JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Latviešu mākslinieks Leonards Laganovskis. Foto: J. Kalniņš, Fotocentrs

Vakar [intervija notiek 21. oktobrī] tika nogalināts Kadāfi. Ņemot vērā Jūsu politisko interesi, Jums kas tāds varētu kalpot par iedvesmu darbā?

Varēja internetā vērot, kā cilvēks mirst.

Jā, tas bija briesmīgi. 

Tagad tas ir briesmīgi, rīt tas būs normāli, jo robeža ir pārkāpta. Būs normāli, kad, teiksim, rādīs Maikla Džeksona pēdējās elpas izdvešanu. 

Nevarētu teikt, ka robeža ir pārkāpta tikai tagad. Tā sen jau ir pārkāpta – vardarbība iepriekšējos gadsimtos sadzīvē bija novērojama daudz biežāk. Šodien tā ir pieejama sterilizētā izpausmē.

Tā kļūst naturālāka.

Mums ir jāredz to, kas notiek. Tas ir labāk, nekā lasīt sausu statistiku par bojāgājušajiem. Ir svarīgi redzēt ciešanām seju.

Bet informācija netiek pasniegta pareizi. Tas ir tas pats, kas senāk, kad cilvēki izklaidējās, vērojot galvas ciršanu tirgus laukumā. Tagad tāpat sajūsminās par reklāmām. Tauta lielākoties ir stulba.

Jūs uzskatāt cilvēkus par stulbiem?

Es nerunāju par indivīdiem, bet vienkārši par masu.

Kurā brīdī indivīds kļūst par masu?

Latviešiem laikam vajag divus – kā saka, kad ir divi, tad ir trīs partijas.

Vai cilvēkam, esot kopā ar citiem, iedarbojas kādi citi psiholoģiskie mehānismi?

Tieši tā. Bija Amerikas indiāņu cilts, kuras piederīgie uzskatīja, ka ir tikai divi “cipari” – viens un daudz. Viņiem bija viens cilvēks un tad daudzi – nevis divi vai trīs, vai četri, bet vienkārši daudzi.

Stāstot par saviem vecajiem darbiem, Jūs sarunā minējāt frāzi “mans laiks”. Jūs vairāk identificējaties ar kādu noteiktu laiku?

Nē, tā nav, bet es mazāk identificējos ar tagadni. Varbūt jūtos pussoli nākotnē.

Toreiz, radot šos darbus, Jūs vairāk jutāties kā savā laikā?

Arī radot tos darbus, nejutos piederīgs tagadnei.

Jums tagadne šķiet iepelējusi?

Mani interesē viss jaunais, procesi. Piemēram, mūzika – Jums būtu mani grūti piespiest aiziet uz klasiskās mūzikas koncertu, ja nu vienīgi Jūs būtu pievilcīga mana vecuma sieviete. Man nepatīk jau dzirdēto un apspriesto lietu garša. Vienīgais ir teksti – tajos man sanāk atgriezties pagātnē. Arī mūzikas tekstos.

Jūs joprojām klausāties mūziku?

Jā, protams, bet vairs tik daudz nepiefiksēju uzvārdus.

Kādēļ, Jūsuprāt, eksperimentālās mūzikas autori bieži nāk no vizuālās mākslas?

Viens aspekts varētu būt fakts, ka šīs lietas līdz ar datoru parādīšanos ir pieejamas visiem. Piemēram, agrāk mākslinieki visam paši taisīja šabloniņus, tagad visu drukā – jebkuru audumu jums nodrukās, cik vien lielā apmērā vēlaties. Ar telefonu var uztaisīt normālas fotogrāfijas un video. Līdz ar to robeža starp profesionālu un amatieri ir kļuvusi relatīvāka...

Jūs nožēlojat šīs robežas balēšanu?

Nē, es to atbalstu. Es atceros laikus, kad ja, teiksim, bijāt grafiķis pēc profesijas, jūs nemaz glezniecības izstādē tā nevarējāt piedalīties. Tas bija gandrīz bezcerīgi.

Jūs savā ziņā esat pārejas laika mākslinieks – savas idejas galvenokārt realizējat ar savām rokām, respektīvi, jūtaties pārliecināts gan kā konceptuālais mākslinieks, gan kā amatnieks. Varbūt tādēļ Jūs esat tik atvērts pret diletantiem? Ko Jūs sakāt, teiksim, par to, ka atsevišķās skolās Rietumos pat kompozīciju nemāca?

Čehovs teica, ka jebkurš pastnieks saņemoties var uzrakstīt vienu labu stāstu gadā. Un mēs zinām, ka ir ļoti daudzas grupas, kas uztaisa vienu labu albumu un pēc tam to vairs nav. Vecos laikos bija Rolling Stones, kas taisīja daudzus albumus, un visiem bija jābūt mazāk vai vairāk labiem. Tagad tu vari ierakstīt vienu labu un pietiek – nāk nākamie ar ko jaunu. Jā, tagad, lai kļūtu par mākslinieku, nekas nav jāzina. Ir tikai jāatrod vajadzīgie kontakti,un vari realizēt savu ideju. Savukārt ar kompozīciju ir tā apšaubāmi. Visās kompozīcijās, ko studenti mācās, ir vienādi uzstādījumi. Tāpēc, ka modelim ir nekustīgi jānosēž 45 minūtes, un ir tikai dažas pozas, kurās viņš to spēj izdarīt. Kompozīcijas ir tik daudz gleznotas visādām katoļu baznīcām, kremļiem un fašistiem, ka neko jaunu vairs nav iespējams pateikt. Bet tagad jebkurš analfabēts var kaut ko uztaisīt, un arī tas var būt ļoti interesanti. Ja cilvēki nemāk zīmēt portretu, tad kāpēc, lai viņi to darītu – viņi var darīt kaut ko citu. Zīmēs tie, kam tas padodas. Visiem nav jāprot viens un tas pats. 

Arhīvā lasi:
13/10/2011 – Ziņas :: Leonards Laganovskis “Filmas beigas”