Ivars Drulle. Foto: Reinis Hofmanis

Ivara Drulles galvas masāža 2

Odrija Fišere
24/04/2015

Ivars Drulle ir pazīstams gan ar liela izmēra vides instalācijām, gan miniatūriem, filigrāni nostrādātiem figurāliem mizanscēnu risinājumiem, kuros nereti integrēti arī skaņas, gaismas vai kinētiskie elementi. Mākslinieku interesē kontraversālas tēmas no mūsu nesenās pagātnes, kuras bieži vien vairamies apspriest publiski, bet tās tomēr ieņem diezgan stabilu vietu mūsu savstarpējās sarunās. Reizēm darbu tēli un sižeti nāk no mūsu pašu vidus (piemēram, vietējie politiķi vai vecāka gadagājuma kungi un kundzes, kas Latvijas radio ēterā regulāri izsaka savus viedokļus par visdažādākajām sabiedrības problēmām), citreiz autors izvēlas vēsturiskas personas vai arī anonīmus personāžus, un liek skatītājam iegrimt pārdomās par eksistences un mūžības jautājumiem. Par savu izstādi “Balstīts uz patiesiem notikumiem” (2011) mākslinieks tika nominēts Purvīša balvas 2013 finālam.

Nesen Ivars Drulle ir atgriezies no mākslas rezidences Abū Dabī. Mēs runājam par dzīvi tur, par mākslinieka uzdevumiem un atbildību, kā arī par Ivara jaunāko, marta sākumā skaļāk izskanējušo, projektu sadarbībā ar Latvijas televīzijas raidījumu „Aizliegtais paņēmiens” – provokatīvo zīmējumu sēriju ar Latvijas simbolu interpretācijām.

„Te ir tie pakistāņi. 200 000 vīriešu un nevienas sievietes. Vietā, kur mēs Abū Dabī dzīvojām, mitinās viesstrādnieki no Indijas, Pakistānas, Bangladešas,” Ivars rāda video no Abū Dabī tirgus. „Te var nopirkt apģērbu, var izvēlēties, pakaulēties. Gluži kā Rimi hipermārkets, tikai zem klajas debess – nopērc telefonu, nopērc gaļiņu, pasūti, lai to sagriež. Tikmēr vari aiziet noskūt matus, ko es arī izdarīju. Un tā bija īsta performance! Vējš pūš, mati lido virsū gaļas izcirtējiem, apģērbu šuvējiem, telefonu pārdevējiem, un beigās frizieris vēl izmasē galvu tā, ka man zilas dzirksteles gar acīm noskrien. Jāsaka, diezgan bīstama performance, jo mati tika griezti ar bārdas nazi. Ir viens eksistenciāls brīdis, kad galva ir pacelta augšup, kakls atbrīvots, frizieris pielicis pie kakla bārdas nazi, un tu zini, ka esi vienīgais baltais cilvēks visā tirgū, ar vienu kustību tevi var aizlaist pie tēviem vai vismaz ielaist kādu infekciju.”

Vai sajuti draudus?

Nē, nedomāju, ka frizieris par to iedomājās. Viņi ir gluži kā bērni. Piemēram, divi vīrieši var staigāt rokās sadevušies. No mūsu skatu punkta, tā ir nepārprotama norāde uz seksuālo orientāciju, bet ne viņiem. Man bija grūti pieņemt šo nevainīgo attieksmi, redz kā – vienkārši labi čomi satikušies un staigā rociņās sadevušies. Darbojas visi mūsu kultūras slāņi, visi stereotipi, kas vienkārši neļauj to pieņemt. Ir liela vēlēšanās redzēto nofilmēt, atcerēties, lai kādam vēlāk pastāstītu. Katrā ziņā brīvi uz to nevar paraudzīties.

Kamēr biju Abū Dabī nesajutu nekādu agresiju, visi bija priecīgi, draudzīgi. Iedomājos, ja es aizbrauktu uz kādu industriālu pilsētu Austrumeiropā, kur visi 200 000 ir tikai jauni vīrieši, tur būtu visas iespējamās attiecību risināšanas metodes.

Bet Abū Dabī ir pilsēta ir divām sejām, ko patiesībā reti kurš redz. Ir skaistā Abū Dabī ar šeiha Zaīda mošeju, augstajiem debesskrāpjiem, ar parkiem, līkumotiem ceļiem, visiem stārhitektu projektiem. Un ir otra Abū Dabī – gandrīz tikpat liela ar precīzu ielu tīklu kvadrātos, precīzu māju struktūru – viens kvadrāts, otrs kvadrāts, līdz pat horizontam. Tas ir industriālais rajons, kur atrodas visas rūpnīcas un kur visi tie miljoni, kas pilsētu būvē, arī dzīvo. Un abas Abū Dabī nekad nesatiekas, jo rūpnieciskajā rajonā nav arābu, bet pakistāņi un indieši nebrauc uz centru, jo viņiem tur nav ko darīt – tur ir dārgi, tur ir jāmaksā, un vispār, ko viņiem tajos debesskrāpjos darīt? Tās abas ir paralēlās pasaules.

Kas tas bija par projektu, kurā piedalījies? Vai noslēgumā bija arī izstāde?

Pirmā dzirkstele projekta idejai nāca no franču arhitekta Bruno Delānda (Bruno Deslandes), kurš kādu laiku atpakaļ dzīvoja un strādāja Latvijā, bet tagad apmeties Apvienotajos Arābu Emirātos. Idejai pievienojās Latvijas vēstniecība AAE un kopā ar Abū Dabī mākslas centru Art Hub (www.adah.ae – red.) organizēja Latvijas mākslas mēnesi, kura ietvaros notika mākslinieku rezidence. Uzaicinātā kuratore Inese Baranovska piedāvāja mākslinieku grupu, no kuras tika veikta atlase, un mēs septiņi arī aizbraucām (rezidencē piedalījās Ivars Drulle, Reinis Hofmanis, Ritums Ivanovs, Magda Jentgena, Vineta Kaulača, Sandra Krastiņa, Andris Vītoliņš – red.).

Programma bija veidota tā, ka pirmās desmit dienas no rīta līdz vakaram līdz pat spēku izsīkumam mums izrādīja Abū Dabī un tuvējo apkārtni. Iespaidi bija tik intensīvi, ka grūti noticēt tam, ko esi redzējis, – sākot no zivju tirgus uz asfalta kādā laukumā, kur visi kliedz un sola labāko cenu, un beidzot ar smilšu kāpām tuksnesī. Beigās bija izmisums, ka nav iespējams to visu pierakstīt, domas sašķirot. Tad sekoja lūgums reflektēt par redzēto. Katrs, protams, varēja darīt, ko vēlas, bet kaut kādā veidā jau šie iespaidi ietekmēja. Noslēgumā bija izstāde. 


Saules vērošanas ierīce. 2015

Ko tu izstādīji?

Mūsu šefs, sauksim viņu par misteru Ahmedu, ir cilvēks, kurš savu naudu nopelnījis ar naftu un būvniecību. Viņam ir gan Ferrari, gan zelta džips, gan viss pārējais. Mākslas centrs ir viņa kaprīze. Viņš ir izdomājis, ka viņam patīk māksla, un viņš ir uzbūvējis Art Hub – trīsstāvīgu mākslas centru ar 20 darbnīcām. Viņš turpina attīstīties un būvēt, tāpēc mana vīzija bija piedāvāt misteram Ahmedam fantastiski lielu, sarežģītu, superdārgu skulptūru Pēterbaznīcas izmērā, jo arābiem der tikai tas, kas ir lielākais pasaulē. Ja tas ir otrs lielākais pasaulē, tad tas neder. Es piedāvāju pasaulē lielāko klausīšanās ierīci, pasaulē lielāko debesu vērošanas ierīci un vēl citas – kopumā tie bija četri zīmējumi. Šajā projektā man radās ideja, par kuru Latvijā nekad nebiju domājis, – doma par Saules vērošanas ierīci. Pie mums saules vienmēr pietrūkst, bet tur tā ir tik nogurdinoši daudz! Tik daudz, ka tu ceri, ka varbūt šodien tā varētu nebūt...


Meditācijas un debesu vērošanas ierīce. 2015

Tev šobrīd ir daudz jaunu iespaidu, bet, pirms aizbrauci, Latvijā pamatīgu ažiotāžu sacēla tavu zīmējumu sērija, kurā ‘parotaļājies’ ar Latvijas simboliem. Kam šī ideja radās? Vai tā bija tava vai Latvijas televīzijas iniciatīva?

Fiziskais impulss bija no televīzijas, bet tad, kad Latvijā sākās jezga ap Charlie Hebdou notikumiem, man arī pašam bija savas domas par to – vai tiešām mēs visi esam Šarlī? (akcija Je suis Charlie, pieminot žurnāla Charlie Hebdou redakcijā uzbrukumā bojāgājušos – red.). Lasu žurnālā „IR”, laikrakstā „Kultūras Diena”, lasu to, ko raksta Kārlis Streips, Artis Svece, un visi kā viens ir Šarlī. Mēs aizstāvam Charlie Hebdou karikatūru autorus, Rietumu demokrātija paredz, ka varam zīmēt Muhamedu, Dievu ar Svēto Garu pakaļā, mēs to visu varam darīt. Domāju: „Nu, nu, nu... cik skaisti tas viss izklausās. Gribu redzēt, kādi mēs esam Šarlī”. Mans mērķis nebija lēkt uz ecēšām, bet brīdī, kad man piezvanīja no raidījuma „Aizliegtais paņēmiens”, es piekritu piedalīties projektā, jo man likās ļoti vērtīgi paskatīties, izveidot situāciju, kad varam novērot reakciju, nomērīt, kā mūsu sabiedrība reaģēs.

Kādā intervijā teici, ka tev nepatīk vārds ‘provokācija’. Vai šī bija provokācija vai tomēr pētījums?

Jā, man nepatīk vārds ‘provokācija’, man nepatīk, ja provocē provocēšanas pēc, tas ir diezgan sekls un lēts paņēmiens, jo provocēt jau nav grūti – atrodi vārīgu tēmu, uzraksti ar lieliem sarkaniem burtiem, piekar uz galvenās ielas un provokācija gatava! Tomēr šajā gadījumā tā tiešām bija provokācija, raidījums nebija tik dziļš un daudzslāņains, kāds tas varēja būt. Manuprāt, tēma netika līdz galam attīstīta, bet acīmredzot tas ir šī raidījuma formāts – iedot ar āmuru pa pieri.


Latvijas dzimšana. 2015

Kāds bija rezultāts?

Rezultāti bija vairāki. Pirmais – man zvanīja cilvēki un jautāja: „Ivar, vai tu esi dzīvs? Es tikko lasīju komentāros, aptuveni 100 cilvēki ir draudējuši tevi šodien nogalināt”.

Otrs rezultāts – Valkas pilsētas pašvaldība ļoti vēlas, lai es izveidoju pie viņiem izstādi. Mums ir vienošanās, un Valka šogad jūnijā gaida desmit darbus par šo tēmu. Tiks izlikts arī video ar raidījumu un tā sagatavošanas procesu.

Ir arī vēl trešais rezultāts – vairākkārt dzirdēju šādus izteikumus: „Ivar, mēs domājām, ka tu esi normāls, kārtīgs, sakarīgs čalis, bet tagad izrādās, ka esi kļuvis par nodevēju, zaimotāju...”. Ja iedziļinās, ir skaidrs, ka tas viss tika darīts vienīgi tāpēc, lai paskatītos, kā mēs reaģējam uz mūsu simboliem. Un tomēr, tas būtu jāuztver tikai Charlie Hebdou notikumu kontekstā. Tam ir vērtība tikai tad, ja zinām, ka tā ir reakcija uz franču skandālu.

Kā tev šķiet, vai māksliniekam vispār ir jāiesaistās sociālos vai politiskos procesos? Viņam ir kaut kā jāreflektē?

Man šķiet, ka labai mākslai noteikti vajag reflektēt kādā nebūt veidā, ne obligāti tiešā veidā, kā tiešam sociāli politiskam spogulim. Tā ir runa par mākslinieka atbildību – mākslinieka atbildība nav izdekorēt sienas un piedāvāt skaistas brūnā un pelēkā attiecības, mākslinieka atbildība ir izpausties tā, lai kaut nedaudz vairāk saprotam, kas mēs esam, kur esam iekūlušies. Laba māksla pilnīgi noteikti kaut ko pasaka par apkārtējo situāciju, uzdod kādus svarīgus jautājumus, atrod jūtīgas tēmas, par kurām mēs nevaram sarunāties vārdos, ar kurām netiekam galā diskusijās. Laba māksla atrod leņķi, kā ieraudzīt, paskatīties uz jautājumiem savādāk. No otras puses, es domāju, ka nav nekā tāda, kas māksliniekam būtu obligāti jādara. Ja kāds saka, ka māksliniekam ir jārīkojas tā, jābūt tur, man uzreiz šķiet – kaut kas ar to nav kārtībā.

Vai uzskati, ka mākslinieks kā ideju ģenerators var mainīt pasauli?

Es domāju, ka mākslinieks ir katalizators. Viens mākslinieks vai viena mākslinieka idejas tikai par sevi nevar, bet, ja šis ideju ģenerators ietilpst kā trūkstošais puzzle gabaliņš kādā sistēmā, kas veicina pasaules mainīšanos, tad noteikti var. Kā piemērus varu minēt slaveno vācu kinorežisori Leniju Rīfenštāli un padomju tēlnieci Veru Muhinu. Pati par sevi Vera Muhina pasauli nemainīja, bet viņas skulptūras spēcīgi darbojās sistēmā, tāpat arī Rīfenštāles filmas. Mākslinieks izveido tēlu, sistēma ar to sāk operēt, un tas kļūst par simbolu, kura dēļ masas pilnīgi mierīgi var ķerties pie ložmetēja.

Mākslinieks var mainīt pasauli, ja viņam ir ļoti stipra, liela balss. Viņam tāda ir, ja aiz mākslinieka stāv nopietna organizācija, līdzekļi, ja viņam ir pamatīga aizmugure – piemēram, nozīmīga galerija vai liels muzejs, kas mākslinieka vārdu ‘liek krustām šķērsām’. Var teikt, ka Džefs Kūnss maina pasauli, jo viņam aiz muguras ir milzīga korporācija, kas strādā. Tajā pat laikā kaut kur ir mākslinieks ar spīdošām idejām, viņš ļoti labi, spēcīgi un asprātīgi reflektē par esošo situāciju, bet ir diezgan margināls, dzīvo Prāgā, reižu pa reizei izstādās... Domāju, ka šim māksliniekam ir ļoti maz iespēju izmainīt pasauli.

Sanāk tā, ka ideja nevar mainīt pasauli, bet nauda var.

Vispār jā, bet, ja šī nauda pieķeras kvalitatīvai idejai, tad es teiktu, ka arī ideja var mainīt pasauli. Piemēram, 1990. gadu vidū bija Sorosa centrs (Sorosa Mūsdienu mākslas centrs Rīga – red.), kas atbalstīja jaunu, kvalitatīvu mākslu, es teiktu, ka tas mainīja Latviju. Pilnīgi noteikti Sorosa centrs ar Sorosa naudu izveidoja mūsu 1990. gadu mākslu tādu, ar kuru mēs varam lepoties.

Ja tu domā par saviem darbiem, vai tev ir bijis kāds darbs, kas būtu mainījis kaut ko sabiedrības apziņā? Man, piemēram, uzreiz prātā nāk „Herbeta Cukura tiesa”.

Herberts Cukurs man ir diezgan dārgi maksājis – ar virkni smagu pārpratumu, kas izvērsās garā sarakstē ar dažādiem ebrejiem. Viņi uzskatīja, ka es drīkstu par to runāt tikai tad, ja jau pirms izstādes ieejas vai pirms sava darba uzrakstu, ka atzīstu – ir bijis holokausts, ebreji ir gājuši bojā, un Heberts Cukurs ir bijis nacists un piedalījies ebreju iznīcināšanā. Un tad es varu izstādīt darbu kā tādu audzinošu instrumentu, kurš parādītu, kas ir labais un kas ir sliktais. Bet tas nebija mans mērķis. Mans mērķis bija piedāvāt cilvēkiem apskatīt šo darbu un pašiem padomāt, vai vispār ir tāds labais un sliktais, melnais un baltais, jeb vai ir daudz plašāka zona? Darbs man maksāja to, ka gan es, gan Nacionālais mākslas muzejs Purvīša balvas izstādes ietvaros dabūja kārtīgi pacīnīties, lai šo darbu vispār nenoņemtu no izstādes.


Herberta Cukura tiesa. 2011

Iespējams, ka tas varētu būt darbs, ka ir mainījis kaut ko Latvijā. Tas ir sarežģīts stāsts – Herberts Cukurs ir gan mūsu varonis, gan nacists, un ir tik daudz un dažādu viedokļu, pierādījumu, tik daudz pušu. Ņemot vērā mūsu jūtīgo, neatrisināto, neizrunāto vēsturi, šķiet, ka man ir izdevies atrast balansu. Darbs negāžas uz vienu vai otru pusi, tas atrodas pa vidu – ir tikai fizisks notikums, kad Herberts Cukurs stāv savā Dienvidamerikas dzīvoklī un viņu tūlīt nogalinās slepenais dienests. Bet ar šādām tēmām Latvijā ir īpaši grūti strādāt, to es tagad esmu sapratis.

Kā ir, vai mākslā var atļauties visu?

Man šķiet, ka mākslā var atļauties visu, bet ar vienu noteikumu – ja ir skaidrs mērķis, kāpēc tas tiek darīts. Var darīt visu, ja tam apakšā ir labs stāsts, bet darīt tikai provokācijas dēļ – tā gan nē. Tikko mēs nosakām, ka mākslā nedrīkst darīt visu, uzreiz atveras milzīga sarunas tēma – kas tad ir tas, ko nedrīkst darīt? Tas aizved strupceļā, kāpēc to var un šo nevar. 

Kur ir robeža?

Domāju, ka robeža droši vien ir tikai viena – tas, kas nav aizliegts ar likumu vai kas neapdraud citu dzīvību un veselību. Tas, ka var kādu aizskart, tā nu gan nav robeža tāpēc, ka vienmēr kaut kas var kādu aizskart. Zināms, ka arī pasaka par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ir aizskaroša, jo mēs diemžēl smejamies par punduriem...

Arī Charlie Hebdou karikatūras kādu aizskāra...

Sliktākais šāda veida notikumos ir tas, ka šīs situācijas polarizē sabiedrību, viss kļūst balts un melns. Grūti ir diskutēt, ja tikko kā ir nogalināti cilvēki, ir raudošas ģimenes, viss uzreiz kļūst faktiski neizrunājams. Ir skaidrs, ka ir milzīgs samezglojums, kuru mēs nekādi nevaram atraisīt, it sevišķi tādā negatavā sabiedrībā, kāda patiesībā ir Eiropā. Nav jau tāds balts un melns, jo galu galā tie paši šāvēji bija Francijas pilsoņi trešajā pakāpē. Galu galā, mēs arī zinām, ka Francija Alžīrijā un citās savās Āfrikas kolonijās spridzināja atombumbas. Un tā dēļ ekoloģisko katastrofu sekas būs jūtamas vēl pāris simts gadus.

Jau pēc Ņujorkas terora aktiem diemžēl situācija kļuva melnbalta – ir labie un ir sliktie. Tas pasauli uzreiz padara plakanu. Projekta „Aizliegtais paņēmiens” ietvaros zīmējot karikatūras, es tiešām pētīju, kāda ir Francijas koloniju vēsture. Un tā ir briesmīga, tā ir tik asiņaina! Ne tikai frančiem, arī britiem, beļģiem, par spāņiem nemaz nerunājot. Tas, kā francūži 20. gadsimta laikā ir rīkojušies savās kolonijās, nav nekāda cilvēcības un humānisma paraugstunda. Mēs to it kā mēģinām aizmirst, pārkāpt tam pāri, bet tas viss kā tādas adatas no maisa lien ārā.

Vai to vajag aizmirst, vai par to vajag runāt?

Par to noteikti vajag runāt, bet par to ir ļoti grūti runāt, jo tas parāda, cik mūsu vēsture ir samezglota. Būtu labi, ja mēs varētu aizmirst Otro pasaules karu, bet ik pa brīdim parādās kaut vai tāds jautājums kā īpašumu atdošana ebrejiem, un tas uzreiz visu tik stipri sarežģī. Situācija ir tik sarežģīta, ka cilvēks nespēj saprast, kas ir labs, kas ir slikts, kā būtu jādara, kas mēs īsti esam? Par to ir neērti runāt. Kā mēs redzam tajā pašā Charlie Hebdou situācijā, kaut kādā brīdī tas pēkšņi var izsprāgt ārā. Ir skaidrs, ka diemžēl šādas traģēdijas vēl būs. Nezinu kur, kad un kā, bet Eiropas vēsture diemžēl tādu sēklu ir iesējusi. Tā, ka interneta komentārus es vairāk nelasu. Kad pats sāku rakstīt rakstus un slejas, pie sava otrā raksta izlasīju komentāru: „Drulle, tu esi idiots”. Tad es sapratu, ka vienkārši nav vērts... Brīdī, kad uzzināju, ka vairāki simti cilvēku ļoti karsti vēlas manu nāvi dažādos veidos un principā vēlas arī, lai mani vecāki nomirtu, es sapratu, ka tas viss ir diezgan nopietni, ka sabiedrība alkst asiņu. 

Vai tas varētu būt izskaidrojums tam, ka Latvijā reti kurš mākslinieks pievēršas sociāli politiskām tēmām?

Es mēģināju saskaitīt savus bēdu brāļus. Vizuālajā mākslā tādu nav daudz. Jebkurš šāds darbs ir risks. Tu nezini, kāds būs rezultāts, kas notiks šāda eksperimenta beigās. Skaidrs, ka daudz vieglāk ir iet drošu taciņu – reflektēt par savu iekšējo ‘es’ vai, piemēram, Latvijas dabu. Arī šādā gadījumā var teikt, ka mākslinieks eksperimentē, rada kaut ko jaunu, bet tas ir diezgan drošs ceļš, neveiksmes gadījumā tu ar savu veselību vai savu veselo saprātu neriskē. Agrāk es domāju, ka mākslinieki Latvijā vairās no sociālpolitiskām tēmām tāpēc, ka 1980. gados, padomju laikā, viss bija tik politizēts, ka vēlāk visi no tā bija noguruši un vēlējās radīt kaut ko, kas nav saistīts ar politiku. Bet paaudzes jau ir nomainījušās. Jaunie mākslinieki, kas šobrīd strādā, ir piedzimuši neatkarīgajā Latvijā. Šķiet, agrāk man bija atbilde, kāpēc autori baidās riskēt mākslā, kāpēc baidās kļūt par sliktajiem tēliem interneta komentāros, bet tagad tādas viennozīmīgas atbildes man vairāk nav. 

Ir autori, kas uzskata, ka māksliniekam, uzsākot jaunu darbu, viņa vienīgā atbildība ir pašam pret savu vārdu un to, cik godīgi viņš spēj stāties dialogā ar savu mākslu.

Tas ir ļoti izplūdis jēdziens. Tā ir skaista frāze – godīgs pats pret sevi, pats pret savu mākslu. Katrs cilvēks, kas glezno saulrietu vai briežus miglā, uzskata, ka viņš ir godīgs pret sevi, pret savu mākslu, pret dabu. Faktiski tas neko nepasaka. Mans tēvs arī ir godīgs pret savu valsti, sakot, ka visus, kam te kaut kas nepatīk, vajag izmest ārā no valsts. Man šķiet, ka godīguma jēdziens ir ļoti plaši interpretējams, jebkurš salona mākslinieks var pateikt, ka viņš ir godīgs pret kaut ko.

Intervijās tu itin bieži piemini savu tēvu...

Jā, interesanti... Laikam tas ir tāpēc, ka, pēc manām domām, mans tēvs kaut kādā ziņā iemieso neeksistējošo, abstrakto, vidējo Latvijas iedzīvotāju. Viņam dīvainā kārtā piemīt visas īpašības, kuras, man šķiet, piemīt tādam stereotipiskam Latvijas iedzīvotājam. Viņš ir parasts strādnieks, kurš mīl savus bērnus, mazbērnus, viņš grib, lai viss ir skaisti, lai ir eiroremonts, lai zāle būtu nopļauta, lai vīrieši nestaigā rokās sadevušies.

Kāpēc tu domā savādāk kā viņš?

Man šķiet, ka es mēģinu sevi noturēt tajā stāvoklī, kurā cilvēks nav pārliecināts, ka noteikti saprot, kā ir labāk, kā ir pareizi. Es mēģinu nedomāt tādās kategorijās. Līdzko tu esi pozīcijā, ka vari teikt: „Mēs rīkojamies pareizi, bet viņi nedara pareizi,” tas kļūst bīstami. Tikko kā es pieķeru sevi pie šādas domas, saprotu, ka ir jāapstājas un jāmēģina paskatīties uz to no otras puses. Bet problēma ir tajā, ka visi šie stāsti ir tik sarežģīti, ka cilvēks instinktīvi mēģina atrast vienkāršāko risinājumu – labs un slikts, pareizs un nepareizs. Tā uzreiz ir vieglāk orientēties.


Ivars Drulle Abū Dabī. Foto: Reinis Hofmanis

Vai vēl aizvien smelies informāciju Radio Merkurs raidījumos?

Jā, Radio Merkurs ir manas iedvesmas avots vēl joprojām. Arī šorīt to klausījos. Mani tik tiešām tracina tas, ka radio viļņos mūsu kultūras telpā izteikti dominē anglosakšu kultūra. Pārsvarā visas dziesmas ir angļu valodā. Mūsu mīļākie mākslinieki ir britu vai amerikāņu izpildītāji. Reti kurš var pateikt: „Mans mīļākais mākslinieks ir spāņu dziedātājs vai albāņu mūziķis”. Man arī patīk vesela rinda ar britu rokenrola zvaigznēm, bet es klausos arī Radio Merkurs, jo tas atskaņo gan igauņu šlāgerus, gan čehu, bulgāru dziesmas. Šādos brīžos man liekas, ka pasaule ir lielāka un krāsaināka, nekā mēs ikdienā to esam pieraduši redzēt.

www.ivarsdrulle.com

Vilnis Vējš - 26.04.2015 15:04
Man pret šo "provokācijas" pasākumu bija ļoti pretrunīga attieksme. Redz, vienmēr, kad "tēvu" paaudzei piemin laikmetīgo mākslu, viņi saka, - ā, zinām zinām, tur krānus un vāveres zīmē. Tfu tu! Un tad tu vari stāstīt aizsmacis, ka nē, laikmetīgā māksla ir visvisāda, ar dziļu domu, un tikai dzeltenie mediji izrauj no konteksta kaut kādu atribūtiku. ka provokācija nav krāni un vāveres, bet aicinājums paskatīties savādāk utml. Bet tad, redz, viens labs mākslinieks, pēc visdzeltenākā raidījuma ierosinājuma, tieši to arī uzzīmē, un tieši tik pliekani arī provokācija tiek "izskandalēta" - ar daudzkārtējiem pašreklāmas klipiem un demagoģiskām runām, un skandālu, kas domāts vienīgi Bojāra un Beltes reitingam, un visa stāstīšana vējā.
Ieva B. - 26.04.2015 02:42
pavisam ne dostojevksa ideoc