Foto: Ilze Kuišele

Māris dzīvoja ātrāk nekā vajadzēja 0

Inga Šteimane
07/04/2015

„Piena ceļu” – pirmo Māra Ārgaļa pēcnāves izstādi, kas skatāma Rīgas Mākslas telpā, kuratore Ieva Kalniņa raksturo kā „melnrakstu monogrāfijai”. Tā nav izravēta un nepiedāvā zinātniskus secinājumus, taču tā ir fascinējoši blīva un spējusi vienkopus parādīt praktiski visu Māra Ārgaļa radošo ceļu. Māris Ārgalis ir leģenda, taču viņa māksla šobrīd ir labi pazīstama tikai šaurā profesionāļu lokā. Viņš spēja izaicināt ne vien padomju sistēmu, bet arī brīvās Latvijas agrīnās sistēmas – viņu apsūdzēja un tiesāja gan sociālisms, gan liberālais tirgus. Viņam pienākas pirmās latviešu instalācijas autora gods, viņa inspirēto ‘polūcionistu’ grupu turēja aizdomās kā alternatīvas Mākslinieku savienības kodolu. Tas viss beidzās ar paranoidālu un kafkiānisku konfliktu ēnu ar varas iestādēm, bez jebkādas skaidri definētas motivācijas aizliedzot izstādīties. Māris Ārgalis ir mūsu nesenās mākslas vēstures ‘baltais plankums’, kuru izstāde „Piena ceļš” krāso spilgtās krāsās.

Saruna ar izstādes veidotājiem – arhitekti un Māra Ārgaļa dzīvesbiedri Andu Ārgali, dēlu Jāni Ārgali un kuratori Ievu Kalniņu.

Sāksim biogrāfiski. Cik ilgs ir laiks, kuru pavadījāt kopā ar Māri Ārgali?

Anda Ārgale: Visu mūžu!

Kopš kura gada jūs esat pazīstami?

Anda Ārgale: Esam pazīstami kopš 1975. gada.

2014. gadā Mārim Ārgalim būtu sešdesmit. Jūs kopā ar dēlu veidojāt iekārtojumu viņa monogrāfiskajai izstādei „Piena ceļš” Rīgas Mākslas telpā. Droši vien šī ir pirmā reize, kad redzat tik daudz un dažādus viņa darbus kopā?

Anda Ārgale: Tā ir. Mārim padomju laikos bija ļoti maz iespēju izstādīties. Ar lielām grūtībām notika personālizstāde 1978. gadā, kurā viņš realizēja tiem laikiem neparastus objektus, tas izdevās. Bet bieži viņa darbus kopējās izstādēs noraidīja. Tāpēc tagad, pēc Māra aiziešanas, bija doma beidzot savākt pēc iespējas vairāk darbu un sakārtot tos biogrāfiskajos rāmjos – sākot ar rozīšiem (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola – I.Š.), ar Mākslas akadēmiju (toreiz - Latvijas Valsts Mākslas akadēmija) un turpinot ar patstāvīgās dzīves darbiem. Mārim visa dzīve bija kā māksla. Darbi veidoti ļoti dažādās tehnikās, izstādē iezīmējas daudzi posmi, katrā redzama atšķirīga domāšana. Apbrīnojami! Ir minigrafika, ir monumentālas gleznas, ir objekti un zīmējumi. Zīmējumus visi apbrīno – tik smalki, manuprāt, neviens Latvijā neprot ar zīmuli strādāt. Zīmulis Ārgalim bija pamatinstruments.

Jūs septiņdesmitajos gados iepazināt jaunu mākslinieku, bet tagad redzat radošā darba kopainu. Ko novērtējāt agrāk un ko tagad? Kā jūsu skatījums uz Ārgaļa mākslu ir mainījies?

Anda Ārgale: Tas ir ļoti interesanti. Es vispirms iepazinu Māra darbus un tikai pēc tam nejauši iepazinos ar viņu pašu. Tie bija zīmējumi. Valsts Mākslas muzejā, visticamāk, 1973. gadā bija liela jauno mākslinieku darbu izstāde. Piegāju pie darbiem, kas man likās interesanti, un izlasīju: Māris Ārgalis. Nodomāju – jā, redz, kāds mums ir interesants mākslinieks. Varu teikt, ka tas turpinās – es katru reizi, kad aplūkoju viņa darbus, ieraugu tur kaut ko jaunu. Nopietnāku, dziļāku nekā līdz šim. Kad Māris radīja jaunu darbu, vienmēr šķita – tas ir augstākais. Māris bija perfekcionists, viņš pats sevi tā sauca. Viņš neatdeva darbu, kamēr nebija to izstrādājis pilnībā, visos smalkumos. Pat „Literatūras un Mākslas” ilustrācijas, kuras drukāja uz tik slikta papīra un tik sliktā kvalitātē, ka, ieraugot avīzē, vienmēr bija ‘nervu sabrukums’. Bet Mārim bija lieliska humora izjūta. Pie katra darba bija pavadītas naktis un dienas.

Izstādē var blakus redzēt oriģinālo zīmējumu un avīzes izgriezumu.

Anda Ārgale: Jā, to esam sarūpējuši, lai skatītājs redz. Mākslinieka pārdzīvojumi bija lieli. Ja atgriežamies pie tā, kā uztveru Māra mākslu, tad jāizceļ septiņdesmito un astoņdesmito gadu darbi – tie apsteidza savu laiku. Māra „Modeļu” sērija ir gan smalks zīmējums, gan komplicēta doma: viņš izvēlēto problēmu, abstrakto ideju aplūkoja un attēloja no dažādiem skatupunktiem, no dažādiem aspektiem.

Jānis Ārgalis: Būtībā tagad mani fascinē tas pats, kas bērnībā, kad redzēju tēva darbus. Toreiz bija interesanti un tagad – tāpat. Tā kā pats neesmu mākslinieks, īpaši uztveru viņa humoru. Man tas šķiet galvenais – ka katrā darbā ir kaut kas asprātīgs.

Kas, jūsuprāt, veidoja Ārgaļa neatkarīgo personību?

Jānis Ārgalis: Es pieņemu, ka sākumā tēvs meklēja mākslu kā brīvības izpausmi, bet vēlāk māksla provocēja dzīvē arvien lielāku brīvības izpausmi.

Kādas bija Māra Ārgaļa autoritātes mākslā 70. un 80. gados?

Anda Ārgale: Māri fascinēja Gustava Kluča avangardiskā māksla, konstruktīvisms. Kā jau viņa kolēģi un klasesbiedri ir rakstījuši un teikuši, Ārgalis bija ideju bīdītājs. Aiz viņa gāja citi. Viņam bija idejas, kuras daudzus aizrāva. Viņš parasti uzņēmās iniciatīvu. 

Vai, dzīvojot blakus, pamanījāt, kā strādā mākslinieka ‘virtuve’ - kā rodas impulsi?

Anda Ārgale: Neizskaidrojami. Tie bija noteikumi, kurus viņš pats veidoja. Nemitīgi uzsāka ko jaunu. Ja pabeidza litogrāfiju sēriju, tad uzsāka strādāt ar zīmuli. Ja pabeidza krāsainu, tad sāka melnbaltu. Parādījās grafika, kurā ir svarīgi arhitektūras motīvi. Tad – objekti telpā. Viņam bija ļoti laba telpiskā domāšana. Katrs nākamais darbs, kas ārēji ļoti atšķīrās un bija citā tehnikā, citā materiālā, citiem paņēmieniem veidots, bija izaudzis no iepriekšējā darba, taču ļoti negaidīti. Es gribētu uzsvērt dabas iespaidu Ārgaļa darbos – ūdens, gaiss, mākoņi...

Māris Ārgalis ir viens no Latvijas nesenās mākslas vēstures mītiskajiem personāžiem – par viņu klīst leģendas, viņu kolekcionē, bet viņa mākslu praktiski nekur nevar apskatīt.

Anda Ārgale: Man ir grūti Māri aplūkot kā mītisku parādību, jo man viņš ir reāls. Es drīzāk ļoti jūtu viņa klātbūtnes trūkumu, jo viņš deva virzību un impulsus man. Viņš ir apbrīnojams.

Pastāstiet par izstādes struktūru – kāpēc nolēmāt veidot hronoloģisku izklāstu, nevis, teiksim, tematisku struktūru vai izlasi? 

Anda Ārgale: Izstāde veidota hronoloģiski tāpēc, lai palīdzētu orientēties daudzveidībā un dažādībā. Gribējām, lai šī izstāde parāda visu, ko viņš darīja un par ko domāja – sākot ar pavisam jaunu cilvēku, kurš mācās mākslas skolā, un beidzot ar pieaugušu cilvēku, kurš darbojas ne tikai mākslā, bet arī citās jomās. To visu izstādē var redzēt. Tas ir liels brīnums.

No kurienes nākuši izstādes materiāli?

Anda Ārgale: Eksponāti ir no daudzām un dažādām kolekcijām, bet divi kolekcionāri, kuri devuši visvairāk darbu, negrib afišēties. Paldies Jānim Zuzānam par palīdzību izstādes iekārtošanā. Ir darbi no Latvijas Mākslinieku savienības krājuma, daži no Nacionālā mākslas muzeja, daudz ir no draugu un paziņu privātīpašumiem. Ir nemitīgi pārsteigumi, ko atklājam par Ārgali. Esam savākuši daudzus grafismu variantus („Jaungada grafismu” sērija – I.Š.). Paldies kuratorei Ievai Kalniņai, kura visu ļoti jūtīgi spēj salikt kopā. 

Kas jūs visvairāk pārsteidz no tā, ko izstādē redzat?

Anda Ārgale: Atklāti sakot, mani vienmēr kaut kas no viņa pārsteidz. Piemēram, sen neredzētie lielie sienas gleznojumi par jūru un zvejniekiem, kas bija darināti zvejnieku kolhozam Rojā, – monumentāli un detaļās izstrādāti darbi. Es zinu, ka tos bija ļoti iemīļojuši cilvēki, kas tur strādāja.

Jānis Ārgalis: Mani sevišķi pārsteidz skices. Tur ir viss tas pats, kas lielajos darbos, tikai koncentrētā, neizvērstā veidā. Skices maz biju redzējis, un tās mani patiešām fascinē.

Par ko ir Māra Ārgaļa māksla?

Anda Ārgale: Es domāju, ka zem katra vēstījuma ir kāds komentārs par politisko sistēmu un par mūsu tautas likteni. Pat, ja darbi ir jautri vai mīlīgi, viņš tomēr vēstījumā ieliek attieksmi. Zem vai aiz konkrētā attēla un kompozīcijas noteikti ir zemteksti. Ārgalis veidoja globālus vispārinājumus. Kad redz darbus kopumā, kā tas ir izstādē, ļoti jādomā par to, kas viņam sāpēja, šajā pasaulē dzīvojot. Māris dzīvoja ātrāk nekā vajadzēja – intensīvāk vēroja, straujāk secināja. Viņš vienmēr ir visu pamanījis un sapratis pirms tam, kad kaut kas kļuvis redzams vairumam. Tas bija gan padomju laikos, gan pēc tam. Izstādē ir izdrukāti visi iespējamie raksti no avīzēm, kuros Ārgalis tiek asi kritizēts. Mēs neesam atteikušies no neglaimojošiem komentāriem, jo tas izstādei piešķir telpu.

Jānis Ārgalis: Es teiktu, ka Māra Ārgaļa darbos ir vēršanās pret absurdu sistēmu – vai nu ar humoru, vai ar viņam raksturīgo sirreālismu. Tā kā tas kļūst aktuāls arī mūsdienās, es šo izstādi izjūtu kā tapušu īstajā laikā.

Ieva Kalniņa: Man ir citādi. Es vispirms, kad skatos darbus, izjūtu mākslinieku empātiski. Es jūtu ārkārtīgu pašpārliecinātību, talantu un spēku. Viņš ir ārkārtīgi drosmīgs un pieņem kardinālus lēmumus. Ļoti ātri. 1972. gadā, uzreiz pēc rozīšiem, viņš iestājas Mākslas akadēmijā, bet 1974. gadā – pēc diviem gadiem – viņam jau ir gana, viņš visu zina, viņam tālāk tas vairs nav vajadzīgs un viņš pieliek punktu. Viņš izstājas no akadēmijas un sāk patstāvīgu mākslinieka karjeru. Tas jebkuros laikos – arī šobrīd – būtu strauji. Jau akadēmijas laikā ir skandāls, kad aulā tiek atvērta izstāde, bet pēc stundas Ārgaļa darbos pamanītā sirreālisma dēļ tā tiek slēgta. Drosme ir pāri plūstoša. Īsajā mācību laikā viņš paspēj iepazīties gan ar igauņu māksliniekiem – Leonhardu Lapinu, Raulu Mēlu, gan ar spilgtiem savas paaudzes māksliniekiem Latvijā. Miervaldis Polis, Līga Purmale, Valdis Celms, Kirils Šmeļkovs, daudzi citi – tie visi ir viņa kolēģi un draugi. Tā ir viņa vide. Viņam akadēmija nav vairs nepieciešama, viņš atsakās no tā posma un aiziet tālāk. Pēc tam sākas, kā es šobrīd iztēlojos, brīva, pilntiesīga mākslinieka karjera, kurā ir gan sienu apgleznojumi, gan plakāti, gan plašu vāki un daudz kas cits.

Interesanti, ka šajā profesionālajā posmā ir tik daudz pasūtījuma darbu, tajos ir ietverti dažādi dotie lielumi – tematiski, materiāla un tehnikas ziņā, pielietojuma ziņā. Tie ir ļoti dažādi darbi.

Ieva Kalniņa: Jā, bet mēs nolasām mākslinieku. Nākamais manā uztverē ir grafismu posms – jauns pakāpiens. Katrs grafisms varbūt nebūtu nekas īpašs, bet ideja, kas ir pamatā, ir īpaša. Ir divpadsmit lapas, katrai lapai ir neskaitāmas variācijas, un katru matricu Ārgalis tiražē piecsimt eksemplāros. Par to viņam sākas problēmas ar iekārtu, jo tā ir „spekulācija lielos apmēros”. Viņš pārkāpj padomju realitāti. Kā grafismu līdzautori tiek pierakstīti daudzi draugi (Kirils Šmeļkovs, Aldonis Klucis, Dmitrijs Lūkins, Anda Ārgale – I.Š.), lai, sadalot uz galviņām, iznāktu darbu skaits katram pieļaujamās robežās. Es te saredzu pirmo mirkli Ārgaļa interesei par to, kā radīt demokrātisku mākslu – oriģinālu mākslas darbu tautai. Savā ziņā sociāldemokrātiska interese. Ārgalis ir tautas mākslinieks savā sirdī.

Vai Ārgaļa talants ir realizējies? Vai arī mēs varam runāt par apstākļiem, kas bija spēcīgāki?

Ieva Kalniņa: Ārgalis ir pilnībā realizējies. Viņu neviens nav ietekmējis. To jau pierāda viņa lēmumi. Ko viņš saka savā iesniegumā, kad izstājas no Mākslas akadēmijas, – viņš atsaucas uz "veselības stāvokli un materiālajiem apstākļiem" un cer, ka trīs gados atgriezīsies, lai nobeigtu šīs mācības. Viņš atsaucas uz līdzekļu trūkumu, ka tādos apstākļos nevar mācīties. Es te redzu domu par naudu, lēmumu par biznesa projektiem ļoti agri un patstāvīgi pieņemtu. No vienas puses, māksla tautai, no otras – bizness. Tas nav atdalāms. Pēc grafismiem likumsakarīgi seko sietspiedes uzņēmums, kad Ārgalis ar mākslu vairs nenodarbojas, bet redzam sietspiedes eksperimentus. Viņš, piemēram, lielizmēra sietpsiedē drukā dažādu valstu naudas zīmes. Par to viņam atkal ir problēmas ar varas iestādēm. Pēc tam viņš atmet mākslu – māksla biznesam neder!

Ļoti konsekventi.

Ieva Kalniņa: Tieši tā! Un, apsēžoties bankas viceprezidenta krēslā, baltā uzvalkā, viņš paziņo, ka šis ir viņa lielākais mākslas hepenings, kura likme ir viņa dzīvība. Šo satriecošo video var redzēt izstādē. Tas apgāž visus priekšstatus par to, ka būt baņķierim nav būt māksliniekam. Un tas nekas, ka bankas projekts viņam beidzās ar neveiksmi, kas viņam būtu jāatzīst.

Skatoties no mākslas un formas viedokļa, nekāda fiasko nav, tie bija eksperimenti ar materiālu.

Ieva Kalniņa: Jā! Un viņš visu arī turpmāk pārvērš mākslā. Būdams izmeklēšanas izolatorā, viņš nevar nodarboties ar naudu, viņam jādomā par to, kā izdzīvot, un rodas Goijas cienīgs zīmējumu cikls – vairāk nekā 130 darbu, kas pirmo reizi aplūkojami šajā izstādē. Bet, iznākot no cietuma, viņš pieliek punktu mākslai otrreiz vai precīzāk – savieto finanses ar mākslu. Jau 1977. gadā viņš rakstīja: „Emocionālā prognozēšana ir ne mazāk nozīmīga kā zinātniskā, un tēlotājmākslai te ir īpaša loma un parāds sabiedrības priekšā. Atbrīvojusies no gadsimtiem ilgās pakļautības valodai, proti, literatūrai, tēlotāja māksla apaugļojās ar zinātnes metodoloģiju, radoši apgūst un pārvērtē arvien dziļākus savas vēsturiskās struktūras un cilvēka apziņas slāņus, atbrīvo emocionalitātes rezerves.”

Viedi vārdi - izklausās pēc manifesta.

Ieva Kalniņa: Tā ir. Un viņa pēdējais projekts bija veltīts, kā viņš pats to nosauca, finanšu tirgus psihotehnoloģiju izpētei.

Izstādē ir daudz darbu, kuru dekoratīvā apdare nebūt uzreiz nestāsta, ka mūsu priekšā ir intelektuālis, eksperimentētājs.

Ieva Kalniņa: Ārgalis ir arī izcils amatnieks. Piemēram, viņš labi ilustrē literārus darbus, jo piedāvā savu vīziju par tekstu. Labs noformētājs.

Bet, ejot cauri izstādei, ir viens brīdis, kad aiz perfektajiem mākonīšiem, zvejniekiem, sirreālisma un spožajiem auto, redzama formas abstraktā struktūra. Jo pēc amatniecības un sižetiem, sevišķi pasūtījuma darbos, var visādi domāt, ar ko šis mākslinieks nodarbojas.

Ieva Kalniņa: Viņam forma ir ļoti svarīga. Un eksperimenti – Pūču kubi, Piena ceļa instalācija – ir pirmās latviešu mākslas instalācijas (bija eksponētas Ārgaļa pirmajā personālizstādē 1978. gadā – I.Š.).

Tātad Ārgaļa biogrāfijā atrodami hrestomātiski mūsu mākslas vēstures fakti?

Ieva Kalniņa: Nenoliedzami! Viņam pietika ar vienu personālizstādi, lai viņš būtu konkrētas paaudzes celmlauzis Nr. 1. Tas cilvēkam ir dots – vienam jātaisa divdesmit piecas izstādes, bet citam pietiek ar vienu, lai izmainītu visas paaudzes skatījumu.

Cik liels ir Ārgaļa laiks?

Ieva Kalniņa: Nomira viņš 2008. gadā. Arī beigas varam saukt par hepeningu – par pēdējo viņa dzīves hepeningu. Viņa izvēle. Diemžēl viņu neizglāba.

Formas paškustība...

Ieva Kalniņa: Jā!

Viņš ticēja formai.

Ieva Kalniņa: Ļoti uz to paļāvās. Riskēja, darīja to ar azartu. Jo tālāk, jo pārdrošāk. Talants viņam bija iedevis tādu spēku un tādu drosmi, ka viņš rīkojās bez bremzēm. Savukārt arhitektūras un vides projektos parādās Ārgaļa intelektualitāte, bet zīmējums ir tik perfekts, ka var apbrīnot, kā kaut kas tāds ir iespējams. Talants pirkstu galos. Es tiešām nezinu otru tādu zīmētāju latviešu mākslā. Ne jau velti viņu apbrīnoja mākslinieki – kolēģi.

Anda Ārgale: Tāpat kā muzikālā dzirde vai laba redze, arī telpiskā domāšana ir iedzimts talants. Mārim tas bija un izpaudās viņa darbos. Dziļums, apjoms un telpa ir jebkurā viņa zīmējumā un grafikā. 

Vai var teikt, ka Mārim Ārgalim ar viņa spilgto talantu palika par šauru mākslā?

Anda Ārgale: Noteikti tā var teikt. Banka, izdevniecība, uzņēmējdarbība – viss deviņdesmito gadu sākumā bija jaunums, kur vajadzēja ieguldīt radošu enerģiju. Visās nozarēs, visās jomās viss faktiski radās no jauna. Piemēram, grāmatu izdošana. Tas bija Māra sapnis – izdot grāmatas, piesaistīt māksliniekus grāmatu ilustrēšanai. Izdot to, ko padomju laikos nedrīkstēja lasīt. Tas vislielākajā mērā noteica izdevniecības „Vaga” rašanos.

Vai ir sāpīgi skatīties Māra Ārgaļa ieslodzījuma laika zīmējumus?

Anda Ārgale: Jā. Mēs ar Māri vidēji daudz par to runājām, viņš pastāstīja, bet tikai tad, kad gribēja. Viņš bija tiešām traumēts no tā visa, ļoti traumēts. Ne tikai sadzīviski, bet morāli kopumā – viņš apzinājās, ka nav viņš tik vainīgs, kā viņu veido. Tas nebija labi. Šis dzīves posms viņam ļoti sāpēja, un arī vēlāk bija grūti. Viņš nebija to pelnījis. 

Pēc atgriešanās no piespiedu nebrīves viņš turpināja strādāt.

Anda Ārgale: Tas nebija viegli. Jāsaprot arī tas, ka Māri dzīves nogalē mocīja galvassāpes. Viņš izcieta šausmīgas mokas, bet mūs, kas bijām blakus, viņš nemocīja, viņš nebija no tiem vīriešiem, kurš sūdzas par sāpēm, tikai teica – tagad sauc ātros, tad bija ļoti slikti. Galvassāpes ļoti traucēja Māra darbību pēdējā dzīves posmā.

Vai izstādē ir arī fotogrāfijas un memoriālas lietas?

Anda Ārgale: Koncentrējāmies uz mākslas darbiem. Tas šai izstādei ir lielākais uzdevums – savākt pēc iespējas vienkopus visu Māra Ārgaļa mākslas mantojumu. Rekonstruējam viņa darba galdu un parādām skatītājam to, ar ko viņš strādāja pašās beigās.

Ko jūs ieteiktu skatītājam – kā skatīties šo izstādi?

Anda Ārgale: Būtu labi, ja skatītājs sekotu mūsu hronoloģiskajām norādēm un saprastu mākslinieka ceļu, piedzīvotu gan kulminācijas brīžus, gan krīzes, bet kopumā saprastu, cik svarīgs Mārim bija radošais darbs, ko viņš darīja visu mūžu. Piena ceļš – simbolisks nosaukums, kurā ir gan gaiša kopnoskaņa, gan milzīgs daudzums zvaigžņu, apstākļu, situāciju un bezgala plaša telpa.

Jānis Ārgalis: Novēlu uzlūkot sistēmas kritiku saistībā ar mūsdienām.

Ieva Kalniņa: Izstāde ir hronoloģiski būvēta, visus darbus, kurus atradām, vēlējāmies eksponēt, taču tas, kā izrādījās, ir neiespējami, jo materiāls ir milzīgs. Es biju iztēlojusies to mazāku. Tātad selekcija notiek, nav tā, ka simtprocentīgi viss tiek eksponēts. Ja es rakstītu monogrāfiju, man šāda izstāde un tās veidošanas process būtu absolūti nepieciešams – kā mājasdarbs. Izstāde veidojas kā mākslas zinātnieka laboratorisks uzšķērdums, kā melnais darbs pirms monogrāfijas, kā starpposms ceļā uz to.

Reta iespēja, fascinējošs radīšanas process.

Ieva Kalniņa: Jā, ļoti fascinējošs, radošs moments. Es pati ar interesi gaidu, kas izrādīsies liekais šajā labirintā, kas būs tas, ko varēs atmest nākamajā solī. Jo mēs apzināti esam nekritiski. Mēs gribam izlikt tā, kā tas bija, kā izskatījās laikā. Nākamais solis – atlase. Šis ir melnraksts. Izstāde nebūs izravēta. Tajā būs arī neveiksmes, vājāki punkti. Mēs esam nokristījuši, ka tā ir pirmā pēcnāves izstāde – te vēl nav zinātniskās izpētes un secinājumu.