Ginters Krumholcs. Foto: Katrīna Ģelze

Neko smukāku es nevaru uztaisīt 0

Intervija ar tēlnieku Ginteru Krumholcu

Ieva Lejasmeijere
04/02/2015 

Ginters Krumholcs, viens no Purvīša balvas 2015 astoņiem kandidātiem, balvai bijis nominēts jau 2011. gadā – par tēlniecības darbu izstādi Mayday galerijā „Māksla XO”. Mayday (atkārtots trīs reizes) ir starptautisks radiosakaru signāls, kas, tāpat kā SOS, ziņo par cilvēku dzīvības briesmām ugunsnelaimēs, avārijās un citās ārkārtas situācijās. Izstādītajās skulptūrās bija attēloti vīrieši dažādās teiksmainās situācijās. Visādu vīriešu skulptūras – lielākoties poliestera sveķu lējuma tehnikā – Ginters veido kopš kāda 2003. gada. Manuprāt, arī 2013. gada personālizstādē „Kāpēc tu mani nepamodināji?” ir kaut kāds signāls. Skumjš un izmisīgs. 

Izstādes kuratore, mākslas zinātniece Daina Auziņa anotācijā Gintera pieeju jeb metodi sauc par „romantizējoši racionālu”, bet balvas ekspertu komisijas loceklis kinorežisors, teorētiķis un publicists Dāvis Sīmanis – par „stilizētu tiešumu”.

Tehnoloģiski sarežģītā un darbietilpīgā procesa rezultāts ir ideāli plastiskas, autora rokrakstā viegli stilizētas figūras. Tās gribas saukt par glancētām gan fizisko un vizuālo īpašību dēļ, gan tādēļ, ka to formai piemīt īpaša elegance. Ja ļoti gribētos tās ar kaut ko salīdzināt, prātā nāktu kādi spoži lakoti mūzikas instrumenti, nezinu, varbūt čelli un flīģeļi.

Ginters Krumholcs ir dzimis 1980. gadā Valmierā. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, par nopietnāko skolotāju uzskata tēlnieku valmierieti Andri Vārpu. Gintera sieva ir gleznotāja Mārīte Guščika. Saruna risinās mākslinieku mājās netālu no Mārupes, kur viņi arī strādā. Līdz nesenam laikam viņi tur dzīvojuši kopā ar vairākiem izglābtiem kaķiem bezpajumtniekiem, līdz ģimenei pievienojies nu jau pusgadu vecais Kurts Krumholcs.

Skatāmies arheoloģisko izrakumu fotogrāfijas, kas Ginteru inspirējušas izstādei.

Izskatās, ka vienam ir brilles. Otrs tāds pārlaimīgs.

Tikai, kad ieraudzīju šo, kas ir absolūti iemīlējies džeks, vispār sāku par to tēmu domāt. Tas bija nejauši. Arī šo bildi redzēju pavisam nejauši. Tad palūdzu, lai viņi parāda vairāk bilžu. Tie ir mēra kapu apbedījumi, 17. gadsimts. Un viņš vienkārši izskatās iemīlējies. Tad es kādu gadu par to vien domāju. Likās, cik tas viss ir baigi traģiski. Un vispār tā ideja ir šausmīgi naiva. Skaista. Vienkārši – par nāvi, par mīlestību. Un kaut kur tur ir arī laiks. Varētu būt, ka mēs esam aprakti tādā kā projektā „Mīlestība”, vai vienalga kādā projektā... Kāpēc lai kurā tur gadsimtā kāds nebūtu tobrīd iemīlējies? Un tad tas pārtraukts, pārcirsts kā ar nazi. Tāpēc arī tas nosaukums bija „Kāpēc tu mani nepamodināji”. Diez vai vajag to īpaši pieminēt, bet tā izstāde atvērās 14. novembrī, 21. novembrī sabruka Maxima. Tur bija tieši tas pats. Identiski. Mēs atkal kaut ko ceļam, un atkal cilvēki iet bojā kaut kāda stulbuma dēļ. Tas viss īstenībā radās aiz tādām mežonīgām, mežonīgām, mežonīgām skumjām par to, kā tas notiek.

Kas notiek?

Nu, kā mīlestība pazūd laikā. It kā jau nekas tas nav, tie daudzie jau ir statistika. Bet tas viens ir... viens ir sākums... Kaut kā tā.

Tas arī viss?

Nu ja, nekā sarežģītāka tur nav. Un skumjas par to visu, protams. Tas ir vienkārši. Nē, nav vienkārši, ļoti sarežģīti, bet...

Kāpēc viņš tāds maziņš, tas, kurš samīlējies?

Tāpēc, ka viņš vēl nav izrakts. Viņam kājas vēl palikušas zem tās mājas. Pārējo savāca un aizveda. Es iešu un pie tām kājām nolikšu puķītes.

To vietu vēl var redzēt?

Nē, tur tagad ir noasfaltēts. Tas ir tur, kur tagad stāvlaukums.

Baigā kapu kultūra tomēr. Aizvest un noasfaltēt – diez kas nav, ko?

Es nezinu. Viņi pētniecībai tos izrakumus taisīja. Tie jau nebija tādi apbedījumi, tie bija mēra kapi. Viņi bija tur čupās salikti, un bija vēl tādi kambari, kur tikai sakrauti locekļi, teiksim, kājas, stilbi galvas. Toreiz viņi mira daudz un ātri, un viņus lika tādos masu kapos, salika, pārbēra ar kaut kādiem pelniem, kaļķi vai ko tur un atkal nākošos lika virsū. Tas jau baigi traģiski. Nē, nu, skaidrs, daudzi jau visu laiku mirst, bet tomēr kaut kā...

Nu jā, cilvēki mirst visu laiku, bet tevi tas sāk uztraukt tad, kad tu kaut ko ieraugi, ja?

Nē, mani pat neuztrauc, ka baigi daudzi aiziet bojā, tas taču it kā normāli. Viņi jau ir statisti tai pasākumā, tā meitene jau nerok kaut ko konkrētu. Svarīgākais ir zemes slānis starp to meiteni un tiem džekiem. Arī meitene tāda pati statiste. Un viņi, tie džeki, jau arī tikai tāds ritmiņš.


„Kāpēc tu mani nepamodināji?”. 2013. Foto: Normunds Brasliņš

Dāvis Sīmanis no Purvīša balvas žūrijas bija definējis tavu metodi kā stilizētu tiešumu.

Jā, es domāju, viņš diezgan precīzi to ir uzķēris.

Bet vai tu vari padomāt, ar ko tavs stilizētais tiešums atšķiras, piemēram, no Aigara Bikšes un Ivara Drulles stilizētā tiešuma? Viņi tomēr strādā diezgan līdzīgi.

Tu domā – no formālā vai no domas viedokļa?

No domas viedokļa.

No domas viedokļa?!

Nu ja. Viņus taču arī interesē, ka ir kaut kāds gadījums, un tad viņi...

Nē, mani tieši neinteresē nekāds gadījums.

Bet dokumentālisms, ar ko viņi vairāk un mazāk iespaido, tev nav tuvs?

Galīgi nē. Pilnīgi nē. Mani tas pat kaitina. Man riebjas tās sīkās lietas. Man riebjas mazās dzeltenās lapiņas un avīžu izgriezumi. Stāstiņi no „Ilustrētās Vēstures”, nē, nē. Tas man nav prikols. Visādas asprātības un tādas lietas jau var taisīt, un tas nav slikti. Es jau arī gan Ivaru, gan Bikši augstu vērtēju savā ziņā, bet man nepatīk nevienu cilvēku aizskart, par viņu ņirgāties. Es neesmu tur kaut kāds dievs, kas pateiks – jūs tur mazākie cilvēki, sīkie, jūs, strādnieki, esat nulles, es, mākslinieks, tagad pateikšu, kādi jūs esat lohi, jo jūs skatāties televizoru un ko tur vēl. Tāpēc es arī izvēlos runāt par pavisam naivu, vienkāršu lietu, bet arī ļoti, ļoti dziļu. Un es nedomāju, ka esmu tur kaut ko atrisinājis.

Es tai darbā neizstāstu nekādu stāstu! Man patīk uztaisīt mākslu, kurā nav stāstu. Visu to stāstiņu, pasaciņu. Lai ir tā, ka cilvēks aiziet un domā. Lai viņš domā, kas tas ir, lai viņam ir kaut kādas asociācijas, kaut kādas zemapziņas jūtas, kas lien ārā. Lai viņš pats sāk sevī saslēgt kopā kādus slēgumus, kas viņā kaut ko rada, kaut ko kustina.

Ir jau jocīgi. Man stāstīja, ka pēc tam, kad Maxima sabruka, tantuki esot tur nākuši un raudājuši. Kā es varu zināt, ko viņi tur domā. Kaut kādas skumjas tur ir. Kolektīvās skumjas par to, kas notiek.

Turpmāk, kad runāšu, vienmēr cepšu pankūkas, baigi forši, nav jāuztraucas.


„Kāpēc tu mani nepamodināji?”. 2013. Foto: Kristaps Kalns

Jā, bet viegli nav. Ar dokumentālistiem vienkārši – viņi stāsta tos stāstus, gadījumus.

Bija jau arī visādi citādi impulsi. Braucu pa Liepājas ielu, kur mēs tikko braucām, pa to bruģēto ielu, tur ir morgs. Un tad es viņus redzu – kā baigais lempis nes to zārku, viņš nevar to iekantēt durvīs, un durvis vējš piedauza ciet. Kādi jau viņi tur ir, tādi lempji ar drausmīgām ķetnām, vēl lietus līst, pelēks. Un tad es viņu redzu tādu. Un, kad domāju, kā to visu būvēt, jo es to darbu taisīju tieši tai telpai, tad ieraugu kādas sakarības un atceros, ka tas lempis var noderēt. Es nezinu, kā es justos, atrokot šitādu te – smaida tev virsū samīlējies. Veidojot viņus, sapratu, ka nāve ir šausmīgi vienveidīga. Nu, it kā mēs katrs tāds atšķirīgs nomirstam, bet tu liec tos kaulus, un viņi visi vienādi. Tās šausmas ir baigi vienkāršas. Tāda baigi mierīga sajūta palika.

Bet tad, kad akadēmijā jāveido visi tie galvaskausi studiju procesā, forma taču tāda pati. Tad ar tevi, viņus zīmējot un veidojot, nekas nenotiek?

Akadēmijā nebija tā, nē. Bet es jau arī negribu nekādas šausmas taisīt. Es jau negribu ar to kaut kā nošokēt, vienkārši sakrita viss tā.


No izstādes Mayday! „Mārtiņš”. 2011. Foto: Renārs Derrings

Bet mani joprojām ļoti interesē „Mārtiņš” no iepriekšējās izstādes. Kas tas ir par cilvēku?

Tas stāsts ir pavisam vienkāršs. Viņš man kaimiņos dzīvo! Viņš ir jauns uzņēmējs. Viņam ir forša sieva, divas meitiņas, viss viņam ir. Jau iepazīstoties viņš atstāja tik varošu, komfortablu iespaidu, nu, ka cilvēks tā komfortabli jūtas pasaulē, ka viņš iet uz dzīvi kā uz medībām, kā uz spēli, saproti! Viņš dzīvs ir! Man viņš likās kā tāds Dāvids, kas ar to dzīves Goliātu cīnās. Bet, tad dziļāk domājot, man likās, ka tā noteikti viņam ir tāda maska. Nu kā, viņš no rīta mostas, skujas spoguļa priekšā un tad viss tas – es esmu viskrutākais, visveiksmīgākais...

Esot starpība – veidot no dzīva modeļa vai no fotogrāfijām.

Es visu tikai no dzīva modeļa veidoju. Viņam jau arī kaut kas bija jāpārvar, un tas ir tas skaistākais. Es saku – nosēdies drusku, nu, tā skaisti, gurnā. Viņam liekas, nu, kā es tā nosēdīšos gurnā, nē, nē. Beigās iedzer to aliņu, runā kaut ko un iesēžas tomēr tai gurnā. Un es jūtu, ka ir beidzot tā poza. Viņš spēlē hokeju, sporto, viņš tiešām ir skaists vīrietis! Man ir ļoti foršas fotogrāfijas, bet aiz cieņas pret Mārtiņu es tās tagad nerādīšu. Bet es saglabāju visas modeļu fotogrāfijas. Arī Mārīti, viņa pozēja meitenei, kas rok kapiņu. Zārka nesējam man arī pozēja viens trešā kursa students. Mani gan šoreiz viņa seja neinteresēja, bet vairāk visa stāja. Kad mēs kustamies, mēs to tā neredzam, bet, kad mums jānokonkretizē kāda kustība, tad sākas foršas lietas.


2013. Ginters Krumholcs gatavojas izstādei „Kāpēc tu mani nepamodināji?”

Tas ir tā kā teātrī? Tev jāstāsta tam cilvēkam, kas viņam jādara?

Man ir skaidrs, ko es gribu, un katrs cilvēks ar savu būdu un apgriezieniem arī pasaka kaut ko priekšā. Es jau dvēselē baigais estēts esmu. Man drausmīgi patīk cilvēki. Ja es redzu, ka viņam ir tādi pleci vai kas tāds, tad man liekas forši paturpināt to līniju. Man patīk 3D multenes, jo tur nav nekādu nejaušību, tur viss ir radīts, kontrolēts līdz pēdējam sīkumam, nav nekas aizmālēts. Tāpēc es arī savas skulptūras taisu līdz perfekcijai, es viņas gribu gludas, bez kādām paviršām faktūrām, gribu pilnīgi atbildēt par katru vietu. 

Kāda starpība – atbildēt par gludu vietu vai krunkainu?

Nevar par krunkainu atbildēt! Arī veidojot nepieļauju nekādas nejaušības. Jā, es varbūt izvairos no tā ‘triepiena’. Tad varbūt pašam vairāk tiek meditatīvais process, to visu slīpējot. Pašam dziedējošāks.

Ja netiek kaut kam klāt, piemēram, kādai padusei, griežu uz pusēm, sataisu to padusi ideālu un līmēju kopā. Es arī nebaidos no tām lietām, no kurām tēlnieki parasti baidās, no matiem un bārdām.

Viņi vēl baidoties no uzvalkiem, tā ir?

Man tieši uzvalki ļoti patīk. Tu esi redzējusi manas uzvalku skulptūras?

Ar tām uzsprāgušajām galvām, ja?

Jā, un tāpēc arī man patīk visa tā plastmasas štelle un arī bronza, jo, teiksim, Latvijas tēlniecībā ir tā sajūta, ka ir kaut kāds akmens klucis, un var uztaisīt tikai to, ko var tai kluča ietvarā izstiept. Jā, bet uzvalki man baigi patīk, tos var eleganti uztaisīt. Redzi šo maziņo uzvalciņu, tas ir baigi vecs, kāds 2003. gads vai vēl senāks, no skolas laikiem. Pēc tam bija foršāki, ar tām haizivs galvām. 

Tie no Mayday izstādes?

Nē, tie vienkārši galerijā, birojā stāvēja. Tā bija tāda sērija. Viens pats bija uzsprādzis, un tad bija mazie – vienam bija uzsprāgusi galva, vienam kaut kāds maiss galvā... 


Skulptūra “Balstīts uz patiesiem notikumiem”. 2009. Ekspozīcijas
skats no galerijas 
“Māksla XO” dalības mesē Artvilnius 09

Kāpēc tu viebies?

Tāpēc, ka viņi jau veci. Es tagad vienkārši tā vairs nedomāju. Toreiz galerija pasaka – uztaisi man tādus foršus čalīšus uz izstādi, izdomā kaut ko. Un man jau gribas viņus paspīdzināt – uzspridzināt, nosmacēt – ko viņi dara ar mums, to es ar viņiem. Tādi ir tie psihopāti. Tā ideja bija no viena Vonnegūta teiciena, ka pār pasauli valda skaisti, labi ģērbti psihopāti. Viņš to tā, bez kādas konkrētības.

Un kas, tavuprāt, valda pār pasauli?

Viņi arī valda. Šodien ziņās stāstīja, ka pasaulē vienam procentam iedzīvotāju ir vairāk naudas nekā tiem atlikušajiem 99 procentiem kopā. Tie arī ir tie labi ģērbtie psihopāti, kas taisa karus visā pasaulē, kas valda pār pasauli. Nu, labi, tās tādas sazvērestību teorijas, bet vispār uz to pusi jau arī ir. 

Un tad vēl ir tādi psihopāti, kas to visu noskatās, uzveido un atlej bronzā. Un arī kaut ko iedomājas.

Tieši tā.

Bet tu veido tikai vīriešus?

Nupat tai „Arsenāla” izstādē uzveidoju sievieti. Bet daudz kas no tām vīriešu skulptūrām jau ir arī par sievietēm. Piemēram, uzveidoju vīrieti, kas notupies pēta pērlītes, lai skatītājs iztēlotos sievieti, kurai tās krelles pazudušas. Es nezinu, kas viņš ir. Varbūt kāds tiesu medicīnas eksperts. Viņš bildē kādam kaut kādā brīdī izbirušas krellītes.

Tā kā kino – lai neizturami gribētos zināt, ieraudzīt, kas tālāk notiks?

Nu jā, mani tā poza ļoti fascinēja. 


No izstādes Mayday! 2011. Foto: Renārs Derrings

Viņam arī bija uzvalks. Vai tu esi veidojis kādu vīrieti bez uzvalka, izņemot Mārtiņu ar dvieli.

Tas zaļais vecis arī bija pliks. Tā bija fetiša kulminācija – plikā galva, garā bārda, ola mutē, starp falliem, tām vilkuvālēm, stāv un atklāj pīļu medību sezonu ar stobru. Un vispār zini, kāpēc es atkal sāku veidot, gribi zināt? Tikai to neraksti, tas jau visur ir bijis. 

Neko nezinu. Stāsti.

Tieši gadu pirms Mayday izstādes izšāvu aci. Tad es sāku veidot, trenēt to redzi. Pirms tam es arī veidoju, bet tā bija vairāk tāda merkantilā dzīve, visādus eņģeļus biezo mājām. Nē, tad es gan vairāk reklāmā strādāju. Bet nu izbliezu aci un sāku veidot. Man ir stikla acs, es ar viņu vispār neko neredzu. Urbi ielaidu acī. Tad es sāku veidot, uzveidoju un liekas, ka viss kārtībā, paņemu spoguli un skatos – drausmas, nekam neder, nu kā, nav vairs tas 3D. Un tad gan man baigi sapatikās veidot. Par spīti uztrenēt atkal to 3D, ar spoguļiem un visu ko. Mārīte nāca mani ‘masēt’ – kas tas ir, met ārā! Viņa man ir riktīgais sātans. Riktīgs koučs! Baigi patika veidot. Man toreiz likās, ka, ja jau tā esmu pa pusei, tad ir stulbi pavadīt laiku, kaut kādus dizainus taisot. Likās, nē, ne sūda, jāsāk veidot! Guļot slimnīcā un gaidot trešo operāciju, ātri saproti, kas ir un kas nav svarīgi. Nu jau ir pierasts. Tikai Mārīte iet blakus pa ielas pusi, lai es neskrienu mašīnām virsū. Bet man patīk būt pa pusei. Ir baigi labi. Es tev vēl varētu izstāstīt, ka man ir tikai puse no sirds. 

No šausmām par to aci aizmirsu, ko gribēju jautāt.

Pajautā, kā es atšķiros no visiem pārējiem tēlniekiem? Man „Delfi” tā jautāja.

Un tu atšķiries?

Uzrakstīju, ka esmu vissmukākais un seksīgākais.

Nu skaidrs. Tu vēl visu ko intervijās esi sarunājis, piemēram, ka vārdi pazemo mākslas darbu! Tas tā vīzdegunīgi izklausās.

Nē, nu kā, māksla ir labākā mana daļa. Es taču labāko no sevis taisu. Ja vēl sākšu kaut ko vāvuļot... Mani vispār, godīgi sakot, riebjas māksla, kur tu neko nesajūti un arī neko godīgi neredzi, kamēr neesi sācis lasīt visas tās tabulas pie sienām. Tāds stāstiņš, tāds stāstiņš – tad uzraksti grāmatu, par to, ko tu veido! Nu, nav man tas vajadzīgs. Man vajag, lai, ieejot telpā, uzreiz var redzēt, sajust...

Kurā izstādē tev tā ir bijis? Kad ar tevi kaut kas notiek tieši tad, kad redzi kaut ko.

Es biju sajūsmā par pēdējo Pauļa Liepas izstādi. Tas ir tieši tas! Gribas aiziet vēl un vēl. Nekādas spēles uz zemākiem instinktiem, nekā lieka. Tā ieblieza! Tā, kad aizej mājās un gribi vēl kaut kādu Hokingu palasīt, nu tā, ka pilns komplekts! Kolosāla māksla! Un tas Paulis jau arī neko par to nerunā. 

Bet kā tas ir – tu esi uztaisījis izstādi par mīlestību, nāvi un laiku, bet vai tu esi kaut ko uzzinājis, kaut ko sapratis, taisot un pēc tam skatoties?

Neko tādu, ko varētu pateikt. Pēc nāves nekā nav. Tukšums. Slēdzītis izslēgts. Viss. Tevis vairs nav. Arī manis, protams.

Tas tik neticami izklausās. Tā ir, ja? Un nekāda evaņģelizēšana?

Jā, es labāk dzīvoju skaistās skumjās nekā muļķīgās cerībās.

Tu dzīvo bezcerīgi?

Nē, es dzīvoju forši. Es domāju, ka neesmu uztaisījis neko tādu, kur kaut ko varētu saprast vai uzzināt, drīzāk esmu uztaisījis vietu, kur sēdēt un par to domāt. Kā tādā japāņu dārzā. Sēdēt un domāt par mīlestību, laiku un nāvi. 

Nevis par kaut ko no tā nošķirtu, bet tieši par visu kopā?

Jā. Jūs visi mani tagad spiežat domāt par to, ko es esmu tur uztaisījis, bet es esmu sapratis, ka neko neesmu uztaisījis tādā ziņā, ka nepiedāvāju tur nekādu atrisinājumu, neko nedodu. Meklēju to zudušo laiku, neko jau es neatrodu. Var tur rakties, cik grib, neko tur nevar vairs atrast.

Man liekas, mākslas vērtību var uzskatāmi redzēt, piemēram, Tomasa Manna „Jāzepā un viņa brāļos” – ja Bībelē tā ir pusotra lapa sīkā drukā, tad Manns to uzraksta trijās grāmatās, katrā pa kādām 600 lappusēm. Tas stāsts ir visiem zināms, varētu likties, kādēļ tas mums jālasa, jo zinām taču, par ko tur ir, bet skaistums ir tieši tajā, kā viņš to izstāsta, un tas kļūst kaut kā vērtīgāk. Tā man liekas īstā māksla.

Iznāk, ka tu noraidi konceptuālismu? Ideju par to, ka ideja mākslas darbā ne vien ir, bet ka viņu var pateikt un uzrakstīt.

Jā, visus tos sižetiņus un literatūriņas, kas jāizlasa, citādi neko nevar saprast.

Tad tu esi tāds juteklisks romantiķis?

Zini, tā māksla prasa baigi lielo darbu. Manns to romānu rakstīja 14 vai cik tos gadus. Un es uzskatu, ka bez ilgas domāšanas un ilga darba sanāk vien tāds pliks kreatīvisms, kas nākošā dienā jau ir aizmirsies. Jēdzīgas lietas nevar radīt ātri. Es, piemēram, nevaru taisīt mākslu pēc pasūtījuma, labi, eņģeļi neskaitās, eņģeļi ir kārtīga amatniecība. Man nekas nav sanācis, piedaloties pasākumos, kur kāds izdomājis kaut kādu tēmu vai koncepciju, un tagad man ir aicinājums to uztaisīt. Kā var redzēt tepat pie ieejas mājā (tur pie vārtiem stāv milzīgie melnie karavīri no vides objekta, kas tika veidots iepriekšējās tēlniecības kvadrinnāles ietvaros – red.). Šādos pasākumos vienmēr izgāžos, visa tā māksla beigās paliek kā tādās reklāmistu sacensībās – kurš asprātīgāk, kurš fanīgāk, bet jēga tam, es uzskatu, ir nulle. Es arī nepiesakos nekādām rezidencēm, neticu tam visam par pieredzes apmaiņu, citas vides stimuliem un visiem tiem niekiem. Es varu domāt par to, par ko gribu domāt, arī savā garāžā.

Tādā ziņā es ar tīru sirdsapziņu leju eņģeļus biezajiem. Nav tā, ka bez tās mākslas, bez tās rotaļāšanās nevarētu iztikt. Man īsti nav tādas nepieciešamības, un turklāt dzīve jau vienkārši nav tāda. Nu, es varbūt priecātos, ja varētu iztikt no mākslas, bet pasaki, kuru es piespiedīšu nopirkt divdesmit piecus miroņus un pielikt pie sienas? Neko smukāku es nevaru uztaisīt.

Lielākā daļa labās literatūras jau radās citādi. Man tagad Gēte ir favorīts, viņš varēja nestrādāt, tas pats Prusts arī varēja dzīvot brīvu dzīvi, pārtiekot no kādiem mistiskiem ienākumiem.

Tad mēs te esam tādi proletariāta iznireļi, kas baigi grib kaut ko radīt, bet īsti nav laika, jo jāmaksā rēķini.

Vispār tieši tā, jā.

Un lai ar tevi parunātos, man pienāktos izlasīt to Gēti, ja?

Kā, un tu nelasi? Bet izlasi! Teiksim, nav jau pats populārākais darbs, bet man ļoti patīk „Poēzija un īstenība” – iedomājies, 65 gados uzraksta par visu savu dzīvi, sākot no četru gadu vecuma. Tur ir tā burvība, ka cilvēks 65 gados var uzrakstīt tik precīzi. Viņš jau neko jaunu tur nerada, vienkārši uzraksta, ko atceras, bet tas brīnums ir tajā, kā tas tiek izdarīts, kā var panākt to virslidojumu, sajūtu, ka tā ir māksla, man tas ir brīnums. Mūsdienās, man liekas, ierasts koncentrēties uz sižetu, uz pārsteigumu, uz kaut kādu triku, joku. Viss vienos jokos, vienos paradoksos. Nē, nu, dzīvojiet veseli, tikai mani lieciet mierā.