(Fragments) Grāmatas „Vladimir Markov and Russian Primitivism” vāks

Viņam bija spēcīga intuīcija. Voldemārs Matvejs 0

Intervija ar Voldemāra Matveja pētnieci Irēnu Bužinsku

Agita Salmiņa
09/04/2015

Latvijas mākslas vēsturē Voldemāru Matveju var saukt par sava veida da Vinči – multimākslinieks, kurš spējis palūkoties pāri valdošajām sava laikmeta robežām. Matveju interesēja ne tikai tajā laikā uzliesmojusī Āfrikas mākslas pētniecība, bet arī Okeānijas un Ķīnas kultūra, un viņa pētījumi kalpoja par katalizatoriem jaunās modernās mākslas iedīgļiem Latvijā. Mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš viņu dēvē par „agrīnā modernisma veidotāju, saglabājot gadsimtu mijai tipiskos neoromantisma elementus”. Vienlaikus Matvejs bija savdabīgs teorētiķis, kura personības noslēpumainību līdz šim veidojusi pētnieku tendence koncentrēties uz detalizētām tēmām, kas neļauj viņu atklāt visā pilnībā.

Apvienojoties nopietnam autoru kolektīvam – Z.S. Stroterei (Z.S. Strother) no Kolumbijas Universitātes ASV, Džeremijam Hovardam (Jeremy Howard) no Sv. Endrjū Universitātes Lielbritānijā un Irēnai Bužinskai no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja –, tapis pētījums angļu valodā Vladimir Markov and Russian Primitivism (Vladimirs Markovs un krievu primitīvisms), kas aplūko Matveju no fotogrāfijas vēstures, afrikāņu mākslas pētniecības un krievu avangarda skatu punkta. Grāmata ir vērtīgs izdevums 1000 eksemplāros un tālāks atspēriena punkts pētniekiem – tā pieejama internetā, kā arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēkā. 

Grāmatas līdzautore Irēna Bužinska min, ka pilnīgai izziņai lietderīgi būtu lietot gan šo, gan arī nupat iznākušo Voldemāra Matveja katalogu „Nākotnes mākslu meklējot. Voldemārs Matvejs un ārpus Eiropas (Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas) māksla”, kas ir pirmais māksliniekam veltītais katalogs 100 gadu laikā.

Kas ir Voldemārs Matvejs un ar ko viņš ir ne tikai nozīmīgs, bet arī interesants, sarunā ar Arterritory.com vēsta viena no grāmatas autorēm Irēna Bužinska.

Kā jūs pati nokļuvāt līdz Matvejam un kas kalpo par impulsu par viņu runāt mūsdienās?

80. gadu beigas bija ļoti interesants laiks. Radās liela interese par tiem kultūras procesiem, kas padomju gados bija vairāk vai mazāk ignorēti. Pie tiem pieder arī modernisms un krievu avangards. Aizsākās apjomīga un intensīva šī kultūras perioda pētniecība, kas turpinās arī vēl tagad. Un Matvejs ir saistīts ne tikai ar krievu avangardu vai latviešu modernismu, bet arī ar afrikānistikas pētniecību, primitīvismu un primitīvo kultūru pētniecību, kas 20. gadsimta sākumā notika ļoti intensīvi. Nozīmīgs ir mirklis, kad mākslas vēsturnieki pievērsās starpdisciplināriem pētījumiem – līdz ar to parādījās mazāk zināmi vārdi. Katram  pētniekam, īpaši Rietumu, ir vēlme izvilkt dienas gaismā to, ko dažādu iemeslu dēļ nav izdarījuši citi. Tieši afrikānistikas pētniecības sakarā aptuveni pirms astoņiem gadiem pētnieki sāka interesēties arī par Matveju un konstatēja, ka Rietumu kontekstā viņš vispār nav zināms, jo viņus dažādu iemeslu dēļ neapmierināja iepriekš uzkrātais informācijas līmenis.

Kas ir šie ārzemju pētnieki, kas pievērsušies Matveja pētniecībai?

Piemēram, Haike Noimeistere (Heike Neumeister), kas nokļuva līdz Matvejam caur Kārļa Einšteina (Carl Einstein) pētniecību.  Pirmais impulss veidot grāmatu nāca no viņas! Viņai bija tika daudz jautājumu par Matveja sacerējumiem un viens no galvenajiem – kāpēc Matveja teksti nav pieejami angļu valodā. Tāpēc nekas cits neatlika, kā sazināties ar ilgstošu Matveja darbības cienītāju Džeremiju Hovardu  (Jeremy Howard) – pētījuma par “Jaunatnes savienību” , kuras viens no biedriem bija arī Matvejs, autoru. Savukārt Džeremijs piedāvāja iesaistīt Matveja fanu “komandā” Z.S. Stroteri, kura interesējās par Matveju no Āfrikas mākslas pētniecības skatu punkta.  


Grāmatas autoru bilde – (no kreisās) Jeremy Howard, Zoe S. Strother un Irēna Bužinska.
Mākslas muzejs Rīgas Birža, Rīga, 2013. gada septembris. Foto no personīgā arhīva

Kādēļ Matvejs līdz šim bijis nepamanīts Rietumu kontekstā?

Matvejs ar pseidonīmu Voldemārs Markovs 1919. gadā izdeva grāmatu Iskusstvo negrov (Nēģeru māksla), kas pilnā apjomā angļu valodā nebija publicēta līdz pat 2009. gadam. Tas interesantākais Matveja personības sakarā ir tas, ka viņa interešu loks bija ļoti plašs. Es jau pieminēju modernismu, primitīvismu, krievu avangardu... Pirms 100 gadiem nebija tik šauras specializācijas, kā tas ir mūsdienās. Mūsdienu Rietumu sabiedrībā neskaitās labais tonis, ja tu kā šauras nozares pētnieks sāc interesēties par kaut ko citu. Taču Matveja gadījumā tas ir pilnīgi neiespējami! 20. gadsimta sākumā cilvēkiem patika interesēties par daudzām lietām vienlaicīgi, un Matvejs interesējās ne tikai par Āfrikas mākslu vai Lieldienu salu mākslu, bet arī par Ķīnas dzeju, piemēram. Līdz ar to, ja pie Matveja nonāk kādas šauras nozares pētnieks, viņam visbiežāk nav pat priekšstata, ka šis pats cilvēks interesējies arī par daudzām citām jomām. Tādēļ šo grāmatu veido dažādu sfēru speciālisti.


V. Markovs (V. Matvejs). Grāmatas “Nēģeru māksla” vāks. Izdota Petrogradā 1919. gadā 

Viens jautājums ir šo pētnieku ieinteresētība Matveja fenomenā, taču, izdodot grāmatu, jāsaskaras ar realitāti – cik liela bija izdevniecību interese jūsu piedāvātajā? Un kā jūs redzat Matveja aktualitāti mūsdienās?

Tie atslēgas vārdi, ar kuriem grāmatas ievadā cenšamies pārliecināt lasītāju, ir primitīvisms, modernisms un afrikānistikas vēsture, kā arī fotogrāfijas vēsture. TYas ir viens no šīs grāmatas izaicinājumiem – cenšamies Matveju apliecināt arī kā fotogrāfu. Tas ir tas jaunais, ko vēlamies sniegt fotogrāfijas vēsturei. Fotogrāfi, jo īpaši mūsu reģionā, nereti pret māksliniekiem fotogrāfiem attiecas ļoti negatīvi un neiecietīgi – kārtīgam fotogrāfam pirmajā vietā ir amatnieciskā prasme, taču tiek aizmirsts, ka tā ir pietiekami šaura un specifiska fotogrāfijas vēstures joma, kurai pievērsās Matvejs -  tēlniecības fotografēšana. Turklāt viņu interesēja fotografēšana kā pētniecības palīglīdzeklis. Tātad Matvejam tas ir fotodokumentēšanas process. Mums ir būtiski saprast un novērtēt, kā viņš fotografē mākslas darbu – tēlniecību. Ja pārzinam 20. gadsimta sākuma tēlniecības fotogrāfēšanas vēsturi, īpaši to, kā tolaik tika dokumentēta Āfrikas tēlniecība, tad Matveja pieeja ir savam laikam novatoriska. Matvejs kā mākslinieks lieliski uztvēra sev tik maz zināma reģiona tēlniecības uzbūves specifiku. Tālab viņš  darbu fotografēja no vairākiem skatu punktiem, īpaši domājot par atbilstošiem rakursiem un tuvplāniem. Tas ir jauns pienesums šīs nozares pētniecībā un līdz ar to arī cits skatījums uz fotografēšanas iespējām vispār – kā to darīt un ar kādu mērķi.

Ļoti interesanti, ka Matvejs fotografēja tēlnieciskus objektus kā dzīvus cilvēkus, kā portretus. Tie it ļoti spēcīgi tuvplāni. Zoja Strotere tos salīdzina ar Sergeja Eizenšteina tuvplāniem. Interesanti uz viņu palūkoties arī no šāda aspekta.

Turklāt šādus tuvplānus Matvejs rada arī fotografējot Ziemeļāzijas – Amūras reģiona tautu tēlniecību. Viens šāds tuvplāns izmantots arī uz angļu valodā izdotās grāmatas vāka.


Kataloga  “Nākotnes mākslu meklējot. Voldemārs Matvejs un ārpus Eiropas (Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas) māksla” vāks. Foto: Edvards Percevs

Šobrīd Matvejs tiek no jauna atklāts, un jācer, ka atpazīstamība tikai augs plašumā, taču kāda bija viņa slava viņa paša dzīves laikā un pēc tam – piemēram, padomju gados?

Viņš bija ļoti savrupa personība. Pirmkārt, jau viņam bija divi vārdi – latviešu modernismam viens un krievu avangardam – otrs. Arī dažādi 20. gadsimta sākuma traģiskie apstākļi to ietekmēja. Matvejs nomira 1914. gada maijā, pirms Pirmā pasaules kara. Viena daļa viņa mantojuma palika Pēterburgā, tad sākās karš, revolūcija… Un 1922. gadā viņa mantojums nokļuva Latvijā. Par to, ko Matvejs nozīmē Latvijas modernismam, var ļoti izsmeļoši uzzināt līdz ar izstādi iznākušajā katalogā („Nākotnes mākslu meklējot. Voldemārs Matvejs un ārpus Eiropas (Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas) māksla” – red.). Par to, ka Matvejs bija svarīgs Rīgas grupai un latviešu modernistiem, apliecina kāda vēsturiska fotogrāfija.


Rīgas mākslinieku grupa ar V. Markova (V. Matveja) grāmatu

Slikti var saskatīt,  īpaši, ja nav redzēts 1919. gada izdevums – tomēr tad jātic, ka Martas Liepiņas- Skulmes māsas Marijas rokās atrodas Voldemāra Matveja grāmata „Nēģeru māksla”. Tas, ka viņi fotografējās ar šo grāmatu, jādomā nav nejaušība vai nejaušs žests. Matvejs savā grāmatā norāda, kāpēc māksla ārpus Eiropas var kļūt par jaunu ierosmes avotu. Āfrikā citādi tiek izmantots materiāls, materiālu un krāsu salikumi utt. Matvejs pievērsa uzmanību šiem objektiem ne tikai no kultūrpētnieciskā viedokļa, bet arī tieši no jaunrades un mākslas attīstības viedokļa. Ir pietiekami daudz faktu, kas liecina par to, ka mākslinieki tajā laikā studēja Matveju. 

Padomju laiks ir interesants ar to, ka viņa pētnieciskā darbība varbūt tika aizmirsta, taču 40. un 50. gados atjaunojās interese par viņu kā gleznotāju. Kā teorētiķis viņš vairāk atkal interesē 60. gados, kad visā pasaulē sākās jauns vilnis afrikānistikas pētniecībā. Savukārt 80. gadi saistīta ar krievu avangarda pētniecību.

Un kas notiek mūsdienu pētniecībā? Kādi jauni Matveja darbības aspekti tiek aplūkoti?

Mūsdienās ļoti daudzas lietas varam mēģināt salikt kopā. Viens no aspektiem, kas nav tik plaši pētīts, bet nupat tiek celts dienasgaismā, ir Matveja interese par ķīniešu valodu – īpaši, ja atceramies, ka 1914. gadā viņš sadarbībā ar dzejnieku Vjačeslavu Jegorjevu izdeva pirmo ķīniešu dzejas krājumu krievu valodā “Ķīnas stabule”. Interesanti, kādēļ mākslinieku interesē valoda vai literatūra... Tas ir fantastisks savrups kultūras loks! Grāmatas ievadā viņš runā par šo valodu, raksturo dzeju no uzbūves viedokļa, kā arī piemin to, ka ķīniešu valoda, būdama sena valoda, saglabājusi īpatnību, ka rakstītais teksts atšķiras no dzirdētā – zīme nenozīmē to pašu, ko mēs izlasām. Cik rosinoši tas ir māksliniekam!

Džeremijs Hovards mūsu kopīgi sagatavotajā grāmatā savā rakstā min konkrētu piemēru, cik rosinošas bija Matveja atziņas par ķīniešu valodu viņa laikabiedram, māksliniekam Pāvelam Filonovam, strādājot pie Veļimira Hļebņikova dzejas krājuma ilustrācijām. Filonovs izveidoja tik savdabīgas ideogrammas! Tādu piemēru noteikti varētu atrast vēl vairāk. Tā kā – vēl ir ko darīt!

Grāmata varbūt Matveju izceļ kā fotogrāfu un kā vienu no līderiem afrikānistikas pētniecībā, taču vēl ir ļoti smags darbs priekšā, lai atrastu viņam vietu un iebīdītu viņu Okeānijas mākslas pētniecībā.

Tagad, kad apzināts viņa kā fotogrāfa mantojums, iespējams, ka ar citu skatu un pieredzi būtu jāizvērtē viņa glezniecība.

Viņa padarītais ir neiedomājams, zinot viņa dzīves apstākļus un īso mūžu. Viņš arī nekad neceļoja, tālākais punkts bija Itālija. Tās bija Eiropas muzeju kolekcijas, ko viņš redzēja un pētīja.

Kas varbūt ļāva uz to visu palūkoties distancētāk...

Nezinu vai distancētāk. Tā ir mūsdienu pieeja. Domāju, ka viņam bija ļoti spēcīga intuīcija – viņš zināja, ka ir jāizdara kāds darbs īstajā laikā. Viņš juta, ka dzīvos īsu laiku – to var nojaust arī dažās vēstulēs, kur viņš raksta: „Es laikam nekad nepabeigšu akadēmiju”. Viņš ir fantastisks pētnieks un aizraujas ar daudzām lietām, taču ļoti lēni un slinki studē akadēmijā.

Varbūt viņu garlaikoja akadēmiskā pieeja?

Tas bija viņa ģimenes lūgums, un droši vien ģimenei būtu prieks, ja dēls būtu ar mākslinieka izglītību. Tas bija pienākums pret ģimeni. Vai arī, jūtot, ka blakus ir daudz spēcīgāki gleznotāji – Kandinskis, Maļevičs –, viņš izšķīrās par teoriju. Nonākot šajā mākslinieku vidē... 1912. gadā viņš sastop Kandinski, un viņi apmainās ar pāris vēstulēm dzīves laikā. Vai nonākot pie Pikaso un Matisa un redzot to, ko viņi krāj un kas viņus interesē... Tam visam ir sava nozīme. Tas viņam bija sava veida grūdiens.