JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Latviešu mākslinieks Leonards Laganovskis. Foto: J. Kalniņš, Fotocentrs

Šie darbi ir nākošie secībā, ja? 
(Esam nonākuši pie virknes bilžu ar televizoriem.)

Tie ir par tehniku, kas tolaik parādījās – televizors kā sadzīves brīnums, propagandas avots un man kā toreiz bērnam ļoti svarīgs objekts. Šīs gleznas atdarina televizora faktūru. Speciāliste, kas bija izstādes atklāšanā, sacīja, ka tās atgādinot padomju televizoru КВН. 

Jums mājās arī bija šāds modelis?

Nē, cits, jaunāks. Ar televizoru man saistās sevišķas atmiņas. Bija tāds kā politisks atkusnis, man bija seši gadi, un es atceros, ka pa televizoru kādu brīdi rādīja īstas Holivudas filmas. To pārtrauca apmēram tad, kad Gagarins aizlidoja kosmosā. Viņam aizlidojot, pie varas bija Hruščovs, bet, kad viņš atlidoja, pie varas jau bija Brežņevs. Lidojuma ilgums – viena stunda, 48 minūtes. Televīzija ir iedvesma vairākiem darbiem. Te ir, piemēram, darbs (rāda uz melnbaltu bilžu kolāžu, kur ir virkne “apmedaļotu” padomju ģenerāļu), kas ir izbraucis pasauli un publicēts labākajos mākslas žurnālos, bet otram darbam, iespējams, pietrūka tas, ka uz tā uzraksts ir latviešu valodā un tāpēc ārpus Latvijas tas netika uztverts. Te nav nekādi ārzemju ideāli, ne Maikls Džeksons, ne amerikāņu karogs – viss ir vietējais. Kad vakarā beidzās televīzijas programma, parādījās uzraksts “lūdzu, izslēdziet televizoru”. Es esmu [šajā bildē] sarindojis padomju karavadoņus, kādus rādīja pa televizoru. Doma ir tāda, ka pirms gulētiešanas mēs izslēdzām televizoru, bet viņi turpināja sargāt mieru.

Mums tas bija farss, bet šiem karavadoņiem tas bija nopietni.

Protams. Vai Jūs zināt, cik Brežņevam bija medaļu?

Nē.

“Otsjuda do h..a'” (smejoties norāda no kakla līdz jostasvietai, kr.- No šejienes līdz p...”).

Tolaik, domājams, Jūsu darbi daudziem nepatika.

Jā, dabūju dzirdēt gana [kritikas].

Ideoloģiski vai konceptuāli?

Nācās dzirdēt daudz kritikas no profesionāļiem, muzeju darbiniekiem utt.

Kādi bija argumenti?

Vienkārši tā nav māksla.

Un šī kritika Jums netraucēja strādāt?

Mums tā dzīve mainījās krasi – bija kaut kādi okupanti un ideoloģija, un pēkšņi varējām darīt, ko gribam. Pirms tam mēs Brežņevam par prieku gleznojām puķītes un tagad to pašu darām. Tā reaģējot uz to visu, es darīju, ko vēlējos.

Esot ārpus konjunktūras, Jums bija vieglāk izpausties, ne tā? Vai Jūsu darbi ir bijuši Valsts mākslas muzejā?

Jā, tikko šo darbu ir nopircis muzejs (rāda uz darbu “Sarkanais karogs” – lielu un pelēku padomju karogu, kas uzgleznots kā uz melnbaltā televizora ekrāna ar subtitriem “Diktors: Tas ir sarkanais karogs”).

Aplūkojamie darbi toreiz tapa kā reakcija uz sociālpolitisko vidi. Šodien tādi vairs nebūtu aktuāli, ne tā?

Tas bija periods, kad varēja tam uzspļaut – tiešā nozīmē – un to es arī darīju. Starp citu, kad vācieši bija 17 kilometrus no Maskavas un Staļins vēl bija tur, cilvēki jau sāka mest ārā Staļina ģīmetnes, jo gaidīja, ka tūlīt ienāks vācieši, sievietes pie frizētavām stāvēja rindās.

Bet kā Jūs nebaidījāties “uzspļaut” – vai bija jau parādījušās sistēmas plaisas?

Piemēram, ar troksni aiztaisīja ciet avangarda mūzikas festivālu, ko organizējām Anglikāņos [1977. gadā] – un var jau nemitīgi kaut ko aizliegt, bet tā balss paliek tikai skaļāka un skaļāka, pamazām tikai pieaugot. Atceros, ka gāju saskaņot kādas dekoratīvās skices Preses namam un [LKP CK pirmais sekretārs] Jānis Vagris ar mani runāja krieviski. Viņam blakus stāvēja tālaika pilsētas galvenais mākslinieks un visu to pašu paskaidroja latviski. Tas liecināja, cik Vagris un viņa kolēģi ir dumji un bailīgi. 1989. gada beigās es droši varēju [uz gleznas “Filmas beigas] rakstīt, ka  beigušās visas piecgades, staļinisms, Kolima, un visas pārējās padomju lietas. Bet es domāju, ka revolūciju, kas te notika, rosināja komunisti. >>