(Fragments) Ingūna Ģēģere kopā ar Uga Skulmes darbu "Jēkabmiests" (1921). Foto: Didzis Grodzs

“Es esmu fona dejotāja” 0

Saruna ar Mūkusalas mākslas salona krājuma glabātāju Ingūnu Ģēģeri

Inga Bunkše
11/11/2014

Aiz izstāžu skaļajām čalām un galeriju ikdienas notikumiem klusītēm stāv rāms komandas darbs, kurā mākslas darbi tiek ne tikai pienācīgi aprūpēti, bet arī pētīti un uzskaitīti. Kas ir šie cilvēki, kuru vārdi publiskajā vidē neviļus paslēpjas, priekšplānā izceļot smaidīgus kuratorus un galeriju vadītājus? Ingūna Ģēģere ir viena no tiem, tāpēc sarunas gaitā izvētījām mākslas vides aizkulises un uzzinājām daudz kā jauna - nepārprotami atklājām vēl vienu atsevišķu pasauli, kurā jāsaskaras ar viltojumiem, nolaistām gleznām un spēju ļoti ātri reaģēt izstāžu kontekstā.

Kāds ir tava amata nosaukums?

Es esmu Mūkusalas mākslas salona krājuma glabātāja.

Kādus darba pienākumus ietver šis amats?

Ļoti dažādus. Ikdienas pienākumi ir kolekcijas mākslas darbu uzskaite, sistematizācija, aprūpe un izpēte. Tas ir mākslas darba ceļš kolekcijā no brīža, kad to pirmo reizi ieraugu.

Kāda veida kolekcijas ir tavā aprūpē?

Principā viss, ko var ietvert kolekcija – glezniecība, grafika, tēlniecība, lietišķā māksla, fotogrāfija, ir arī daži nelieli objekti. Sākotnēji vairāk bija glezniecība, šobrīd robežas paplašinās.

Tad tev nemitīgi nākas papildināt arī zināšanas, apgūt no dažādiem materiāliem veidotu kolekcijas priekšmetu uzglabāšanas īpatnības?

Tieši tā. Ar daudz ko nākas sastapties pirmo reizi dzīvē, nākas iepazīties ar dažādām [mākslas darbu radīšanas] tehnikām. Tad es meklēju avotos, ir cieša sadarbība ar ekspertiem, savas jomas profesionāļiem. Sarežģītāk ir ar laikmetīgās mākslas saglabāšanu. Šie darbi bieži top no dažāda neierasta veida materiāliem, piemēram, Kristapam Ģelzim ir darbi no polietilēna plēvēm, un es nezinu, kā viņi uzvedīsies nākotnē. Man nav pieredzes, kas radusies laika pārbaudes rezultātā. Tas ir jautājums, uz kuru man vēl nav atbildes. Eksperimentu autori ir bijuši arī agrāk. Piemēram, Jānis Kalmīte savas rijas ir gleznojis, dažkārt grūti saprotams, ar ko. Ja ir krāsu izbirumi, tad arī restauratori nevar saprast, kādas saistvielas jauktas pie krāsas. Tās ir dažādas ķimikālijas, lai krāsa būtu noturīgāka, bet nevar uzjaukt to pašu autora sastāvu, tas ir nezināms.

Kāda ir tava izglītība?

Latvijas Mākslas akadēmijā esmu studējusi sešus gadus, man ir humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslā, mākslas zinātnes un kultūras teorijā, mākslas zinātnē.

Kā tu vērtē savu izglītību kontekstā ar patreizējo amatu? Tā ir laba?

Sākot te strādāt, es ļoti daudz ko mācījos no jauna. Muzeja prakses laikā mēs bijām fondos, bet tie bija šķērsgriezumi no muzeja krājumu glabātāja darba. Darba procesu sistemātiski es apguvu šeit, protams, konsultējos ar muzeju darbiniekiem. Uz akadēmiju gāju studēt nedomājot, kas es būšu, ko es pēc tam darīšu, mani vienkārši tas viss valdzināja. Beidzot studijas, radās jautājums, ko tad es gribu darīt. Zināju, ka muzeju sistēmā es sevi neredzu, pastrādāju nedaudz galerijā, bet to neizjutu kā savu. Kuratora darbs? Pavisam nedaudz pamēģināju, bet man nepatīk eksponēties. Sapratu, ka mani visvairāk interesē pētniecība, tas ir aizraujošs kā detektīva darbs. Tad man reiz ienāca prātā, ka būtu forši strādāt pie kāda privātkolekcionāra. Es par to iedomājos un palaidu šo domu, man nebija informācijas par privātajām kolekcijām. Tā sagadījās, ka šī doma materializējās.

Latvieši ir maza tauta, bet mākslinieku ir ārkārtīgi daudz. Es saprotu, ka studiju programmā nevar tos visus iekļaut, pat ne pieminēt. Te strādājot, ar ļoti daudzu autoru daiļradi nācās saskarties pirmo reizi, nācās izglītoties pašai. Mēs esam izveidojuši ļoti labu bibliotēku, sekojam līdzi grāmatām, kas parādās antikvariātos, grāmatnīcās. Tas dod iespēju uz vietas atributēt mākslas darbus. Pašizglītošanās ir ļoti svarīga.

Kolekcijā ir ienācis jauns darbs. Ko tu ar to vispirms dari?

Viena lieta ir atribūcija. Biežāk kaut kas par darbu ir zināms, parasti autors, bet nav zināms, piemēram, tapšanas laiks vai nosaukums. Ja ir daļēja atribūcija, tad pēc materiāliem, grāmatām, citiem šī autora darbiem, ja tādi ir kolekcijā, vērtējam analoģijas, nosakām laika periodu, vācam citas ziņas. Tādi gadījumi, kad par darbu vispār nekas nav zināms, ir ļoti reti. Ja pēc pirmējās apskates nerodas nekādas idejas, tad piesaistām ekspertus, konsultējamies ar muzejniekiem. Atribūciju ļoti apgrūtina tas, ka mākslas dīleri nedalās ar savu darbu ieguves avotu.

Trūkst provenances jeb mākslas darba vēstures?

Jā! Ir daži dīleri, kuri labprāt, iespēju robežās, cenšas padalīties ar informāciju, kas ir viņu rīcībā, pastāsta, no kurienes darbs nācis, kam piederējis pirms tam, tas ir ļoti svarīgi. Bet es saprotu arī viņus, tas ir viņu bizness, un, ja viņi visu atklās kā uz paplātes, tas sarežģīs viņu darbu. Bet no kolekcijas glabātāja viedokļa tas ir apgrūtinoši.

Reizēm gan tieši informācijas trūkuma dēļ gadās veiksmīgi atklājumi, pat kuriozi gadījumi. Kolekcijai reiz piedāvāja iegādāties Ugas Skulmes ziedu gleznojumu. Tikai vēlāk tam otrā pusē, zem biezas putekļu kārtas atklājās pērle – Ugas Skumes modernisma perioda darbs „Jēkabmiesta ainava” (attēlā). Iepriekšējie īpašnieki to acīmredzot bija uzskatījuši par mazsvarīgu.

Tas atklājās gleznas sakopšanas laikā?

Jā, un tas ir nākamais posms Es novērtēju, kādā stāvoklī ir darbs. Ir redzēti dažādi brīnumi, putekļi un pelējums ir tas mazākais ļaunums.

Ko tad vēl var atrast?

Ir bijusi flora un fauna arī. Piemēram, atrod darbus, kas ir pārmantoti vai nopirkti kopā ar kādu īpašuma laukos, stāvējušas šķūnītī, tad tur var dieva zīmes ieraudzīt.

Sēnes saaugušas?

Ne tikai. Ir kukaiņi, tārpi. Vispirms darbu novērtē ‘uz aci’, ja nepieciešams, tiek veikta mehāniskā tīrīšana, tad darbs tiek apstarots, tad restauratori apstrādā ar speciāliem dezinficējošiem šķīdumiem. Var būt visādi mikroorganismi, rāmjos var būt ieperinājušie ķirmji, papīra darbos visādas sēnītes. Šādos gadījumos mēs sakām, ka darbs ir slims, tas jāārstē. Atkarībā no stājmākslas veida, es runāju ar papīra restauratoriem vai glezniecības, vai metāla restauratoriem. Mēs strādājam ar labākajiem šīs jomas profesionāļiem.

Kad mākslas darbs ir sakārtots, ja nepieciešams, restaurēts, tas atgriežas kolekcijā?

Jā, seko nākamais posms – mēs darbu fotografējam labā rezolūcijā, lai pēc tam tas būtu derīgs reproducēšanai, veidojam savu katalogu.

Jums ir elektroniskais katalogs? Vai dublējat to arī uz kartiņām kā agrāk? Ja nu gadījumā pazūd elektrība?

Dzīvojam 21. gadsimtā. Katalogs, es domāju, ir līdzīgs muzeju un citu lielu kolekciju uzskaites sistēmai.

Cik liela ir kolekcija, cik tajā darbu?

Ir lietas, ko es nevaru atklāt, jo šī ir privātā kolekcija un es esmu saistīta ar konfidencialitātes līgumu.

Vai tu izveidoji kataloģizācijas sistēmu?

Es atnācu te strādāt pirms trim gadiem, kataloga pamati jau bija, bet laika gaitā pēc pieredzes esam to uzlabojuši. Arī šajā gadījumā viss nāk ar pieredzi.

Vai tev bijusi iespēja iepazīties ar krājumu glabāšanas principiem privātās kolekcijās ārpus Latvijas?

Nē. Tikai no internetā pieejamās informācijas. Labprāt iepazītos ar kādu modernu krājumu klātienē, kā arī apmeklētu starptautiska mēroga konferences, kas veltītas kultūras mantojuma digitalizācijas, saglabāšanas un uzturēšanas tēmām.

Kas tālāk notiek ar darbiem?

Ja darbs ir ierāmēts, to var likt savā vietiņā, ja nē, tas jārāmē. Rāmējam atkarībā no tā, vai darbs tiks sūtīts uz izstādi un tam jāiekļaujas kopējā konceptā, vai arī tas ir kā pašvērtība, kuram jāpieskaņo rāmis.

Akvareļus, grafikas darbus glabājat neierāmētus?

Gan rāmējam, gan glabājam mapēs. Mēs vadāmies atkarībā no autoriem, darba izmēriem un izpildes tehnikas. Pastelis, sangīna, ogle, vārīgākas tehnikas ir jāierāmē, jo tās viegli var sabojāties.

Prioritāte kolekcijā ir mākslas darbu saglabāšana. Vai tev ir nācies ieviest jauninājumus arī šajā jomā?

Protams. Nav noslēpums, ka šajās telpās kādreiz bija veikals. Mēs piemērojamies telpu īpatnībām, nevis otrādi, kā būtu ideālā gadījumā. Augot kolekcijai, nemitīgi ir jādomā, kā iespējami saudzīgāk izturēties pret darbiem, organizēt, iekārtot, lai viss būtu ātri atrodams, lai darbi netiktu bojāti. Nemitīgi nākas kaut ko pārorganizēt, tas arī ir radošs process.

Kādiem jābūt ideāliem vides apstākļiem mākslas darbu kolekcijas glabāšanai?

Svarīgākais ir ievērot konsekventu mitruma un temperatūras režīmu, nedrīkst būt krasas svārstības. Atļaujamās gaisa  mitruma robežas ir 40–65 % robežās. Optimālais līmenis ir ap 50% . Fotogrāfijai, dažiem metāliem, ādas izstrādājumiem gaisa mitruma līmenim jābūt vēl zemākam.

Kā nodrošināt vienmērīgu mitruma līmeni?

Svarīga ir kontrole. Krājumam ir speciāla kondicionēšanas sistēma, kas regulē mitruma līmeni. Gaiss krājumā iekļūst caur speciāliem filtriem, pie mums nenonāk āra putekļi. Latvijā laika apstākļi ir dažādi, un svārstības dažreiz var būt diezgan dramatiskas. Ja sāk līt, arī iekštelpās mitruma līmenis strauji ceļas, to nedrīkst pieļaut. Es pati esmu pieredzējusi, ka, plīstot ūdensvadam, krasi paceļas mitruma līmenis un pēc tam darbi bojājas. Žūstot krāsas slānis plaisā un atkal jādod restaurēt. Optimālā gaisa temperatūra ir 18–19 grādi, tā var svārstīties 16–20 grādu robežās. Nevienā kolekcijā nedrīkst būt tiešie saules stari, grafika vispār jāglabā tumsā. Uzturēt kolekciju – tās bez šaubām ir izmaksas.

Kāda bija tava bakalaura darba tēma?

Pētīju Jāņa Tīdemaņa daiļradi.

Nesen kādā pārdošanā parādījās Tīdemaņa darbs, kuru rīkotāji izņēma no izsoles. Vai tu varētu komentēt šo gadījumu?

Skatījāmies ar ekspertiem un secinājām, ka tas tomēr nav Tīdemanis. Ir fotogrāfiskas liecības, kas vedināja uz aizdomām, bet detaļas es atklāt nevaru.

Pēc kā vēl tu vari pateikt – ir vai nav Tīdemanis? Pēc otas triepiena, izmantotajām krāsām?

Apskatot fotogrāfiju, pirmais iespaids bija, ka darbs varētu būt oriģināls, bet tas mainījās, kad es darbu redzēju klātienē. Tur ir pārāk daudz detalizāciju, pārāk ‘netīdemaniskas’ lietas.

Piemēram?

Man jāredz darbs, tad es varētu to pateikt. Sākumā bieži vien to var uztvert jau intuitīvā līmenī. Es diezgan daudz esmu saskārusies ar šī autora darbiem, pamazām man rodas pārliecība. Jāsalīdzina stilistiskās, tematiskās, koloristiskās analoģijas, pēc tam jāvērtē gleznošanas tehnoloģija, glezna jāapskata ultravioleto staru gaismā. Jānis Tīdemanis ir ļoti neordināra personība, jo vairāk uzzinu, jo vairāk brīnos. Nu, kaut vai tas, ka viņš nemaz neslēpa, ka pats mudinājis savu sievu Stasiju (Tīdemaņa otrā sieva Anastasija Šķēle – I.B.) mācīties „mālēt a la Tīdemanis”, lai tad, kad viņš vairs nebūs, sievai būtu, no kā dzīvot. Tīdemanis pats kādā intervijā trimdas latviešu presē to stāstījis. Par laimi Anasatasija nav ļoti centusies. Vai kā viņš uzgleznoja pašportretu uz cepešpannas un uzdāvināja labai savai draudzenei pēc tam, kad tā bija viņam cienastā atnesusi uz šīs pat pannas ceptu plātsmaizi. Vēl Tīdemaņa bohēma Latvijas laikā... bet pataupīsim to grāmatai.

Top grāmata par Jāni Tīdemani?

Man fonā visu laiku ir pētījums par Jāni Tīdemani, materiālus vācu nemitīgi. Tagad top mazā grāmatiņa Latvijas mākslas klasikas sērijā izdevniecībā „Neputns”, iecerēta ir arī monogrāfija par viņu, pie tās man, protams, vēl jāstrādā, jo daru to brīvajā laikā. Ceru, ka divos gados darbs rezultēsies grāmatā.

Vai nākas arī krājumā sastapties ar viltojumiem.

Nākas, protams.

Ko vilto Latvijā?

Viena tāda niša, ar ko nācies saskarties visbiežāk, ir grafikas darbu viltojumi. Piemēram, tirgū uzkrītoši parādās tieši tādi Vidberga darbi, kas bijuši reproducēti pirmskara presē. Kolekcijā ar Padega atdarinājumiem ir pārstāvēts Hugo Bērziņš.  80. un 90. gadu tirgus pieprasījuma rezultātā viņš radīja diezgan daudz Padega darbu līdziniekus. Tāpat arī Gunārs Vīndedzis mēdza strādāt Padega estētikā. Šie mākslinieki paši ir kļuvuši interesanti ar to, ka viņi konsekventi to dara. Par šīm finesēm smalki ir aprakstījis Jānis Kalnačs savā jaunākajā grāmatā par Kārli Padegu.

Ir gadījumi, kad sākotnēji nav aizdomas, bet sāc pētīt, salīdzināt ar pārējiem šī autora darbiem un rodas jautājumi. Tad mēs konsultējamies ar ekspertiem, lielāku šaubu gadījumā pasūtām ķīmiskās analīzes – grunts un krāsu paraugu izpēti. Es nevaru zināt visu par visiem autoriem, to varbūt var sasniegt mūža nogalē – tad es būšu daudz zinošāka. (Smejas.) Šobrīd es esmu procesā, daudz apgūstu un mācos.

Vai tu sevi varētu saukt par kāda mākslinieka darbu ekspertu?

Būtu pāragri to apgalvot, bet esmu ceļā uz to. Mani tas tiešām interesē.

Teici, ka pirmais iespaids par to, vai darbs ir vai nav oriģināls, rodas intuitīvi. Pieļauju, ka intuīcija balstās pieredzē - skatoties, vērtējot, salīdzinot?

Jā, tikai pieredzē, to nevar iemācīties uzreiz. Ja man rodas jautājumi, aizdomas, tad vienmēr tās pārbaudu. Nonākot pie manis, darbs jau tomēr ir gājis cauri zināmam sietam. Vispirms to ir vērtējis galerists vai dīleris, kurš visbiežāk zina, no kurienes tas nācis, viņam ir informācija. Nākamais ir kolekcijas īpašnieks, kurš izvēlas – iegādāties darbu vai nē. Es esmu trešā instance šajā ķēdītē, līdz ar to pie manis diezgan reti nonāk diskutabli darbi.

Volfgangs Beltrači, slavenais gleznu viltotājs, filmā „Beltrači - viltošanas māksla” teica, ka neviens no šīs ķēdītes nemaz nav ieinteresēts pateikt, ka tirgū parādījies viltojums. Eksperts saņem naudu par to, ka viņš dod vēlamo ekspertīzi, galerists nopelna procentus no pārdotā, kolekcionārs, ja atklāj, ka nopircis viltojumu, to klusi noraksta zaudējumos, neafišējot savu kļūdu, un tā tas turpinās.

Es nedomāju, ka Latvijā tas varētu darboties. Te tirgus ir tik neliels, ka ātri var sabojāt savu reputāciju.

Vladimirs Roščins, kurš izdevis katalogu par gleznu viltojumiem Krievijas tirgū, teicis, ka visa ļaunuma sakne ir eksperti – tie, kas dod apstiprinājumu viltojumam. Vai tev ir nācies saskarties ar negodprātīgu ekspertu rīcību?

(Ilgi domā.) Nav bijusi tāda situācija, nē.


Ingūna Ģēģere kopā ar Uga Skulmes darbu "Jēkabmiests" (1921). Foto: Didzis Grodzs

Ja kādam ir sapnis kļūt par mākslas ekspertu, ko tu viņam ieteiktu? Ar ko sākt?

Pēc manām domām par ekspertiem var kļūt cilvēki, kuriem ir piekļuve lielam daudzumam oriģinālu. Jo tikai tā iemācās redzēt. Man nupat viena restauratore izstāstīja skaistu stāstu par to, kā viņa mācījusies sava amata prasmi. Viņa ņēmusi priedes mizu un ar akvareļkrāsām pēc tās jaukusi toņus, kādus spējusi tur saskatīt. Sākumā viņa mizā ir redzējusi četrus toņus, bet turpinājusi strādāt un laika gaitā jau varējusi uzjaukt četrdesmit toņus. Tā iemācās redzēt un to var izdarīt, ja diendienā trenē aci. Protams, jāzina, kā mākslas darbu skatīties. Ja tas patiesi interesē, tad tikai jādara, ir jāmācās.

Vai tu vari salīdzināt, kā ir strādāt valsts muzejā un kā – privātā kolekcijā?

Nāk prātā analoģija par milzīgu kuģi un mazāku kuģi, kurš var ātrāk veikt manevrus. Mazais kuģis esam mēs. Muzejā ir daudz instances, kurās visi lēmumi jāpastiprina, jāsaskaņo, līdz ar to projekti top ilgāk, viss notiek lēnāk. Mēs varam straujāk reaģēt uz notiekošo. Piemēram, nupat svaigs gadījums – burtiski pirms dažām dienām uzzināju, ka Jelgavas muzejā būs izstāde par ziemas tēmu un man īsā laikā jāsagatavo eksponēšanai diezgan daudz darbu.

Jūsu kolekcija ir atvērta gan pētniekiem, gan citiem muzejiem?

Jā, tas ir mūsu ieguldījums Latvijas mākslas ainā. Es ceru, ka, kamēr muzejs ir rekonstrukcijā, mēs arī drusciņa aizpildām nišu ar savām kolekcijas izstādēm, ne reizi vien vēl rīkosim gan konceptuālās, gan žanru, gan atsevišķu mākslinieku izstādes. Nākamā būs Ludolfa Liberta izstāde, pašreiz gatavoju viņa darbus. Mēs esam priecīgi, ka varam dot izstādēm savus darbus, lai cilvēki tos redz – tā ir tā jēga, kāpēc mēs strādājam. Īpašs prieks ir tad, ja darbi, kas ienākuši ļoti smagā stāvoklī, sakārtoti, uzmirdz kādā izstādē. Viens ir, ka tie iegūluši savā vietiņā krājumā, bet otrs, kad iznesti, izgaismoti, pasniegti, aprūpēti.  Tas ir gandarījums.

Mēs dodam darbu reprodukcijas, materiālus pētniekiem, sadarbojamies ar izdevniecībām, šobrīd ļoti intensīva ir sadarbība ar izdevniecību „Neputns”. Viņi ir uzņēmuši milzīgus apgriezienus, un mēs nodrošinām to darbu reprodukcijas, kas ir mūsu rīcībā.

Pašreiz mēs visi darbinieki kopā ar Dinu un Jāni Zuzāniem strādājam pie izdevuma par mūsu kolekcijas pērlēm, kas grāmatas veidolā varētu parādīties nākamā gada beigās. Vēl viens liels projekts, jau saskaņots ar muzeju, ir mūsu kolekcijas izstāde restaurētajās muzeja telpās 2017. gadā.

Kādas rakstura īpašības ir nepieciešamas labam krājuma glabātājam?

Es esmu fona dejotāja, man nepatīk eksponēties. Tāpēc man arī šī intervija ir pārsteigums, parasti runā ar māksliniekiem, ar kuratoriem. Mēs, paliekam ēnā, klusi visu sakārtojam, lai viss ritētu savu gaitu, lai visi ritenīši būtu ieeļļoti. (Smejas.) Ja nopietni, tad kārtīgums, atbildība. Man patīk, ka viss ir sakārtots, ka es zinu, kur kas atrodas. Tas ir numur viens. Šajā konkrētajā kolekcijas modelī, privātkolekcijā, mums ir jābūt arī kā ātrās reaģēšanas vienībai, mēs esam mobili, mums ir jāspēj ātri reaģēt uz pieprasījumiem, sagatavot darbus uz izstādēm. Vai ātri sagatavot informāciju par konkrētu mākslinieku vai darbu kādam pētniekam vai izdevniecībai. Arī spēja pārslēgties, darīt vairākus darbus vienlaikus.

Vai sanāk laiks apskatīt arī izstādes citur?

Man kā savas jomas profesionālim būtu jāredz pēc iespējas vairāk darbu, pēc iespējas vairāk izstāžu, ko rīkojuši kolēģi. Bet, strādājot diendienā starp simtiem mākslas darbu, rodas pārsātinājuma sajūta, liekas, ka neko vairāk redzēt negribu. Bet, kad es aizeju uz labu izstādi, es, protams, esmu laimīga. Pēdējais tāds gadījums bija Gustava Kluča izstādē, kad sajūti ģēnija dzirksti pilnīgi fiziski, kā elektrības triecienu. Katru reizi pēc tāda gadījuma nolemju, ka jāredz ir vairāk, jāiet uz izstādēm vairāk. Tā krājas zināšanas, katru dienu notiek kaut kas jauns, un es cenšos būt atvērta jaunām profesionālām zināšanām.

Vai ir kāds muzeja darbinieku, kuriem tu zināmā mērā varētu pielīdzināt arī sevi, morāles kodekss?

Ir. Manuprāt, kodekss ir tāds, ka katrs mākslas darbs ir unikāls un pret to jāattiecas ar cieņu. Mākslas darbs atspoguļo tā radītāju, viņa domu gaitu, cerības, prasmes.

Tu esi apmierināta ar savu darbu?

Jā, es esmu priecīga te strādāt.

www.mmsalons.lv