Latviešu mākslinieks Leonards Laganovskis. Foto: J. Kalniņš, Fotocentrs

Leonards Laganovskis – Atslēgas vārdi 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
26/10/2011 

Līdz 19. novembrim Rīgas Galerijā apskatāma izstāde “Filmas beigas”, kuras fokusā ir latviešu konceptuālisma metra Leonarda Laganovska 80.–90. gadu darbība, kas tālākajā ekspozīcijas naratīvā pārceļas uz jauno tūkstošgadi. Laganovskis šajā periodā asprātīgi kritizēja senilo padomju sistēmu un arī bija viens no latviešu mākslas flagmaņiem Rietumos, 80. gadu beigās piedaloties vairākās izstādēs Vācijā, no kurām būtiskākā bija 1988. gadā Rietumberlīnē notikusī latviešu mākslinieku grupas izstāde “Rīga – latviešu avangards”. No minētās izstādes vairāki darbi apskatāmi arī “Filmas beigās”.

Intervija notika Rīgas Galerijā, dienu pēc izstādes atklāšanas, un pirmais, ko jautāju: ar kuru darbu viņš sāktu izstādes apmeklētājus iepazīstināt. Mākslinieks nolemj prezentēt hronoloģiski, un tas sasaucas arī ar izstādes ideoloģisko līniju – no absurdās PSRS līdz trulā kapitālisma kritikai.

Kā Jūs pievērsāties konceptuālais glezniecībai?

[Latvijas Mākslas] akadēmijā beidzu scenogrāfus, bet mani interesēja zīmēšana un glezniecība. Doma par kluso dabu gleznošanu nebija aktuāla. Pēc inerces spriedu, ko darīt, un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, dzīve prasīja ko citu, vairāk saskaņā ar manu un Hardija Lediņa toreizējo darbību “Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcā”. Šeit [izstādē] ir redzamas vienas no pirmajām gleznām [1988. gada darbi “Konflikts” un “Padomju propaganda” no sērijas “Melnais televizors”], ko es sāku taisīt savādāk, kaut arī zināmas glezniecības tradīcijas tajās ir. Zināt, kā radies sērijas “Melnais televizors” nosaukums? No padomju anekdotes, kur pircējs ieiet tehnikas veikalā un vaicā, vai ir krāsu televizori un viņam atbild, – “Jā, ir brūns, melns, zaļš...”.

(Pieejam pie 1989. gada bildēm no sērijas “Partijas komiteja”, kuru centrā ir piestiprinātas kompartijas bosu kabinetu plāksnītes.) Šajās bildēs redzamas gaiteņa sienas pie partijas biedru kabinetiem, un, tās taisot, ievērota oriģinālā tehnika, kā to darīt. Krīts, pernica, kaulu līme, pretblakšu viela. Arī pieeja darbam ir tāda, kā toreiz – zem paviršā jaunā krāsas klājuma joprojām redz vecā klājuma rakstu. Arī redzam, ka, pārkrāsojot sienu, plāksnīte nav ņemta nost, ir krāsots apkārt, attiecīgi tādēļ plāksnītes malas ir noķēpātas. Šādas plāksnītes biedra Rubika, biedra Amerika un citu biedru kabinetiem toreiz taisīja speciāls uzņēmums. Katrs burtiņš tika izgriezts ar roku.

Un uzņēmumam nebija jautājums, kam tas tika izmantots?

Nē, tie bija man pazīstami cilvēki. Jautājumi bija [darba McLenin gadījumā] ēdnīcā Nr.1, kur es bildēju dažādus ēdienus un ēdnīcas meitenes nesa kompotus un kefīrus, taču juta, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Viņām, acīmredzot, bija bailes un arī kauns par padomju produktiem. Bailes bija tās, kas visspilgtāk raksturoja padomju cilvēku.

Starp citu, kur bija tā ēdnīca Nr.1?

Tā bija, braucot pa Čaku ielu no centra, pa labi Matīsa ielā, toreizējā Revolūcijas ielā, kreisajā pusē. Es tā miglaini atceros.

Tur šķiet vēlāk bija bordelis.

Atbilstoši.

Vai Jūs atceraties padomju laiku ielu nosaukumus?

Daļu, bet ne visus, protams. Man ir viens draugs, kuram var piezvanīt divos naktī un saņemt pareizās atbildes.

Man piemirsās, kā padomju laikā saucās Valdemāra iela.

Gorkija iela. Ja sarunājot ieiet Valsts mākslas muzejā pa dienesta ieeju, tad tur var brīnišķīgi redzēt plāksnītes ar ielas nosaukumiem cauri laikiem – Nikolaja iela, Hermaņa Gēringa iela, Gorkija iela, Krišjāņa Valdemāra iela. Tās kā mākslas darbu vajag izvietot pilsētā, Brīvības iela būtu īpaši skaista – Leņina, Hitlera... >>