Eike Eplika. “Kujukuju”. 2014. Foto: Alan Proosa

Kāda ir jaunā Igaunijas tēlnieku paaudze? 0

Agita Salmiņa
25/02/2015

Sākot sarunu par jauno igauņu tēlnieku paaudzi, Indreks Grigors (Indrek Grigor) – Tartu Mākslinieku mājas galerijas programmas kurators, secina, ka savstarpējā komunikācija starp Latvijas un Igaunijas mākslas telpām ir mērena. Sevišķi, ja atceras 90. gadus, kad mākslas speciālisti un interesenti apmeklējuši viens otra galerijas, ierodoties organizētās grupās pārpildītos autobusos. Taču pēdējais gads bijis ražīgs, Latvijā uzņemot četru igauņu mākslinieku izstādes. Viena no tām – Jasa Kaselāna (Jaas Kaselaan) – Kēlera balvas laureāta izstāde “Leļļu laukums” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā būs aplūkojama līdz 22. martam. Kaselāns pieder pie tā dēvētās ‘jaunās tēlnieku paaudzes’, kas savā rokrakstā un mākslas aktivitātēs izkopuši individuālu valodu un ar treknu zīmuli jau ierakstījuši savus vārdus Igaunijas laikmetīgās mākslas vēsturē. Kāda ir šī paaudze un kas tai raksturīgs, par to vairāk stāsta Indreks Grigors.


Jass Kaselāns. „Leļļu laukums”

Kas raksturo šo paaudzi un kas to vieno?

Jaunās tēlnieku paaudzes celmlauzis ir Jass Kaselāns, kurš, pabeidzis Tartu Mākslas koledžu, iestājās Tallinas Mākslas akadēmijā (EKA) un ieguva maģistra grādu tēlniecībā, kas pēc būtības ir grūti paveicams. Viņam sekoja Jevgēnijs Zolotko (Jevgeni Zolotko), Eike Eplika (Eike Eplik), Arts Allmegī (Art Allmägi). Pirmais kritiķis, kurš izcēla jauno tēlnieku paaudzi, bija Gregors Tauls, kad viņš 2012. gadā Artishok Biennālei nominēja Artu Allmegī. Viņš arī bija tas, kurš izcēla šo tēlnieku paaudzi pašreizējā Igaunijas mākslas ainā, raksturojot to kā vienāda ceļa gājējus izglītībā. Šobrīd gan nepastāv strikts iedalījums tajā, kuri pieder pie šīs paaudzes, bet kodolu veido Jass Kaselāns, Eike Eplika, Edita Karlsona, Krisa Lemsalu, Jevgēnijs Zolotko un Arts Allmegī.

Pirmkārt, viņi Igaunijas mākslas telpā izceļas ar to, ka vienmēr rada individuālas izstādes, viņiem nepatīk dalīties ar telpu, tāpat – darbi vienmēr tiek izstādīti galerijās. Viņiem ļoti patīk ietvert savos darbos naratīvu - piemēram, Jevgēnijs Zolotko ir viens no retajiem māksliniekiem Igaunijā, kuram raksturīgas reliģiskas tēmas, viņš savos darbos izmanto daudz reliģiskos simbolus. Jaunā paaudze neizmanto klasiskos tēlniecības materiālus – priekšroka tiek dota plastmasai, poliestera darbiem, cementam un citiem nestandarta materiāliem.


Eike Eplika. “The Tiny Twig”. Y gallery, Tartu. 2011. Foto: Nele Tammeaid, Martiini

Mākslinieki vispār ir katrs savā būtībā ļoti atšķirīgi, taču, pretstatot darbus, jūtamas zināmas paralēles. Viņiem patīk modelēt objektus, būt trīsdimensionāliem, tēlniekiem piemīt specifiska banalitāte un naivums – piemēram, Eike Eplika rada kiča lietas kā Bembija galvu, savā būtībā tomēr attēlojot ļoti groteski. Tāpat Jasa Kaselāna instalācija “Gulbja dziesma”, kur mākslinieks no tetrapakām ir izveidojis figūras ar cūku galvām, raksturojama kā diezgan groteska un izskatījās diezgan vājprātīgi! Eikei Eplikai patīk ready made un viņa ir diezgan sirreālistiska, dažkārt pat nonākot līdz absurdam. Ja Eike un Arts Almegī darbojas ar krāsām un ir ļoti spilgti, tad Jass bija pirmais Mākslas akadēmijā, kurš nāca klajā ar priekšlikumu krāsot ģipsi, pēcāk pavisam noliedzot krāsu kā tādu.

Jevgēnijam savukārt nepiemīt šis groteskums, viņa attieksme vienmēr ir ļoti nopietna un nosvērta, taču tajā, kā viņš izmanto materiālu, zināmas dīvainības, savukārt, ir novērojamas.


Eike Eplika. “The Girl Who Loved Everything”. 2012. Foto: Alan Proosa

Eike Eplika ņem to, ko var atrast apkārtējā vidē, – vienā no darbiem viņa izmantoja bērnu sētiņu, tās pamats bija klāts ar mākslīgu materiālu, kurā ievietoja attēlu ar briežu medībām. It kā nevainīgi, taču tad sāc domāt par to, kas tur patiesībā slēpjas... Jevgēnijs arī lieto līdzīgu pieeju, izmantojot to, kas ir jau it kā gatavs. Viņa instalācija Lietas, kurai bija sešas daļas, tika radīta Tartu mākslas nama bēniņos. Pirmajā daļā viņš vienkārši izstādīja mākslas nama bēniņus bez jebkādām izmaiņām, otrajā daļā viņš to visu novāca, atstājot tukšu laukumu. Pa vidu tam bija divas daļas, kur šie bēniņi bija ierakti putekļos, radot asociācijas ar arheoloģiskajiem izrakumiem, kur jārokas cauri smiltīm vai putekļiem, lai atrastu bēniņu artefaktus, pēcāk šos atrastos artefaktus viņš izstādīja tādā kā altārī, asociējot to ar pasaules galu. Izstāžu cikla beigās viņš visu, ieskaitot mirušos baložus, savietoja atpakaļ.


Jevgēnijs Zolotko. “Things”. 2012. Foto: Jevgēnijs Zolotko

Metodēs, kuras mākslinieki pielieto, ir saskatāmas zināmas paralēles. Pieeja varbūt pat ir līdzīga, taču katrs pamanās to pavērst pavisam citādākā gultnē.

Kādas ir šīs paaudzes attiecības ar iepriekšējo tēlnieku paaudzi? Vai viņi iespaidojas no tās vai iet pilnīgi citu ceļu?

Igauņu skulptūra savā ziņā vienmēr bijusi krīzes situācijā. Pirmā mākslas izglītības skola bija Tartu, kur dažādas pārmaiņas un norises galvenokārt notika glezniecības nodaļā, taču tēlniecības daļu cauri vairākām paaudzēm vadīja viens profesors - Andrejs Starkovs. Viņš vēsturē iegājis ar frāzi, ko reiz teicis saviem studentiem: “Neuztraucieties, kapsētas jūs pabaros!”. Tā savā būtībā raksturo igauņu tēlniecības ainu līdz mūsdienām. Taču ir atsevišķi, spilgtāki mirkļi, piemēram, 60., 70. gados bija novērojama zināma atmoda. To dēvē par “Bronzas ēru”. Lai arī 90. gados pret to attiecās ar noliegumu, pagājušogad KUMU atklātajā izstādē, kas bija veltīta šim periodam, kāds mākslas kritiķis to bija nodēvējis par “Zelta laikmetu”.

Pirms tam igauņu tēlniecībā nebija nekas īpašs. 90. gados bija tikai atsevišķi fotogrāfi, kas veidoja instalācijas. Tas ir – tie bija Tartu mākslas koledžas un Tallinas mākslas akadēmijas fotogrāfijas nodaļas studenti, kuri “nodarbojās ar visu, tikai ne ar fotogrāfiju”. Viņi radīja daudz interesantas instalācijas. Būtībā tradīciju trūkums, iespējams, viņiem spēlēja tikai par labu, ļaujot būt jauniem un laikmetīgiem. 


Eike Eplika. “Kujukuju”. 2014. Foto: Alan Proosa

Kādu lomu mākslinieku attīstībā spēlē šīs divas mākslas instances – Tartu Mākslas koledža un Tallinas Mākslas akadēmija, - atsaucoties uz to, ka tās tiek minētas kā jauno tēlnieku paaudzi raksturojošs faktors?

Mēs pieminam faktu, ka šie mākslinieki nāk no Tartu mākslas koledžas un pēcāk absolvē Tallinas mākslas akadēmiju, jo tas ir kaut kas unikāls. Jass Kaselāns pierādīja, ka neiespējamais ir iespējams. Pēc būtības Tartu mākslas koledža ir lietišķā mākslas skola, kuras studentiem tiek dotas vairāk praktiskas iemaņas – kā akmeni pārvērst lodē un tamlīdzīgi. Tai būtu jādod tikai praktiskās iemaņas, taču pārsteidzošā kārtā tā acīmredzot ir iedevusi ko vairāk. Kas zem tā slēpjas, man joprojām ir noslēpums. Tā drīzāk ir sakritība, bet Jasa izrāviens noteikti iedrošināja pārējos. Tieši šīs zināšanas, kā akmeni pārvērst lodē, manuprāt, ir šo mākslinieku spēks. Viņiem piemīt darba tikums. Sava loma tajā visā ir arī jauno mākslas kritiķu paaudzei, kuri savstarpēji ar māksliniekiem uztur ciešus kontaktus.


Eike Eplika. “Kujukuju”. 2014. Foto: Alan Proosa

Kāda vieta tēlniekiem atvēlēta mūsdienu Igaunijas mākslas scēnā? Šķiet tā nav tikai jauna paaudze tēlniecībā, bet igauņu mākslā kopumā.

Tie ir mākslas kritiķi, ieskaitot arī mani, kas radījuši terminu ‘jaunā tēlnieku paaudze’. Salīdzinot ar gleznotājiem, kuri rada grupu izstādes un to aprakstus sastāda paši, tēlnieku vidū tā nenotiek - par viņiem raksta kritiķi.

Arī gleznotāji ir spēcīgi, taču, tīri statistiski paskatoties uz Kēlera balvas rezultātiem, to vidū no visiem četriem apbalvojumiem, ticis nominēts tikai viens gleznotājs. Pēc tā varētu spriest, ka viņi tiek kaut kādā mērā atgrūsti, taču viņi savā starpā nostabilizējas, ir aktīvi. Pagājušogad bija pāris labas gleznotāju izstādes, piemēram, Tartu mākslas namā astoņdesmit procentus izstāžu veidoja tieši gleznotāji. Arī fotogrāfi ir ļoti spēcīgi.

Tēlnieki ir diezgan atšķirīgi no visa kopuma. Interesanti, ka tēlnieku paaudze, kas nupat absolvējuši Tallinas mākslas akadēmiju, ir pavisam citādāki. Šai paaudzei nav sekotāju. Deviņdesmitajos vēl valdīja uzskats, ka māksla, kas nav sociāli atbildīga, nav laikmetīga. Šī tēlnieku paaudze iezīmē mirkli, kad šis priekšstats tika gāzts.


Eike Eplika. “Kujukuju”. 2014. Foto: Alan Proosa

Raksturojot šo paaudzi kāds no kritiķiem teicis, ka tie ir monumentālisti, kam trūkst ambīciju radīt pieminekļus”. Kā tu komentētu šo raksturojumu?

Tas ir Gregora Taula apgalvojums. Viņš izcēla tēlnieku tendenci un vēlmi darboties galerijās, nevis veidot pieminekļus, kā tas bija Padomju Savienībā. Jass Kaselāns reiz ticis nodēvēts par monumentālistu, kurš sagadīšanās pēc darbojas nemonumentālā  laikmetā. Jasam patīk veidot pieminekļus, kaut vai palūkojoties uz viņa “Leļļu laukumu”, rodas iespaids, ka lellēm vajadzētu tikt izstādītām parkā. Un iespējams tas arī notiks, notiek sarunas ar KUMU un Liepājas pilsētu. Būtībā šeit mēs atkal nonākam pie pieminekļiem. Taču tiesa, ka šai paaudzei patīk strādāt galerijās. Es nedomāju, ka viņiem pietrūkst ambīcijas, bet visdrīzāk viņi neizjūt vajadzību ar to nodarboties. Pārfrāzējot - beidzot mums ir tēlnieki, kuri ir spējīgi darboties tieši galerijās.