Mikus Čeže sarunās par baletu “Kamēliju dāma”. Publicitātes foto

Opernama vēsture jaunā fotoalbumā 0

Intervija ar muzikologu Miku Čeži

Inga Vasiļjeva
21/11/2014

Latvijas Nacionālās operas ēkas 50. gadu jubilejas notikumu ciklu noslēdzot, LNO sadarbībā ar izdevniecību „Neputns” un Rīgas brīvostas pārvaldes atbalstu izdevusi vērienīgu albumu „Mūzu bastions” ar fotoliecībām par operas ēkas tapšanu, tās iedzīvošanos pilsētvidē un pielietojumu laikmetu griežos. Albuma autors ir muzikologs Mikus Čeže – aizrautīgs Latvijas operas pētnieks, pie kura konsultēties steidzas visi, kam nepieciešams kompetents padoms vai viedoklis. Opera kļuvusi par Mikus Čežes liktenīgo magnētu.

Mikus Čeže: Ar izdevniecības „Neputns” galveno redaktori Laimu Slavu un mākslinieci Līgu Sarkani mūsu mērķis bija radīt albumu, kurā izvērsti komentāri nebūtu vajadzīgi, jo pats fotomateriāls izrādītos pietiekoši daiļrunīgs. Attēli atsevišķās nodaļās dramaturģiski sakārtoti tā, lai radītu iespaidu par vairākkārtēju ceļojumu laikā – no pagātnes tagadnē.

Tomēr attēlu komentāri ir gana ‘garšīga’ albuma sastāvdaļa.

Varbūt garšīga sastāvdaļa tiem, kuri pieraduši baudīt vēsturiskus apcerējumus.  Domāju, ka šādus albumus mūsdienās tomēr skatās visai ātri, neapgrūtinot sevi ar tekstiem. Informācijas koncentrātu, kas drīzāk domāts īpašiem karsējiem, tādēļ iekļāvu ievadā.  Pieņemu, ka daudzi tam mierīgi pārleks pāri arī bez manas laipnās atļaujas.


LNO publicitātes foto

Vai atsauksmes par grāmatu jau tevi sasniegušas?

Jā, man ir vaicājuši, kāpēc albumā nav redzama tā vai cita slavena personība, piemēram, izcilā Elīna Garanča. Atbilde ir vienkārša. Pārsvarā tika iekļautas fotogrāfijas, kurās arhitektūras veidols izpaužas kā ‘sastingusi mūzika’, vai arī tie attēli, kuros fotogrāfi ir fiksējuši attiecības starp māksliniekiem un viņu darbavietu. Uzsvars ir likts nevis uz operas un baleta trupas vēsturi, bet gan uz ēku, kurā trupas strādā. Gadījumā, ja būtu bijis jāveido albums par operas un baleta žanra vēsturi, apjoms būtu nesalīdzināmi lielāks. Katrā desmitgadē šeit strādājuši ne tikai interesanti diriģenti, solisti, orķestra, kora un baleta mākslinieki, bet arī režisori, scenogrāfi utt.  Liekot vēsturisko pasjansu no viņu radītajām vērtībām, darba process noteikti būtu vēl sarežģītāks. Pat „Mūzu bastionā” tas nekādā ziņā nebija vienkāršs, jo no fotogrāfiju milzīgā klāsta bija jāizvēlas tikai 200.


LNO arhīva foto

No cik un kādiem arhīviem nāk šīs fotogrāfijas?

Gandrīz visās galvenajās informācijas glabātuvēs Rīgā var atrast dokumentus, kas tā vai citādi saistīti ar nama vēsturi. „Mūzu bastionā” tāpat atrodami materiāli, kas iegūti vācu kultūras zemēs. Vairums no tiem, kas šajā ēkā strādāja līdz Pirmajam pasaules karam, tika ‘iepirkti’ no ārzemēm. Viņi nostrādāja kontraktā paredzēto laiku un devās tālākajās gaitās, līdzi ņemot ne tikai līgumus, bet arī fotogrāfijas, kas šobrīd kļuvušas par svarīgām laika liecībām. Fotogrāfiju atlasē un izkārtojumā īpaši vēlējos akcentēt politisko kontekstu. Mērķis bija parādīt to, kādās vizuālās izpausmēs šis nams spēlējis svarīgu lomu dažādām varām, kas Latvijā nomainījušas viena otru. Mūsu vēsture 19. un īpaši 20. gadsimtā, kā zināms, ir ļoti komplicēta. Grāmatas radīšanas procesā tādēļ nepietika ar Latvijā un Vācijā atrodamajiem krājumiem. Vajadzēja doties arī Austrumu virzienā, uz arhīviem Maskavā un Sanktpēterburgā. Attēlu klāsts kopumā veido pietiekami raksturīgu melnbalti–krāsainu mozaīku.

Vai pieņemtais lēmums būvēt Rīgā jaunu pilsētas teātra ēku, kurai līdzekļi tika krāti vismaz trīs desmitgades, vērtējams kā  ambiciozs?

Ambiciozs drīzāk bija 1863. gadā pabeigtās jaunās ēkas apjoms. Vecais Pilsētas teātris Lielajā Ķēniņu (mūsdienās – Riharda Vāgnera) ielā toreiz šķita neglābjami novecojis. Tas tika gluži pragmatiski kritizēts par pārlieku lielo mitrumu un bezgaisu teātra zālē, kas atradās stāvu zem bijušās deju zāles. Teātra zāle, kas  bija interesantā ar savu īpaši iedziļināto orķestra bedri pēc vācu trupas pārcelšanās uz jauno Pilsētas teātra ēku bez liekiem šņukstiem tika aizbūvēta, lai atvieglotu jaunu īrnieku piesaisti, kurus interesēja mazākas telpas. Vecajā Rīgas Pilsētas teātrī no 1837. gada līdz 1839. gadam nostrādājušais Rihards Vāgners Muses biedrībai 1863. gadā vēl nešķita vērā ņemams arguments bijušās teātra zāles vēsturiskās struktūras saglabāšanai.

Lēmums būvēt jaunu un toreizējam Rīgas iedzīvotāju skaitam neatbilstoši lielu teātra ēku, bija ļoti riskants, tomēr tas tika pieņemts ar ticību Rīgas attīstības potenciālam. Ludviga Bonšteta projektētais teātra nams 1863. gadā vēl varēja šķist milzīgs salīdzinoši nelielajai pilsētai, tomēr jau 19. gadsimta pēdējā ceturtdaļā, pēc necerēti straujā iedzīvotāju skaita un Rīgas labklājības pieauguma, tas kļuva pilnīgi atbilstošs gan apjomā, gan ēkas reprezentatīvā rakstura izpausmēs.

Meklējot paralēles starp 19. gadsimtu un mūsu dienām, kādus viedos lēmumus par operas ēku, tavuprāt, vajadzētu pieņemt tagad?

Valstiski saņemties un beidzot, pirms jaunu projektu iesākšanas, pabeigt Operas rekonstrukciju un paplašināšanu. Proti, visu to, kas savulaik politiskajā līmenī tika skaļi pieteikts kā trijās kārtās realizējams lielprojekts. Ir pagājuši daudzi gaidīšanas gadi, bet pēdējā kārta vēl aizvien nav iesākta. Operas komplekss savā pilnībā varētu nodrošināt ne tikai racionālu un līdzekļus ietaupošu tehnisko procesu norisi, bet arī normālus darba apstākļus visiem šeit strādājošajiem. Cerams, ka ‘trešo kārtu’ saņemsim ne tikai individuālā kārtā, Paradīzē, bet arī kolektīvi – Latvijas Nacionālajā operā, turklāt vēl mūsu dzīves laikā.


LNO publicitātes foto

Vai opera joprojām ir varas lutināts un tai nepieciešams žanrs?

Pat brīžos, kuros opera netiek lutināta ar pastiprinātu varas uzmanību un īpaši lielām subsīdijām, tā saglabā savu nepieciešamību. Protams, esmu sastapis arī cilvēkus, kuri pēc pirmās vīna glāzes atzinušies operas žanra nemīlestībā. Operas ģenētiskajā kodā ir saglabājušās vairākas iezīmes no laika, kad savas pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs Itālijā tā vēl bija galma mākslas raksturīga sastāvdaļa. Plašākai publikai pieejamu operteātru būvniecība pakāpeniski veidoja jaunu izturēšanās etiķeti izrāžu laikā, tomēr viens aspekts palika nemainīgs: gan galmos, gan arī publiskajos teātros bija vēlme uz skatuves redzēt kaut ko īpašu. Visu to, kas citos mākslu veidos un paveidos var tikt izzināts un izbaudīts atsevišķi, bet ne šādā jaunā sintēzē, pārsteidzošā kopumā. Visur, kur opera darbojas labā līmenī, tā kalpo par uzskatāmu pierādījumu, ka attiecīgā valsts un pilsēta ir spējīgas uzturēt arī ko tādu, kas nav atrodams Maslova piramīdas fundamentā. Lai funkcionētu opera, ir jābūt attīstītām ne tikai mākslām, kas veido operas žanra obligātās sastāvdaļas. Ir jābūt izstrādātai un dzīvotspējīgai sistēmai, kas nodrošina pienācīgo līmeni ilgstošā laika periodā – un tas savukārt var palīdzēt kliedēt šaubas, vai te būtu tā īstā vide, kurā vajadzētu investēt ko nopietnāku. Ne velti šeit vēl pirms Latvijas Republikas nodibināšanas šķita tik svarīgi, turpinot „Latviešu operas” iesākto darbu, radīt „Latvju Operu”, no kuras izauga mūsu Latvijas Nacionālā opera. Arī vēlākajos gados operas namā radītās vērtības vienmēr bija spēcīgs apliecinājums tam, ka latvieši ir arī augstās kultūras nācija.

Kāpēc opera ir nepieciešama arī tiem, kas nepieder pie varas ešalona?

Jebkura valdīšana mūsu zemē, vismaz pēdējā pusotra gadsimta laikā, ir mēģinājusi teātri padarīt par savu ‘darba instrumentu’, izmantojot to pastāvošās varas popularitātes kāpināšanai. Tomēr opera ir bijusi emocionāli svarīga arī varas struktūrās neiesaistītiem cilvēkiem, īpaši – lielo satricinājumu periodos. Piemēram, 1919. gadā, kad vairākas reizes mainījās pat sistēmas, notikumu straujums un kara sekas varēja radīt cilvēkos sajūtu, ka nekas šajā pasaulē nav pastāvīgs, stabilitāti garantējošs. Opera bija viena no nedaudzajām institūcijām, kas ļāva saglabāt cerību, ka pierastie mierlaika rituāli nav neglābjami zuduši pagātnē. Lai vai kas notiktu aiz operas nama sienām, šeit visos laikos tomēr varēja ienākt un baudīt „Traviatu”, „Karmenu” vai „Jevgeņiju Oņeginu”. Sākotnēji opera – un vēlāk arī mūsu balets – vismaz uz pāris stundām daudziem dāvāja iespēju pieredzēt skaistumu pat tad, kad ikdienas sadzīvē tas vairs nebija saskatāms.


LNO publicitātes foto

Kā tu vērtē mūsu operu reģionālā un plašākā starptautiskā kontekstā?

Savā ziņā mēs tomēr esam īpaši, ja salīdzina piedāvājuma kvalitāti ar iedzīvotāju skaitu un no tā parasti izrietošajām likumsakarībām atlases procesā. Mums ir patiešām izcils koris un baleta trupa. Latvijā aizvien no jauna ir dzimušas pirmā lieluma zvaigznes starptautiskajai solistu apritei. Vārdu „aizvien” es lietoju tādēļ, ka jau pirms Pirmā pasaules kara Rīgas kultūrvidē radās vairākas šāda mēroga izcilības – Hermanis Jadlovkers, Karls Jerns un Jozefs Švarcs – ar spožu karjeru slavenākajos operteātros.

Izcilību veidošanos operā un arī klasiskajā baletā veicina tas, ka neiztrūkstoša bijusi skarbā izlases un pat zināmas izredzētības ideja. Mīlot brīvību un pieļaujot brālību, operas un baleta talantīgākie pārstāvji parasti ļoti distancēti izturējušies pret vienlīdzības idejas konsekventu īstenojumu. Nav aizliegts sevi barot ar ilūzijām, ka katrs var kļūt par izcilu diriģentu, dziedātāju vai dejotāju, tomēr operas namā šādas iedomas parasti tiek kliedētas ātri. Vēl ātrāk nekā sāk darboties starptautiskās konkurences nosacījumi. Jebkurā gadījumā, augstās prasības un smagā darbā ilgstoši apgūstamās iemaņas, operas un baleta mākslas internacionālais raksturs arī nacionālā ietērpā padara cīņu ‘par vietu zem saules’ vēl izteiktāku un spraigāku nekā mūsu dramatiskajos teātros. Daži trūkumi, kādi šajā namā vietumis parādījušies ikdienas izrādēs, jau kopš „Latvju Operas” laikiem tikuši kompensēti ar spilgtu un interesantu vizualitāti. Neraugoties uz dažiem izņēmumiem, mums tomēr ir ļoti laba estētiskā izjūta.


LNO publika starpbrīdī. Publicitātes foto

Kas ir operas publika?

Publika, lai arī sastāvoša no atsevišķiem indivīdiem, pārsteidzošā kārtā veido kopumu, kas raksturo attiecīgo laikmetu. Starp citu, arī šķietami vienveidīgais padomju periods publikas aspektā nav bijis tik viendabīgs. Raugoties 1940. gadu otrās puses kinohroniku kadros, operas un baleta izrādēs ir lielas iespējas ieraudzīt augstākā ranga birokrātus un ordeņiem apkārtus padomju komandierus ar visai kareivīga izskata pavadonēm. Noteikti daudz lielākas izredzes nekā 1980. gadu otrajā pusē, kad ainavā drīzāk dominēja ļoti inteliģentas kundzes, kuras, nosēdušās starp zālē sadzītajiem zaldātiņiem, varēja priecāties par Inesi Galanti un Ingu Pētersonu viņu talanta un dailes plaukumā.

Kā būtu jāģērbjas, ejot uz Operu?

Tā, lai nevienam no apkārtējiem nebūtu jāizliekas, ka viņi jūs neredz vai nepazīst. Protams, priekšstati par to, kā vajadzētu izskatīties un uzvesties, šeit nav akmenī kalti. Atmiņās par veco Rīgas Pilsētas teātri vēl 19. gadsimta vidū kā samērā tipiska tiek aprakstīta situācija, kurā cienījamas pilsones, atnākušas uz izrādēm, esot izvilkušas savu adīkli ar iesākto darinājumu un mierīgi klikšķinājušas līdz cēliena vai izrādes beigām. Rīgā tas nevienam, acīmredzot, nav šķitis kaut kas īpašs. Jaunā teātra ēka, tās reprezentatīvais raksturs, pakāpeniski mainīja arī publikas attieksmi. Tomēr, neraugoties uz audzināšanas kampaņām presē, vēl līdz 1920. gadu vidum operas programmiņās varam lasīt direkcijas vēlmi: „Publiku lūdz neatstāt telpas pirms operas beigām, lai netraucētu izrādes māksliniecisko noslēgumu”. Ja nebūtu bijusi šāda problēma, diezin vai kādam būtu ienācis prātā drukāt šādu aicinājumu.


LNO publicitātes foto

Pats bieži skaties izrādes?

Manam darbam ir zināma specifika. Veidojot lekcijas ciklam „Sarunas pirms pirmizrādēm”, es noskatos 15 līdz 20 dažādas iestudējamā darba interpretācijas (izņēmumi ir tikai tajos gadījumos, kad šeit tiek gatavota oriģināldarba pasaules pirmizrāde). Pēc šādas „Sarunu” pieredzes man parasti pietiek ar ģenerālmēģinājumu. Tas ir brīdis, kad informatīvais pārsātinājums ar attiecīgo opusu galvā ir sasniedzis savu absolūto maksimumu. Bet pietiek paiet kādam laikam – un es atkal ar prieku varu noskatīties jau labi iespēlētu izrādi.

Vai spēj iedomāties situāciju dzīvē, kad opera kā žanrs un institūcija tevi nesaistīs?

Tik vecs es vēl neesmu. Lai gan manas frizūras progresējošais caurspīdīgums šobrīd varētu būt saskatāms jau no otrā balkona, gribētos cerēt, ka es visādā ziņā piestāvu Operai – un mīļā Opera piestāv arī man.