Latviešu mākslinieks Leonards Laganovskis. Foto: J. Kalniņš, Fotocentrs

Ko Jūs ar to domājat, ka revolūciju uztaisīja komunisti?

Bija strikta shēma, kā uzņemt kompartijā. No laukiem visvairāk, no strādniekiem nedaudz mazāk un no inteliģences vēl mazāk. Un arī pilsētas rajonos bija skaidras prasības. Teiksim, Rīgas centra rajons pēc komunistu skaita bija vienāds ar citiem rajoniem, lai arī iedzīvotāju daudzums tajos bija krietni lielāks. Partijā salīda daudzi tādi, kuri to darīja oportūnisma dēļ – kam bija organizatoriskais talants, kas gribēja pavirzīties uz priekšu, teiksim, zinātnieks, vai ārsts. Tā partija sevī iesūca visādus apšaubāmos biedrus. Tiklīdz partija sāka šķobīties, tā tie bija pirmie, kas apmeta kažokus un labā nozīmē. Tas pats Rakstnieku savienības plēnums [1988. gadā] bija tam pierādījums.

Jūs sakāt, ka Jums bija vēlēšanās uzspļaut sistēmai – tas ir emocionāls žests. Bet pamatā Jūsu darbiem ir intelektuāla interese – konkrēts politiski vēsturiskais fons, tāpat kā Jūsu darbiem tagad.

Mani interesē vēsture, esmu izlasījis ļoti daudz. Man it kā visa tā informācija jau ir līdz kaklam, bet ir interesanti atrast jaunu materiālu, kad tas izdodas.

Jūsu bildēs redzami Otrā pasaules kara veterāni, kuru nu jau palicis pavisam maz. Es atceros, ka pirmā vēstures veidotāju paaudze, ar kuras nāvi savulaik saskāros, bija Pirmā pasaules kara veterāni, kuru vairs vispār nav. Pamazām pienāks laiks, kad sāks izmirt arī tie, kas dzīvojuši PSRS – tas ir, mēs. Attiecīgi vairs nebūs cilvēku, kas skaidri varēs pateikt, kā bija. Jūs kā viens, kas to laiku saasināti izjutāt, droši vien neesat šaubās par mūsu izvēlētā ceļa pareizību?

Es nezinu par izvēlētā ceļa pareizību vai nepareizību, bet atgriezties atpakaļ – nekādā gadījumā. Tas ir mans sapnis, ka izmirs visi padomju cilvēki.

Vai sociālie impulsi arī šodien ietekmē Jūsu darbus?

Jā, noteikti. Tāpat mēs dzīvojam un reaģējam uz kaut kādām tizlām sociālām izpausmēm un sarežģītiem notikumiem. Mani darbi ir atslēgas vārdi. Šobrīd strādāju pie darba, kas saucas “Jūras pērle”. Kad es to pasaku, cilvēkiem uzreiz rodas asociāciju virkne. Vai, teiksim, Zvārtes iezis. Katram šejienes cilvēkam par to ir kādas personīgas atmiņas. Vai Staburags – tā ir aizmirsta vieta, bet tomēr “uzpeld”. Kā restorāns, kā produkti. Ražotāji domā, ka, iedodot kādam produktam Staburaga vārdu, tas cilvēkus aizķers, jo ir tautas gaišā atmiņā.

Vai Jūs mākslā arī pētāt iemeslus, kādēļ cilvēkiem šie atslēgas vārdi aizķeras? Kādēļ viņiem ir vajadzīgi elki?

Tas, kādēļ tie ir vajadzīgi, ir saprotams. Par to ir daudz rakstīts. Arī pie mums ir ļoti attīstīta tāda nozare kā reklāma, kur šis jautājums ir aktuāls.

Runājot par reklāmu – tas ir žanrs, kas formāli neeksistēja PSRS. Tomēr reklāma, kā norādāt, šeit ir attīstīta. Vai tam ir kāda saikne ar mūsu padomju pagātni?

Noteikti. Viņi iet to pašu ceļu. Toreiz tā saucās propaganda, tagad savādāk. Un arī šodien reklāma bieži ir provinciāli neveikla, jo klients ir tāds. Reklāma tiek taisīta noteiktam klientam.

Pats esat taisījis reklāmas?

Mani ir pieredze, jā. Propagandas līdzekļi ir manā interešu lokā.

Ja šodienas reklāmisti mācījušies no 20. gadsimta totalitārajiem propagandistiem, tad kas bija propagandistu iedvesma?

Domāju pats laiks – fašismam un komunismam bija pacēlums. Un nacisti piedevām bija ļoti estetizēti. Anatolijs Ribakovs grāmatā Tjažolij pesok” (kr. – smagās smiltis) rakstīja, kā viņš, būdams sīks puika, apbrīnoja vāciešus, kad viņi soļoja iekšā Kijevā – uniformu dēļ. Viņa grāmatu, protams, aizliedza.

Jā, bet tieši kā radās viņu propagandas instrumenti?

Viņi bija pārliecināti un gatavi visu sākt no jauna. PSRS bija konstruktīvisma avangardisti un, piemēram, [Kazimirs] Maļevičs uzskatīja, ka visi muzeji ir jāizmēž no vecās mākslas, tā ir jāiznīcina. Tas bija tāds laiks. Ļeņins bija gatavs visai Krievijai likt pāriet no kirilicas uz latīņu alfabētu. >>