Rolands Pēterkops un Jānis Šipkēvics

Muzikālās baktērijas radioēterā. Intervija ar Rolandu Pēterkopu un Jāni Šipkēvicu 1

„Tīrkultūras” autori atbild uz jautājumu: „Ko var izdarīt 1 radioprogramma 1 valstī?”

Sergejs Timofejevs
20/04/2015

Foto: Sergejs Timofejevs

Radio, neapšaubāmi, ir ierasts masu medijs, tomēr kaut kāda romantiska mistika ap to ir jūtama vēl aizvien. Dziesmu Video Killed the Radio Star 1979. gadā izpildīja Buggles, un tieši šis klips bija pirmais, ko savā debijā, sākot raidīt, rādīja telekanāls MTV. Bet radio nekur nav pazudis – jaunu, globālu dzīvību tam ir iepūtis internets, ļaujot jebkurā brīdī katram no mums pievienoties jebkuras radiostacijas klausītājiem visā pasaulē. Turklāt iecienītās programmas tagad ir viegli pieejamas ierakstā. Televīzija – tas ir sarežģīts tehnisks process, kuram nepieciešama gana liela nauda, un grūti iztēloties divus entuziastus, kas tā pēkšņi pēc savas iniciatīvas sāktu veidot programmu par kultūras aktualitātēm. Bet radioviļņos tas vēl aizvien ir iespējams.

Kopš janvāra svētdienās (ar atkārtojumu pirmdienās) Radio SWH dzirdama divu stundu programma „Tīrkultūra”, kuru veido Rolands Pēterkops un Jānis Šipkēvics. Viņi abi Latvijā ir gana labi pazīstami. Rolands ir puse no vistālāk pasaules modes avanscēnā tikušā latviešu dizaineru dueta MAREUNROL'S, kas piedalījies, piemēram, Parīzes vīriešu modes nedēļā kopš 2012. gada. Jānis Šipkēvics jeb Shipsi – arī ir puse, bet jau no muzikālā dueta – „Instrumenti” –, kas kļuvis par kulta projektu Latvijā un 2014. gada beigās izdeva lielisku albumu „Iekams”, baudāmu arī vinila formātā.

Kā viņi paši apgalvo – lai sagatavotos divu stundu programmai, katrs tam velta pa 20–30 stundām. Pirmkārt, tā ir mūzika – maz zināma, svaiga, intriģējoša, spējīga radīt noskaņu –, un saruna ar programmas viesi otrajā raidījuma stundā. Viesos jau bijušas mākslinieces Džemma Skulme un Katrīna Neiburga, dzejnieks Knuts Skujenieks, pianists Vestards Šimkus un kultūras ministre Dace Melbārde. „Tīrkultūrai” nav raksturīga izteikta subkultūras pieeja, jo šī programma tiek veidota radio, kas no gandrīz diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju sasniedz 140 000 auditoriju. Turklāt iekšējā latiņa tiek turēta maksimāli augstu, nedodot nekādas atlaides klausītājiem, bet arī nepamācot tos. Galvenais – ar cieņu piedāvāt to, kas pašiem raidījuma veidotājiem liekas svarīgi, – interesantu, mūsdienīgu mūziku un patiešām respektējamu cilvēku teikto.

Vispirms gribu nodot jums sveicienu no 90. gadu radioprogrammām, kuru veidošanā esmu piedalījies Casablanca 2000 Radio Rīgai ēterā un „Kokvilna un sintētika”, kura apmēram pusgadu skanēja uz  Radio Bizness & Baltija viļņa 90. gadu vidū. Ar ‘kokvilnu’ tika saprasta ‘dabiska’ akustiskā mūzika, ar ‘sintētiku’ – elektroniskā. Jūs savu programmu esat nosaukuši par „Tīrkultūru”, un tai pat ir sava devīze „Skaņa ir kā pārtika”. Manuprāt, tā ir būtiska atšķirība. Iespējams, 90. gados mūzika kaut kādā mērā bija dizaina elements. Protams, nozīmīgs, pat visbūtiskākais – tas, kurš pārveidoja apkārtējo realitāti pēc tavas izpratnes. Ne velti vēl 80. gados populāra izklaide bija skatīties padomju televīziju bez skaņas, tās vietā atskaņojot, piemēram, Depeche Mode albumus – tā patriotiskās melnbaltās filmas pēkšņi pārvērtās par moderniem klipiem. Mūzika it kā realitāti un tās vizuālo izpausmi pārveidoja pēc sava ‘progresīvā’ koda. Jūs savu programmu veidojat citā laikā, kad uztura un pārtikas produktu kontroles tēma kļuvusi kulturoloģiski svarīga. „Tu esi tas, ko tu ēd”, vegānisms u. tml. Iespējams, tas saistīts ar to, ka esam sākuši saprast, cik maz spējam kontrolēt apkārtējo pasauli – teiksim, mēs nevaram izvēlēties gaisu, ko elpot (ja izvēlamies dzīvot pilsētā). Bet produktus varam. Kā jūs nonācāt pie šāda nosaukuma un ‘skaņas kā pārtikas’ izpratnes?

Rolands Pēterkops (R. P.): Man sanāca tā, ka paralēli strādāju pie EXPO projekta, kur galvenā tēma bija pārtika. Galva bija pilna ar domām par to. Latvijas pārtika noteikti nav tikai ēdiens un produkti, tās ir arī garīgās vērtības, kultūra, mūzika utt. Substance, kas uzlādē ar enerģiju.

Jānis Šipkēvics (J. Š.): Te var runāt par kultūru daudz plašāk. Ne tikai par nemateriālo. Ir taču arī baktēriju kultūra, kas var radīt kaut ko veselīgu un noderīgu vai – tieši otrādi – ‘aizvākt no skatuves’ kaut ko savu laiku jau nodzīvojušu.

Jums taču ir rubrika „Mēslojums”, vai, piemēram, kādā no raidījumiem tu teici, ka ‘galvenā baktērija’ mūzikas projektā „Manta” ir Edgars Šubrovskis...

J. Š.: Jā, tā arī tas attīstījās – no nosaukuma līdz šādai rubrikai, kas drīzāk saistīts ar priekšstatu par dārzu, kur ne tikai kaut kas aug, bet arī dabiskā veidā trūd, nonāk zem zemes, lai radītu auglīgu slāni nākamībai.

R. P.: Principā šī rubrika stāsta par lietām, kas savā laikā, iespējams, netika pienācīgi novērtētas, tomēr tās deva impulsu tālākai attīstībai.

Manuprāt, mūsdienās, laikā, kad gandrīz visa kultūra ir pieejama te un tagad, kad mums virsū gāžas milzīgs informācijas apjoms, ļoti nozīmīga kļūst ekspertu loma – tie ir kā sava veida filtri, kas nostādina un pēc tam auditorijai piedāvā tikai pašu labāko, aizturot duļķes. Jūs droši vien arī varētu nosaukt par šādu filtru...

R. P.: Es sevi pilnīgi noteikti nevaru dēvēt par muzikologu vai mūzikas apskatnieku, jo nāku no pavisam citas vides, nozares Bet mēs abi saprotam, ka mediji ir ļoti jaudīgs instruments sabiedrībā un lielākoties tas tiek izmantots diezgan virspusēji. Komercmedijam galvenais ir izdzīvot un nest peļņu...

J. Š.: Tieši tam aiziet viss viņu laiks un enerģija, un nav pat iespējas padomāt par savu misiju.

R. P.:Bet tas tomēr vairāk ir mājiens sabiedrisko mediju virzienā, kuriem pilnīgi noteikti nevajadzētu iet komercijas ceļu. Viņiem vienīgajiem ir iespēja nesatraukties par izdzīvošanu, tāpēc nebūtu jākoncentrē uzmanība tikai uz reitingiem. Svarīgi būtu padomāt, ar ko patiešām vērtīgu varam sabiedrību ‘pabarot’. Un, kad redzi, ka apkārt nekāda tāda tev atbilstoša ‘filtra’ nav, pašam jāķeras pie lietas.

Bet mūziku biežāk izvēlas Jānis?

J. Š.: Nē, nē. Rols to dara varbūt pat biežāk. Man ir savs interešu loks, savs muzikālais fokuss, un par tiem mūziķiem es esmu lietas kursā. Rolam ir savs lauciņš, savi favorīti. Un tā ir ļoti sarežģīta un izsmalcināta pasaule. Varbūt pat sarežģītāka un skaistāka nekā tā, kas ir daudzu profesionālu mūziķu prātā.

R. P.: Strādājot pie programmas, tieši mūzika ir mans galvenais prieks, jo vākt informāciju par interesantiem mūzikas projektiem vienmēr ir bijis mans hobijs.

J. Š.: Es ar mūziku nodarbojos profesionāli, un varbūt man kaut kādas maņas jau ir mazliet nonivelējušās. Bet no otras puses – es varu ieguldīt praktiskas iemaņas, kaut ko jau motorikas, refleksu līmenī. Kopumā mēs abi esam īstā kombinācija, un tieši tāpēc viss ir varējis notikt. Bet tas nav tāpēc, ka mums būtu gribējies kļūt par pamācītājiem un mainīt kāda gaumi. Drīzāk...

Piedāvāt?

J. Š.: Jā. Jo tik daudz cilvēku vienkārši neuzzina par dažādām lieliskām lietām, kas notiek un uzrodas. Viena lieta ir parunāt par to draugu kompānijā, otra – ļaut tam patiešām ‘izskanēt’. Praktiskajā ziņā tam varbūt arī nav motivācijas. Mēs to darām idejas vārdā. Bet mēs te saskatām lielu potenciālu, un tas, kas sācies kā divu stundu programma, var pārvērsties par platformu kaut kam lielam – 24 stundu interneta radio vai savam festivālam. Un tam obligāti nav jābūt tieši mūsu projektam, varbūt kādreiz šo programmu – ja tā izturēs laika pārbaudi – vadīs pavisam citi ļaudis, kas mūs nomainīs. Mēs esam pilnībā atvērti idejām un priekšlikumiem. Jau tagad mums ir pievienojies Reinis Semēvics, kas palīdz pie programmas montāžas.

R. P.: Principā tā ir platforma, kas var apvienot dažādu jomu cilvēkus ar labu gaumi. Izmantojot programmu kā bāzi, var radīt ļoti interesantas lietas. Bet līdztekus šādiem tālejošajiem plāniem mums patiešām trūkst mediju šāda veida intelektuālajai mūzikai Latvijā.

J. Š.: Mūsu uzdevums ir nevis pilnībā mainīt to, kas skan radioviļņos Latvijā, bet piedāvāt to, kā trūkst. Piedāvāt reizi nedēļā divas stundas, kas būtu pilnībā piesātinātas – kā tīrs enerģijas lādiņš; no pašām saknēm.

Manuprāt, jūsu vizītkarte ir ne tika mūzika, bet arī tas, kā jūs strādājat ar skaņu. Man ārkārtīgi patika brīdis programmā ar Katrīnu Neiburgu, kad viņa stāstīja par veļas mašīnas skaņu. Ka viņas sirdi silda apziņa: viņa dara savas lietas, bet pa to laiku mājā notiek lietderīgs darbs – un bez jebkādas viņas līdzdalības. Miers un harmonija mājās. Un jūs...

J. Š.: Uzlikām Baha „Goldberga variācijas” kopā ar darbīgi dūcošas veļas mašīnas skaņas ierakstu.

Jā, tas bija negaidīti, lieliski un apbrīnojami skaisti. Īsta mājas pastorāle.

R. P.: Es vispār skaņu uztveru vizuāli. Un šajā programmā mēs zīmējam ar skaņu, radām gleznas no skanējuma. Šeit ļoti svarīga ir jušana, intuīcija, kas maksimāli izpaužas mūzikā. Tieši tā arī notiek ar jauniem, nedzirdētiem mūziķiem, kurus sāc klausīties un saproti, ka viņi paveiks ko nozīmīgu – izspēlēs noteikumus pēc sava prāta. Un tā arī pēc kādiem diviem trim gadiem notiek. Un šādā gadījumā tieši skaņas, to nokrāsas uz tevi iedarbojas vispirms. Tas var būt akustisks, dabisks skanējums vai elektronisks – nav svarīgi, svarīgi, ka tas pastāsta kaut ko jaunu par pasauli un tevi.

J. Š.: Mūsu attieksme pret skaņu nosaka to, ka programmu ierakstām studijā. Šai ziņā neesam tādi meistari, ka varētu izmantot visus tos efektus divu stundu tiešajā ēterā – kā dīdžeji. Arī no intervijas parasti izgriežam jautājumus, atstājot tikai atbildes un šim cilvēkam nozīmīgo mūziku. Arī to var izdarīt tikai studijā. Tā rodas cits līmenis attieksmē pret materiālu.

Bet jūs saliekat kopā, ievietojat vienā kontekstā arī ļoti atšķirīgu mūziku – klasiskas, akadēmiskas kompozīcijas ar svaigu elektroniku vai indie grupām.

R. P.: Mūzika ir un paliek mūzika, un gribas, lai klausītāji, īpaši jaunākā paaudze, neliktu pa plauktiņiem – šī ir klasiskā mūzika, kas domāta tādiem un tādiem cilvēkiem, nevis mums. Lai rastos izpratne, ka tie klasiskie seno laiku gabali ir radīti ar to pašu azartu un mīlestību kā šodienas atklājumi.

J. Š.: Galvenais ir kvalitāte.

R. P.: Nevajag baidīties no neskaidrības un nesaprotamā. Ir muļķīgi būt kategoriskam un uzreiz noliegt to, ko tu vēl neesi izpratis. Gadās, ka kaut ko, ko esi dzirdējis vai lasījis pirms pāris gadiem, pa īstam sāc saprast tikai tagad. Dažkārt ir vajadzīgs laiks. Tas ir normāli.

„Tīrkultūra” – tā noteikti nav andergraunda programma, tā nav orientēta uz kādu šauru loku. Pat ja vērtē viesu izvēli. Kura vēl programma sākusi savu dzīvi ar kultūras ministra piedalīšanos? Jums tā bija – pirmā programma un Dace Melbārde.

J. Š.: Tas bija ar nolūku. Lai parādītu, ka šo programmu radām nevis kaut kādiem meža dīvainīšiem, bet ikvienam, kam ir ‘interesanti interesēties’. Varbūt tie ir cilvēki no vides, kur nav pieņemts aizrauties ar tādām lietām, bet tagad reizi nedēļā viņiem ir divi paziņas, ar kuriem kopā iepazīt šo pasauli un uzzināt kaut ko jaunu un varbūt iedvesmojošu.

Manuprāt, tas ir tāpēc, ka jūs cenšaties kultūrai atdot atpakaļ tās vērtību pjedestālu. Jo mums apkārt ir tik daudz kas, un gandrīz viss ir pieejams – sagribēji un piecu minūšu laikā ielādēji. Un nonivelējas nozīmīguma, kultūras produkta vērtības izpratne. Bet viss jau ir mūsu pašu ziņā: kā par to runājam un kā izturamies pret to, tādu efektu saņemam atpakaļ. Gan jūsu kā vadītāju intonācijās, gan kopējā programmas intonācijā visu laiku ir jūtams – tā ir pacilājoša un cieņas pilna.

J. Š.: Jā, diemžēl kopumā kultūras prestižs sabiedrībā ir krietni mazinājies. Tāpat kā tas noticis ar ārsta vai skolotāja profesijas prestižu – salīdzinājumā ar iepriekšējo gadsimtu. Tagad šie profesionāļi saņem neadekvāti zemu atalgojumu, un tas automātiski grauj profesijas prestižu. Bet tā nevajadzētu būt. Ja sabiedrība pagaidām vēl nav spējīga samaksāt pienācīgu algu, tai vismaz šiem cilvēkiem ir jāizrāda cieņa. Un varbūt tieši ar prestižu kaut kādā mērā var kompensēt šo neadekvāto finansiālo pusi. Ja runājam par kultūru – tās pasniegšanā auditorijai zināma intriga nekad nebūs par skādi, tomēr klasiskajam orķestrim, lai piesaistītu uzmanību savam koncertam un piepildītu zāli, nav jāiet uz skatuves ar klaunu deguniem. Pašcieņa ir svarīga. Tās spēj radīt cieņu arī auditorijā.

R. P.: Mēs gribam, lai cilvēki spēj atbilstoši novērtēt tos mūziķus, kas pie mums tiek atvesti. Lai nav tā, ka kolektīvu, kādu jaunu projektu, kas tik tikko ir uzstājies Parīzē ar ovācijām, pārpildītās zālēs, atbraucot uz Rīgu, sagaidītu pustukšā zālē ar vēsu interesi.

J. Š.: Ir svarīgi aizaudzēt to plaisu, kas vēl aizvien šķir Rietumus un postpadomju pasauli. Jo Rietumu pasaulē brīvā un alternatīvā kultūra jau gadu desmitiem ir attīstījusies bez šķēršļiem un tikusi atbalstīta. Pie mums tā nav bijis; mums visas šīs tendences sabiedrībai ir kas samērā jauns. Un arī tās ir jāiemācās cienīt.

R. P.: Šajā ziņā mēs apzināmies masu mediju nozīmību un potenciālu; īpaši – saistībā ar to, kas notiek, piemēram, Krievijā. Tas viss, kas tiek stāstīts un rādīts, translēts, – tam ir ietekme. Lai arī tā varētu šķist pilnīgi neitrāla lieta – tu uzliec foršu mūziku vai tu uzliec totāli lētu mūziku, seklu mūziku, bet tavai rīcībai ir ļoti konkrēts iespaids uz cilvēku – tavu klausītāju.

J. Š.: Ar mūziku tas notiek tīri fizioloģiski – vibrāciju līmenī. Bet savā ziņā ir arī tāda riebīga sajūta, ka tiek manipulēts ar masu apziņu. Šis laiks ir saistīts ar Putinu austrumos vai, teiksim, Snoudenu, un šis laiks ir saistīts ar visādām konspirācijas teorijām. Mēs varam teikt, ka gribētu, lai tā nav, taču vienmēr ir bijis un vienmēr arī būs kaut kāds ģeopolitisks konteksts, kurā risinās visas pasaules procesi. Un tas, kas notiek tagad ir  izaicinājums tieši mūsu paaudzei. Informācijas tīklojums šobrīd visiem ir daudz vairāk pieejams, bet, protams, ka daudz vairāk arī visi ir pakļauti manipulācijas instrumentiem, un tiem, kas vēlas vadīt apziņu – vienalga komerciālu vai politisku mērķu vārdā. Mūsu spēks ir tajā, ka mēs paši arī esam vada galā un varam raidīt pretī kaut kādu signālu.

R. P.: Viens no punktiem ir arī mudināt domāt pašam, kaut kādas lietas vajag tiešām pārdomāt pašam.

Varbūt tāpēc tas vārds „Tīrkultūra” arī ir svarīgs, jo pasaulē tik ilgi runāja par postmodernismu mākslā, bet tagad tas ienācis arī politikā. Saprast to, kas tieši notiek ir ļoti grūti. Visur ir savi slāņi, slāņi, slāņi…

J. Š.: Tur var sajukt pratā! Viss ir tik relatīvs, apšaubāms, viss ir kā atspulga atspulgs, un tu jūties kā tādā spoguļistabā. Ja kādreiz bija kaut kādas lietas skaidras – teiksim, Dievs un velns, tad šobrīd…

R. P.: Mierīgi var labo pagriezt par slikto, un tu jau vairs neko nesaproti.

Varbūt jauns virziens politikā būtu kaut kāda kustība – ne par kreisajām vai labajām idejām, bet par politiku bez politikas, bez manipulācijām. Par Tīrpolitiku. Par taisnību.

R. P.: Tas būtu ļoti grūti. Pats ar savam acīm esmu piedzīvojis, cik viegli ir pagriezt to, ko tu dari, pēkšņi par kaut ko ļoti sliktu. Taisnību te vairs nevar atrast, un tie, kas varbūt grib cīnīties par taisnību, saprot, ka tomēr negrib sačakarēt savu dzīvi. Jādomā ir arī par sevi. Un tas visu laiku turpinās.

J. Š.:  Jā, jo tiklīdz tu iejauksies kaut kādās lielajās spēlēs, tu kļūsi tik neērts, ka, skaidrs, tiks izdomāts veids, lai no tevis tiktu vaļā.

R. P.: Tev jābūt viltīgam līdzīgi kā šaha spēlē. Jo skaidrs, ja tu būsi par taisnību – tu būsi nevēlams, un tevi ātri mēģinās pagriezt tā, kā vajadzēs.

(Kafejnīcā Istaba, kur notiek saruna, fonā sāk skanēt jauna melodija).

J. Š.:  Tieši pēdējā raidījumā šis gabals skanēja. Sen-Sansu savā laikā klausījās Džemmas Skulmes tēvs.

R. P.: Jā, tās intervijas pilnīgi uzbrūk kā tādas filmas reizēm... Mūzika vizualizē stāstu, ar tās palīdzību klausītājs pats var vizualizēt sižetu.

J. Š.:  Un tas cilvēks, ar kuru mēs runājam… mūzika daudz pasaka viņa vietā.

R. P.: Bieži ir tā, ka es nerunāju raidījumos tāpēc, ka mūzika daudz ko pauž no tā, ko es gribētu teikt. Tādās reizēs saprotu, ka šis laiks ir tik mazs, ka negribu to izniekot ar savu runāšanu. Šādi skaņdarbs pasaka to, kas man ir svarīgi, ko es pats esmu vēlējies pavēstīt.

J. Š.:  Tas nav vienkārši slinkums. (Visi trīs smejas).

Bet, teiksim, ja Ņujorkā kaut kādu svaigu, ne meinstrīma mūziku klausās viens līdz divi procenti, tad tie tomēr ir desmiti, ja ne simti tūkstoši cilvēku. Pie mums šādā pašā proporcijā tā ir daudz mazāka auditorija. Tāpēc daudzas radiostacijas cenšas aptvert visus, piedāvājot vidējam klausītājam maksimāli pietuvinātu gaumi. Šajā ziņā jāuzteic SWH direkcijas drosme, jo viņi nebaidījās pārkāpt ‘formātu’ un ļāva jums izpausties.

R. P.: Es domāju, ka šī drosme tiks atalgota. Tie, kas riskē tagad, nākotnē būs uzvarētāju vidū. To jūtu arī no savas pieredzes. Galvenais ir nebaidīties.

J. Š.: Mums pašiem drosme noderētu, īpaši, lai varam noturēties diezgan ilgā perspektīvā.

Jā, katru nedēļu piepildīt tādas divas stundas – tas ne pavisam nav vienkārši.

J. Š.: Bet tajā pašā laikā tas arī ļoti attīsta mūs pašus. Es vēl nekad tādos tempos neesmu uzzinājis tik daudz jauna. Ne tikai mūzikas ziņā, bet arī no intervijām, no tā, ko cilvēki mums stāsta. Tās lietas, ko viņi piemin, cenšos izprast dziļāk, lai izdomātu, kā to noformēt muzikāli.

Kā jums šķiet, vai notiek kāda jauna kultūras revolūcija, rodas kāda jauna kopējā tēma vai virziens? Vai arī viss attīstās tik ātri, ka kardinālas pārmaiņas nav iespējamas vai pat nav vajadzīgas?

R. P.: Šķiet, ka pašlaik viss ir sadalījies pa nišām. Un vairs nav iespējams visu aptvert ar vienu skatienu un nolemt – šis, lūk, ir kāds virziens.

Bet modē – tavā profesionālajā jomā – kaut kas tāds taču notiek?

R. P.: Zini, tagad ikviens sev jautā – nu kas gan jauns te varētu būt? Un tomēr visu laiku kaut kas jauns uzrodas. Jo cilvēks pārdzīvo, pārvērtē pieredzēto un saliek kopā ar to, kas jau izdarīts pirms viņa, ar uzkrāto iespēju arsenālu. Kā konstruktorā. Tieši tā rodas jaunais, un tas notiek visu laiku.

J. Š.: Man arī šķiet, ka no radošā viedokļa šis ir ļoti attīstīts un jaudīgs laiks, tam nav nekā kopīga ar strupceļa izjūtu. Dažkārt mēdz teikt, ka nav nekāda stila; viss tā sajaucies, ka neko nevar saprast. Manuprāt, tā runāt var vienīgi tas, kas raugās no ļoti tuva attāluma un tāpēc nespēj atrast vajadzīgo fokusu, lai redzētu visu ainu kopumā. Es domāju, ja kādam pavecākam cilvēkam hipiju vai panku laikos pavaicātu, ko viņš par notiekošo domā, viņš varētu atbildēt, ka šie ir vissūdīgākie laiki, kādus viņš pieredzējis, ka notiek pilnīga patvaļa un nav nekādas identitātes. Tikai pēc kāda laika mēs varam pavilkt strīpu un izdomāt kopīgu apzīmējumu visam notikušajam.

Kā jūs vērtējat globālā un lokālā mijiedarbību kultūrā? Daudzi baidās, ka globālās lietas nonivelē lokālās tendences. Jūs savā programmā stāstāt gan par globālām lietām, gan par to, kas attīstās tieši Latvijā...

R. P.: Manuprāt, tu vari būt globāls tieši ar to, ka šajā kopējā plūdumā ienāc ar kaut kādām savām lietām, kam iedvesmu devusi tava dzimtā vieta, identitāte. Tu domā globāli, ja zini, kas notiek apkārt. Un centies to, ko dari, salīdzināt ar šo kopējo līmeni. Bet tu tik un tā nāc no šejienes.

Varbūt māksla un kultūra patiesībā jau sen ir globālas – bezmaz no sākta gala...

R. P.: Kad intervējām Džemmu Skulmi, viņa stāstīja par Latvijas māksliniekiem, kas dzelzs priekškara laikos Padomju Savienībā tika uzskatīti par ļoti progresīviem, bet, kad viņi viesojās Rietumos, atklājās, ka visas šīs tendences jau ir pagātnē. Tolaik viņi nevarēja domāt pa īstam globāli, jo daudz kas vienkārši nebija pieejams. Mūsdienās ir daudz vieglāk, bet ir svarīgi nezaudēt savu identitāti. Jo, lai tiktu ievērots un pats neapjuktu šajā globālajā plūdumā, ir jāapzinās sava unikalitāte, sava nots, savs skanējums. Svarīgi caur paškritisku darbu atrast globālu nepieciešamību, lai tava unikalitāte spētu kādu uzrunāt.

J. Š.: Manuprāt, tu visu pateici.

www.mixcloud.com/tirkultura
www.facebook.com/tirkultura 

Martins Engelis - 20.04.2015 23:38
Liels prieks, ka Tīrkultūra no visiem komerciālo raidkanālu raidījumiem šobrīd ir teju, ja ne vienīgā klausāmā pārraide!

Tomēr gribēju pieminēt, ka jau sesto gadu bez apstājas līdzīgu, melomānisku konceptu un baudu ir sniedzis un sniedz arī Radio NABA iksvētdienu divstundīgais raidījums desmitos vakarā - "Mirklis pirms Miera". Raidījums, tiem, kas grib gulēt mierīgi. :)