Jānis Deinats. Foto: Rita K. Zumberga

Katru dienu miskastēs izmet superizcilus foto 2

Intervija ar fotogrāfu Jāni Deinatu

Rita K. Zumberga
30/03/2015

Foto: Rita K. Zumberga

Все идет хорошо, все идет отлично, только мимо...” ar Mihaila Žvaņecka slavenā teiciena interpretāciju telefona klausulē atjoko Jānis Deinats, kad dienu pirms jaunās izstādes atklāšanas piezvanu, lai apjautātos, kā klājas, un aicinātu uz tikšanos. „Šī sajūta attiecināma uz daudz ko – palasi avīzes, paklausies radio, skaties, pie mums viss notiek, viss ir brīnišķīgi, bet, kad eju fotografēt… še tev!” man norāda fotogrāfs, ļaujot noprast, ka ikdienā, šķērsojot glancēto žurnālu uzdevumu līniju, paveras gluži cits skats.

19. martā Dailes teātrī tika atklāta Deinata jaunākā fotoizstāde „Ainas II / Pasaules mala”, kurā fiziskas vietas lieki meklēt, vairāk nojaušami dažādi emocionāli stāvokļi. Fotogrāfs vēlāk, sarunas laikā, man atklās un pieteiks uztvert to mainīgo dabu: „Tur jūtamas gan skumjas, gan ilgošanās, pat bailes no kaut kā.”

Savulaik konservatorijas solā iegūdams aktiera izglītību, viņš nav nojautis notikumu attīstību – ceļojumā līdzi iedotais sievastēva fotoaparāts neviļus aizsācis jaunu aizraušanos, kas gluži dabiski tālāk nobriedusi par dzīves aicinājumu. Laikraksti, žurnāli, dažādi katalogi un mākslas grāmatas kļuvuši par maizes darba ikdienu, kuru nenoliedzami paspilgtina panākumu pilnu elites personību aicinājumi iemūžināt sevi foto portretos.

Un tomēr vienmēr atradies kāds brīvs brīdis, lai pievērstos savam sirds dzinulim – ikdienas necilo mirkļu fiksācijai. Deinats radis prieku visdažādākajos smilgu, zāles un zariņu tīklojumos, ūdens spoguļošanās radītajos zīmējumos, tāpat vērojis tēlus, ko radījusi sniega agregātstāvokļa maiņa, vai apcerējis romantiskos asfalta ornamentus. Neskaitāmas sīkas ainiņas atradušas ceļu uz fotogrāfa objektīvu, līdz autors atkal atklājis ko jaunu un pievērsies jau citām niansēm.

„Paškritika ir šausmīga lieta, jo vairāk nodzīvo, jo vairāk uzzini ko interesantu un svarīgu, tādējādi acumirklī citādi uzlūko jau padarīto un vēlies nodarboties ar ko citu. Tā ir mana attīstība,” viņš stāsta jau dienu pēc izstādes atklāšanas, kad iespraucamies Dailes teātra administratīvajā burzmā, lai klusiņām aizlavītos uz ekspozīcijas stāvu. Sardzē sēdošajām sievām tiek apsolīts, ka nevienu fotogrāfiju līdzi sev neaiznesīšu, un, ieraugot lielizmēra darbus, atliek vien noelsties – kā nez es to varētu!


Autors pie darba ar karuseli izstādē „Ainas II / Pasaules mala”

Jānis Deinats: Kopā ar draugiem pirms dažiem gadiem biju Anglijā, kur izdomājām – aizbraucam, cik vien tālu var! Visu dienu braucām prom no Londonas, un bija jau vēls vakars, kad nonācām pašā galā – kādā vietā, kas tā arī saucās – Land’s End (Pasaules gals – red.). Ko tur var redzēt? Aizvēries fāstfūds un slēgti karuselīši, tālāk vien klintis un okeāns. Kaut kā tas iespiedās atmiņā... Un, kad biju visu šo izstādi sabildējis, iedomājos par to pasaules malu un tiem karuselīšiem – viss zemapziņā salikās. Laiks pagāja, un viss nostājās pa vietām.

Skatoties uz taviem darbiem, domājot par šiem dažādajiem slāņiem, cenšos saprast, vai multiekspozīcija sakompilēta no dažādām pilsētas malām, vai tomēr fotografēta vienā un tajā pašā vietā?

Jā, fotografēts vienā un tajā pašā vietā, tas nav pēcapstrādes darbības rezultāts. „Tik, tik, tik” (Deinats, imitējot fotoaparāta klikšķus, griežas uz riņķi) – orientējoši tie ir trīs, četri kadri. Man ir ļoti svarīgi panākt konkrētās vietas sajūtu – kad esi kaut kur, vēlies iemūžināt mirkli, bet fotoaparāts fiksē to ainu, pret kur esi to pavērsis, savukārt noskaņa jau ir no tā, kas bija blakus. Nobildējot tikai to vienu kadru, pēcāk skaties un domā: nu, tā tur ir, bet līdz galam nē, man tomēr bija cita sajūta. Tāpēc es izlēmu nofotografēt gan uz priekšu, gan uz aizmuguri.

Vai tas ir mēģinājums intensificēt fotogrāfiju?

Jā, kadrs tiešām paliek intensīvs, bet drīzāk emocionālais daudzslāņojums ir tas, kas mani interesē visvairāk. Kad dodos fotografēt, es nenojaušu, kas sanāks, bet man ir šis iekšējais raideris kā mūziķiem, labi zinu stīgas, uz kurām spēlēšu. Emocionāli vizuālais iespaids kļūst par tēmu vai virsuzdevumu, ko tiecos parādīt.

Šī tīkošana pēc slāņiem sākusies tikai nesen?

Esi redzējusi iepriekšējo izstādi „Ainas”? Motīvs, ko es fotografēju, jau parādījās un kļuva aktuāls tur – lai attēlos nenotiktu nekas svarīgs. Novērojot pēc būtības, ko tad fotogrāfs parasti iemūžina? Notikumus! Kāzas, meitenes skaisti saposušās, dzimšanas dienas, svinīgus pasākumus... Ir vai nu gaidības uz ‘lielo brīdi’, vai viss jau ir beidzies. Bet īstā dzīve notiek arī starp šiem punktiem, starp šiem notikumiem, nemaz nerunājot, ka daudziem šādi nozīmīgie punkti tāpat ir mazā skaitā. Un vai tad tas starpposms nav svarīgs? Tā taču ir dzīve!

Atbildot par tehnisko pusi, jāatzīst, ka paņēmiens ar vairākām ekspozīcijām jau nav nekāds jaunais, arī manos darbos šis fotogrāfijas veids pavīdējis agrāk, paralēlajos projektos, kurus daudzi varbūt nav pamanījuši. Nekas jau nenotiek uz ‘bums!’, palēnām laika gaitā esmu iekrājis šos darbus, nenoliedzama ir pagājušā gada asfalta sērijas ietekme.

Kādas bija pirmās atsauksmes, ko vakar atklāšanā ļaudis teica?

(Nopūšas.) Neesmu īsti savilcis visu kopā, bet bija cilvēks, kas teica, ka nepatika. Viņš nesaka, ka nav izdevies, vienkārši apgalvo, ka jau sen nepatīk manas šī žanra bildes. Tāpat arī nenorāda, ko vajag darīt, vien nosaka, ka šis virziens nepatīk.

Nebiju manījusi, ka latviešiem būtu raksturīgi ierasties ciemos un drosmīgi norādīt, kas nepatīk.

Jā, bet atnāk un pasaka – šis nav! (Smejas.)

Lūk, šī fotogrāfija ar karuseli ir viena no manām favorītēm.

Man vienmēr bijis kāds īpaši nozīmīgs kritērijs bilžu atlasē – lai uz šo attēlu gribētos ilgi skatīties. Nenoliedzami, tas man ir īpaši svarīgi. Savs laiks bija nepieciešams, lai darbi vispār taptu, bet pēcāk pāris nedēļas bija tīrās mocības, lai atlasītu izstādei īstos kadrus. Darbu skaits ir krietni lielāks, turklāt nepalīdz tas, ka turpinu pie šīs idejas strādāt – paralēli esmu nofotografējis vēl vairāk... Tā kā telpa ir tik liela, cik ir, un pieblīvēt to nedrīkst, nākas pārkāpt pāri un kā ar nazi – asiņaini griezt!

Kas notiek ar tiem izcilajiem darbiem, kuri, ciešot atlases kārtā, nenonāk līdz izstādēm? Tie paliek neredzēti? Paliek vien prātā? Vai fotogrāfs pēc gadiem iet cauri tūkstošiem attēlu, lai kādu atkārtoti izmantotu? Vai tomēr tie aiziet zudībā?

Negrib iet cauri, protams... Ir gan daudzi cilvēki, kas vēršas pagātnē: man bija tā, darīju to... Varbūt arī es kādreiz līdz šādam posmam nonākšu, bet, atklāti sakot, šobrīd mani neinteresē pagājušais, mani interesē dzīvošana uz priekšu. Līdz ar to, ja ir uztaisīti kadri, tad tie krājas, ja nav uztaisīti, tad paliek negatīvos vai failos un principā aiziet zudībā. Es taču zinu, neviens tajos nerakņāsies.

Bet teikšu godīgi – katru dienu miskastēs izmet superizcilus foto, jo cilvēki neapzinās, ko viņi ir paveikuši. To nu varu pateikt droši, tā nav prasta pārliecība – vienkārši fotogrāfija kā jebkas balstās zināšanās un prasmēs, bet radošajā procesā bez iepriekšminētajām lietām ir arī nejaušības elements. Un, ja cilvēks, kuram ir fotoaparāts (un tagad tādi ir gandrīz visiem), nav izglītots šajā jomā, viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem izmet miskastē kaut ko tādu, uz ko cits, zinošs cilvēks, ar lielu baudu skatītos. Skaidrs, ka problēma ir izglītībā.

Tātad katru dienu mums zūd fantastiski izcili kadri.

Jā, taču, retoriski uz šo jautājumu palūkojoties, vai zini, cik gan cilvēku mirst katru dienu? (Smejas.)


Pašam fotogrāfam labi jāapzinās – viņš var cilvēku nogremdēt, tāpat var arī pacelt uz augšu.

Finansiālajai labklājībai augot, daudzi iegādājas kvalitatīvu fototehniku un nebūt neiespringst par noteiktu izglītību. Vai ir kāda smalka robeža, kur drīkstam vienus dēvēt par fotogrāfiem, bet citus par centīgiem amatieriem?

Tehniski ņemot, jebkurš cilvēks, kurš lieto fotoaparātu, ir fotogrāfs, tāpēc atļaujos nenošķirt smalkāk. Arī es par šīm bildēm izstādē neko nesaņemu un skaitos amatiera statusā. Racionāli runājot, esmu paņēmis aparātu un nofotografējis kaut ko bez lielām cerībām. Tāpat man nav profesionālas izglītības fotogrāfijas jomā – man ir konservatorijas izglītība. Jā, agrāk, sen senos laikos, studēju Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā aktieru nodaļā, kuru vēlāk, dibinot Kultūras akadēmiju, ar lielāko prieku aizmēza (smejas).

Kurā mirklī tad beidzās aktiera sapnis un sākās fotogrāfa karjera?

Joprojām tēloju, bet tagad fotogrāfu! Lūk, pie Dailes teātra mans portrets karājas! (Smejas.) Kā jau dzīvē, viss ir mainīgs. Fotografēt sāku 89. gadā, kad, braucot ar teātra trupu uz Dāniju, sievastēvs līdzi iedeva fotoaparātu. Nu, jau aizgājušais kolēģis Akuraters tolaik ierādīja, kā tas strādā, mazliet pamēģināju, un āķis bija lūpā. Sākās aizrautība. Lai gan bildes, kas toreiz sanāca, no mūsdienu viedokļa ir baigais s...!

Vai atminies arī pirmo fotogrāfiju, par kuru tev samaksāja?

Tā laikam tapa žurnālam „Teātra Vēstnesis”, kur tolaik par mākslinieku strādāja manas teātra trupas vadītājs Modris Tenisons – redzi, blatu sistēma labi strādāja! – un viņš, zinot, ka es kaut ko fotografēju, palūdza veikt mazu darbu – vēlāk kā ilustratīvo materiālu tur publicēja vienu manu fotogrāfiju no teātra. Precīzi kuru, neatceros...

Arī pats tajā laikā vēl spēlēju teātri, pat Krodera izrādē kopā ar Antru Liedskalniņu. Vispār šobrīd, atceroties notikušo, šķiet interesanti – esmu spēlējis kopā ar Alvi Hermani un pie Māras Ķimeles! Savulaik mums bija sava trupa „Studija Nr. 8”, kas tajos laikos bija retums. Kā jaunradīts teātris metāmies darbos 86. gadā, bet tobrīd, sākoties lielajiem pārmaiņu laikiem, protams, viss gluži gludi nenotika, apstākļi neapstrīdami ietekmēja. Jau tolaik lēnā garā paralēli fotografēju, jutu, kā tas viss mani interesē arvien vairāk. Tad nodibinājās žurnāls „Parks”, kurā kļuvu par fotogrāfu, bet, tā kā tas radās nepareizā brīdī, 90. gadu sākumā, pārāk ilgi projekts neieilga – Latvijā nebija reklāmas tirgus, vispār nekāds tirgus nebija. Šobrīd zināmie žurnāli parādījās vēlāk.

Tas bija interesants posms – katrs darīja, ko gribēja, nebija tāda jēdziena ‘formāts’. Ja agrāk padomju laikos bija cenzūra, kas visu piebremzēja, tad pēc klusāka vidusposma sākās cits posms, kas turpinās līdz šim un kurā sākās īpatns ‘formāts’, kas principā ir vēl smagāka cenzūra.

Tas bija solis uz glancētiem žurnāliem?

Jā, tas ir mans tiešais darbs. Ja man piedāvā, es taisu fotogrāfijas par naudu. Ikdienā strādāju Dailes teātrim, Jaunajam Rīgas teātrim, dažādiem žurnāliem. Sauksim vienkāršā vārdā – komercdarbs.

Tu savus portretfoto dēvē par ‘komplimentārajiem’ foto. Vai tas domāts kā kompliments portreta īpašniekam?

Ļaudis, maksājot naudu, to no manis gaida, tas ir mans tiešais pienākums. Fotogrāfijā cenšos uzsvērt visu labo, arī cilvēka vizuālajā izskatā. Ja jau cilvēki vēršas pie fotogrāfa un ir gatavi par to norēķināties, tātad ir noteikts mērķis – šīs bildes nepieciešamas publicitātei un laba paštēla radīšanai. Tāpat arī modes jomā, kur jābūt labām un skaistām bildēm. Es jau varu nobildēt šķībi un greizi, bet foto ir domāti citādiem mērķiem, un pašam fotogrāfam labi jāapzinās – viņš var cilvēku nogremdēt, tāpat var arī pacelt uz augšu.

Kādi ir tavi iecienītākie tehniskie paņēmieni? Kā radīt labu kadru? Daudz strādā ar gaismu?

Ar galvu! (Smejas.) Dievs dod gaismu, ar pārējo mēs kaut kā tiksim galā. Jāņem vērā pilnīgi visi apstākļi, kas ap mums atrodas. Ir maldīgs pieņēmums, tipveida viedoklis, ka laba fotogrāfija ir tāda, kur „es labi izskatos”. Stereotips! Pēc manām domām laba ir tā fotogrāfija, kurā labi izskatās pati fotogrāfija. Savukārt, lai to saprastu, jābūt jau zināšanām. Tas ir gluži tāpat kā kritika un viedokļi. Viedokli var izteikt, nezinot pilnīgi neko, bet kritikai jābalstās uz kaut kādām zināšanām. Var taču novērot, ka sabiedriskajā vidē pārsvarā valda viedokļi, kas balstās emocijās, ne zināšanās.

Uzskatu, ka arī es vēl mācos un, tāpat kā citi, nezinu, kā jāizskatās labai bildei. Trakākais, esmu pieķēris – šogad tā ir laba bilde, bet fotografētu tādu pēc pieciem gadiem un skatītos... sorry! Nu jau nevaru vairs pabildēt kā pirms gada! Man pat šīs izstādes bildes šķiet vecas. Notiek mainība. Tur jau tā ķeza.


Meistaram ir jāsapucējas. Jāsagatavojas.

Vai iespējams, ka fotogrāfija var nenovecot?

Jebkura lieta, kuru pilina katru dienu, noriebjas. Bet, ja neredzam, tātad jau izveidojušies objektīvie kritēriji, kas, jau atkal jāpiemin iepriekšteiktais, balstās uz zināšanām. Kā gan veidojas lietu vērtība? Kāpēc šī bilde ir dārgāka par otru, kura ir tāda pati? Ja raugāmies uz visu to vēsturisko bagāžu, kas mums uzgāzusies virsū, ir skaidrs – vērtē nevis konkrētu fotogrāfiju, bet vērtē kāds pienesums kultūrā vai mākslā ar šo attēlu nācis, salīdzinot ar līdz šim pieredzēto un novēroto.

Atgriežoties pie komplimentārajiem foto, savulaik savā sievišķīgajā paškritikā prātoju, ka viena no manām sejas pusēm nav fotogēniska. Manas neērtās domas kādā reizē izklīdināja Nacionālā teātra aktrise Līga Zeļģe, kura smejoties atklāja, ka leģendārā Olga Dreģe, filmējoties pašmāju populārākajā seriālā, esot norādījusi, ka jāsamainās ar vietām, lai pret kameru būtu sejas ‘labākā puse’.

Jūs visas esat vienādas! Šitos stāstus – „kā man nepatīk fotografēties!” – es dzirdu katru dienu! Katrā fotosesijā man tas jānoklausās, tāpēc jau uztveru to absolūti normāli. Zini, kur ir problēma? Sievietēm visu laiku ir tendence salīdzināt. Bet jebkurš cilvēks, kad skatās uz otru cilvēku, nedomā par labo vai kreiso pusi, viņš uztver kopumu. Viss ir dimbā, tikko sākas salīdzināšana. (Smejas.)

Jā, esmu saticis neskaitāmus cilvēkus ar amizantiem pārdzīvojumiem, bet saku vienkārši kā dakterītis: „Uztaisīsim analīzes!” Kopš pieejamas digitālās tehnoloģijas, šādas ‘analīzes’ varam uztaisīt, tad paskatīties un secināt – vai nu ir, vai nu nav. Es gan nekad neesmu jautājis, vai domas mainās, vai nē, dzīvojam tālāk. Mans uzdevums, izmantojot zināšanas un iemaņas, šo fizisko skaistumu parādīt kā fotogrāfisku rezultātu. Es jau varētu vēl vairāk, bet cilvēki mūžīgi skrien – vai, vai, man vairāk nevajag, pietiek jau! Vispār fotografēšana sākas tikai pēc stundas, pirms tam ir ‘analīzes’ – analizēju situāciju, cilvēkus, apstākļus. Nav vienādi stāvokļi un notikumi, katru reizi ir citādāk. Tiklīdz izdomāsi, ka izmantosi kādu noteiktu paņēmienu, kāds no augšas norādīs – nē, nestrādās...

Kurā mirklī atstāji novārtā kailo sieviešu iemūžināšanu? Tā doma sevi izsmēla dabiski?

Es nezinu, kas kultivēja šādas muļķības, ka biju aizrāvies ar kailfoto – tas bijis tikai mans darbs. Lai gan skaisti tas, protams, ir, tomēr nekad neesmu pievērsies kailām sievietēm vaļasprieka līmenī. Tas ir stereotips par fotogrāfiem – viņi to vien grib, kā sievietes fotografēt. Skaidrs, ka tas ir interesanti, bet daba, dokumentālais foto... Tas mani nodarbina vairāk – pavērojiet manas iepriekšējās izstādes! Meitenes – tas vienmēr bijis tikai darbs.

Lai nu paliek meitenes... Kā tu šajā mobilajā ērā sadzīvo ar jaunākajām tehnoloģijām, kur ierindas cilvēki mēdz apsteigt pat fotoreportierus un fotoattēla vērtība dabiski nonivelējusies?

Ļoti vienkārši, es nopirku aparātu, kuram nav kameras, bet ir galvenā – zvanīšanas funkcija. Parādīt?

Jā, protams.

Necenšos katru brīnišķīgu brīdi noķert un arī studentiem saku – redzat skaistu saulrietu? Skatieties un baudiet dzīvi! Ja tiešām zini, ko vēlāk darīsi ar to fotogrāfiju, tad saprotu vēlmi iemūžināt, bet citādi... Tie sociālie tīkli jau arī nav slikti, darbojaties tajos, ja vēlaties, bet es neiesaistos. Pa kuru laiku? Man tam nav laika. (Rāda savu vienkāršo Nokia telefonu bez kameras.) Ja es dodos fotografēt, tad labi zinu, ka man ir nepieciešams kvalitatīvs kadrs, un, lai arī telefons var daudz izpildīt, man ir jāveic zināma izvēle, jādomā par kvalitāti. Bet kas gan to nodrošina? Protams, atlase.

Vai, būdams amata meistars šajā valstī, savas karjeras laikā esi juties novērtēts finansiāli? Vai fotogrāfu ģimenes var aizbraukt ceļojumos?

Mana ģimene uz siltajām zemēm gan neraujas, bet jāstrādā ir daudz, ienākumi rodas tikai no darba. Redzi, visā pasaulē ir diezgan šaurs slānis ar profesionāļiem, kas daudz pelna. Kopš izgudrota digitālā tehnoloģija, fotogrāfi strauji savairojušies, līdz ar to ļoti daudzi saka: man nevajag fotogrāfu, es pats varu visu izdarīt. Un tas ir normāli. Bet fotogrāfam savas funkcijas ļauj pildīt vien specifiskos jautājumos, kur neviens nav gatavs uzņemties atbildību, kur nepieciešams augstāks līmenis. Salīdzinot – visi brauc ar mašīnām, bet trolejbusa un taksometra vadītāji arī vajadzīgi (smejas).


Tā, sākas! Nobildē mani pie darbiem. Galvenais – stingri jātur aparāts.

Topošajiem fotogrāfiem, lasot šo sarunu, cerību pilna nākotne neizklausās...

Problēma ir cilvēku skaita straujais samazinājums Latvijas teritorijā un ekonomiskais stāvoklis. Agrāk fotogrāfijā ļoti daudz kas bija no amatniecības, kuru krietna daļa neuzņēmās darīt, bet šobrīd tas vairs nav aktuāli. Prasības ir mainījušās. Ko tad gaida no fotogrāfa jaunajos apstākļos? Pilnīgi citu līmeni, jo vienkāršu attēlu iegūt var jebkurš. Jaunam fotogrāfam šajos, teiksim tā, neattīstītajos tirgus apstākļos jāprot piesaistīt ar augsti kvalitatīvu piegājienu un izcilu tehniski idejisko līmeni, lai pamanītos izcelties pārējo vidū. Un galvenais – visam jābalstās stipri lielā entuziasmā, kā arī garantēju – naudas nebūs kādu laiku. (Smejas.) Tāpat jāpiestrādā pie sava individuālā stila, kas atšķirtos no pārējiem, bet tajā pašā laikā – būtu pievilcīgs potenciālajiem klientiem, jo tirgu rada interese par kādu pakalpojumu vai preci. Jāveido leģenda, mārketings, PR, saucat, kā vēlaties, bet tikai tad šajā fotogrāfa arodā sāks parādīties nauda.

Ar šo atbildi mazliet izskaidroji, kāpēc fotogrāfu vidē manāma cieņpilna izturēšanās pret šo līdzsvaru, ko esi spējis noturēt, lavierējot starp komerciālo un mākslas fotogrāfiju, kur labi sadzīvo glancēto žurnālu sejas un asfalta romantiskie ornamenti izstādēs. Ierasti tas tomēr ir grūts uzdevums.

Es esmu dvīnis pēc horoskopa (smejas). Nav gluži tā, ka neesmu neko darījis lietas labā, lai gan nevaru uzreiz izstāstīt, kas tas būtu. Katru dienu uz darbu dodos ar smaidu sejā. Tik daudz jāpaspēj izdarīt, ka nemitīgi iekšēji jāmobilizējas un jākoncentrējas. Dažkārt jau uznāk – ai, gribas mest visu pie malas... (nopūšas). Bet pienākums liek, ģimene jāuztur, jāstrādā. A ko darīt? Kad ebrejam prasīja, vai viņš ir laimīgs, tā arī atbildēja – a ko darīt?

No malas vairāk šķiet, ka esi cilvēks–vējš un rokenrols, ko pastiprina netīšās sastapšanās uz ielas, kad, bizei plīvojot, tu dodies darīšanās.

To bizīti es regulāri gribu nogriezt! Bet radi un draugi saka – davai nē! Nu, jau mani tā atpazīst, bet sākās stāsts kāzās, kurās pirmo daļu nofotografēju, bet otrajā daļā skaitījos kāzu viesis – bija pat fraka un tā tālāk... Mati mazliet plīvoja, tāpēc palūdzu Artim Bandonim, kurš frizēja kāzu viesus, lai man arī kaut kā frizūru sakārto. Viņš paņēma un sapina man bizi. Tā tās kāzas man turpinās (smejas). Un, ja rēķina, ka pagājušogad vai aizpagājušogad kāzu vaininiekiem bija 12 gadu jubileja, tātad kādus 14 gadus tāds arī staigāju.

Mēs arī pirmoreiz tikāmies pirms daudziem gadiem, kad strādāju Radio SWH un tu nāci iemūžināt mūsu kolektīvu ikgadējā jubilejā. Izdzini mūs visus Skanstes ielas malā un no augšējiem VID ēkas logiem ķēri kadrus...

Jā, jā, es iegāju tajā kabinetā, izliecos un vēl, kā tagad atceros, ka Ufo, maita, nebija ieradies, un pēcāk man viņš bija jāmontē iekšā! Man nepatīk neko mākslīgi montēt, tiešām nevaru izturēt. Tāpat atminos, ka citā reizē, jūsu kolektīvu pagalmā fotografējot, saule bija pārāk spoža. Tādos gadījumos ierasti fotogrāfam jānosaka, vai gaismas apstākļi vispār ļauj bildēt, bet jums tur visi tikai tajā brīdī bija darbā un bija jāveic darbs – gribi vai nē.  

Vislabākās tomēr ir tādas fotosesijas, kurās man ir konkrēta iecere, visi vienojamies, kādos tērpos jāierodas, radām apstākļus. Savulaik pat gadījies, ka uz šādu kolektīvo fotografēšanos ierodas viens cilvēks neatbilstošā apģērbā, bet pārējie, lai arī solīdi cilvēki, sorry, sēž un gaida, kamēr viņš stundu  brauks turp un stundu atpakaļ, lai tikai būtu pareizā ietērpā. Jo iecere un ideja ir pāri visam!

Ko tad neesi vēl paspējis fotogrāfijas jomā? Šķiet, fiksēts iespējamais un neiespējamais. Vai tiešām ir kāds nepiepildīts sapnis, ko notvert caur objektīvu?

Zini, nav tik viegli, kā aktierim jautāt – gribi Hamletu nospēlēt? Man vienkārši gribas fotografēt. Bet tā kā pirms gada neiedomājos, ka taisīšu šādu izstādi, nezinu, kas gaidāms vēl pēc gada. Skaidrs ir viens – mani interesē portreti, taču nevis tajā ierastajā – „fiksi, fiksi mēs te sanākam!” – veidā. Kaut kā veiksmīgi izdevies, ka varu šo procesu veikt diezgan ātri un diezgan labi, tfu, tfu, tfu, (nospļaujas pār plecu), bet vairāk patiktu, ja varētu kaut kā gruntīgāk šai lietai pievērsties. Tā kā teicu jau sākumā – nevis tā banālā „es tajā fotogrāfijā labi izskatos”, bet „šī fotogrāfija labi izskatās” aspektā.

Ikdienas straujais temps un vulgārais viedoklis par fotografēšanu, ka tas ir ātrs process, visu sabojā. Es gribu fotografēt lēni, ne tikai pakļauties ātrai lietošanas vajadzībai. Domāt ne tikai par cilvēku, bet arī par fotogrāfiju. Vēlētos savam darbam pievienot lielāku vērtību.

Un tagad interesantākais – es centīšos uzņemt Jāņa Deinata komplimentāro foto!

Tā, sākas! Nobildē mani pie darbiem. Galvenais – stingri jātur aparāts. Kamēr ekrāniņā ir ok, lielajā bildē var būt problēmas. Meistaram ir jāsapucējas. Jāsagatavojas (ar rokām tīra plecus). Kāds tev tur slēdža ātrums? ISO pacel. Bet vispār pašam būt otrpus kadram ir drausmīgi.

www.deinats.lv

Katrīna Andrejeva - 03.10.2015 03:01
Mans MĪĻĀKAIS FOTOGRĀFS!
Karlis Skalbe - 07.04.2015 12:31
Reāli pārvērtēts autors. Komercfotogrāfs ar ambīciju būt mākslinieks