Latviešu mākslinieks Leonards Laganovskis. Foto: J. Kalniņš, Fotocentrs

Kad bija Jūsu Vācijas periods?

No 1988. līdz apmēram 1994. gadam.

Pieļauju, ka vāciešiem šķitāt eksotisks?

Jā, bet kolīdz uz darbiem parādījās kāda no PSRS valodām – krievu, latviešu vai ukraiņu, kas, šķiet, varētu radīt interesi, notika pretējais.

Kā padomju mākslinieku Vācijā uztvēra?

Kā eksotiku, mēs piederējām citai vēsturei. Mums modernā māksla beidzās kādā 1940. gadā. Abstrakcionisms te nebija vēl sācies. Kas notika pasaulē? Kā vispār radās interese par abstrakcionismu? No vienas puses Vāciju okupēja sabiedrotie, no otras – krievi un padomju armija, kas savā zonā būvēja klubus, organizēja pulciņus, tajā bija kultūras dzīve. Sākotnēji viņi ar to vinnēja, jo tauta bija izklaidēta. Savukārt amerikāņu mākslas kolekcionāre Pegija Gugenheima, kas draudzējās ar Džeksonu Polloku un visiem tiem jaunajiem trakajiem māksliniekiem no Amerikas, uz Eiropu atveda abstrakcionistus, un tā tie šajā kontinentā kļuva populāri. Jo pēc kara bija jautājums, kā dzīvot. Viss vecais bija jāaizmēž. Un amerikāņi tajā vakuumā ieradās ar savu abstrakto mākslu un propagandas karā faktiski vinnēja. Latvijā no tā visa mēs redzējām tikai mazas krāsu bildītes. Maskavā bija divi kritiķi, no kuriem viens rakstīja par šiem darbiem, līdzās publicēdams mazas bildītes, bet otrs oponēja.

Kā Jūs tikāt uz Vāciju?

Piedalījos lielā konkursā, pēc tam vēl dabūju stipendijas.

Stipendijas, kas tika piešķirtas bijušā austrumbloka māksliniekiem?

Nē, lai arī tas varbūt kādu lomu nospēlēja.

Arī Hardijs Lediņš tā tika uz Berlīni?

Viņš dabūja vislabāko stipendiju! Taču viņš bija multidisciplinārs mākslinieks, kas nespecializējās vienā lietā, un viņam bija vajadzīgi kolēģi, kuri palīdz darbus realizēt. Viņš arī postmodernisma garā kopēja no citiem – ja kaut kas ir uztaisīts un pats to nevar uztaisīt, tad to paņem un ieliek jaunā kontekstā. Arī mūzikā viņš zināja, ar kuriem cilvēkiem kopā to veidot. Hardijam bija idejas. Problēma, aizbraucot uz Berlīni, bija, ka viņš faktiski tika atrauts no sava ķermeņa, tas palika Latvijā. Un turklāt valdīja pārejas periods, līdz ar ko bija grūti tos cilvēkus, palīgus uz Berlīni dabūt. Viņam tā bija traģēdija.

Interese par padomju māksliniekiem Rietumos droši vien bija īslaicīga, ne tā?

Jā, tā dinamika ir ātra un interese gaistoša.

Tātad šī padomju bloka māksla vairs atsevišķu elementu nereprezentē?

Jā, bet viņi allaž skatās pēc kaut kā, kas ienes ko jaunu. Un Krievijā vēl arvien mēģina kurināt mākslas liesmiņu, bet tā izveidojusies par izolētu vidi, kas vairs nesasaucas ar kopīgām tendencēm, tā ka sanāk tik tādas kā atraugas. Ir normāli, ka māksla attīstās, pievēršas citām lietām un iet uz priekšu. Nāk jauni elki, dzīve ir savādāka un arī aktualitātes citas.

Tādā izpratnē padomju cilvēks bija pasargātāks no šīs nežēlīgās konjunktūras?

Jā, bet padomju mākslinieks nevarēja būt vienkārši mākslinieks, viņam arī vajadzēja būt, tā teikt, labam cilvēkam (iesmejas).

Vai Jūs saglabājat kādus kontaktus un joprojām piedalaties izstādēs ārzemēs?

Jā, bija Latvijas izstāde Brēmenē, kur, piemēram, Kunsthalle Bremen nopirka manu darbu “Šekspīrs – viss vienā”.

Kāds ir nopircis “Latviešu metru” (šprotes eļļā akvārijā)?

Nē. >>