Ulla fon Brandenburga. © Jan Northoff

Intervija ar mākslinieci Ullu fon Brandenburgu 0

Agnese Čivle
27/04/2015

Ullas fon Brandenburgas izstāde “Kalns, grimsti! Ieleja, celies!” kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma no 30. aprīļa līdz 7. jūnijam, 2015 

Šī gada martā Briseles performances mākslas biennāle Performatik tika atklāta ar vācu izcelsmes Parīzē dzīvojošās mākslinieces Ullas fon Brandenburgas (Ulla von Brandenburg, 1974) teātra darbu. Tas tika izrādīts Briseles Kaaitheatre zālē, un tajā piedalījās pieci aktieri, kā arī Brehta–Eislera koris. Septiņdesmit minūšu garajā dziedājumā tika iedzīvināts franču utopiskā sociālista, socioloģijas tēva un ‘trakā pareģa’ Kloda Anrī de Ruvruā jeb Sensimona (Henri Saint-Simon, 1760–1825) sekotāju – sensimoniešu – izpildīts rituāls.

Rīgā, kim? Laikmetīgās mākslas centrā no aprīļa beigām būs skatāma Ullas fon Brandenburgas otrā performance-uzvedums, kas seko sensimoniešu ideoloģijai par zinātnes un ražošanas garā balstītu nākotnes sabiedrību. Skatītājiem tiks piedāvāta Briselē izrādītā teātra darba adaptācija īsfilmas formātā, kuras ieraksts uz 16 mm filmu lentas tapa marta beigās - Jaunā Rīgas teātra (JRT) telpās, piedaloties JRT aktieriem (Maijai Apinei, Jevgēnijam Isajevam, Andrim Keišam, Varim Piņķim, Edgaram Samītim), Latvijas Bankas korim un diriģentiem, zviedru komponistam Joakimam Saksenbornam (Joachim Saxenborn), operatoram-inscenētājam Aigaram Sērmukšam un skaņu režisoram Verneram Biteram.


Ullas fon Brandenburgas filmas „Kalns, grimsti! Ieleja, celies!” uzņemšana. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Foto: Kristīne Madjare

Filmēšanas procesā, dziedot un izpildot ritualizētas darbības, JRT aktieri izstaigā teātri. Šis ir viens no veidiem, kā māksliniece savos darbos mēdz izmantot visu doto telpu, citkārt viņa par pilnvērtīgu sava darba sastāvdaļu padara pašu auditoriju. Piemēram, 2009. gada Venēcijas biennāles kuratora Daniela Birnbauma (Daniel Birnbaum) skatē Fare Mondi / Making Worlds – viņa savā ekspozīcijā Singspiel lika skatītājiem maldīties cauri krāsainas tekstila arhitektūras labirintam. Audumu krāsu skala tika pielāgota šveiciešu psihoanalītiķa Maksa Lušera (Max Lüscher) izstrādātajai krāsu psiholoģijas teorijai. Pieveicot šo fizisko un psiholoģisko ceļojumu, skatītājs tika aicināts piesēst un noskatīties filmu, kas uzņemta slavenajā arhitekta Lekorbizjē (Le Corbusier) villā „Savoja”, šādi dodoties tālākā ceļojumā pa vēsturiskās villas telpām. Turklāt filmas skatītāji tika iesēdināti precīzi tajos pašos krēslos, kādos sēž filmas varoņi ainā, kas uzņemta villas dārzā.

Šis darbs iezīmē mākslinieces kopējo darbības virzienu, kurā allaž, apvienojot teātri, filmu un vizuālo mākslu, tiek panākta stāsta daudzslāņainība, ilūzijas un realitātes, tagadnes un pagātnes robežu, kā arī psiholoģisko stāvokļu laušana. Galarezultātā māksliniece runā par pavisam aktuālu mūsdienu kolektīvo pieredzi un sociālo realitāti. 


(Abi blakus foto) Ulla fon Brandenburga. Innen ist nicht Aussen, ekspozīcija, Secession, Vīne, 2013.
Foto: Volfgangs Tālers. Art: Concept un Secession, Vīne īpašums.

Intervijā ar Ullu fon Brandenburgu Arterritory.com tikās dienā pēc filmēšanas. 

Kad caurskatīju jūsu CV galerijas Pilar Corrias mājaslapā, ievēroju, ka izstāžu plāns 2015. gadam jau ir gatavs un iestiepjas arī 2016. gadā. Pastāstiet par veidu, kādā jūs strādājat un kā varat nodrošināt šādu izstāžu intensitāti!

Labākais laika periods izstāžu tapšanai ir gads. Šajā laikā ir iespējams realizēt labu site-specific izstādes projektu. Tagad esmu Rīgā trešo reizi, ceturtā būs jau tad, kad ieradīšos uz izstādes atklāšanu. Pirmoreiz šeit ierados, lai ‘izostītu gaisu’, otro reizi jau zināju, ko vēlos darīt, un lūkojos, kā to varētu realizēt, trešajā reizē jau veicu darbu, lai ceturtajā to atrādītu publikai.

Paralēli es strādāju pie dažādiem projektiem dažādās institūcijās, tādēļ cenšos visu savu darbu kaut kā sistēmiski sasaistīt. Briseles performances biennālei es radīju teātra darbu par sensimoniešu kustības kopienu, kas darbojās 19. gadsimta 30. gados. Es sapratu, ka šo tēmu vajadzētu paturpināt arī Rīgā, lai pēc tam izstāde ceļotu tālāk pa visu pasauli. Man tas viss kaut kā jāsakompresē, es nevaru katrai pilsētai radīt pilnībā jaunu darbu, jo šobrīd man ir līdz pat divām izstādēm mēnesī.

Kas jūs uzrunāja sensimoniešu idejās?

Sensimonieši bija politiska un sociāla kustība, kas ticēja, ka sabiedrība restrukturēsies, atsakoties no tradicionālajiem uzskatiem par garīgajiem un laicīgajiem spēkiem, un šī sabiedrības evolūcijas gaita neizbēgami novedīs pie ražošanas sabiedrības, kas būs balstīta uz un gūs labumu no „..noderīgā darbā iesaistītu cilvēku kopības” uz „patiesas līdztiesības” pamata. Kustības ietvaros radās kopiena, kuras sastāvā bija tikai vīrieši. Viņi dzīvoja kopā kāda retrīta namā netālu no Parīzes. Ik dienas viņi izpildīja dažādus rituālus, kuru pamatā bija dziedājumi. Viņi gaidīja savu mesiju – sievieti, jo uzskatīja, ka sievišķais spēks spētu glābt pasauli. Ceremoniju telpā vienmēr atradās tukšs krēsls mesijai – gadījumā, ja viņa atnāks. Sensimoniešu rituālu tērpos jaušamas zināmas atsauces uz sieviešu apģērbu gabaliem, jo tas atbilda viņu uzskatiem par to, ka vīriešiem ir jākļūst sievišķīgākiem. Viņi pauda ļoti netradicionālas, tam laikam modernas idejas par abu dzimumu vienlīdzību. Sensimons Franču revolūcijas laikā sarakstīja grāmatu, kuru plaši izmantoja arī Kārlis Marks, atsaucoties uz vienlīdzības idejām. Es biju pārņemta, mani iedvesmoja šīs spēcīgās tēzes. Mēs, rietumnieki, kļūstam aizvien raupjāki un bezjūtīgāki, nevienlīdzība starp nabagajiem un bagātajiem pieaug, tāpēc es vēlējos atgādināt par lietām, par kurām utopiskā līmenī tika runāts jau ilgu, ilgu laiku atpakaļ. Zināmā mērā es vēlos mainīt pasauli.

Pastāstiet tuvāk, ko tieši no 30. aprīļa varēsim skatīt kim? Laikmetīgās mākslas centrā!

Tā būs īsfilma. Es Latvijā saskatīju daudz paralēles ar  sensimoniešiem tik raksturīgo kopīgo dziedāšanas tradīciju. Jums ir neskaitāmi kori un Dziesmu svētku tradīcija. Tāpēc ar izcilo Jaunā Rīgas teātra aktieru dalību teātra telpās tika uzņemts filmas materiāls. Šīs īsfilmas ietvaros stāsts tiek novadīts samērā atvērtā un iespējams nedaudz neskaidrā formā, bet tā pamatā ir ideja par  sensimoniešiem, kas ir it kā okupējuši visu teātri. Nav skaidrs – vai noris mēģinājums vai tā ir pati izrāde... Un visu papildina kora mūzikas klātbūtne ar kora sastāvu imitējošiem statistiem auditorijā. Man bija ļoti būtiski izmantot visu teātra telpu.


Ullas fon Brandenburgas filmas „Kalns, grimsti! Ieleja, celies!” uzņemšana. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Foto: Kristīne Madjare

Kā jūs raksturotu pieredzi darbā ar Jaunā Rīgas teātra trupu?

Tas ir neticami! Esmu strādājusi ar franču aktieriem, bet Francijā lielākoties nav šādas fiksētas aktieru trupas. Katrai izrādei aktieri tiek speciāli atlasīti un sapulcēti kopā. Taču man ir svarīgi, lai aktieri jau būtu sastrādājušies un spētu darbu sākt jau no augstāka savstarpējās saskarsmes līmeņa. JRT aktieru kolektīvs neapšaubāmi ir ļoti  profesionāls – atbilstoši aicinājumam un norādījumiem aktieri improvizē, izpilda darbības, tajās daudz neiejaucas. Tajā pašā laikā viņu intuitīvi sajustais un īstenotais pienesums nav apšaubāms.  Mums nebija daudz jāmēģina, aktieri nekavējoties visu izdarīja tā, kā biju iecerējusi. Tā bija lieliska pārmaiņa pēc Francijas pieredzes!


Ullas fon Brandenburgas filmas „Kalns, grimsti! Ieleja, celies!” uzņemšana. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Foto: Kristīne Madjare

Sakiet, kā vispār aizsākās jūsu aizraušanās ar filmu?

Skatoties filmas! Es mīlu kino – sākot no mēmā kino līdz Žakam Demī un Robertam Bresonam. Jau ilgu laiku interesējos par franču kino, turklāt kādu laiku es strādāju nelielā kino teātrī, kas specializējās vēsturisko filmu izrādīšanā. Es esmu tās tik daudz redzējusi!

Jums ir bijusi vērā ņemama sadarbības pieredze. Kad tik daudzi cilvēki ir iesaistīti vienā projektā, vai dažkārt neizjūtat apdraudējumu, ka darbs varētu pazust neskaitāmās autorībās? Kā iespējams palikt spēcīgai savā mākslinieces pozīcijā?

Tieši šodien par to domāju. Pēdējā teātra performancē Briselē mēs mēģinājām četras nedēļas no vietas. Tā ir nepārtraukta savstarpēja komunikācija, un man patīk cilvēkus uzklausīt, jo viņiem visiem ir pieredze, kas var man noderēt. Taču beigās es sāku prātot, vai neesmu kaut kādā veidā pazaudējusi savu rokrakstu?! Katrs kaut ko darīja un kaut ko lēma – dejotājs palīdzēja ar kustību horeogrāfiju, teātra režisors veica lielu darbu ar tekstu... No otras puses – tas bija mans pirmais teātra uzvedums, neko līdzīgu pirms tam nebiju darījusi. Vadīt aktierus ilgā laika periodā – tas nav vienkārši, un man paveicās, ka varēju to mācīties. Tā ir liela veiksme – nepārtraukti mācīties, jo ir tik daudz lietu, ko es vēlos apgūt.


Ulla fon Brandenburga. Mamuthones/Issohadores. 2011, melnbalta filma, skaņa, 3min 6sek

Savos darbos, lai runātu par šobrīd aktuālām tēmām, jūs daudz izmantojat vēsturisku materiālu. Vai ticat, ka vēsture atkārtojas?

Man patīk lietas uzlūkot no vēsturiskās pozīcijas. Es esmu daļa no vēstures, un neskaitāmi tās paragrāfi ir manī. Es sevi neizgudroju – mani ir veidojusi vēsture. Es arī nepretendēju, ka pati varētu izgudrot ko jaunu. Turklāt es esmu ieinteresēta pārlaicīgās lietās. Es mēģinu radīt darbus, kas nav piesaistīti konkrētam laikam – tie var būt 60. gadi, tas var būt tagad, tas varbūt nākotnē.

Kādas ir jūsu attiecības ar dizainu? Jūsu ekspozīcijas ir ārkārtīgi pārdomātas, labi dizainētas.

Es vienmēr cenšos kaut ko atņemt, nevis pielikt. Manuprāt, labs dizains ir reducēts un vienkāršs – tāds, kas kalpo tikai savam nolūkam, un tajā nav nekā lieka.


Ulla fon Brandenburga. Shadow Play,  2012, melnbalta filma, 7minūtes. Art : Concept, Parīze īpašums.

Vai jūsu darbi vienmēr tiek pareizi saprasti?

Manas filmas ir iespējams lasīt ļoti dažādi. Es vēlos, lai tās skatītāju ieved viņa bezapziņas sapnī vai citās dzīvēs. Tas ir plašs interpretācijas lauks.

Pirms diviem gadiem es radīju filmu The Street. Tajā kāds itāļu puisis ierodas ciematā... Ciemats ir mākslīgi veidots – kā butaforija. Tajā ir vieta dažādām pasaules rasēm... Bet tad es izlasīju kādu rakstu, kurā tiku apsūdzēta rasismā. Es biju šokā! Patiesībā darbs bija vēršanās pret rasismu, un svešinieks no ārpuses vēroja dažādās lietas, ko cilvēki ciemā darīja, savādos rituālus, ko viņš nesaprata un nepazina, bet centās saprast. Tas bija domāts kā ciemats, kurā visas nacionalitātes varētu sadzīvot vienuviet.

Kādēļ jūs pārcēlāties uz Franciju? Kā Francija ietekmējusi jūsu darbu un apskatāmo tēmu izvēli?

Pārcēlos personisku iemeslu dēļ. Mans vīrs ir francūzis. Jau astoņus gadus tur dzīvoju, bet mana, sauksim to tā, karjera sakās pirms vienpadsmit gadiem. Kad esi prom, vari it kā no malas paskatīties uz savu zemi un sevi pašu, uzņemties riskus un pamēģināt lietas, ko nedarītu savā valstī. Tā ir lielāka brīvība – tev neseko vēsture un tradīcijas, kas nosaka, kā jādarbojas. Tomēr es aizvien esmu vāciete un ļoti tāda jūtos.


Ulla fon Brandenburga. Singspiel, 2009. 16mm filma, melnbalta, skaņa, 14min 34sek

Kurā savas karjeras etapā jūs šobrīd jūtaties esam?

Ceru, neesmu tuvu beigām. Esmu viducī. Es, protams, vairs neesmu jauna  māksliniece, kuru kuratori vēlētos atklāt un parādīt savā valstī kā pirmie. Tas nu ir beidzies. Pērngad Ženēvas MAMCO muzejā es izrādīju visas savas divdesmit četras filmas, ko līdz šim biju taisījusi. Visas šīs pārsvarā melnbaltās lentes tika projicētas uz Bauhas skolas klasiķa Johannesa Itena izstrādātās krāsu paletes. Tā bija pirmā reize, kad vienā lielā filmā mēģināju savienot visas filmas, ko biju radījusi kopš 20 gadu vecuma, kad vēl nestudēju mākslu. Biju tajā punktā, kad sev jājautā – kur es tagad esmu? Ko esmu paveikusi? Kur ir kopsakarības? Kas vieno manus darbus? Ko darīt tālāk?

Pie kāda secinājuma nonācāt?

Sapratu, ka kaut kas vienojošs starp filmām tomēr ir. Ja desmit gadus radi mākslu un filmas, protams, vari sākt atkārtoties. Lai tas nenotiktu – man vajadzēja šo atskatu.

Kas jūsos kā māksliniecē šo gadu laikā ir mainījies?

Esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka un atbrīvotāka. Iesākumā man nebija pārliecības par darbu, ko darīju. Es gribēju visu paveikt labi, varbūt dažkārt nezināju, kā. Katra kritika mani iznīcināja. Tagad ir citādāk – arī, vakar filmējot, es zināju, ka kaut kas var neizdoties, taču visam ir rodams risinājums. Vienmēr tāds ir! Agrāk, taisot filmas, man tā nešķita.

Kāpēc mums māksla ir vajadzīga?

Mākslai vajadzētu mums sniegt dziļas patiesības mirkļus. Māksla mūs baro garīgi un palīdz atklāt pašiem sevi. Tā spēj aizstāt reliģiju, psihoanalīzi un atraisīt mūs no ikdienības, garlaicības.

Kādu jūs redzat mākslas pasauli šodien?

Tā ir visai baisa un bīstama. Tā ir lielākoties par naudu, bet izpratne un sajūtas  par mākslu sāk mainīties, pat izzust.


Ulla fon Brandenburga. © Jan Northoff