Signe Birkova. Foto: no personīgā arhīva

Cīņa par jaunu dzīvi esošās dzīves ietvaros 0

Intervija ar režisori Signi Birkovu

Dāvis Sīmanis
11/12/2014

Šovakar, 11. decembrī, notiks Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonija, kur 24 kategorijās tiks novērtēti pēdējo divu gadu latviešu kino industrijas labākie. Ar sešām nominācijām uz „Lielo Kristapu” pretendē arī režisores Signes Birkovas īsmetrāžas spēlfilma „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze”, kuras pirmizrāde bija šī gada 10. novembrī.

Domājot par „Kvēlojošo rozi”, viena no lietām, ko vēlējos tev pajautāt ir saistībā ar viduslaiku epizodi ievadā – pieļauju, ka nav tikai estētiski iemesli, kādēļ izmantot viduslaikus kā filmas tēlu. Kas ir šie viduslaiki?

Patiesībā tā nav pat viduslaiku aina – tas ir tāds atmiņu uzplaiksnījums. Tas atmiņas kods ir glabāts kaut kur ļoti, ļoti dziļi tādā šūnu līmenī. Pirmais kadrs tā kā izlec ārā no šūnas dziļuma. Tā ka es to nesauktu par viduslaiku epizodi. Tas ir uzplaiksnījums, kas ļoti saistīts ar varones psihoemocionālo stāvokli tagadnē. Tādā ziņā tie viduslaiki eksistē, pastāv vienlaicīgi ar tagadni. Jo tie ir ierakstīti viņas šūnu atmiņas kodā.

Viņi pastāv tagadnē, bet, ja pat tie ir stilizēti, mēs tomēr fiksējam kādas viduslaiku īpašības, parādības – kādu dedzina uz sārta utt.

Tieši tā – tie ir notikumi no 15.–16. gadsimta. Nav svarīgi, kurā valstī. Pieļauju, ka tas noticis tepat, pie mums. Veids, kā tas jāuztver, ir uzplaiksnījums, kas saistīts ļoti subjektīvi tieši ar viņu – ar Kasandru.

Tādā ziņā, ka viduslaiki ir saistīti ar jaunajiem laikiem, modernais cilvēks un cilvēks, kurš dzīvo kolektīvās sakralitātes kodā. Vai tam arī ir kāda nozīme? Vai tas viņu definē – ka viņā pamostas kāda ģenētiskā atmiņa?

Tas vienkārši ir laiks, kad tiek izdarīts ļaunums pret ļoti daudziem cilvēkiem. Mana pārliecība ir, ka cilvēkus dedzināt nedrīkst un kur nu vēl – Dieva vārdā, un viduslaiki izcēlās ar šādu pilnīgu neprātu, kad tas tika darīts reliģisku apsvērumu dēļ. Turklāt cieta ļoti daudz sievietes – kaut vai tāpēc vien, ka viņas dzīvoja vienas pašas kaut kur mežā, bija neglītas un vairāk bija integrējušās dabā nekā sabiedrībā. Palasot viduslaiku vēsturi, var saprast, pēc kādiem principiem darbojās šis agresīvais, cilvēku samaļošais mehānisms. Ar kādiem aizbildinājumiem un absolūti ļauniem apsvērumiem.

Bet tu redzi šo metaforu arī mūsdienās?

Es neredzu, ka cilvēkus sadedzinātu. Šajā gadījumā tā varbūt arī nav metafora. Ticu, ka ir lietas, kas nāk līdzi no citiem laikiem, cilvēks nav staigājoša gaļa, viņam ir dvēsele. Ir lietas, kas ir ierakstītas dvēseles atmiņā. Lai vai kā, cilvēks saņem kaut ko līdzi no pagātnes. Un tad domā, ko ar to darīt.

Bet, piemēram, filmā es fiksēju vēl kādu motīvu – izlaušanos no mūsdienu vardarbīgās esamības. Šī sieviete mēģina izrauties, kaut kādā ziņā attīrīties...

Man nebija interesanti domāt kaut kādā sociālkritiskā kontekstā. Šeit ir ļoti uzsvērts, ka tā ir viena cilvēka cīņa. Par jaunu dzīvi esošās dzīves ietvaros. Lai nebūtu tā, ka pēc moku ceļa seko vēl mokošāka nāve, un tad viss beidzas un – what’s the point?

Būtu atšķirība, ja tas būtu vīrietis?

Es pat nevaru iedomāties. Tāda doma man nebija ienākusi prātā. Pirmkārt, 90% filmu ir par vīriešu iekšējo un ārējo pasauli. Tā kā es pati neesmu vīrietis... Es  negribu aizvainot tās režisores, kuras taisa filmas par vīriešiem, bet...

Tādā ziņā, ka tas, ka tā ir sieviete, – tā nav tava izvēle?

Tas ļoti daudz ko izšķir, ka tā ir sieviete. Ir godīgi, ka es runāju par sievietes pasauli. Ko es varu zināt par vīriešiem? Ja tas būtu savādāks tēls, dramaturģiski konstruēts... Man ir interesanti, ka tā ir sieviete... Dažādas vīrieša tēlu gradācijas ir parādījis jau Marčello Mastrojāni.

Vai redzi atšķirību starp sievieti režisori un vīrieti režisoru?

Tā līnija ir smalka. Sāksim ar to, ka eksistē tā saucamās sieviešu filmas. Džeina Kempione. Ja mēs neredzētu titros, ka režisore ir sieviete, būtībā atšķirības nav. Tās ir režisores, kas emulē vīriešu režisoru  izteiksmes veidu, viņas iet pa tām pašām takām. Manuprāt, sievietes var pavēstīt kino par ļoti dziļām, ļoti smalkām lietām. Jautājums ir, vai viņas to dara. Biežāk jau izvēlas tās vīriešu iestaigātās takas, bet tas ir saprotami. Tu nonāc kino skolā – tur ir priekšā onkulis, kurš iestāsta, ka šis ir kino un tas nav kino. Tās ir pilnīgas muļķības Tā ir saindēšana. Manuprāt, režiju iemācīt vispār nevar. Tas notiek tādā klikšķa līmenī, jābūt spējām un alkām to saprast un zināt. Tev ir jāpiespiež sevi saprast un zināt. Iet skolā mācīties? Kāds tur var būt tavs skatījums? Kino vispār ir noslēpums, kuru vēl neviens nav atklājis līdz galam.

Ja ir kādas īpašības, ko var piedēvēt sievietei režisore, tad tu tās sev piedēvētu?

Es drīzāk operēju ar savu pieredzi, savām īpašībām. Ir sievietes, kurām ir ārkārtīgi spēcīga loģiskā domāšana. Varbūt pat spēcīgāka nekā dažam vīrietim. Tas ir ļoti individuāli, jāskatās katra atsevišķā filma, atsevišķā sieviete režisore, jāskatās konteksts. Domāju, ka jāatturas no vispārinājumiem par vīriešu vai sieviešu režijām… Paldies, ka tu mani vispār tā sauc, jo es uzskatu, ka par režisoru var saukties tikai tad, kad esi vismaz kādas trīs pilnmetrāžas filmas uztaisījis.

Es tevi saucu par režisori, jo es tevi par tādu uzskatu. Taču katram ir sava attieksme pret kino, katrs sludina savu pieeju. Vai tev ir kāda prakse, kā tu nonāci līdz lēmumam filmēt šo filmu?

Tas katram ir tik individuāli, katrs no kino saliek ko pilnīgi citu. Iemeslus, kādēļ to dara, neviens nekad līdz galam neatklās. Man bija svarīgi pastāstīt šo stāstu. Kaut kādā veidā apliecināt to, ka skaistums ir svarīgs. Šajā konkrētajā projektā skaistums ir transformācijas process, kas ir iespējams – tu vari visu laiku atdzimt un atkal atplaukt. Ka ir kaut kas tāds, kas tev palīdz to darīt. Ja es runāju līdzībās, kad es iegriežu pirkstā man ir maza skramba, bet pēc trīs dienām tā ir sadzijusi. Kāds tas ir brīnums! Un „Roze” ir absolūti par to...

Kā teiktu Aleksandrs Pjatigorskis, iespējams, lai nodarbotos ar filozofiju, tev jābūt iegājušam filozofijas laukā, lai nodarbotos ar kino, tev jābūt iegājušam kino laukā. Kā tu nonāci pie motivācijas veidot šo filmu?

Tas droši vien ir baigais gobelēns. Tās ir kaut kādas svārstības, ko esmu piefiksējusi ilgākā laika posmā. Es ieraudzīju, ka sievietēm acīs ir tādi kā smilšu graudi, kas viņu skatienā izskatās kā skumjas. Jo šajā filmā ir diezgan daudz skumju acu. Ir konkrēta sieviete, kurai es pamanīju šo skatienu un domāju, no kurienes tas nāk, jo viņa ir vitāla, nav depresīva... Tad es sapratu, ka šajā skatienā ir nosēdies kas tāds, kas nācis līdzi no pagātnes... Tas izpaužas kā skumjas, bet tās nav skumjas par kaut ko konkrētu.


Foto: no personīgā arhīva

Pastāsti par savu kino pieredzi pirms filmas uzņemšanas. Ko tev nozīmē šis medijs?

Tā ir iespēja atzīties mīlestībā. Kad skatījos Dreijera „Žannas d’Arkas ciešanas”, sapratu, ka mani reāli pavelk tajā virzienā. Tur arī bija tās acis... Šī filma man, protams, būtiska ir bijusi vienmēr.

Tu neslimo ar vēlmi ieraudzīt savā varonē kaut kādu savu alter ego?

Augstākā pilotāža, manuprāt, ir, kad tu taisi filmu par cilvēku, kurš pieredzes ziņā  ir ļoti attālināts no tevis paša, bet tu 100% spēj izdzīvot viņa dvēseles pieredzi, pārņemt to pilnībā kā savējo. Tad tas ir pa īstam. Jo uztaisīt alter ego, tas ir tāds vieglāks ceļš. 

Pēc  „Žannas d’Arkas” galvenā aktrise vairs nekad nespēlēja, jo tik ļoti saauga ar šo lomu, ka citās vairs iejusties nevarēja. Vai tu kā režisore spēj sevi nodalīt no tā materiāla, paskatīties no malas, vai arī tu sevi kaut kādā veidā identificē ar filmu?

Tā nav mana dzīve, ko viņi dzīvo. Bet es sevi nenodalu, protams. Tad es vispār sevi necienītu un neveidotu šo filmu. Es nedistancējos no šiem cilvēkiem. Tieši otrādi. Jo dziļāk tas notiek, jo tas process paliek interesantāks. Ko es sagaidu, taisot filmu vai rakstot scenāriju? Es sagaidu, ka atvērsies durvis un es ieiešu tādā nezināmā telpā, un iziešu no tās kā pilnīgi cits cilvēks. Ka filma man būs tik ļoti transformatīva pieredze, ka es to jutīšu katru brīdi. Tā ir vienīgā jēga, kādēļ taisīt mākslu.

Tā ir specifiska kino telpa?

Citos medijos tas taču ir neiespējami. Tas ir atkarīgs no tā, ko tu sagaidi no tā procesa, kādēļ tu to dari. Uz šiem jautājumiem ir jāatbild ļoti godīgi. Man svarīga ir šī dziļi transformatīvā pieredze.

Domājot par to, kādēļ to dari, tu iekļauj arī auditorijas pieredzi?

Domāju, ka šī filma ir veidota, lai dalītos. Es netaisīju filmu sev. Es taisīju to sev un citiem.

Pati filma kaut kādā ziņā rezonē uz  kino vēsturi, atsaucas uz 70. gadu amerikāņu avangardu kino, Stenu Brehedžu. Vai vari vairāk pastāstīt par savām attiecībām ar kino vēstures pārdzīvojumiem?

Kad man bija 16–19 gadi, man ļoti patika psiholoģiskais kino – Tarkovskis, Draiers. Draiers man patīk joprojām, Tarkovskis varbūt mazāk... Es neko nezināju par Stenu Brehedžu vai Hariju Smitu – tas, protams, bija ļoti svarīgi iepazīt šos interesantos tēvočus. It sevišķi Hariju Smitu, viņš ir absolūta man of a kind figūra. Viņš ir piemērs bezkompromisa režisoram pilnīgi pārākajā pakāpē. Harijs ir kosmiskais mags – viņam kino ir veids, kā saslēgties ar kosmosu. Ja runājam par Stenu, man viņš bija tāds kā uzplaiksnījums, viņš lika domāt par kvalitātēm, kas filmā man ir svarīgas. Caur krāsām un abstrakcijām. Stens tiešām ir neatvairāms! Ģēnijs. Viņš ir, manuprāt, no tiem režisoriem, kas no rīta pamostas – domā par kino, aiziet gulēt – domā par kino. Pat tad, kad viņš nefilmēja, viņā iekšā bija filma, filma, filma. Tas nav darbs, tas ir ārpus apsēstības, ārpus neprāta  robežām, pilnīgs apziņa stāvoklis, kad esi filmā iekšā un visu laiku filmē – ar acīm un domām, nepārtraukti.

Tu aprakstīji īpašības, kas pieder tiem onkuļiem pagātnē – viņi atrodas kino laukā visu laiku un viņu refleksija ar to vien ir saistīta. Bet mūsdienās, kad katrs var kaut ko filmēt, vai šādiem cilvēkiem ir iespēja pastāvēt? Vai tādi tīrradņi pasaulē vēl ir kaut kur meklējami?

Viss ir iespējams. Kā mēs varam zināt, ka viss ir nofilmēts un uzfilmēts, un viss ir jau bijis? Ir tāds citāts, ka pastāv tūkstošiem veidu, kā noskūpstīt zemi... Filmu veidošanu salīdzināt ar alpīnismu nav korekti, bet kaut kas tur ir līdzīgs, abos gadījumos no tevis tiek prasīts ļoti daudz. Ir jāpiemīt vismaz 20 diezgan svarīgām īpašībām un vēl daudz kam citam. Un katru reizi jāspēj sākt no nulles. Viens cilvēks man nesen teica, ka tas ir kā peldēšana pāri aukstai upei – tev vienkārši tā upe ir jāpārpeld. Domāju, ka principā dzīvojam ērtos un komfortablos laikos un filmas taisīt ir daudz vieglāk. Cenzūra vispār nepastāv… Tagad vari radīt tādu mākslu, kādu vien vēlies.

Var jau būt, ka tieši ierobežojumi vienmēr palīdzējuši filmu industrijai. Šobrīd, kad tev ļauts runāt par jebko jebkādā veidā, tu varbūt tieši jūties kaut kādā šaurībā... Tev nav pret ko vērsties.

Bet man kaut kā uz padomju laikiem atpakaļ negribas.

Es varbūt nerunāju tieši par padomju laikiem. Bet bieži vien, dzīvojot laikmetā, kur priekšplānā izvirzās izdzīvošana, mēs zaudējam...

Protams, ka viegli tas nav! Johaidī! Kas ir viegli? Iedzert ir viegli. Iedzert un paēst ir viegli. Bet no otras puses tā ir kaut kāda mazliet destruktīva refleksija. Ja cilvēks zina, ka viņam tas ir jādara, viņš to vienkārši dara. Cita lieta – kas ir motivācija un iemesli. Ja tev pastāv iespēja paust sev kaut ko ļoti svarīgu, ir jāieiet tajā gaļas mašīnā, emocionāli, psiholoģiski, kas nu galīgi nav komfortabli.

Pieņemsim, ka laikmets ne pie kā nav vainīgs. Bet vai ir mūsdienu filmas, kuras tev gribas skatīties, kas tev liekas izcili mākslas paraugi?

Pēdējā filma, kas, manuprāt, ir izcils mākslas darbs, ir Germana „Grūti būt Dievam”. Uzreiz automātiski atceļas visi mani satraukumi. Jo atnāk vīrs, kas paceļ kino citā līmenī. Tādēļ nekad nevar teikt, ka viss jau ir bijis, ka viss jau ir  uzfilmēts un ka visi tikai citē un kopē.

Tu kopumā esi optimiste, domājot par to, kas vispār ar kino var notikt?

Nezinu, vai tas ir optimisms. Jābūt vienkārši atvērtam. Viss ir pieejams, nav kaut kādas slēgtas durvis ar zīmogiem virsū. Man šķiet, ka šāds skatījums ir veselīgāks par gaušanos…

Domājot par taviem bērniem, kuri arī aug kino pasaulē, vai, tavuprāt, ir labi, ka viņi iepazīst dzīvi caur kino? Kas ir tā dzīve, ko iepazīstam caur kino? Vai tā ir kāda īstāka dzīve par to, kuru mēs dzīvojam?

Domāju, ka tā ir apziņas un emocionālo stāvokļu projekcijas aplūkojums. Tas ir viens no variantiem, kā palūkoties uz dzīvi. Viens no daudziem. Vai tā ir īstā dzīve? Tas ir interesanti, tas ir kā skatīties iekšā kalnu kristālu bumbās – tu redzi dzīvi, bet viņa tev var parādīties ar kādām spēcīgām un interesantām nobīdēm, kaut kādiem negaidītiem risinājumiem, kaut kādiem vienkāršiem skaistuma uzplaiksnījumiem.

Vai kino ir vienkārši nošķirts fenomens, kaut kas, kas dzīvi padara interesantāku, vai tas tomēr ir absolūts mūsu dzīves pieredzes noteicējs… Cik lielā mērā kino piedalās mūsu dzīvē?

Man ir periodi, kad es ļoti ilgi nevaru paskatīties filmas. Es noteikti neesmu sinefils.

Bet tu tāpat, iespējams, esi noskatījusi vairāk filmu nekā lielākā daļa planētas iedzīvotāju.

Esmu drausmīgi daudz mēslu arī skatījusies, nebija jau viss tur tik smuki. Nav tā, ka esmu skatījusies tikai labās un īstās filmas.

Tās tev palīdzēja kaut ko saprast?

Pirmkārt, iedvesmo kaut kas ļoti skaists un dziļš. Tās filmas, kuras ir dziļas, kurās absolūti netiešā veidā tiek pavēstīts kas tāds par lietām, par ko nevar runāt. Bieži vien tās ir tiešām šaušalīgas filmas kā „Krava 200”, piemēram. Pamatslānis ir baiss, bet tu sāc uztaustīt, ka tur ir dziļumi apakšā, un tas rada vibrācijas manās domās, es to paņemu līdzi un man tas patīk. Tas piederas pie kino skatīšanās mirkļa – kad netiešā veidā tiek vēstīts par dziļām un svarīgām lietām. Tām nav jābūt moralizējošām vai reliģiskām filmām. Bet viņās ir šis dziļais garīgais virmojums. Tas iedvesmo, ka šis medijs var to sasniegt, ka tas ir ārkārtīgi neierobežots. Man šķiet, cilvēka zemapziņa ir tāds tumšs okeāns, kuram nav ne sākuma, ne gala, tā ir bezgalība, un kino ir tāds pats.

Tu vari šobrīd domāt par savu nākotni?

Es domāju! Bet par to nedrīkst runāt. Varbūt kāds var stāstīt, kā viņš sēž un raksta dzejoļus, bet man pienāk signāli, ka par to nevajag runāt.

No kosmosa?

(Smejas.) Signāli no manas apziņas, ka par to nevajag stāstīt.

Bet vispār kāda filma būs?

Nu, tu redzi, tagad mēs varam visu baigi sabojāt.

Ja mēs teiksim, ka viņa varētu būt, mēs varam viņu apdraudēt?

Mēs varam! Mēs varam arī tavu filmu apdraudēt, ja mēs tagad sāksim par viņu runāt. Ja sāc stāstīt par vēl neuzrakstītu projektu, tad tas ir bīstami. Ja ir uzrakstīts scenārijs, tad, jā – tad var sākt par to vāvuļot.

Bet kas ir tas ierobežojošais – citu cilvēku uzmanība vai tevis paša? Vai ar to, ka izrunā kaut ko, pirms tas vēl ir, tu pats sevi nobremzē?

Ja es tev atbildēšu, tad jau es pateikšu, kādēļ par to nevaru runāt.

Tad jau pēc Vitgenšteina – par ko nevar runāt, par to nerunā…

Var saukt to par lētticību, bet tas process ir tik īsu brīdi. Tas interesantais moments ir tajā, ka uz kādu brīdi tikai tu esi iekšā telpā, ko pats esi izsaucis, tikai tu saproti, par ko tas viss ir... Un līdz brīdim, kad aktieris sāk darboties, viss ir ilūzija. Bet, kad tu raksti scenāriju, iespēja vienam izstaigāt cauri visiem tiem džungļiem ir visinteresantākais. Tādēļ par to nevar ar nevienu runāt, kamēr process nav beidzies.

Bet šajā ceļojumā var pievienoties arī citi cilvēki. Piemēram, tu pati teici, ka Rēzija tavā filmā piedzīvoja ko tādu, ko tu, iespējams, nemaz nenojauti.

Tieši tā, to es arī gaidu, ka piedzīvošu ko tādu, ko nemaz nenojautu. Viena no lietām, protams, ir tā emocionālā pieredze, kas šajā gadījumā bija produktīva un dziļa. Tas sapratnes līmenis, kas bija starp mani un aktrisi Rēziju Kalniņu… Viens no daudzajiem brīnišķīgajiem pārsteigumiem bija tas, ka, rakstot par Kasandru, nebiju domājusi, ka viņa katrā epizodē būs tik dažāda. Kad mēs filmējām, domāju, vai Rēzija tiešām iet pareizo ceļu, līdz sapratu, ka jā! Tas tikai bagātina to visu, tur parādās tāda daudzslāņainība, tēls kļūst interesantāks. Patiesībā viņa nemaz nav tā slapjā grīdas lupata, kādu mēs viņu redzam pašā sākumā. No viņas dveš baigais spēks. Tas ir strāvojums, kas nāk no Rēzijas, jo viņa ir cilvēks, kas vienmēr atrodas absolūtā bezkompromisa emocionālajā stāvoklī. Viņai ir nemitīga interese par dzīvi un procesiem, viņa visu laiku ir tādā lidojumā. Domāju – kad tad viņa aizies un atpūtīsies uz dīvāna, bet – nē, viņa nav tas cilvēks, kurš atpūtīsies.

Vai tu vari savu filmu skatīties tāpat, kā tu skaties citu filmas?

Gandrīz jā. Gandrīz tādā ziņā, ka tad, kad skatījos pirmizrādi, man bija skumji, jo sapratu, ka es no savas filmas atvados.