Aigars Bikše. Foto: no personīgā arhīva

Tā nav patiesība 0

Intervija ar tēlnieku Aigaru Bikši

Aiga Dzalbe
19/12/2014

Izlasot šī raksta nosaukumu, jūs droši vien neticēsiet, bet es tiešām nopriecājos, saņemot Arterritory.com aicinājumu intervēt tēlnieku Aigaru Bikši. Regulāri sastopu viņu kā savu kolēģi Latvijas Mākslas akadēmijā, tādēļ zinu, ka viņam ‘pēc vārda kabatā nav jālien’. Ļoti simpātiska šķiet arī viņa jautrā attieksme, sakot: „Mākslinieki, tāpat kā kosmonauti, jūtas kā vissvarīgākie sabiedrības locekļi”.

Šogad, pateicoties „Rīga 2014” programmai, Bikšes gars varēja vienā laidā manifestēties Rīgas pilsētvidē, sākot ar „Pieminekļu kariem”, kas visu vasaru un rudeni kaitināja garāmgājējus zīmīgajā Brīvības un Elizabetes ielu krustojumā, un beidzot ar Japānas tradicionālo Onsen publisko pirti, kas oktobra sākumā aicināja interesentus gremdēties siltā vannā Esplanādes strūklakā. Latvijas Universitātes galvenās ēkas iekšpagalmā tajā pašā laikā bija aplūkojams spēlfilmas, animācijas un instalācijas hibrīds „Kur ir mūsu mīļais zinātnieks?” ar mākslinieku galvenajā lomā.

Intervijas iemesls tomēr ir cits – Aigara Bikšes personālizstāde „Inficēt taisnību”, ar kuru 16. decembrī savas jaunās lieliskās telpas Ausekļa ielā 1 atklāja galerija „Daugava” – sen gaidīta mākslas telpa, kurā, kā redzams, veiksmīgi var izstādīt pat liela formāta tēlniecību. 

Savu trīs gadus auklēto personālizstādi esi nosaucis divos briesmīgos vārdos „inficēt taisnību”. Kā lai mēs to saprotam?

Domāt par šiem darbiem tiešām sāku pirms trim gadiem, uzreiz pēc savas iepriekšējās izstādes galerijā „Māksla XO” (izstāde „Laiks izglābs vēsturi”, kurā Bikšes tēlniecību turpināja Māra Bērziņa literārie stāsti, savulaik tika pieteikta terminoloģiski interesanti – kā „dokumentālā tēlniecība” – A. Dz.). Pēdējais gads pagāja, lai darbus izlietu bronzā un patinētu, tā ka varu teikt, ka izstāde ir tapusi pirms Ukrainas notikumiem, kaut gan nav šaubu, ka šodien uz to skatīsies caur pašreizējo pieredzi. Tas gan ievieš manis neparedzētu, nevēlamu plakātismu...

Bet kā gan lai mēs varētu savādāk skatīties... Tomēr pastāsti par izstādes ieceri!

Iecere radās, daudzkārt sastopoties ar cilvēkiem, kas ir pārliecināti par savu pasauli. Bet es redzu, ka tā ir tikai viņu taisnība! Un tāpat ir ar mani – tas, kas notiek vienā cilvēkā, notiek sabiedrības modelī kopumā. Mani šobrīd visvairāk interesē tas, kā es pats uztveru pasauli un cik šausmīgi tajā manis uzkonstruētajā pasaulē ir apzināties kļūdu. Es pats sevī to neredzu, bet apkārtējos spēju redzēt – politiķos, lauku kaimiņos, savā tēvā – domāju, ka tas attiecas arī uz mani. Godīgi būtu teikt, ka meklēju sevi prāta automātiski uzkonstruētajā pasaules ainā – gribu apturēt vai kontrolēt sava prāta kontroli. Inficēšana notiek visu laiku – visi tic savai taisnībai un cenšas to izplatīt. Izglītība mūs vedina uztvert sevi kā savu prātu, un izstādē „Inficēt taisnību” es runāju par šo pasaules uzskatu. Lai gan patiesībā runāju nevis es, bet mani darbi –  un tā ir vēl cita konstrukcija, cits modelis. Tāpat ir interesanti, kā izstādi uztvers cilvēki, kuriem arī ir pašiem sava personiskā izpratne par pasauli. Katrā ziņā es rēķinos ar mākslas darba patstāvīgo dzīvi un skatītāja interpretācijas tiesībām – tāpat kā, atraduši senu Ēģiptes skulptūru, mēs sākam to interpretēt no sava skatu punkta.

Vieni vairāk klausa prātam – konceptuālisti, citi formai – modernisti. Tu sēdi uz abiem krēsliem.

Jā, sēžu. Tas, ko es varu pateikt par savu darbību, nebūs patiesība, tomēr negribu cilvēkiem stāstīt pekstiņus tāpēc vien, ka esmu saprātīgs cilvēks, kurš spēj visu ko veikli pateikt. Bez tam es nevaru divus gadus aizrautīgi domāt par viena darba koncepciju.

Vai forma tev palīdz noturēt interesi par darbu pēc tam, kad apnīk koncepcija?

Jā, forma palīdz būt priecīgam par to, kas ir padarīts, vakarā, kad eju gulēt – kā izveidojusies kompozīcija, kā zaldātam mēteļa kroka krīt. Tas ir tas smeķis, kāpēc to daru. Ja gribētu tikai ideju attīstīt – varētu filmēt filmas vai vēl ko citu darīt. Tomēr man patīk tieši tēlniecība.

Rodas iespaids, ka tu veido attiecības ar savu darbu skatītāju, pretstatā ierastajam apgalvojumam, ka mākslinieks strādā tikai pats sev.

Man patīk uzmanība... Tomēr respektēju dažādās attieksmes, ar ko man nākas sastapties, izstādot darbus publiskā vidē. Man pašam arī bieži kaut kas nepatīk, bet pēc tam iepatīkas, piemēram, skolas laikā es nevarēju ciest impresionistus, bet vēlāk viņus dievināju. Bērnībā man negaršoja griķi, tagad griķi ļoti garšo. Man nav būtiski visiem patikt, svarīgi ir, ka man ļauj realizēt savas idejas.

Kad veidoju, man gribas, lai tas, par ko domāju, būtu interesanti arī skatītājam. Tomēr, ja es domāju par plastiku, tad zinu, ka daudzi cilvēki to nemaz neuztver – redz tādu kā pleķi, nolasa sižetu, bet to plastisko uzbūvi, struktūru nemaz nejūt.

Ivars Runkovskis ir pat attīstījis teoriju par formas paškustību.

Kad cilvēks iet ap skulptūru, tas notiek. Kaut gan mūsdienās ļaudīm ir vieglāk nolasīt plakanas lietas, jau no bērnības dzīvojot nelielā istabā ar rokzvaigznes plakātu pie sienas. Tēlniecību var uztvert, tikai kustoties ap objektu, vērojot, kā forma mainās. Dažam ir šī formas izjūta, citam nav. To, protams, var attīstīt.

Tu apgalvo, ka izstāde nav politiska. Kāpēc tajā ir tik daudz karavīru un kara?

Mani interesē karavīra tēls. Bērnībā arī pats gribēju būt karavīrs, ģenerālis. Augu Padomju Savienībā, skatījos bērnu filmas par karu. Poļu filma „Četri tankisti un suns” bija brīnišķīga. Visi tie kodi, kādam vajadzētu kļūt – draudzīgam, brašam... Es esmu ar to pamatīgi sakodēts. Bet ne jau tikai es – visa sabiedrība. Skatos, kā draugu ģimenē mazs puika skrien un šaudās ar paceltu roku – pif! paf!, kaut gan māte ir īsta pacifiste, nekādi ieroči tuvumā nav rādīti... Nezinu, cik seni gēni tur nāk laukā. Agresija cilvēkā rodas šūnu līmenī, to ar prātu nevar apturēt. Arī Krievijā tie cilvēki ir tādi paši kā es – izauguši, skatoties padomju kino, kur bija daudz slēptas un atklātas propagandas. Sistēma arvien ir iekšā – kā valstī, tā cilvēkā. Tāpēc ar viņiem var viegli manipulēt – pēc noteiktu pogu piespiešanas visi pagriežas uz vajadzīgo pusi.

Vai nopietni interesējies par vēsturi?

Jau kopš bērnības vēsture man ļoti patīk, tomēr es galīgi neticu tai. Cilvēkā  kolektīvās atmiņas tiek konstruētas bez patiesības, tajās ir tikai katram sava taisnība. Visas taisnības ‘sitas’ savā starpā, lai izvirzītos par galveno taisnību. Par to raksta arī viens no maniem mīļākajiem autoriem Umberto Eko, īpaši laba viņa grāmata ir „Bodolīno”, kurā  kopā savijas mitoloģija un vēsture. Stāsts ir par to, kā viena cilvēka meli piepildās, veidojot Eiropas vēsturi. Un mēs taču paļaujamies uz mūku stāstiem kā drošu avotu. Latvijas vēsture arī pilna ar dīvainībām, piemēram, Ziemassvētku kaujas taču bija cīņa bez idejas par valsti, tomēr tieši tās tiek saistītas ar mūsu identitāti. Vēsture rodas no cilvēku stāstiem. Ar atmiņām arī ir interesanti – tās mainās, saliek kopā faktus ar laika pārrāvumiem, turklāt arī atmiņa katram ir sava, – un atkal ‘jāsitas’, kamēr viens atzīst otra atmiņu par īsto, vai arī jāturas kā aukstajā karā, kamēr kāds sabrūk.

Daudzās valodās sakrīt vārdi ‘vēsture’ un ‘stāsts’. Tas vēsturei neuzliek viltus patiesības kroni.

Nu, cilvēkam pietiek arī ar stāstu, lai mestos otram pie rīkles.

Tavos darbos stāsts vienmēr ir svarīgs.

Jā, es vienmēr iztēlojos darbiem stāstus ar kaut kādu kontekstu. Viena no iecerēm, piemēram, radās Berlīnē, Vēstures muzejā, kur ieraudzīju nozieguma dokumentēšanas vajadzībai policijā gatavotu maketiņu no starpkaru perioda. Šodien tas būtu īsts mākslas darbs. Es nekad neuzzināšu, kas tur realitātē notika, tāpēc izdomāju to. Tāpat var skatīties arī manus darbus. Tāpēc man svarīgas ir vēsturiskas detaļas – formas tērpi, ieroči, ko bieži eju pētīt uz muzejiem. Formas dēļ tā ir dokumentāla, reālistiska tēlniecība, bet, kāpēc figūra ir tieši tā nostājusies, ko tā dara, – es nezinu. Varu tikai iztēloties, tāpat kā skatītājs. Tas, ko es esmu iztēlojies veidojot, tā nav taisnība, tikai mana doma.

Tad jau var teikt, ka tu apzināti izmanto reālistiskos izteiksmes līdzekļus, lai panāktu ticamības efektu nekonkrētam stāstam?

Formā jau arī ir informācija, tāpat kā detaļās. Prāts tai informācijai uzreiz pieķeras, sāk to ‘gremot’ – šķirot, vai tā ir vācu vai krievu ķivere vai šautene? Pēc „Sarkanā slidkalniņa” uzstādīšanas šovasar pie Sv. Pētera baznīcas (tā bija padomju monumentālās tēlniecības tradīcijās ieturēta ievainota karavīra skulptūra, kuru postpadomju traumu neskartie bērni varēja izmantot kā slidkalniņu – A. Dz.) krievu prese man pārmeta, ka slidkalniņā esot attēlots SS-ietis, kaut gan tādas pašas ķiveres ir arī NATO karavīriem, vispār pēc 2. Pasaules kara formas visiem ir gandrīz vienādas.

Mana tēlniecība tomēr nav reālistiska, tā ir stilizēta. Man, piemēram, patīk veidot īsas kājas un lielas galvas, laikam tāpēc, ka jau no skolas laika mani atbaida maniere, kā tēlnieki ‘stiepa’ cilvēka figūru visu 20. gadsimtu. Dzīvē man, zināms, patīk garkājaini cilvēki, bet nevaru tādus veidot, jo tas šķiet tik banāli.

Varbūt tāpēc, ka esi audzināts kā monumentālists, bet strādā galvenokārt instalācijā. Varbūt tāpēc arī tiecies pēc tās monumentālās, no zema skatupunkta aplūkojamās figūras proporcijas?

Varbūt. Tādā veidā es kompensēju to, ka nevaru veidot lielus monumentus. Esi atradusi manu slēpto sāpi – ideoloģijai šobrīd nav vajadzīgas manas prasmes. Visa publiskā māksla savā ziņā ir propaganda, ne tajā sliktākajā nozīmē – tā vienkārši var virzīt sabiedrību. Pieminekli veido līdzīgi kā senāk alu zīmējumus – sabiedrība tiek virzīta uz kaut kā noķeršanu kopā. Šobrīd mums nav kopēju mērķu, katrs grib noķert savu peli, nevis visi kopā noķert bizonu. Pēdējā laikā nereti gan tiek runāts par sabiedrības kopējām lietām, piemēram, Žaņa Lipkes memoriāls ir tam labs paraugs.


“Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoki pilsētā 1969. gadā”. 2012. gads. Bronza.
Foto: Normunds Brasliņš

Instalācijā tu izmanto visai dažādus materiālus.

Man nav nekādu aizspriedumu pret materiāliem, svarīgi ir, kādus mērķus vēlies sasniegt un ko gribi pateikt. Piepūšamo Ļeņinu gatavojot, izmantoju visu iespējamo informāciju. Darbs ir simtā daļa no kopējā tēla, bet tēls nes sevī formveides principu. Es strādāju ar kolektīvo atmiņu, savu personīgo tās daļu. Teiksim, Zemes mātes birojs citā vietā būtu pavisam kas cits (Zemes mātes birojs Lielajos kapos tika uzstādīts 2004. gadā kā veltījums cilvēkiem, kuru piemiņas zīmes Lielajos kapos ir zudušas. Tā bija stiklota, it kā no zemes izaugusi biroja telpa, kurā bija novietots dators, mēbeles, grāmatas – A. Dz.). Toreiz es staigāju pa kapiem un jautāju garāmgājējiem, lai pastāsta par objektu – mākslinieku jau pēc sejas nepazīst – un pārliecinājos, ka viņi šo darbu bija uztvēruši ļoti precīzi.

Tomēr tēlniecībā vērtēju pamatīgus, īstus materiālus – koku, metālu, kur sava patiesība ir jau pašā materiālā. Bronzai piemīt vienkāršs īstums, tai nekas nav bīstams, skrāpējums neko nenodarīs, vienīgais ļaunums ir, ka to zog. Arī šajā izstādē veidoti tikai bronzas un ozolkoka darbi. Trīsmetrīgā koka meitene ir piesūcināta ar darvu, tāpēc viņai ir tāds silts tonis. Otrs ozola darbs – amerikāņu policiste – ir apstrādāts ar dzelzs oksīda ūdeni. Tad koks paliek pilnīgi melns un labi izceļ formu, šķiedras nenovērš uzmanību. Arī bronzas darbi ir patinēti melni, jo gribēju mazināt bronzas greznumu, risinot tik personisku tēmu. Viens darbs „Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoki pilsētā 1969. gadā” ir risināts divos materiālos – bronzā un alumīnijā, vēl izstādē ir vilnas darbs, ko pēc mana zīmējuma uzauda Jaunpils daiļamata meistare. Ir arī video.

Tev patīk strādāt komandā?

Jā, esmu strādājis dažādās grupās – ar Kristapu Gulbi, Holgeru Eleru, Lieni Mackus, literātu Māri Bērziņu.

 
Meitene ar koka kāju. 2013. gads. Bronza. Foto: Normunds Brasliņš

Realizējot fundamentālos tēlniecības darbus, tev ir vajadzīgi palīgi?

Jā, veidoju es pats, bet materiālā realizēt bieži palīdz citi. Bronzas darbus vedu uz lietuvēm Ķīnā vai Kauņā. Piemēram, pie „Meitenes ar koka kāju” trīs mēnešus diendienā strādāja divi galdnieki, Rīgas Amatniecības vidusskolas beidzēji. Viss tiek realizēts vecajā, tradicionālajā apstrādes veidā, protams, izmantojot arī jaunākās paaudzes instrumentus.

Kur paliek tavi darbi pēc eksponēšanas?

Vislabākais, ja tos nopērk vai nozog (joks) – negribu ar tiem ilgi noņemties. Instalācijas ieliek kastē, pēc gadiem parasti izrādās, ka to glabāšanai nav bijuši pietiekami labi apstākļi...

Vai tev ir autoritātes mākslā? Kas tevi saista citu autoru darbos?

Kā personība joprojām autoritāte man ir Ojārs Pētersons, tas, kā viņš veido savu skolu. Latvijā ir daudz interesantu mākslinieku. No gleznotājiem tā uzreiz varu nosaukt Miķeli Fišeru, Andri Eglīti, jo viņu darbos ir tāds īstums – ļoti stiprs un ļoti vienkāršs. To es cienu. No pasaules tēlniecības pirmais prātā nāk Anišs Kapūrs, kura darbos parasti saista gan ideja, gan materiālais risinājums. Vēl man tuva ir gotikas tēlniecība. Pilzenē nejauši gadījās redzēt čehu vēlās gotikas koktēlnieku skolas izstādi, kas ļoti iedvesmoja.

Sarunas nobeigumā pastāsti, lūdzu, kādus plānus kal nākotnei!

Degu nepacietībā ķerties pie jaunas personālizstādes, kas varētu īstenoties pēc gadiem trīs, ņemot vērā enerģijas un materiāla ieguldījumu. Bet man ir idejas arī telpas instalācijām.