Foto

Intriģējošā migla

Viestarts Gailītis
10/11/2011 

XIII Starptautiskā Jauno mediju kultūras festivāla 
“Māksla+Komunikācijas” izstāde “Tehno-ekoloģijas” kim? laikmetīgās mākslas centrā apskatāma līdz 11. decembrim

Nīderlandietis Ēriks Kluitenbergs (Eric Kluitenberg) pirms 15 gadiem līdzēja Rasai un Raitim Šmitiem aizsākt starptautiskajā mediju mākslas vidē augsti vērtēto un novatorisko norisi “Māksla+Komunikācijas”, kas izstādes veidā vēl līdz 11. decembrim apskatāma laikmetīgās mākslas centrā kim? Spīķeros. Šogad šis kultūras, mediju un tehnoloģiju teorētiķis palīdzēja pasākuma organizētājiem, mediju kultūras centram RIXC, ko Šmiti dibināja 2000. gadā, noformulēt norises tēmu – tehno-ekoloģijas. Tēmas ideja ir padziļinātāk un daudzpusīgāk aplūkot, kā mēs “apdzīvojam” vidi, kuru piepilda ikdienā lietotās tehnoloģijas.

Ēriks Kluitenbergs laikā no 1999. līdz 2011. gadam Amsterdamā vadīja Kultūras un politikas centra De Balie mediju un tehnoloģiju programmu. Ir pasniedzis interaktīvo mediju un tehnoloģiju kultūras teoriju Amsterdamas Universitātē, Amsterdamas Profesionālas izglītības universitātē, Minervas Akadēmijas Pēcdiploma studijās Groningenē un citās universitātēs un bijis Ķelnes Mediju mākslas akadēmijas (KHM) zinātniskais līdzstrādnieks.

Jūs palīdzējāt uzsākt pirmo “Māksla+Komunikācijas” festivālu, ne tā?

Jā, es pasniedzu Nīderlandē, starptautiskā programmā, un mums bija studenti no visas pasaules, pārsvarā mākslinieki-dizaineri, kas specializējās, lai iegūtu papildu iemaņas jaunajos medijos. Tas bija 1990. gadu sākums, diezgan ilgu laiku atpakaļ. Viens no studentiem bija Ando Keskulā (Ando Keskküla) no Tallinas. Vēlāk viņš kļuva par Igaunijas Mākslas akadēmijas rektoru, bet diemžēl pirms dažiem gadiem pāragri nomira. Ando ierosināja rīkot konferenci Tallinā. Toreiz nodomāju, ka tā ir traka ideja, – kā gan mēs to realizēsim?

Kas Jums likās tik traks šajā idejā?

Es dzīvoju Nīderlandē, un man nebija nekādu priekšstatu, kāda ir situācija Baltijas valstīs. Bet rezultātā mēs 1995. gadā Tallinā rīkojām diezgan vērienīgu konferenci, kur klātesoši bija arī Rasa un Raitis [Šmiti] un vēl daži no Rīgas. Viņi vērsās pie manis ar jautājumu, vai es gribētu strādāt pie kaut kā līdzīga nākamgad Rīgā. Un tas “kaut kas” tapa kā pirmais “Mākslas+Komunikāciju” festivāls 1996. gadā. Viņi paveica lielāko darbu, es nedaudz piepalīdzēju ar starptautiskiem kontaktiem un idejām. No vēsturiskā aspekta varētu būt interesanti pieminēt lūk ko – toreiz Baltijas valstīm joprojām bija ļoti neskaidras attiecības ar Eiropas Savienību, un vairums cilvēku baidījās, ka varētu iebrukt Krievija. Proti, trīs mazās Baltijas valstis atradās vakuumā starp Eiropas Savienību un bijušo Padomju Savienību. Tai pat laikā tās tika iesviestas informācijas laikmetā, kas kļuva par patiesi lielu fenomenu šajā reģionā. Bija interesanti pētīt šo Baltijas divējādo realitāti un to, kā vietējie ar to tiek galā. Šobrīd Rīga un RIXC cilvēki ir svarīgi dalībnieki mazajā mediju kultūras, digitālo mediju mākslu lauciņā. RIXC vienmēr atrod jaunas teritorijas, kurās darboties – sākotnēji audio pārraidē internetā, ko viņi īstenoja jau agrīnā stadijā. Tagad ir iTunes un tūkstošiem interneta radiostaciju visā pasaulē, bet, kad RIXC sāka aizrauties ar radio straumēšanu 1996. gadā, citur nekā tāda gandrīz nebija. Kad arī pārējie to atklāja, RIXC devās jau tālāk. Arī vietas norādes mediji viņus interesēja neticami agri. Tagad GPS ir katrā mobilajā tālrunī vai viedtālrunī, taču, ja paraugās, jomā joprojām darbojas vien dažas kompānijas un turklāt salīdzinoši nesen – deviņus gadus pēc tam, kad ar to aizrāvās rixcieši, kuri, savukārt, ir jau paguvuši ielēkt virknē citu lauku. Nesen viņi pārvirzīja uzmanību no tā, ko var iesākt ar visām šīm brīnišķīgajām tehnoloģijām, uz jautājumu, ko tās var dot videi – piemēram, jautājumā par enerģijas patēriņu. To viņi risina caur atjaunojamo enerģiju tīmekli Renewable, ko nodibināja 2009. gadā. 

Kā, Jūsuprāt, RIXC spēj būt tādi fantasti?

Es nedomāju, ka “fantasti” ir īstais apzīmējums. Tā vienkārši ir ziņkārība. Viņi rīkojas kā tipiski mākslinieki. Domājiet, ka mērķis bija ieviest interneta radio lielā mērogā, kad tas vēl nebija pieejams, un pelnīt ar to? Protams, ka nē. RIXC ļaudis nav uzņēmēji. Ja viņi kādreiz gribētu ar ko tādu nodarboties, es viņiem ieteiktu to nedarīt. Kā biznesmeņi viņi būtu katastrofa. Drīzāk ziņkārīgi mākslinieki, kuri, protams, reizēm arī ir kļūdas. Piemēram, īslaicīgi ieejot biotehnoloģiju mākslā, bet par laimi ātri no tās izkļuva.

Kādēļ par laimi?

Tāpēc, ka tā ir starptautiski modīga tēma un ar to nodarbojas jau pārlieku daudzi, lai to papildus pētītu. Manuprāt, daudz svarīgāks ir jautājums, kā mēs varam pāriet no šībrīža ekonomikas un tehnoloģijām uz ko vairāk atjaunojamu un attiecīgi – arī ilgtspējīgāku. Mākslā par to ir domāts maz, jo māksliniekus nodarbina citas tēmas. Tālab ir fascinējoši redzēt, ko RIXC tuvākajos gados no šīs tēmas spēs izvilkt, (lai pēc tam, protams, iekarotu atkal citus apvāršņus).

Jūs sacījāt, ka vēlāk daudzus jauno mediju interesējošos jautājumus pārņem bizness. Bet tas taču nenozīmē, ka iedvesma ceļo no mākslas uz biznesu, kur uzņēmēji vienkārši pievēršas tehnoloģijām, kad tās ir jau labi pārbaudītas, ne tā?

Dažreiz ceļo. Ievērojamākā šajā jomā savulaik bija kompānija RealMedia, kas gan vairs nav tik veiksmīga. To gan neuzsāka mākslinieki, bet jauno mediju [sociālie] aktīvisti, jo viņiem bija vajadzīgs alternatīvs informācijas izplatīšanas kanāls, lai ziņotu par protestiem u.tml. aktivitātēm. Tehnoloģija tika attīstīta, padarīta pieejama, un Rīgas cilvēki uzreiz tai uzklupa un pielietoja mākslai. RealMedia pa tam lāgam attīstījās par kārtīgu uzņēmumu un kādu laiku bija nozares tirgus līderis. Minētais notika vēl pirms YouTube, tālab visas lielās mediju kompānijas kā CNN tolaik izmantoja RealMedia. Uzņēmums joprojām eksistē, bet mūsdienu situācijā ir kļuvis mazsvarīgāks un, manuprāt, ar laiku izzudīs.

Jūs sakāt – bizness pārņem tehnoloģiju, kad tā ir pierādījusi sevi. Bet kā tā pierāda, ka kaut kas vispār darbojas? Mākslinieki ar tehnoloģijām eksperimentē, viņi nenodarbojas ar to mārketingu. Un no eksperimentiem var vienā brīdī iegūt ko interesantu. Tā pamazām veidojas tāds kā pierādījums pielietojamībai un, ja pierādījumi sakrājas, uzrādot, ka, piemēram, skaņas signāls internetā var sasniegt ne vien cilvēku simtus, bet gan miljonus, kāds gudrs uzņēmējs to ievēros un sāks rēķināt. Domāju, ka tā ir dabiska evolūcija. Protams, bizness nemet acis uz mākslu vien, bet tā ir viena no jomām, kur notiek izmēģinājumi. Tā darbs ar vietas norādes medijiem, ko savulaik Baltijas reģionā iniciēja RIXC, laikam ejot, ir piesaistījis pasaules uzmanību. Māksla bija veids, kā pierādīt, ka tie faktiski spēj darboties.

Ir zināms paradokss – kā mākslas forma tā dēvētie jaunie mediji daudziem ir “Ķīnas ābece”, taču vēlāk tie, iespējams, kļūst jau par masu produktu. Kādēļ šī māksla ir tik nepieejama? Vai tālab, ka tā ir tehniska?

Jā, mediju māksla ir tehniska un aizraujas ar kādu ideju, vēl pirms tā ir pārbaudīta, proti, kad valda vēl migla, un miglā var redzēt tikai pēdu uz priekšu. Bet ir cilvēki, kas saka – mani tas neuztrauc, es došos tai miglā. Un to dara RIXC – labi, mēs nezinām, kas notiks, bet... Neziņa ir viņu dzinulis. Ja viņi zinātu, kas notiks, tas vairs nebūtu interesanti. To var raksturot kā noteiktu domāšanas modu, ko ir neiespējami konvertēt biznesa modelī, jo vairums spēj saskatīt miglu vien un neko vairāk. RIXC un līdzīgas iniciatīvas palīdz formulēt idejas un, kad tās ir noformulētas, apkārtējie ir patīkami pārsteigti. RIXC nav ģēniji, kas ar rentgena acīm spētu redzēt miglai cauri. Viņiem vienkārši patīk neskaidras situācijas un eksperimenti ar tām. 

Kur tajā visā ir mākslas dimensija?

Daudz kur, jo estētika ir klātesoša. Piemēram, brīnišķīgais projekts, ko RIXC īstenoja Irbenes radioteleskopā: mākslinieki tēmēja teleskopu uz noteiktām zvaigžņu grupām, konvertējot iegūtos signālus skaņās, kā rezultātā varēja klausīties zvaigznēs. Gandrīz vai kosmiska mūzika! Vācu komponists Karlheincs Štokhauzens būtu mīlējis darboties ar Irbenes radioteleskopu – viņš vienmēr sapņoja par kosmisko mūziku, ko Irbenē ieguva teju burtiski. Te nav nekā funkcionāla vai zinātniska, tā ir estētiska pieeja. Un tas ir redzams visos lauciņos, kur RIXC ir uzkavējušies – viņi pieiet radoši un raugās, kas te var noderēt māksliniekiem.

Izklausās, ka Irbenes projekts Jums ir favorīts?

Arī agrīnos projektus ar interneta radio es vērtēju kā ārkārtīgi nozīmīgus. Toreiz tika uzvīts pasauli aptverošs tīmeklis – ar dalībniekiem no Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes. Vairāki no tolaik sastaptajiem cilvēkiem joprojām nodarbojas ar ievērojamiem projektiem. Piemēram, man joprojām ir labs kontakts ar Ādamu Haidu no Jaunzēlandes, kas tagad dzīvo Berlīnē. Iepazinos ar viņu, pateicoties RIXC audiotīmeklim e-lab. Ādams gan tagad nodarbojas ar ko pavisam citu – taisa FLOSS Manuals portālu, kas ir bezmaksas programmatūras rokasgrāmatu katalogs. Ir ļoti daudz bezmaksas programmatūru, ko cilvēki nezina, kā lietot, un viņš tām rada brīvu dokumentāciju. Veiksmīgs projekts, kas eksistē 4–5 valodās un aug ļoti spēji.

Kā viņš to finansē, ja tas ir bezmaksas?

Lejupielāde ir par velti, bet var arī dabūt drukas variantu, kur viņi ierēķina savu komisiju. Un ir organizācijas, kas ir ieinteresētas, lai tiktu izveidotas rokasgrāmatas tieši viņu programmatūrām, un ir gatavas par to maksāt.

Toreiz 90. gados bija viegli runāt par jaunajiem medijiem, bet kā Jūs sauktu šo amorfo mākslas lauku šodien, kad “jaunie mediji” vairs nav jauni? Mediju māksla pat vairs ne vienmēr ir digitāla, kā minējāt pats, tajā ietilpst arī biotehnoloģijas.

Jā, tas sarežģī. Angļu valodā ir skaists jēdziens – emerging media (angļu val. – austošie mediji)Protams, ne viss šajā laukā parādās no jauna, taču kopējā tendence ir izmēģināt jaunas lietas. Mēģinājām šo jēdzienu tulkot izglītības programmai Nīderlandē, bet neatradām adekvātu vārdu, kamēr vārds “jauns”, protams, tulkojams katrā valodā. Arī jēdziens “tehnoloģiju māksla” ir problemātisks, jo rada iespaidu, ka māksla ir tehnoloģiska, lai arī patiesībā ir tieši otrādi – mākslas pētī tehnoloģijas, arī kritizē tās. 

Runājot par kritiku – Jūs domājat mediju mākslas aktīvismu?

Jā, piemēram. Bieži mediju mākslā tiek norādīts, ka veids, kā tehnoloģijas attīsta dominējošie spēlētāji, nav vienīgais vai pareizais. Bieži pat tas, kā tehnoloģijas tiek ieviestas, ož pēc vēlmes dominēt, kā reiz Microsoft vai tagad Apple gadījumā. Jā, viennozīmīgi, tas ir liels bizness. Mūzikas tirdzniecībā Apple kļūst dominējošais spēks.

Kā Jūs vērtējat apmātību ar Apple?

Ar divējādām jūtām. Pats esmu Apple entuziasts un man patīk viņu produkti, jo tie parasti darbojas, (lai arī tieši pirms brauciena uz Rīgu bez skaidra iemesla salūza mans dators). Apple vajag uzlūkot tikpat kritiski kā jebkuru citu tehnoloģiju kompāniju, domājot par to, ko viņi dara vai kā viņi ietekmē tirgu. Piemēram, raugoties uz mūzikas tirdzniecību, ir pilnīgi iespējams, ka vienā brīdī viņiem liks kompāniju sadalīt, lai tie nekļūtu par monopolu – ne vien mūzikas, bet arī planšetdatoru tirdzniecībā, kas automātiski ietver arī video un spēļu izplatīšanu. Te jāatceras, ka datorspēļu rūpniecība šobrīd ir varenāka par Holivudu. Kādas kompānijas tirgus dominance allaž ir nevēlama parādība ekonomikā. 

Kādas tēzes Jūs prezentējāt “Mākslas+Komunikāciju” konferencē?

Tēma ir tehno-ekoloģijas, un galvenā ideja ir, ka mūs aptver arvien attīstītākas tehnoloģijas un tās arvien ciešāk ieaug mūsu dzīvēs. Sevišķi ar viedtālruņiem ir tā, ka tu vienmēr esi saistīts ar kādu tīmekli. Tāpat ikdienā esam saistīti arī ar citām tehnoloģiskajām infrastruktūrām – pārtikas izplatīšanu, automobiļu vadību, transporta sistēmām, strāvas padevi. Tai pat laikā cilvēki arvien domā par tehnoloģijām kā lietām, mazām kastītēm, kas ir no mums izolētas. Es sacīju, ka mums vajag sākt domāt par tām kā daļu no vides, kurā dzīvojam. Attiecīgi es iztirzāju ideju par tehnoloģiskajām ekoloģijām, un tur rodas dažādi jautājumi. Reizē mēs apspriedām divas vispārzināmas tendences – pirmkārt, milzīgo populācijas augšanu. Visur tikko rakstīja, ka piedzima septiņmiljardais pasaules iedzīvotājs. Es joprojām atceros, kad uz Zemes bija pieci miljardi iedzīvotāju. Tā ir neaptverama izaugsme tik īsā laikā, kas rada milzu raizes, kā tiksim galā ar resursu jautājumu, lai nodrošinātu visiem, tā teikt, cieņpilnu dzīvi. Otrkārt, mēs vērojam tehnoloģiskās attīstības eksploziju, un arī tā prasa resursus. Šīs divas tendences – populācijas un tehnoloģiju lietošanas pieaugums nevar turpināties bezgalīgi. Visi to saprot, bet neviens nezina, kā šo jautājumu atrisināt. Var, protams, teikt, ka jāatgriežas pie vienkārša, dabiska dzīvesveida, bet 7 miljardus cilvēku nevarēs tā vienkārši par to pārliecināt. Mēs turpināsim būt atkarīgi no tehnoloģijām, tāpēc ir jādomā ļoti rūpīgi, kā veidosim to, ko mēs šajā festivālā nosaucām par “tehno-ekoloģijām”: kā attīstīsim tehnoloģijas, kas patērētu mazāk enerģijas, kam tās izmantosim, kā tās ietekmēs attiecības starp cilvēkiem, kā mēs tās varētu padarīt dzīvotspējīgas. 

Vai nonācāt tikai pie jautājumiem, vai arī kādiem risinājumiem?

Kā jau teicu, šie jautājumi ir milzīgi, un katrs saprot, ka nav vienkāršu risinājumu, jo ir dažādas politiskās realitātes. Mums bija diskusija par attīstību Ķīnā. Zigfrīds Cilinskis no Berlīnes pareizi teica, ka jāatceras, ka ķīniešiem ir jāpaēdina miljards cilvēku, kas ir milzīga atbildība, un mēs nevaram savos spriedumos būt sasteigti. Mana ideja bija, ka šie jautājumi ir par lieliem un sarežģītiem, lai sniegtu skaidru atbildi. Bet var sākt eksperimentēt ar alternatīvās enerģijas avotiem un jauniem veidiem, kā tos savienot. Arī izmantot internetu, lai efektīvāk pārvaldītu resursus. Tas aptver plašu izmēģinājumu spektru – piemēram, mikrodārzniecību, kas ir liela kustība pasaulē, kur cilvēki pētī, kā veidot maza izmēra dārziņus pilsētvidē, tā audzējot pat graudaugus, turklāt darot to efektīvi, kas ir būtiski. Viņi apmainās ar zināšanām internetā un dalās ar tehnoloģijām, kas jau tiek ražotas rūpnieciski. Visu šo elementu kombinācija var sākt palīdzēt risināt lielo, samilzušo problēmu. Taču, protams, vajadzīgs būtu arī lielās politikas grūdiens.

Izklausās, ka Jūs esat piedalījies ANO konferencē par attīstības jautājumiem, nevis salīdzinoši neliela mākslas žanra notikumā.

Tā ir norise, kas eksperimentē ar jaunām tehnoloģiju formām. Un eksperimenti ir ārkārtīgi svarīgi. Turklāt ANO domā tikai par lielajiem risinājumiem. Mēs sakām, ka mums nav atbildes, bet mēs varam sākt izmēģinājumu sēriju un apmainīties ar pieredzi. Šī kustība ir visā pasaulē, ne vien tikai Rīgā – zinu cilvēkus Ņujorkā, Madridē, Amsterdamā, kas attīsta pārtikas augu audzēšanu pilsētvidē. 

Vai var teikt, ka šīgada festivālā “Māksla+Komunikācijas” valda vairāk utilitāra, nekā mākslinieciska vai filosofiska pieeja?

Mēs pieejam abējādi. Tīri mākslinieciski – tas ir, kā var transformēt minētās pasaules tendences estētiskā pieredzē. Šos eksperimentus var iepazīt izstādē. Arī par filosofiskajām idejām konferencē mēs runājām daudz. Es nezinu, vai mēs varam saukt to par utilitāru pieeju, bet kopš 90. gadu vidus ir grupa mākslinieku, kuri ar jaunajām tehnoloģijām strādā ļoti aktīvi. Un šodien viņi – īpaši Renewable tīmeklī Rīgā – saka: ja reiz mēs strādājam, tad mums arī vajadzētu runāt par to, ko tās nozīmē videi; mums vajadzētu uzņemties zināmu atbildību, kā tās izmantojam un kā tās attīstās. Respektīvi, dot artavu, mēģinot šo attīstību ievirzīt ilgtspējīgā gultnē.

Jā, ir zināms, ka Āfrikā par šausmīgu cenu cilvēkiem un videi iegūst koltānu, kuru izmanto mobilo tālruņu ražošanā. Tā kā var teikt, ka dažas tehnoloģijas ir ļaunas saknē.

Es nezinu, vai tās ir ļaunas saknē, bet pavisam noteikti ļaunums ir procesā un ir daudz darba, lai to novērstu. Mediju mākslas jomā vienmēr ir zināma pārklāšanās starp mākslinieku un aktīvistu praksi. Un reizēm ir grūti teikt, ko aktīvistu dienaskārtība ietver, jo viņiem arī ir savas intereses. Piemēram, bija ļoti spēcīga kampaņa pret Apple datoru ražošanas procesu, sakot, ka tas esot “netīrs”. Tajā īpaši aktīvi bija Greenpeace pārstāvji, un beigās izrādījās, ka Apple ne tuvu nav lielākie piesārņotāji. Tātad, iespējams, ka viņus izvēlējās tikai tādēļ, ka viņi ir ikona. Apple reaģēja ļoti gudri – viņi uzlika termiņu, kurā apsolīja atteikties no noteiktiem ķīmiskiem komponentiem, un to arī izdarīja, kas tika neatkarīgi verificēts. Tad es nodomāju, ka Greenpeace varbūt neuzbruka īstajai kompānijai, tomēr tam bija neticams efekts. Apple, iespējams, to izmantoja, lai padarītu savu tēlu vēl zaļāku, bet viņi arī izdarīja kaut ko vērtīgu. Jo bieži notiek tā dēvētā korporatīvā greenwashing jeb zaļa tēla radīšana, neko faktiski neizdarot.

Piemēram, Shell.

Shell tik tiešām ir ļaunākie. Viņi pat sāka taisīt reklāmas klipus par to, cik norūpējušies ir par vidi, kamēr piesārņošana tikai uzņēma apgriezienus – Nigērijā un citviet, kur viņi strādā. Protams, Apple visvairāk bija norūpējušies par savu tēlu, nevis vidi, bet, lai kāds būtu viņu motīvs, viņi reaģēja tā, kā vajadzēja reaģēt – jo ir pietiekami daudz konkurentu, kas varētu uz viņu kļūdainu izgājienu nopelnīt.

Tiktāl Jūs runājāt par mediju mākslas utilitāro aspektu, bet bieži tieši tās diskurss šķiet nesaprotams.

Jā, bet es teikšu, ka, manuprāt, mūsdienu mākslas diskurss ir vēl daudz nepieejamāks. Tā ir daļa no kultūras. Daži cilvēki vēlas ne vien pētīt, bet arī piederēt noteiktam sabiedriskam lokam, un katram tādam lokam ir savas dīvainības. Laikmetīgās mākslas sistēma ir pilnīgi necaurskatāma. Jā, protams, ir Documenta un citas interesantas lielās izstādes, uz kurām arī es dodos, lai iepazītos ar norisēm, un man nav nekas pret tām, jo laikmetīgā māksla tā sasniedz plašāku auditoriju. Bet aktuālā māksla tieši ar šo ekskluzivitāti ir bijusi tik veiksmīga, radījusi ekskluzīvu tirgu. Tas ir liels bizness. Es runāju ar cilvēkiem, kas pasniedz mākslas augstskolās Londonā, un viņi zināja stāstīt, ka viņu studenti mācās, lai mērķtiecīgi iekarotu tirgu. Mediju mākslā tas nav tik ekstrēmi, taču mana kritika pret mediju mākslu ir bijusi principā par tām pašām lietām, proti, ka tā ir pārāk fokusēta uz sevi. Tai ziņā šī virzība uz atjaunojamās enerģijas jautājumiem un pievēršanās videi ir apsveicama, jo tā ir vēršanās pie citām auditorijām un kopienām. Turklāt mediju mākslai ir vienreizējā iespēja uzrunāt daudzus, jo simtiem miljonu strādā ar datoriem, kas ir tās galvenais instruments.

Jājautā, vai visi mediju mākslinieki vēlas runāt ar masām, jo, kā pats minējāt, ikkatrā sociālā grupā ir cilvēki, kas tur ir tādēļ, lai būtu ekskluzīvi.

Jā, viņi joprojām domā galerijas un ekskluzivitātes kategorijās. Laikmetīgajā mākslā tas ir ierasti. Bet mediju mākslai būtu tikai loģiski savienoties ar daudziem, jo rīks, ar ko tā strādā, ir tas pats, ko simtiem miljonu cilvēku ikdienā izmanto kā patērētāji vai pilsoņi. Bet tas nenotiek, un tas mani šīs mākslas scēnā kaitina. Attiecībā par tās diskursa nesaprotamību – diskurss ir domāts profesionāļiem. Ja Jūs dotos uz mediķu konferenci, Jūs iespējams, nesaprastu ne teikumu, bet vai tas nozīmē, ka tādā gadījumā ārstiem būtu jāmainās? 

www.rixc.lv/11