansēt fotoklubus. Tā ir mūsu nodokļu nauda. Būtu daudz labāk piešķirt stipendijas 10 fotogrāfiem, lai viņi attīsta savus autorprojektus.
Endrjū Miksis. No sērijas “Tulpes”
Šobrīd tu strādā pie sērijas par Baltkrieviju – “Tulpes” (Tulips). Vai vari nedaudz par to pastāstīt? Kāpēc tieši tulpes?
Nopietni sāku fotografēt Baltkrieviju pirms aptuveni sešiem gadiem, kad es biju aizbraucis uz uzvaras svētku parādi Minskā. Pirmais iespaids bija līdzīgs tai reakcijai, kāda man bija, kad toreiz ciematā atradu diskotēku. Tur bija Otrā Pasaules kara veterāni uniformās ar žaketēm, kurās sakarināts pilns ar medaļām, uzstājās jaunie pionieri un komunistu partijas biedri maršēja ar Ļeņina un Staļina portretiem. Protams, ielas bija izdekorētas ar sarkanām tulpēm – tradicionālu padomju simbolu pavasarim un uzvarai pār nacismu. Tas viss bija ļoti mulsinoši.
Sākumā nespēju noticēt tam, ko redzu. Viļņa ir tikai 30 kilometrus no Baltkrievijas robežas. Abām valstīm ir līdzīga vēsture, bet ļoti atšķirīgs skatījums uz padomju laika mantojumu. Ļeņina un Staļina statujas Lietuvā noplēsa pirms 25 gadiem, tāpat tika aizliegti padomju simboli. Lietuva padomju armiju redz kā okupantu un apspiedēju. Baltkrievijas valdība smagi strādā, lai šīs tradīcijas uzturētu. Minskas tuvumā kādā parkā ir pat uzbūvēts jauns Staļina piemineklis. Daudzējādā ziņā robeža starp Lietuvu un Baltkrieviju ir “jaunais Berlīnes mūris”. Gadu gaitā esmu devies uz Baltkrieviju visos padomju svētkos – Uzvaras dienā, Maija svētkos un Oktobra revolūcijas gadadienā. Tāpat kā citos savos projektos, esmu reizē arī apmaldījies un atradis citus cilvēkus un vietas, ko fotografēt. Par spīti tam, vēlāk šogad es publicēšu grāmatu “Tulpes”.
Endrjū Miksis. No sērijas “Tulpes”
