Jauno mediju kultūras teorētiķis Ēriks Kluitenbergs

Intriģējošā migla 0

Intervē Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
10/11/2011 

XIII Starptautiskā Jauno mediju kultūras festivāla 
“Māksla+Komunikācijas” izstāde “Tehno-ekoloģijas” kim? laikmetīgās mākslas centrā apskatāma līdz 11. decembrim

Nīderlandietis Ēriks Kluitenbergs (Eric Kluitenberg) pirms 15 gadiem līdzēja Rasai un Raitim Šmitiem aizsākt starptautiskajā mediju mākslas vidē augsti vērtēto un novatorisko norisi “Māksla+Komunikācijas”, kas izstādes veidā vēl līdz 11. decembrim apskatāma laikmetīgās mākslas centrā kim? Spīķeros. Šogad šis kultūras, mediju un tehnoloģiju teorētiķis palīdzēja pasākuma organizētājiem, mediju kultūras centram RIXC, ko Šmiti dibināja 2000. gadā, noformulēt norises tēmu – tehno-ekoloģijas. Tēmas ideja ir padziļinātāk un daudzpusīgāk aplūkot, kā mēs “apdzīvojam” vidi, kuru piepilda ikdienā lietotās tehnoloģijas.

Ēriks Kluitenbergs laikā no 1999. līdz 2011. gadam Amsterdamā vadīja Kultūras un politikas centra De Balie mediju un tehnoloģiju programmu. Ir pasniedzis interaktīvo mediju un tehnoloģiju kultūras teoriju Amsterdamas Universitātē, Amsterdamas Profesionālas izglītības universitātē, Minervas Akadēmijas Pēcdiploma studijās Groningenē un citās universitātēs un bijis Ķelnes Mediju mākslas akadēmijas (KHM) zinātniskais līdzstrādnieks.

Jūs palīdzējāt uzsākt pirmo “Māksla+Komunikācijas” festivālu, ne tā?

Jā, es pasniedzu Nīderlandē, starptautiskā programmā, un mums bija studenti no visas pasaules, pārsvarā mākslinieki-dizaineri, kas specializējās, lai iegūtu papildu iemaņas jaunajos medijos. Tas bija 1990. gadu sākums, diezgan ilgu laiku atpakaļ. Viens no studentiem bija Ando Keskulā (Ando Keskküla) no Tallinas. Vēlāk viņš kļuva par Igaunijas Mākslas akadēmijas rektoru, bet diemžēl pirms dažiem gadiem pāragri nomira. Ando ierosināja rīkot konferenci Tallinā. Toreiz nodomāju, ka tā ir traka ideja, – kā gan mēs to realizēsim?

Kas Jums likās tik traks šajā idejā?

Es dzīvoju Nīderlandē, un man nebija nekādu priekšstatu, kāda ir situācija Baltijas valstīs. Bet rezultātā mēs 1995. gadā Tallinā rīkojām diezgan vērienīgu konferenci, kur klātesoši bija arī Rasa un Raitis [Šmiti] un vēl daži no Rīgas. Viņi vērsās pie manis ar jautājumu, vai es gribētu strādāt pie kaut kā līdzīga nākamgad Rīgā. Un tas “kaut kas” tapa kā pirmais “Mākslas+Komunikāciju” festivāls 1996. gadā. Viņi paveica lielāko darbu, es nedaudz piepalīdzēju ar starptautiskiem kontaktiem un idejām. No vēsturiskā aspekta varētu būt interesanti pieminēt lūk ko – toreiz Baltijas valstīm joprojām bija ļoti neskaidras attiecības ar Eiropas Savienību, un vairums cilvēku baidījās, ka varētu iebrukt Krievija. Proti, trīs mazās Baltijas valstis atradās vakuumā starp Eiropas Savienību un bijušo Padomju Savienību. Tai pat laikā tās tika iesviestas informācijas laikmetā, kas kļuva par patiesi lielu fenomenu šajā reģionā. Bija interesanti pētīt šo Baltijas divējādo realitāti un to, kā vietējie ar to tiek galā. Šobrīd Rīga un RIXC cilvēki ir svarīgi dalībnieki mazajā mediju kultūras, digitālo mediju mākslu lauciņā. RIXC vienmēr atrod jaunas teritorijas, kurās darboties – sākotnēji audio pārraidē internetā, ko viņi īstenoja jau agrīnā stadijā. Tagad ir iTunes un tūkstošiem interneta radiostaciju visā pasaulē, bet, kad RIXC sāka aizrauties ar radio straumēšanu 1996. gadā, citur nekā tāda gandrīz nebija. Kad arī pārējie to atklāja, RIXC devās jau tālāk. Arī vietas norādes mediji viņus interesēja neticami agri. Tagad GPS ir katrā mobilajā tālrunī vai viedtālrunī, taču, ja paraugās, jomā joprojām darbojas vien dažas kompānijas un turklāt salīdzinoši nesen – deviņus gadus pēc tam, kad ar to aizrāvās rixcieši, kuri, savukārt, ir jau paguvuši ielēkt virknē citu lauku. Nesen viņi pārvirzīja uzmanību no tā, ko var iesākt ar visām šīm brīnišķīgajām tehnoloģijām, uz jautājumu, ko tās var dot videi – piemēram, jautājumā par enerģijas patēriņu. To viņi risina caur atjaunojamo enerģiju tīmekli Renewable, ko nodibināja 2009. gadā. >>