Miķelis Fišers. Foto: Rita K. Zumberga

Viss beigu beigās ir godīgi 0

Saruna ar “Purvīša balvas 2015” ieguvēju Miķeli Fišeru

Rita K. Zumberga
23/02/2015

Foto: Rita K. Zumberga

Kad piektdienas vakarā pēc “Purvīša balvas” pasniegšanas sveicēju pūlī atrodu Miķeli Fišeru, viņš jau diezgan paguris. Fotoaparātu zibšņi, vēlīgie uzsitieni pa plecu, koncentrētie kameru objektīvi un jautājumi, kas uzdod vienu un to pašu, nenoliedzami dara savu. Paķēris dzēriena pudelīti, lai mazliet atvilktu elpu, viņš beidzot ļaujas sarunai kādā rimtākā stūrī. Kad smejot pajautāju, kuras ogles karsēja vairāk – tās, uz kurām sēdēja, gaidot “Purvīša balvas” rezultātus, vai tomēr tās, pa kurām kailām pēdām savulaik staigāja, filmējot savas izstādes “Netaisnība” video, viņš nekautrējas atbildes – jā, tagad svelmējis krietni ievērojamāk. Turklāt jau otru reizi – arī 2013. gadā Fišers kandidēja uz “Purvīša balvu”, tolaik gan palikdams bešā. “Tagad bija mazliet vieglāk, vienreiz zaudētāja sāpi izdzīvojis, šoreiz neļāvos sacerēties,” viņš ironiski apcer savas sajūtas.

Ko māksliniekam nozīmē iegūt “Purvīša balvu”? Vai tā jau ir atzīmējusies ar vērtību vietējā mākslas vidē? Fišers apdomājas un lūdz, lai pajautāju šo gadu vēlāk, kad būs sajutis, vai lauriem tiešām ir segums. Un tomēr – nē, kaut kas ir mainījies – interese ir masīva, bet tā vēl nekad nebija bijis, ka pasākumā pēkšņi izskan piedāvājums eksponēties kaimiņu valstī. Rit tikai pirmās stundas, bet uzvaras smarža jau vēdī gaisā.

Mirklī, kad sāku taujāt par pārējo kandidātu un reizē konkurentu darbiem, sarunai pieslēdzas Kaspars Vanags, kurš aizbildinoties ar kruķiem un klibo kāju, vairs nevēlas pamest mūsu dīvāna brīvo stūri, bet labprāt sāk komentēt sarunu. “Pasaki, pasaki, ko tu īstenībā domā par kolēģiem,” viņš ķircinās, uz ko Fišeram atliek vien nopūsties: “Nu, ja... Un tad man būs jābrauc prom no Latvijas.” Abi gardi nosmejas.

Nezinu, kas bija pie vainas – priekpilnā atmosfēra vai juceklis, kas valdīja, ļaudīm atklājot “Purvīša balvas” izstādes zāles, bet diktofonā no sarunas ierakstījās vien sākums. Skāde, nodomāju un jautāju, vai Miķelis Fišers būs gatavs vēlreiz īsi patērzēt nedēļas nogalē, kad emocijas būs norimušas. Lai notiek! – viņš piekrīt, un tas izrādās vēl jestrākas sarunas sākums.

Miķelis Fišers: Man pašam par lielu pārsteigumu kļuva Artura Riņķa daiļrade, ar ko nebiju iepriekš pazīstams. Par pārējiem māksliniekiem daudz maz zināju, ko viņi dara. Krumholca cilnis ir virtuozs, tāpat arī Gabrānam ļoti skaistas tās formas...

Īsi pirms balvas pasniegšanas mazā sarunā viens no starptautiskajiem žūrijas pārstāvjiem izteicās, ka kopumā pamanījis latviešu mākslai raksturīgu sakni - cauri vijas drāma un nāves tēma.

Es domāju, tas ir labi. Nu, ko tad mēs tā pa virsu vien! Ja jau mums ir tas dziļais pārdzīvojums iekšā, tad labi, ka tas nolasās. Tad tā mūsu vaidēšana vienā brīdī attaisnojas. (smejas)

Piektdien ieminējāties, ka lielisks atspaids būs balvas finansiālā puse un prātā pat vīd doma, ka varētu daļu no tās ieguldīt savā darbnīcas izveidē. Cik lielu nozīmi tai piešķirat savā mākslinieciskajā darbībā?

Darbnīca nozīmē ārkārtīgi daudz. Piemēram, kad savulaik rīkoju Arsenālā izstādi, ļoti izdevīgos īres noteikumos biju ieguvis milzīgu, 120 kvadrātmetru lielu telpu ar augstiem griestiem. Un, tikai pateicoties šim faktam, radās tā laika lielformāta darbi. Nebūtu tā darbnīca, nebūtu tie darbi, viennozīmīgi.

Manai ideālajai darbnīcai būtu svarīga ziemeļu gaisma, - lai nespīd saule iekšā, bet tajā pašā laikā būtu gaišs. Augstus griestus, vismaz četrus metrus! Tas vienkārši ir nepieciešams tehnisku iemeslu dēļ, – ar domu lidojumu var tik galā arī pagrabā. Tāpat būtu patīkami, ja būtu silti un skanētu mūzika. Gleznojot parasti klausos down beat vai klasisko mūziku Latvijas Radio 3, taču sarežģītākajos brīžos, kā pēdējoreiz pie kokgriezumiem, gan piefiksēju, ka nepieciešama tik liela koncentrācija, ka jāslēdz viss ārā. Traucēja.


“Ekumeniskais dievkalpojums pie Raudu mūra”

Aizskārāt savu gravīru tehniskā izpildījuma sarežģītību, vai varat iepazīstināt ar smalkākām niansēm? Kā tapa šie uzvaru nesošie darbi?

Pārsvarā izmantoju liepas dēlīšus, jo tie ir vismīkstākie, bet ir arī kļavas un bērzu. Bet dēlīšus nācās slīpēt pašam, jo ar galdnieku sadarbība neizveidojās - nespējām vienoties par slīpēšanas kvalitāti. (smejas) Apzināti izvēlējos padomju suvenīru standartu – melnu un glancētu krāsu. Pirmo izmēģinājuma kārtu taisīju pirms gada Meksikā, krāsoju pie okeāna, kur nav putekļi, taču, kad atgriezos Latvijā, dēlīšu krāsošanai tomēr nācās meklēt profesionāli, jo izmēģināju visu, bet putekļi vienalga traucēja. Atradu meistaru, kurš ikdienā gatavo augstas kvalitātes mēbeles, bet pat tad secināju, ka viņa darbs man neder – tik perfekti un gludi nokrāsoti dēlīši sāka izskatīties pēc plastmasas. Tehnoloģiski nācās speciāli izlaist pāris posmus, lai mirklī,  kad jūs skatāties uz darbu pret gaismu, zināmā leņķī, var saskatīt koka šķiedru. Pavirši uzlūkojot neredz, bet sajūtams tas ir. Tieši tā matētā, gaišā koka spēle ar glancēto krāsojumu man bija svarīga.

Taču sākas viss ar skici, kuru pēcāk pārzīmēju uz melna papīra ar baltu zīmuli, lai saprastu, kā tas viss vēlāk izskatīsies. Un tad nāk grūtākais -  to melnbalto zīmējumu kopēju uz pauspapīra, bet tur jau tas jādara ļoti precīzi, jāizstrādā līdz milimetra simtdaļām, – skatoties uz darbu, līnija šķiet diezgan rupja, bet, tai mainoties par milimetra desmitdaļu, mainās arī varoņu sejas izteiksme. Kļūdīties nedrīkst. Un tikai tad es to pārnesu uz dēlīša. Lai, netīšām pieskaroties, nenodzēstu koppapīra skici, esmu speciāli uztaisījis tiltiņus roku atbalstam, kurus var pārlikt pār dēlīti. Tālāk jau atliek vien darbs ar griezumu - Rīgā atradu pārstāvi, kas pārdod specifiskus Šveices kaltus! Lai gan bija grūti izvēlēties īstos, mainot un nesot atpakaļ (bija brīnišķīga iespēja izmēģināt), beigās nonācu pie trim – V-veida, paraboliskā un pusapaļā, ar kuriem tad visi darbi arī tapa.

Nevarēju neievērot, ka jūsu darbiem ir arī spēcīgi nosaukumi, kas bieži vien sakopo sevī konteksta esenci. Kā tas notiek – sākumā ir ideja un nosaukums un tikai tad top darbs, vai otrādi?

Jā, nosaukums principā rodas sākumā. Reti tādi brīži, kad nosaukums atnāk gatavam darbam. Praktiski visiem kokgriezumiem sākumā ir vārds.


Ezotēriskās grāmatiņas, kas ietekmējušas izstādes idejas attīstību

“Pran” video kaldināja jūsu uzvaru “Purvīša balvā”, nospēlējot nozīmīgāko lomu žūrijas lēmuma pieņemšanā, savukārt jūs man atzināties, ka tāds sākotnēji vispār nebija paredzēts?

Šī video ideja dzima izstādes procesā – izlēmām, ka tā notiks Medicīnas muzejā un tiks eksponēta uz putuplasta, bet tur bija tāda gala siena, kurai kaut kas trūka, kaut kas prasījās. No sākuma domāju, ka ņemšu un uz tās kaut ko uzzīmēšu ar ogli, bet pamazām nonācu pie domas par kustīgiem attēliem, pie šī konkrētā darba.

Tajā video redzams esmu es. Varu pastāstīt - sākumā, kad izlēmu, ka jāfilmējas pēc iespējas līdzīgākam ķirzakcilvēkam, nonācu pie slēdziena, ka mati ir vissliktākie - tie ļoti traucēja. Sporta veikalā nopirku peldcepurīti, vakarā pirms filmēšanas mājās to mērīju – it kā ir, it kā nav... Varētu būt labāk... Tad atminējos, ka Medicīnas muzeja darbinieki bija piedāvājuši divas lielas kastes ar vecām gāzmaskām kādam nebūt nākotnes projektam, bet es drošības pēc pirms filmēšanas trīs no tām iemetu somā līdzi. Nu, lūk, laikojot cepurīti un pārdzīvojot, ka tā neizskatās kā vajag, atcerējos par gāzmaskām – nogriezu ar šķērēm to degunu nost un bija super! Es tev parādīšu grāmatiņu, kur visa ezotēriskā patiesība uzrakstīta, tur arī ķirzakcilvēks ir iekšā – redzēsi – izskatos viens pret viens! (smejas)

Es vēlos jūs nofotografēt kopā ar šo grāmatu - iedvesmotāju.

Man ir pilns skapis ar šādām grāmatām! Konkrētā grāmata ir no izdevniecības “Sofija”, 1998. gads. Tā kā man ļoti patīk ezotēriskas tēmas, ir izveidojusies pat kolekcija. Nu, ir taču līdzīgi? (rāda ķirzakcilvēku un smejas)

Video situācija ar reptiloīdiem būvēta pēc viena kokgrebuma darba – viens ir lielāks un nozīmīgāks, bet otrs ir mazāk nozīmīgs, un viņš ir atvedis šito te, cilvēkveidīgo. Mazākais prasa: “Pran?”, kas idejiski būtu: “Vai būs derīgs”? Un tā pati loma nospēlēta tajā video – viens ir augstāk un lielāks, otrs ir zemāk un mazāks. Mazais prasa, lielais apstiprina. “Pran?” - “Pran.”

Bet kurš no visiem darbiem ir jums sirdij tuvākais? Kurā visveiksmīgāk ironiskā rotaļa saslēgusies ar roku darbu un tāpēc izdevies lielisks rezultāts?

Laikam jau “Ekumeniskais dievkalpojums pie Raudu mūra”. Tur tiešām ironija saslēgusies visveiksmīgāk. Bet visdarbietilpīgākais bija lielais - “Kristīgie humanoīdi evakuē ticīgos no Mehiko”.

Un ogles? Kur parādījās ogles?

Man vajadzēja likt kaut ko pretī tam drūmajam noliegumam, kas novērojams šajā izstādē. Tajā tiešām nav nekā laba! Varbūt vienīgi “Pastaiga mēnesnīcā”, kur tie divi lido ar spārniņiem... Bet arī tā... Pārējais viss ir par slikto, – ka viss ir slikti un būs vēl sliktāk. Es tādu mākslu taisīju jau deviņdesmitajos gados, tas ir noiets etaps. Šobrīd man jāpiedāvā risinājums. Kā jau komentēju anotācijā, - vienīgais, ko mēs varam likt pretī reptiļu patvaļai, ir darbs ar sevi un garīgās prakses. Un staigāšana pa oglēm likās kā piemērotākais piedāvājums šim risinājumam, kā arī vizuāli labi izskatās. (smejas) Tā gan nebija mana pirmā reize, pa oglēm bija nācies iet jau agrāk.


Mākslinieks pie sava kokgrebuma - favorīta

Grebt ar kaltu, staigāt pa oglēm, pārģērbties par ķirzaku un uzvarēt “Purvīša balvā” ar vienas balss pārsvaru... Vai bieži dzīvē lomu nospēlē gadījums, kas liek veiksmei nosvērties jūsu pusē?

Vispār jā, gadījums spēlē savu lomu, bet īsti ne ‘izdošanās’/ ‘neizdošanās’ jautājumos, vairāk gan piedzīvojot interesantas situācijas ceļojot. Nevaru apgalvot, ka man profesionālajā karjerā līdz šim būtu veicies. Labāk klājas tikai pēdējos gados - kopš tās Arsenāla izstādes (“Lielviela” – red.). Līdz tam, varu atzīties, bija tieši otrādi – man šausmīgi neveicās. Piedzīvoju ārkārtīgi sliktu pieredzi sadarbībā ar galeriju, daudz kas aizgāja greizi... Kā definēt šo neveikšanos? Vienkārši nebija nekāda interese no kuratoriem, nekāda interese no pircējiem... Nekas nenotika. Tagad es visu dabūju atpakaļ. (smejas) Viss beigu beigās ir godīgi.

Un “Netaisnība” paliks vien izstādes nosaukumā?

Nu, kas man taisnība, Brambergam – netaisnība. (smejas) Tā, ka viss ir kārtībā. 

www.lnmm.lv/purvisabalvasizstade