Džerijs Gorovojs. Foto: Magnuss Bons

Tu radi darbus, es daru visu pārējo 0

Intervija ar Luīzes Buržuā asistentu un Easton fonda prezidentu Džeriju Gorovoju

Magnuss Bons
24/02/2015

1995. gada intervijā kuratoram un kritiķim Lorensam Rinderam Luīze Buržuā teica: „Kad esi akas dibenā, tu skaties apkārt un domā – kurš gan mani dabūs laukā? Šajā gadījumā ierodas Džerijs un pamet virvi”. Buržuā runāja par Džeriju Gorovoju, ar kuru bija iepazinusies 1980. gadā un kurš kļuva par viņas asistentu uz turpmākajiem 30 gadiem. Māksliniece piešķīra viņam arī daudzas citas lomas: organizators, redaktors, menedžeris, kurators, aģents, koordinators un ‘ceļa attīrītājs’. Pazīstamais kritiķis Roberts Storrs savulaik pat nosauca Gorovoju par Buržuā ‘mūzu’ un cilvēku, bez kura lielākā daļa viņas vēlīno darbu nebūtu iedomājami.

Džerijs Gorovojs sniedza šo interviju, kad bija ieradies Stokholmā, lai iekārtotu un atklātu Luīzes Buržuā izstādi „Esmu pabijusi ellē un atpakaļ” (I Have Been to Hell and Back) – plašu tematisko retrospektīvu Stokholmas Modernas mākslas muzejā. Izstādē apkopoti 100 Luīzes Buržuā poētiski noslēpumainie mākslas darbi.


Luīze Buržuā. Seven in bed. 2001. © Collection The Easton Foundation
Foto: Christopher Burke © The Easton Foundation / Licensed by BUS 2015

Skatoties uz Luīzes Buržuā mākslas darbiem, uzkrītoša ir to materialitāte. Viņai bija ļoti izsmalcināta dažādu materiālu izjūta, un viņa brīvi darbojās ar katru no tiem. Kāds ir jūsu viedoklis par to, kā viņa izmantoja materiālus?

Luīze mēdza teikt, ka materiāls nenozīmē neko. Viņa nebija iemīlējusi kādu noteiktu materiālu, tikai tos izmantoja, lai izteiktu, ko vēlas. Daudzkārt vienu un to pašu darbu viņa radīja trīs vai četros atšķirīgos materiālos. Katrs no tiem piedāvāja nedaudz savādākas sajūtas, ko viņai patika izpētīt. Kad darbs pārgāja no ģipša vaskā vai no vaska bronzā, vai no bronzas marmorā, katrai formai viņas skatījumā piemita atšķirīga sajūta.

Ja skatās hronoloģiski, viņa sāka ar koku un turpināja ar ģipsi, tad pārgāja pie lējumiem, bet dzīves beigās pievērsās drēbei. Materiāls piedāvāja iespējas noteikta veida formai, bet materiāla izvēle bija saistīta ar viņas psiholoģiskajām vajadzībām. Daži materiāli bija vairāk kā cīņa, tie bija agresīvāki. Tā, piemēram, strādājot ar marmoru, ja tu aizcērt garām, tu esi zaudējis. Savukārt šūšana kā akts bija lietu ‘savešana’ kopā. Tu varēji sašūt un tu varēji izārdīt. Tā bija daudz maigāka lieta. Tādā ziņā viss ir ļoti psiholoģiski niansēts. 


Luīze Buržuā. Untitled. 2004. © The Easton Foundation / Licensed by BUS.
Foto: Christopher Burke. Courtesy Hauser & Wirth and Cheim & Read

Kā jau jūs teicāt, viņa izmantoja dažādus materiālus dažādos laikos. Vai uzskatāt, ka tie arī viņu uzrunāja atšķirīgos veidos?

Domāju, ka viņa sajuta, kad jāstrādā noteiktā veidā. Visam viņas emocijās bija forma, tam, kā viņa attiecīgajā brīdī jutās. Visam. Materiāls bija būtisks noteiktā līmenī, bet tas nebija pats būtiskākais. Ir mākslinieki, kam patīk, piemēram, strādāt tikai ar akmeni. Bet Luīze neizjuta lojalitāti pret kādu konkrētu materiālu.

Man radies iespaids, ka viņa tos lietoja vienkārši izcili.

Jā. Domāju, ka viņa izmantoja katra materiāla maksimālās iespējas.

Vai varat pastāstīt, kā satikāt Luīzi Buržuā?

Tikko biju beidzis mākslas skolu un strādāju galerijā. Organizēju kādu izstādi, kurā iekļāvu arī vienu viņas agrīnu darbu. Viņa atnāca apskatīties ekspozīciju, un tā mēs arī iepazināmies. Viņa uzaicināja mani pie sevis apskatīties darbus. Tolaik Luīze nebija īpaši pazīstama, bet viņai bija sava ‘pagrīdes’ reputācija. Mani viņa ļoti fascinēja, viņas dzīve un viss pārējais.


Luīze Buržuā. Sleep II. 1967. © Collection The Easton Foundation
Foto: Christopher Burke © The Easton Foundation / Licensed by BUS 2015

Bet jūs viņu zinājāt?

Biju par viņu dzirdējis, tāpēc arī paņēmu viņas darbu tai izstādei. Taču viņas daiļradi kopumā nepārzināju, to neviens nepārzināja, jo tolaik viņa nebija īpaši daudz izstādīta. Aizgāju apskatīties viņas zīmējumus un uztaisīju vēl vienu izstādi, kurā bija tikai darbi uz papīra. Tad mēs kļuvām par draugiem, un es apciemoju viņu katru pēcpusdienu. Viņa lūdza, lai palīdzu viņai ar visādām lietām. Sākumā tam veltīju pusi dienas, tad jau tā bija viena diena nedēļā, tad divas dienas nedēļā. Un tā nu jau pagājuši 30 gadi. Tas nebija nekas izplānots, tā vienkārši sanāca.

Tajā manas dzīves posmā man tas bija ļoti svarīgi, arī saistībā ar to, kas notika mākslas pasaulē. Es biju pārliecināts, ka Luīze ir radījusi satriecošus darbus. Es daudz uzzināju pats par sevi un par viņu. Jutu, ka šī sieviete ir ‘īsta manta’, un es vēlējos viņas darbus parādīt visiem.

Bet no brīža, kad viņu satikāt, viņa radīja ārkārtīgi daudz jaunu darbu, turklāt tie ieguva arvien lielākus apjomus. Kā saprotu, jums tajā bija būtiska loma?

Savā ziņā mākslas pasaule ir spēle, Luīzei bija ļoti grūti tikt pie izstādes, tādēļ viņa īpaši daudz neizstādījās. Pat tad, kad viņai bija sarunāta izstāde, viņa varēja to atcelt, jo bija pārāk satraukusies. Mēs noslēdzām sava veida vienošanos: „Tu radi darbus, es daru visu pārējo”. Vienā brīdī viņa pārtrauca apmeklēt savas izstādes, viņa satikās ar kuratoriem, bet vairs neiesaistījās izstāžu iekārtošanā. Biju ieguvis viņas uzticību.

Jāsaka, ka mums arī diezgan paveicās – viss kaut kā notika un kārtojās tā, lai pavērtos arvien jaunas iespējas. Piemēram, pateicoties tam, ka kādu MoMA kuratoru ļoti interesēja Luīzes darbi, viņa 1982. gadā kļuva par pirmo sievieti, kurai šajā muzejā sarīkota retrospektīva. Līdz ar to cilvēki beidzot ieraudzīja viņas darbus. Arī tas, kas notika mākslas pasaulē, palīdzēja.


Luīze Buržuā. Femme Maison. 2004. © Collection The Easton Foundation
Foto: Christopher Burke © The Easton Foundation / Licensed by BUS 2015

Luīze nekad nav piederējusi nevienam konkrētam virzienam. Viņa bija kā vientuļais vilks, kas staigā pats savās gaitās. Bet man tas patika, man patika šis piegājiens – tas padara viņas darbus gandrīz par pārlaicīgiem. Nesen bija Luīzes izstāde Beyeler fondā Bāzelē, kur bija izstādīti darbi no fonda kolekcijas. Tur bija eksponēts arī Ležē, pie kura viņa bija savulaik mācījusies. Viņa darbi izskatījās pēc sava laikmeta paraugiem, bet Luīzes darbus nav iespējams ‘ierakstīt’ mākslas vēstures kontekstā. Tie joprojām izskatās piederīgi paši savi privātajai valstībai. Tie var būt radīti vakar vai pirms 40 gadiem. Viņa spēja noturēt pati savu pasauli.

Viņu ļoti iedvesmoja šī intīmā telpa?

Viņa bija ļoti nemierpilna persona, viņai savā ziņā likās, ka viņai ir jāstrādā. Viņa nodarbojās ar mākslu 70 gadus, taču viņas ‘materiāls’ nemaz nav tik liels. Bija periodi, kad viņa nestrādāja. Pirms satiku viņu, zinu, ka viņa mēdza pabeigt darbu un tad to izjaukt, lai izmantotu atsevišķās detaļas jau kaut kur citur, tādā veidā viņa beigās palika bez nekā. Tāpēc tad, kad mēs jau darbojāmies kopā, brīdī, kad viņa bija sasniegusi to, ko vēlējās, es darbu viņai atņēmu. Viņai bija tieksme tos iznīcināt vai pārstrādāt par kaut ko citu.


Luīze Buržuā. Instalācija Maman (1999) pie Moderna muzeja ieejas. 2015. g. janvāris
© The Easton Foundation/BUS 2015. Foto: Åsa Lundén/Moderna Museet

Daži mākslinieki tā rīkojas. Kāda bijusi jūsu loma šajā izstādē, kas apskatāma Modernās mākslas muzejā Stokholmā?

Kuratore Irisa Millere-Vestermane ieradās pie manis, un mēs parunājāmies, taču būtībā izstāde ir tikai viņas domas un attiecības ar darbiem. Irisa negribēja veidot tradicionālu retrospektīvu, tā vietā viņa vēlējās izmantot Luīzes darbu dažādo tematiku. Tas man likās saprātīgi. Zinājām, ka tiek gatavotas arī citas lielas izstādes, piemēram, viņas „Kameru” ekspozīcija Minhenes Haus der Kunst (atvērta no 27. februāra – red.). Tā ir pilnīgi atšķirīga izstāde.

Kā jau teicu, Luīzes radošais mantojums ir relatīvi mazs, bet ļoti komplekss. Un ar to var veidot ļoti daudz un dažāda veida izstādes. Viņas darbi šajā ziņā ir ļoti elastīgi. Ir mākslinieki, kur tu redzi vienu vai divas izstādes un iegūsti priekšstatu par viņu. Tas nemainās. Taču Luīzes gadījumā ir daudz sarežģītāk, viņas darbi savā ziņā ir kā bezgalīgu savienojumu virkne. Kā milzum daudzi pužļa gabaliņi.

Daudzi no Modernās mākslas muzejā izstādītajiem darbiem iepriekš nav eksponēti, jo kādā brīdī mēs ar Luīzi vienkārši sākām darbus uzkrāt noliktavā. Un mēs mēdzām teikt: „Pārdodam šo. Paturam šo. Šo paturam noteikti”. Šādi mēs darbus ‘aizturējām’. Domāju, ka varbūt no tiem varēsim izveidot darbu fondu.

Tas ir darbu fonds, kuru jūs šobrīd vadāt?

Es esmu Easton fonda prezidents, drīz mēs Ņujorkā atvērsim savas telpas. Luīze novēlēja fondam savu namu Čelsijā, un mēs iegādājāmies arī kaimiņmāju. Esam abas apvienojuši, lai radītu vietu gan zinātniekiem un pētniekiem, gan vienkāršajai publikai. Mums ir arī savs intīms skulptūru dārzs. Šobrīd norit pēdējais renovācijas posms, un septembrī nams tik atvērts.


Mathias Johansson. Luīze Buržuā Ņujorkā. 1998. © Mathias Johansson

Ko jūs sauktu par Luīzes Buržuā māksliniecisko dzinuli? Kāpēc viņa pievērsās mākslai?

Domāju, viņa centās noskaidrot, kas ir tas, kas viņu nomoka, kas rada šo mūžīgo nemieru. Viņa gribēja būt mīlēta, un viņā bija daudz naidīguma un agresijas. Liekas, ka viņa gribēja saprast pati sevi un censties būt nedaudz mierīgāka.

Arhīvā lasi rakstu: Pasaules uzlabotāja Luīze Buržuā