Foto

Iestudēt mūziku tumsā

Intervija ar režisori Sabrinu Helceri no Berlīnes

Anna Mirjama Vaikla
12/03/2015

„Japāņu kultūrā ļoti svarīga ir telpa ēnai. Ja viņu estētika izmanto mazu gaismas daudzumu, tad Rietumu kultūra cenšas izgaismot pilnīgi visu.”

Mana pirmā sastapšanās ar Sabrinu Helceri (Sabrina Hölzer) bija Oslo kultūras centrā Kanonhallen, kur noskatījos viņas performanci „Tumša bija nakts” (Dark Was the Night). Tā atstāja uz mani ārkārtīgi iedvesmojošu iespaidu, tāpēc priecājos ar režisori sastapties atkal – šoreiz personīgi – 2014. gada rudenī, kad viņa Norvēģijas Teātra akadēmijā (Estfoldas Universitātes koledža Fredrikstadē) vadīja vorkšopu par tēmu, kā veidot eksperimentālas izrādes tumsā. Sabrina Helcere ir režisore, kas iestudē mūziku un saundskeipus pilnīgā tumsā, caur šo akustisko procesu mūzikai liekot kļūt par ‘teātri’.


Tumsā. 2010–2011. Kino kadri. Markus Zucker © Sabrina Hölzer / intothedark.de. Photos © Matthias Mramor, Hamburg, Photos © Adam Berry, Berlin

Pats galvenais jautājums, ar kuru gribu sākt, ir šāds: kāds ir impulss tam, kas jums liek darīt to, ko jūs darāt – radāt performances tumsā? Vai sākāt ar to nodarboties tāpēc, ka jums interesēja tumsa?

Es sāku vairāku iemeslu pēc. Piemēram, pirms desmit gadiem es iestudēju operas kā klasiska teātra režisore. Man iedeva mūzikas partitūru (pārsvarā no 20. gadsimta), un tad es to uzvedu. Protams, pagājušajā gadsimtā ir sarakstīts ārkārtīgi daudzas un dažādas operas, un ir arī daudz un dažādi vedi, kā strādāt ar aktieriem un mūziķiem, taču galu galā – viss jau bija sakomponēts. Dažiem komponistiem vēl bija piezīmes, kas piedāvāja man improvizācijas vietas, taču lielākoties tā vienkārši bija partitūra, kas jāuzved.

Kad biju kādus desmit gadus ar to nodarbojusies, operu iestudēšanas estētika man bija sevi izsmēlusi. Turklāt mani neapmierināja šī ‘režijas teātra’ kultūra un tas, cik ļoti lielā mērā, vismaz Vācijas kontekstā, teātra režisoru koncepti interpretēja muzikālos darbus. Bija vai nu ‘Roberta Vilsona veids’ ar šo ārkārtīgi mākslīgo skaistumu gan valodas, gan uzveduma ziņā, vai arī bija hiperreālistiskā un līdz ar to arī politiskā (īpaši Berlīnē) pieeja. Rezultātā es vairs nezināju, kā turpināt. Tā kā biju iestudējusi operas desmit gadus, biju pieradusi pie noteikta iestudēšanas veida, noteiktas estētikas; taču tad sāku aptvert, ka visa mana darbība ir nepārtraukta atkārtošanās. Tas, ko mēģināju izdarīt ar ‘strādāšanu’ tumsā, bija vienkārši izdzēst gaismu un sākt visu no sākuma. Tas man kļuva par tādu kā ‘atjaunotnes’ pogu.

Taču visbūtiskākais iemesls ir tas, ka, klausoties mūziku, es to uztveru kā arhitektūru. Un, klausoties kādu ļoti labu diriģentu, es sajūtu, kā viņš vai viņa spēj uzcelt no mūzikas gluži arhitektonisku formu, un tad es vēlos tajā ieiet iekšā. Tas ir veids, kādā klausos mūziku. Sekojot šai idejai, izdomāju, ka būtu iespējams klausītājus ievietot starp skaņu, starp mūziku, lai gūtu no tās daudz fiziskāku sajūtu. Un tā es ar stīgu ansambli sāku strādāt pie mūzikas arhitektūras.

Kas ir tumsa? Un kā var atšķirt bezgaismas telpu no tumšas telpas?

Telpa ir tumša, kad tu spēj saskatīt objektus, bet nespēj tos uzreiz atpazīt. Bezgaismas telpā acis nespēj fokusēties ne uz ko.

Vai tumsa ir mākslīga vai arī dabiska parādība?

Jā, tas ir interesants jautājums. Man to vienmēr prasa. Manā personiskajā pieredzē tā ir absolūti mākslīga, jo vienmēr atradīsies kāds gaismas avots vai atstarojoša virsma. Nemaz nerunājot par pilsētu – pilsētā ir absolūtā gaisma, gaisma, gaisma; naktīs nevar redzēt zvaigznes, jo ir tik daudz gaismas. Bet, pat kad esmu tālu prom no pilsētas, pat tad, kad ir redzamas zvaigznes vai mēness – pat ja mēness ir noslēpies –, arvien ir mazliet gaismas. Protams, var atrast arī dabisku absolūtās tumsas situāciju, taču tad tāda ir īpaši jāmeklē, un tas jau savā veidā padara situāciju mākslīgu.  


Tumsā. 2012–2013. Kino kadri. Markus Zucker © Sabrina Hölzer / intothedark.de. Photos © Ladislav Zajac

Vai ir kāds zīmīgs notikums no jūsu bērnības vai vēlākās dzīves, kas ietekmējis jūsu attiecības ar tumsu?

Nē, nepavisam. Ir tikai šī ļoti personiskā izjūta, ka tumsā es esmu daudz mazāk nošķirta no citiem, mazāk atdalīta. Gaismā es esmu subjekts un jūs esat objekts, un tā tas turpināsies, kamēr vien skatīsimies viena uz otru. Protams, tumsā cilvēki sāk sajust akustiskos atbalsta punktus, kas ļauj viņiem sajust distanci vienam no otra. Taču man visa izejas punkts ir tas, ka nav šīs nošķirtības sajūtas. It kā tumsas telpa pati kļūst par vienotu ķermeni, par ķermeni, kurā iekšā atrodas šie cilvēki. Nav tā, ka ir šie 13 cilvēki un katram ir sava telpa. Vienmēr, kad strādāju ar mūziku, cenšos uziet šo intimitāti ar mūziku. Nonākt ļoti, ļoti tuvu skaņai un izdzēst nošķirtības sajūtu.


Traģēdija. 2001. Photos © Iko Freese / drama-berlin.de

Pastāstiet par savu pieredzi sadarbībā ar dažādām institūcijām.

Šķiet, tas bija 2002. gadā, kad pirmo reizi sāku domāt par kaut ko tādu, jo man bija jāiestudē opera. Komponiste bija sieviete, kura gribēja sacerēt dramatisku darbu, neizmantojot teātra atribūtiku. Tāds bija viņas koncepts. Tā nu viņa sacerēja libretu, bet nevienam to nerādīja. Pat man kā režisorei nebija ļauts to izlasīt. Viņa gribēja sacerēt šo skatuves darbu tikai akustiskā līmenī, lai saprastu, vai iespējams radīt telpu tikai ar mūziku, un kustību, un gaismu – tikai ar mūziku. Vai ir iespējams aizstāt visu fizisko teātri tikai ar mūzikas teātri? Tā bija brīnišķīga mūzika – ļoti jutekliska un ļoti spēcīga. Un es domāju, kā īsti varētu uzvest šo konceptu. Ko darīt? Un tā es pirmo reizi izmantoju gultas. Tas bija klasisks operteātris ar skatuvi, zāli un orķestra bedri, taču es novietoju publiku uz skatuves – katru savā gultā, lai viņi varētu sajust mūzikas vibrācijas. Es gribēju arī pilnībā izdzēst gaismu, bet tas nebija iespējams, jo nav atļauts nodzēst gaismas, kas apzīmē izejas durvis (tagad man ir daudz lielāka brīvība šajā ziņā).

Iestudējuma koncepts bija izstrādāts, taču dažādu ierobežojumu dēļ tas nedarbojās, tāpēc es sāku domāt – kas ir tumsa? Ja ieslēgta kaut pavisam maza gaismiņa, guļot acis arvien meklēs to vietu, no kurienes nāk šī gaismiņa. Un tas man galīgi nederēja, jo novērsa no mūzikas, tāpēc dzima ideja par spuldzītēm – virs katras gultas iekārt vienu spuldzīti. Tās nebija spožas, tikai nedaudz kvēloja. Kopā tas radīja jauku skatu – 90 spuldzītes virs gultām; katram skatītājam tika radīta situācija, kurā viņa acis tika nomierinātas, tādējādi ļaujot pilnībā koncentrēties uz to, kas notiek akustiski.

Bija interesanti domāt par to, kas ir gaisma, kas tumsa, un to, kas nepieciešams acīm, lai tās atbrīvotu. Pēc izrādes cilvēki, nevis analizēja to, kas viņiem paticis vai nepaticis, bet apsprieda katra pieredzēto šajā situācijā. Bija daudz arī vecākas paaudzes cilvēku – viņiem mūzika un skaņu efekti bija atsaukuši atmiņā 2. Pasaules kara laikā pieredzēto.

Kura no maņām jums liekas vissvarīgākā?

Te jācitē Imanuels Kants, kurš teicis: „ja tu neredzi, tu esi nošķirts no lietām un objektiem, bet, ja tu nedzirdi, tu esi nošķirts no pārējiem cilvēkiem”.


Serfins. 2003. Photos © Joachim Fieguth / drama-berlin.de. Photos © Willi Kracher Zürich

Kas ir pati svarīgākā lieta dzīvē?

Ha! Šis jautājums! Es tā uzreiz nevaru atbildēt! Miers, harmonija un mīlestība! Nē. Jūs tiešām gribat, lai atbildu uz šo jautājumu? Es nezinu, kas ir svarīgākā lieta, bet, esot šeit un tagad, mans minējums ir – attiecības starp cilvēkiem, attiecības vispār. Un tāpēc es mīlu teātri, jo, strādājot teātrī, tā ir attiecību veidošana ar mirkli, kurā tu atrodies tieši tagad. Tikai tagad. Un visi sajūt, ka ir tikai tagad. Lai gan dažkārt man nepieciešams sevi diezgan izolēt, jo es reaģēju ļoti tieši un ļoti daudz. Var teikt, ka esmu cilvēks, kam reizi pa reizei nepieciešams atbrīvoties no šīm attiecībām. 

www.sabrinahoelzer.com