Ekrānšāviņš no Arterritory.com video

Henrijs Preiss. Pasaule un tās shēmas 2

Sergejs Timofejevs
18/03/2015

Henrija Preisa darbi ir viegli atpazīstami. Un viegli paliek prātā. Iespējams, tās ir mūsu pasaules matricas. Vai paralēlās pasaules. Tie vienlaikus ir gan ultramoderni, gan ultraarhaiski, gan vienkārši, gan sarežģīti uztverami. Tajos ir ārēji patinēts krāsu svaigums. Latviešu mākslā tā ir visai atstata tēma, simbolisms, kas cenšas neiešifrēt realitāti simbolos, bet gan radīt no tiem nevainojamu zīmējumu, nevainojamu ģeometriju, kas spēj dzīvot pašpietiekamu un piesātinātu dzīvi.

Preiss savu mākslinieka karjeru sāka kā scenogrāfs, taču pēc mācībām Anglijā pameta šo darbības lauku un pievērsās glezniecībai, tiesa, visai savdabīgai. „Pirms uzklāju krāsu, divas stundas raujos ar nazi”, viņš saka. 2015. gada sākumā Preiss kļuva par vienu no astoņiem Purvīša balvas finālistiem. Viņu izvirzīja balvai par izstādi „Artefakti”. Tagad tā atkal apskatāma Rīgā – kopā ar pārējo septiņu finālistu projektiem izstāžu zālē „Arsenāls”.

Tikāmies galerijas „Istaba” kafejnīcā un uzreiz sākam viens otru uzrunāt ar tu. Latvijā Preiss nav bieži sastopams. Divtūkstošo gadu sākumā viņš palika dzīvot Anglijā un tagad ir pārcēlies uz Ameriku. Un patiešām izskatās kā arhetipisks ceļotājs – vēja appūsts, pasauli un tās shēmas pieredzējis.

Gribu tevi apsveikt ne vien ar to, ka esi kļuvis par Purvīša balvas 2015 finālistu, bet arī ar iekļūšanu prestižajā starptautiskajā izdevumā „100 nākotnes gleznotāji”. Tas ir ne vien rezultāts, bet arī rādītājs tam, ka esi iekļāvies noteiktā kontekstā – globālajā mūsdienu mākslā. Tu jau sen dzīvo Anglijā?

Jā, diezgan ilgi. Taču taisos pārcelties uz Čikāgu – man tur piedāvāja darbu par scenogrāfijas pasniedzēju.

Tātad scenogrāfija tavā dzīvē joprojām spēlē lielu lomu, lai gan nodarbojies ar glezniecību?

Scenogrāfija paliek. Es nopietni ar to nodarbojos Rīgā, bet Londonā tas process izsīka. Man negribējās tur sākt visu no jauna. Jo tad būtu jāsāk no pašas apakšas – no „tējas vārīšanas un sviestmaižu smērēšanas” atzītajiem skolotājiem un meistariem... Pēc sešiem septiņiem Rīgā nostrādātajiem gadiem bija grūti iedomāties uzsākt atkal visu no nulles.

Kā tu aizbrauci?

Tas bija 2000. gadā. Iestājos Londonas Sentmārtina mākslas koledžas maģistrantūrā, scenogrāfos. Tolaik gribējās sākt kaut ko jaunu, nodarboties ar kaut ko citu. Likās, ka glezniecība ir tas, kas interesē visvairāk.

Vai, mācoties Sentmārtina koledžā, jau zināji, ko vēlies gleznot?

Nē, nemaz! Lai gan jau Rīgā biju aizsācis darboties ar tādiem maziem koka dēlīšiem. Mākslas vēsturē vai kādā citā priekšmetā vajadzēja taisīt ‘paplašinātu kopiju’ kādai pareizticīgo ikonai. Tad es izmēģināju dažādas tehnikas, centos izveidot ko veclaicīgu, pievienoju dažādus arhitektūras simbolus apgrieztā perspektīvā. Kā jau scenogrāfijā tika mācīts, domāju – mazliet pamainīšu to arhitektūru, fonā būs nevis pilsēta, bet rūpnīca. Ir viens grieķu mākslinieks, Stelios Faitakis, viņš ir jaunāks par mani, kurš uz zelta foniem glezno bildes ikonu stilistikā, taču tādas sociālas – tur ir mobilie telefoni, bandīti ar pistolēm, eņģeļi uzvalkos. Tās man atgādināja to, ar ko es nodarbojos toreiz. Tā kopija ar visu vecināto krāsu, nodilumu, tas bija pirmsākums. Taču pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr nokļuvu līdz tam, kā gleznoju tagad.

Bet tā ikona bija svarīga arī kā priekšmets? Pati materialitāte...

Jā, tas bija dēlis, ar visiem izliekumiem, kas ir kokam. Priekšmets. Smaga manta. Visi nākošie darbi jau tapa uz dēlīšiem. Bija interesanti ar to nodarboties, iedziļināties – kas par koku, kā to līmēt, kā griezt, kā veidot atvērumus, saprast visu tehnoloģiju.

Kā tu izveido šo daudzslāņainību savos darbos?

Tas ir palēns process. Šīs tekstūras, to izcelšana – sākumā man tas šķita interesanti, taču, kad pārgāju uz lielākiem formātiem, nācās atteikties no dēļiem, jo šādos mērogos darbi kļuva ārkārtīgi smagi. Tas, kā tagad strādāju, ir kas līdzīgs sietspiedei. Ar līmlenti noklāju to daļu, uz kuras gleznošu, tad uzzīmēju ģeometriju un pēc tam ar nazi to visu izgriežu. Katru slāni veidoju kā atsevišķu sietu, tad līmlenti noņemu nost un uzlieku vienu kārtu špakteles. Citreiz smejos pie sevis – cik daudz tur patiesībā glezniecības palicis... Divas stundas ar nazīti ņemos un zīmēju ģeometriju, bet krāsu uzlikt – tas aizņem mazāk par piecām minūtēm.

Miķelis Fišers tagad arī ar kokgriešanu nodarbojas...

Jā, man patika! Domāju – kas tur, kokgriezums paliek kokgriezums, bet tas viņa melnais fons, tā spožā, gluži marmorīgā virsma pārsteidza...

Tu stāstīji par ikonām, bet – vai tev reliģiozais moments mākslā vispār ir svarīgs?

Man jau šķiet, ka lielākā daļa mākslinieku kaut ko meklē. Vienā vārdā – visi meklē Dievu. Abstrakti vai neabstrakti, kādas reliģijas formā vai nē… Sākumā man likās, ka viss balstīts kristietībā. Bet principā man liekas interesantāk tas, cik plašam cilvēku lokam es varu parādīt kaut ko atpazīstamu. Vienmēr, kad satieku cilvēkus no atšķirīgām kultūrām, piemēram, no Indijas vai no Jordānijas, izjautāju viņus par viņu vizuālo bagāžu. Viņiem ir arī pilnīgi savi priekšstati par simboliem...

Islāma kultūrā ģeometriskie ornamenti it tādi maigāki, noapaļotāki, bet tavi ir tādi ‘asāki’, ar asiem stūriem…

Nezinu... Tas asums, iespējams, nāk no konstruktīvisma. Tas, manuprāt, saistīts ar kustību – acis tad nevar tā ‘nolikt’ un mierīgi skatīties, tie asumi liek acīm skriet apkārt pa laukumu, pa bildi, tur ir kāda trajektorija. It īpaši tas jūtams manos pēdējos darbos – vēlos, lai ir šī nepārtrauktā kustība, kāds sprādziens, lai kaut kas notiek. Vispār tas ir objekts, ko var redzēt no visām pusēm vienlaicīgi.

Taču tavās bildēs ir daudz kas ietverts...

Man ir ļoti vizuāla uztvere. Tāpēc bildes ir diezgan pieblīvētas gan ar krāsu, gan formām. Esmu dzirdējis, ka cilvēkiem nepaliek garlaicīgi no manām bildēm, ka uz tām varot ilgstoši skatīties. Viens cilvēks reiz stāstīja, ka pakāris manu darbu uz īsu brīdi vietā, kur bijis paredzēts novietot televizoru, bet izrādījies, ka pēc televizora neesot bijis nekādas vajadzības vēl divus mēnešus.

Varbūt tas ir saistīts ar scenogrāfiju, jo tā tiek radīta noteiktai kustībai?

Es domāju, ka scenogrāfija ir telpa. Savā laikā Freibergs mums iedzina, ka scenogrāfija nav vienkārši uzlikt priekšmetus uz skatuves, jo katrai lietai, pirmkārt, ir sava funkcionālā nozīme, bet, otrkārt, sava simboliskā nozīme, un tikai, tās abas apvienojot, var iegūt kaut kādu trešo nozīmi. Es tiešām uztveru tās bildes kā scenogrāfija – es būvēju telpu, objektus...

Tā mēs nonākam pie arhitektūras...

Arhitektūrā mani ļoti interesē pilsētu plāni. Šajā ziņā, protams, ir visādas konspirācijas teorijas par to, kas ieslēpts lielo pilsētu plānojumos. Bet agrāk jau tiešām zīmēja plānus, kur ielas nebija tikai taisnas līnijas, bet kādas simbolikas daļas.

Londona kā pilsēta tevi iedvesmo šajā ziņā?

Ļoti! Pašā sākumā mana darbnīca bija ļoti labā vietā – pie pašas Sitijas robežas, burtiski pāris minūšu attālumā no Vilijama Bleika kapiņa. Man tas šķita amizanti – es jau gleznoju kaut ko tādā garā un tad, neko nezinādams, eju garām un ieraugu tādus senatnīgus kapakmeņus. Un tur – Viljama Bleika kaps. Nodomāju, ka ir nu gan sagadīšanās! Varbūt ne gluži mistika, bet kaut kas tāds…

Vai par tavām gleznām ir interesējušies arī kādi slepenie ordeņi, templieši, piemēram?

Viens galerists stāstīja, ka kāds fonds, kas bija nopircis bildi, jautājis, cik labi tā panes cigāra dūmus, vai nevajag ar kaut ko īpašu pārklāt, apstrādāt... Galerists bija tur aizgājis, tas bijis kāds džentlmeņu klubs, saistīts ar karalieni... Tā ir mitoloģija, ko es uzburu pats sev. Mani ne pārāk iedvesmojušas visādas grāmatiņas par masoniem, simboliem... Kad izlasīju „Fuko svārstu”, bija sajūta, ka tā ir grāmata, ko esmu meklējis 100 gadus. Par to, ka pasaulē ir ieliktas bezgalīgas iespējas, lai gan principā grāmata ir paredzēta pilnīgi pretējam efektam – Eko visu izskaidro ļoti vienkārši, ka viss ir mūsu iztēles spēlītes. Taču uz mani grāmata iedarbojās pilnīgi pretēji. Varbūt vienkārši Eko pamatīgi izgāzās...

Labs rakstnieks savos tekstos vienmēr kaut kā skatās uz divām pusēm, virzās divos virzienos...

Tieši tā. Tas, kā viņš to visu sapin, kā viņam pārklājas visi tie stāsti, visas detaļas... Tas lika man daudz uzmanīgāk skatīties uz lietām, sāku tajās meklēt slēptu simbolismu, ievērot masonu formas un zīmes. Kad skatos uz kādu ēku vai lietu, es automātiski pārskrienu ar acīm tam objektam, testējot visus tos punktiņus, zīmes, kam tur jābūt… Tā es cenšos skatīties uz visu, arī uz dabu, jo kaut kāda matrica, ģeometrija tomēr parādās pat visvienkāršākajā dabasskatā. Citreiz to ir grūti noķert, laikapstākļi traucē, bet citreiz... var pat redzēt, kā koki elpo vai lapas atveras un kustas tādā savdabīgā ģeometrijā.

Principā dabā ir ļoti daudz tīras ģeometrijas. Kaut vai sniegpārsla...

Jā, vistīrākā ģeometrija! Vai arī – ir tādi kristāli, ko var mājas apstākļos izaudzēt. Bismuts. Viss taisnos leņķos – īsts kubisms!

Kā tu uztver sevi visā šajā dabas arhitektūrā?

Man varbūt ir iespēja to visu kaut kādā mērā vizualizēt. Un ļaut kādai daļai cilvēku to ieraudzīt. Jo man ir svarīgi, lai ierauga. Es varu gleznot priekš sevis, bet, ja nav iespējas to parādīt, lielas jēgas no tā nav…

Kuras izstādes šajā ziņā bijušas visveiksmīgākās?

Tās var iedalīt divās kategorijās. Vienas bijušas veiksmīgas manas personīgās izaugsmes ziņā, sava veida nākošais pakāpiens augstāk. Piemēram, 2004. gadā bija viena personālizstāde Londonas galerijā pēc tam, kad biju dzīvojis rezidencē Omahā, Nebraskas štatā. Toreiz šķita, ka esmu ticis vaļā no visām tām rietumeiropeiskajām un bizantiskajām referencēm savos darbos. Jo līdz tam nevarēju saprast, kā trīs mēnešu laikā var tikai reizi vai divas līt lietus, un debesis ir tik augstu un tik zilas, nenormāli zilas. Tas, protams, parādījās krāsās. Vēl bija kāda personālizstādē 2009. gadā, un tad „Artefakti”, protams. To, vai tas bijis kaut kas nozīmīgs, var pateikt tikai pēc kāda laika. Vēl ir bijušas izstādes, kas palīdzējušas atrast jaunus skatītājus, jaunus kontaktus. Piemēram, grupas izstāde Vaitčepelas galerijā, pēc kuras darbi nokļuva Saači kolekcijā. Bet vispār šķiet, ka tieši ar „Artefaktiem” man ļoti paveicās. Izdevās izveidot tik vienotu, viengabalainu izstādi, kādas iepriekš man nekad nebija bijis.

Tu pieminēji rezidenci Amerikā. Arī pirmskolumba laika kultūra ir pilna ar īpašu simbolismu.

O, jā! Tur par maniem darbiem visu laiku teica: „Indiāņu māksla, indiāņu māksla!”. Ar domu – nu, ko es viņiem te rādu?! Es pat īsti neapvainojos, vienkārši sākumā nezināju, ko atbildēt. Es teicu – te man tādas vēsturiskas atsauces, te tādas... renesanse, simbolisms, mandalas… Bet viņi atkal: „Native American Art!”. Sapratu, ka pašam jāpaskatās, ja jau cilvēki tā reaģē. Pirms tam par šo tēmu nebiju interesējies, nebiju neko redzējis! Varbūt nejauši internetā vien kādu paklājiņu. Zināšanas nulle šajā sfērā... Bet, redz, izrādās, ja savieno Rietumeiropas un Austrumeiropas kultūras, galu galā sanāk Native American Art (smejas).

Cik ilgi tu jau dzīvo Čikāgā?

Gadu. Man jau ilgi gribējās uz Ameriku, man šķita, ka es varētu. Man vispār patīk vazāties pa pasauli. Un tad es vinnēju zaļo karti, kas deva iespēju nevis aizbraukt–atbraukt, bet būt tur, bez kādām problēmām. Nezinu, kādēļ, bet man tas likās svarīgi. Pirms „Artefaktiem” gadu nodzīvoju Losandželosā, tur man bija diezgan daudz brīvā laika, varēju pa visu apkārtni izvazāties. Aizbraucu uz Monument Valley – kad tur nokļūst, šķiet, ka esi nonācis uz citas planētas. Tādi lieli torņveida kalni no sarkanā smilšakmens. Lielais kanjons arī turpat netālu, taču tas man nelikās nekas tik īpašs. Tur joprojām dzīvo oriģinālā indiāņu populācija. Tuksnesis man šķita vismājīgākā vieta pasaulē. Jūtas tuksneši, sālsezers... tur ir tāds klusums, ka brīžiem liekas, ka tā ir mūzika, kas speciāli palaista ar mazāku ātrumu...

Es gan nekad neesmu bijis tuksnesī...

Vienā intervijā salīdzināju Latvijas un Amerikas dabu. Ziemeļos, šķiet, daba ir tāda vairāk iekšpus vērsta, sakoncentrēta sevī, tā dod labsajūtu; mums daba ir ļoti komfortabla un mīļa... Tuksnesī toties ir baigs plašums, apjoms, tu esi kā izmests uzreiz veselas pasaules priekšā.

Tev joprojām ir svarīgi, lai darba pamatā būtu kāda konkrēta virsma? Vai arī tu varētu strādāt, teiksim, pie monumentālām freskām?

Man ir svarīgs pats izgriešanas process. Tas man laikam no tēva. Viņš nodarbojās ar ādas vāku izgatavošanu grāmatām, un viņam bija tāds īpašais nazis – ar to tā varēja izgriezt faktūru, lai krāsa spīd cauri. Man tā virsma var būt jebkāda, bet faktūra ir svarīga. Jo tad tā ir ne tikai kā bilde, bet vesels objekts…  Tas ir objekts pats par sevi, priekšmets, kas tev ir svēts, nevis vienkārši kāda fotogrāfija atmiņai. Manta, kurai ir savs svars.

henrijspreiss.weebly.com

Arterritory redakcija - 19.03.2015 18:02
Paldies par izrādīto interesi. Diemžēl mūsu portālā varat noskatīties tikai saīsināto video ar visiem kandidātiem - http://arterritory.com/lv/blogi_video/video/4432-pasi_no_sevis/

Bet pilnās video intervijas ir pieejamas Purvīša balvas izstādes ietvaros Arsenālā.
Indrikis Gelzis - 19.03.2015 15:36
Vai ir plānots publicēt video intervijas ar visiem Purvīšu balvas kandidātiem? Būtu interesanti paklausīties.