Foto

Pretstatot atšķirīgo, iegūt kopīgo

Saruna ar dāņu mākslinieci Marianni Viero

Rita K. Zumberga
04/03/2015

Uz tikšanos ar Marianni Viero (Marianne Vierø, 1979) dodos visnotaļ iespaidota – šī māksliniece savā karjerā paguvusi salauzt dažādus priekšstatus par savienojamiem un nesavienojamiem materiāliem un objektiem. Savās instalācijās pamanījusies sanaglot koka rāmjus, kuros iekarinājusi ananasu un koka šķiedras nospiedumu izdrukas, virvi groteskos vijumos, uz organiskā stikla atveidojusi digitālus otu triepienus vai pat atstājusi vaļīgas eļļas pasteļkrītiņu pēdas. Citkārt aizrāvusies abstraktu māla figūru veidošanā un iemūžināšanā, ko nomainījusi uz ko pilnīgi pretēju – ielikusi enerģiju pamatīgās dzelzsbetona pasāžās, netaupot laiku to sānu apflīzēšanai. Kad šķiet, ka Viero pieeja ir uztverta, nākas maldīties – viņas pacietības mērs eksponējies uz rūtiņu papīra salīmētajās dimantu kolāžās, kas formu guvušas no tūkstošiem krāsainu aplīšu, bet fantāzijas lidojums atklājas instalācijā ar nosaukumu „Modernā iekštelpu dārzkopība”, kur puķu podos viscaur labi sadzīvo interesantu formu stikli un īpaši izvēlētas grāmatas.


Marianne Viero. Modern Indoor Gardening. “Monogram”. 2009

„Uzsākot galerijas darbību, draugiem un ārzemju kolēģiem mēdzām lūgt ieteikumus, kurus māksliniekus uzrunāt izstādēm, un šobrīd rezultāts redzams Oļas Vasiļjevas ierosinājumam paaicināt Marianni. Pārliecību tam guvām, kad, viesojoties Berlīnē, bijām aizgājuši ciemos uz viņas darbnīcu un mūs ļoti aizkustināja viens pagājušā gada veikums – Marianne ar 3D printeri bija veidojusi kopiju krievu avangarda mākslinieka Nauma Gabo darbam. Tas bija sarežģīts process, un tāpēc šķita aizraujoši – likās, ka viņai noteikti ir kas piedāvājams mūsu galerijas telpai. Mums īpaši patika doma, ka cilvēks var atnākt un pēc saviem ieskatiem telpu ‘palocīt’ un pamainīt, kā viņa bija darījusi jau iepriekš, pielāgojoties citām izstāžu zālēm. Tāpat kā bonuss jāmin strādāšana uz vietas – daļa no darbiem tapa šeit galerijā – tās ir gar malām redzamās lielās plāksnes, kas šobrīd piedod dzīvīgumu. Vispār ikviena šāda sadarbības pieredze ar mākslinieku ļauj atklāt jaunas telpas apgūšanas iespējas,” ieskatu aizkulisēs iezīmē galerijas “427” vadītājs Kaspars Groševs, kad izstādes atklāšanas dienā esmu ieradusies Elijas ielā un iejukusi sagatavošanās darbu vidū.


Darbi izstādē „Glifs”. Foto: Marianne Viero

Marianne Viero rāmā garā ar baltu krāsu pielabo galerijas sienas, aukstasinīgi pārliecinās par pielīmēto izdruku noturību un pēcāk atklāj, ka nemaz nav droša par sevī mītošu harmoniju. Pretrunas redzētajā un dzirdētajā mazliet gaisina fakts, ka Viero ir dāņu māksliniece, kas studējusi Amsterdamā, pēcāk piedalījusies rezidencēs, veidojusi personālizstādes vai ņēmusi dalību grupas izstādēs dažnedažādās valstīs, nepagurstoši ceļojot un paralēli strādājot.

Rīgā līdz aprīļa vidum varēsim iepazīties ar Viero jaunākajiem meklējumiem – izstādē „Glifs” sapludināti dažādi mediji un metodes, digitalizēti un reāli otu triepieni rod nozīmes gan izdrukās pie sienām, gan sienu moduļos. Ja plakanie fotopapīra attēli apslēpj savu rašanās horeogrāfiju, tad mākslīgo sienu tekstūru daudzveidība patīkami kontrastē – apstrādātas ar pigmenta un ģipša maisījumu, tās izmaina mazās telpas gaisotni. 

Jūtos mazliet vainīga, pārtraucot gatavošanos izstādes atklāšanai, bet saprotu, ka jūs tas īpaši nesatrauc, jo mēdzat vēl pēdējā brīdī šo to paveikt... Kādus pārsteigumus šoreiz esat sagatavojusi apmeklētājiem?

Es domāju, ka „Glifs” ir sava veida eksperiments, kādi īstenībā vienmēr ir mani darbi. Izstāde uzbūvēta no idejas, kurā cenšos pati sev definēt, kas tas īsti ir. Bet viss sākās ar to, ka bilžu apstrādes procesā, izmantojot digitālos otas triepienus, pieķēru sevi to pētīšanā. Pietuvināju un pētīju (smaida).

Daļu no darbiem uz Rīgu atvedu jau gatavu, bet daļu, jā, patiešām – veidoju šeit uz vietas. Viss grozās ap mirkļa konstruēšanu un gatavošanos brīdim, kas mums saprotama kā izstādes atklāšana. Tādā veidā es līdz pēdējam atstāju idejas būtību ‘atvērtu’ un tikai tad skatos, kā dažādi elementi saiet kopā. Jau no sākta gala man patīk nostatīt blakus pilnīgi atšķirīgas detaļas, bet pēc tam tās savienot kopīgā naratīvā – ne kaut kādā specifiskā nozīmē, bet saliekot kopā dažādas formas, dažādas lietas, vairāk izmantojot īpašus materiālus un metodes.

Kā jūs skaidrotu šo ‘glifu’, šo otas triepienu?

‘Glifs’ vairāk nojaušams kā zīme, kā simbols, par piemēru minot hieroglifu. Aizrāvos ar domu to izmantot nosaukumā, jo kaut kādā veidā ‘glifs’ saistīts ar valodu, bet tajā pašā laikā apzīmē visuma izprašanu, manifestē konkrētas aprises, tāpat atsaucas arī kā alfabēta burts. Es ļoti daudz strādāju ar vienu formu, ar tās atkārtošanu, ritmizējot vienu žestu. Pat tad, kad elementi ir abstrakti, man patīk, ka nosaukums savā ziņā ir saistīts ar valodu.

Pie sienām redzamie darbi veidoti ar holodiagrammu, vienā daļā izmantojot analogo fotogrāfiju. Laboratorijā, vairākkārt iegaismojot attēlu slāņus vienu virs otra, iegūstu materiālu, uz kura ar Photoshop programmu projicēju dažādas formas – arī šo otas triepienu –, un īpaši aizrauj šī dīvainā mikšļa izveidošanās. Attēls sastāv no daudziem slāņiem, bet beigās kļuvis absolūti plakans; digitālais otas triepiens ir mana rokas kustība, bet reizē pēc definīcijas to dara datorprogramma. It kā es, bet tomēr kaut kas cits. Tas viss labi izskaidro manu darba metodi –  pat savienojot kopā ļoti dažādas un atsvešinātas lietas, tajā pašā brīdī esmu visā iesaistīta, veidojot dziļāku kontekstu.

Savukārt ģipša sienas ir vēl viens veids, kā man tikt galā ar ideju par otas triepienu. Tās ir saistītas ar izdrukām pie sienām, bet citādākā nozīmē, kuru nevar uzreiz īsti nolasīt. Tur par kopīgo kļūst pati pieeja – abi darbu izstrādes veidi pieprasa ļoti ātru reakciju un ātru roku darbību. Ģipsis izžūst superstrauji – ikviena kļūda ‘ierakstās’, un viss parādās galarezultātā, kas identiski notiek pie izdrukām – kad strādāju ar diagrammu, jebkurš mans žests un kustība ‘ierakstās’ un uzreiz kļūst pamanāms.


Darbi izstādē „Glifs”. Foto: Marianne Viero

Pieļauju domu, ka, tik ātri strādājot, darbā parādās šādi tādi ‘negadījuma’ un ‘pārsteiguma’ momenti. Jūs labi ar tiem sadzīvojat, vai varbūt tieši pretēji – esat perfekcioniste un nākas pārstrādāt ieceri?

Protams, man ir kaut kāda fantāzija un iluzora doma, kā vēlētos, lai iecere izpildītos un izskatītos, bet nākas samierināties, ka darba procesā vienmēr viss mainās. Ideāls un realitāte visbiežāk nesakrīt, jo roku spēju un materiāla ierobežojumi pārveido gala rezultātu. Tas ir normāli un es neticu perfekcijai, pat netiecos uz to. Visos savos darbos neveiksmes uztveru kā darba fundamentālu sastāvdaļu, uz kuru pamata veidoju kaut ko jaunu. Protams, tajā pašā brīdī es tiecos atkost materiāla potenciālu un cenšos no tā izspiest maksimālo.

Sākās taču viss ar mīlestību uz fotogrāfiju? Vai tomēr bija cits ceļš uz šī brīža Marianni?

Kad sāku mācīties mākslas akadēmijā, fokusējos uz fotogrāfiju, bet netradicionālā formā – vienmēr mēģināju pārkāpt šī medija robežas, jo mums ļāva darīt visu, kas ienāca prātā, nebija nekādi strikti noteikumi. Taču uzreiz pēc skolas absolvēšanas sāku nodarboties ar citām mākslas formām. Pamatā man, protams, patīk fotogrāfija, spēle ar perspektīvu, iespēja norādīt skatītāja acīm uztveres virzienu – tādā apzinātā manipulācijas līmenī. Starp citu, šo domāšanas veidu joprojām izmantoju, kad taisu savas instalācijas vai skulptūras – lai gan tas joprojām ir attēlojums, kaut kādu pieeju vai jebkādas gaidas var tīši norādīt. Būtībā mani interesē paši objekti – to izveides process, metožu un materiālu izmantojums, kurus tiecos savietot kopā, lai radītu telpā aktivitāti.


Mariannes Viero darbi izstādē „Even Gun Metal Gray has a Shade of Blue”. 2006

Novēroju, ka agrāk mēdzāt scenografēt – izveidot mākslīgu ainu, kuru iemūžinājāt fotogrāfijā un tad eksponējāt izstādē. Kaut, no otras puses raugoties, varējāt izstādīt jau sākotnēji izveidotās mākslinieciskās kompozīcijas. Vai tas bija aizsākums spēlei ar slāņiem?

Tajos konkrētajos darbos, par ko jūs runājat un kas tapa kādus 9–10 gadus senā pagātnē, vispār attēlojas mans fotogrāfijas ideāls, tā laika šķietamā ideja, kā jāstrādā. Tolaik centos izprast medija potenciālu un ierobežojumus, kontrolējot skatītāja skatienu un darba uzlūkošanas veidu ar perspektīvas un apgaismojuma maiņas palīdzību. Un joprojām domāju, ka tie darbi jeb attēli spēj eksistēt tikai tāpēc, ka ir īpašs veids, kā tie tapuši. Tā mākslinieciskā scenogrāfija dzīvē nespētu ilgi pastāvēt. Taču, jā, tur tiešām ir samanāmi slāņi, tāpat kā šajā izstādē. Tā ir taisnība.


Marianne Viero. Zeppelin Bend. PAKT, Amsterdama. 2012

Jūsu interese variēt ar dažādiem materiāliem ir apbrīnojama un, pārlūkojot padarīto, nākas secināt, ka šī pieeja parādījusies vien laika gaitā. Kā tas sākās?

Vispār grūti atbildēt uz šo jautājumu, iepriekš par to nebiju aizdomājusies. Tas notika pakāpeniski, nebija nekāda strauja pavērsiena. Šķiet, šī mana interese metodēs un materiālos, to darbības principu izprašanā vienā mirklī aizveda līdz apzinātam lēmumam pievērsties telpas piepildīšanai. Precīzāk sakot, intuitīvā līmenī nonācu līdz sajūtai, ka vajadzētu vairāk piepildīt izstāžu zāli, jo pēkšņi šķita – ar fotogrāfijām uz sienām ir par maz! Tobrīd ideja paplašinājās, un sāku savienot attēlus ar pārējiem, pilnīgi nesaistītiem, elementiem dažādos veidos. ‘Aktivizēt telpu’, tas saucas.

Kas tālāk? Vai ir idejas jaunām materiālu un pieejas kombinācijām?

Jā, protams, bet es vēl nezinu, kādas tās būs (iesmejas).


Marianne Viero. Zeppelin Bend. PAKT, Amsterdama. 2012

Jūs ceļojat diezgan daudz. Vai to dēvētu par savas iedvesmas avotu? Varbūt tomēr ir citi veidi, kā smelties idejas?

Ceļot sanāk padaudz, bet tāds ir mans darbs, mana personīgā pieeja. Jo es ne tikai izstādu darbus, bet arī integrējos konkrētajās izstāžu telpās. Pārējā laikā ļoti iepaticies doties uz bibliotēkām un iedziļināties grāmatās, kas vairāk dēvējama par tādu kā nūģīgu dažādu tēmu pētīšanu. Piemēram, vienu brīdi man ļoti aktuāla bija krāsu zinātne – spēcīgu materiālu bāze un superzinātniskā pieeja mainīja manas domas. Tobrīd centos saprast šo milzīgo atšķirību starp acs redzēto krāsu un smadzeņu uztverto krāsu, vai tāpat aizrāva krāsas materialitāte – gan organiskie, gan neorganiskie pigmenti ir ļoti interesanti, līdzīgi lūkoju noskaidrot sintētisko pigmentu vēsturi un izcelšanos. Jā, šajā ziņā varu kļūt nūģīga, bet tas vēlāk man palīdz darbā, strādājot ar materiāliem (smejas).

Vēl ārkārtīgi aizrāvos ar tēmu par mākslas darbu konservāciju – it īpaši saistībā ar moderno, laikmetīgo mākslu, jo tās neskaitāmie, dažādie materiāli šobrīd, pastāvot vien dažus gadus, pēcāk vienkārši sabrūk, satrūd, iznīkst... Mēs varam pārskatīt pagātnē paveikto, bet kā šis tagadnes laiks izskatīsies nākotnē?  Universāla problēma.


Out of Order #1. Gallery Fons Welters, Amsterdam. 2005. 200 x 300 cm

Runājot par bibliotēkām, atcerējos kādu jūsu darbu – man ļoti patika tā instalācija pie sienas ar grāmatām, kurām saulē izbalējuši vāciņi dažādās toņkārtās.

Atklāti sakot, pirms tā projekta es nepavadīju laiku bibliotēkās, bērnībā neuzaugu ar degunu grāmatās... Šis konkrētais projekts tapa skolas laikā kopā ar draudzeni – tas bija veids, kā sadraudzēties ar skolas bibliotēku, jo mēs bijām pēdējā paaudze, kuru skolotāji sūtīja pie grāmatām, nevis kā šobrīd – pameklēt informāciju internetā. Stāsts sākās ar to, ka tajā bibliotēkā nekad neko nevarēja atrast, tāpēc vienreiz izdomājām pagriezt to visu otrādi – ejam tur palūkoties un varbūt kaut ko atradīsim? Tā nevilšus uzdūrāmies šim sistēmiskajam rakstam – grāmatu vāciņiem, kas gadu gaitā bija izbalējuši saulē, tādējādi radot ļoti interesantus krāsu salikumus.

Vai tiešām nav brīžu, kad nedomājat mākslas kategorijās? Kas jūs esat brīvajā laikā?

Es sev to jautāju visu laiku (smejas). Atklāti runājot, ja esat mākslinieks, viss, ko darāt ikdienā, tāpat ir saistīts ar darbu...

______________________

Mariannes Viero personālizstāde „Glifs”
Galerija “427”, Rīga
19. februāris – 17. aprīlis, 2015

Izstāde apskatāma trešdienās un ceturtdienās no plkst. 16:00 līdz 19:00. Citos laikos – iepriekš piesakoties. Ieeja bez maksas.

www.fourtoseven.info
www.facebook.com/4toseven
www.marianneviero.com