Ķermeņu saspēles
Intervija ar fotogrāfi Joannu Piotrovsku
Ieva Raudsepa
04/11/2014
Neveiklas pozas, maigums un skarbums reizē – tas viss ir klātesošs Joannas Piotrovskas netradicionālajos ģimenes portretos. Jaunā fotogrāfe savā sērijā Frowst pievēršas ģimenes attiecību pētniecībai, izceļot sarežģīto ikdienišķajā. Piotrovskas brīžiem melanholiskās, dažkārt pat nedaudz baisās melnbaltās fotogrāfijas vienreizēji ilustrē gan ģimenes barojošo, gan ierobežojošo dabu. Nenostājoties ne par vai pret, tā sauktajām, ģimenes vērtībām, fotogrāfe ar attēlu palīdzību iedziļinās jautājumos par to, cik daudz ģimene mums dod, un, reizē arī, cik daudz tā mums atņem.
Ar Frowst sēriju, kas tapa kā jaunās poļu autores maģistra darbs prestižajā Karaliskajā mākslas koledžā Londonā, Piotrovska guva plašu atzinību fotogrāfijas pasaulē. Viņas darbi tika izstādīti Bloomberg New Contemporaries izstādē, kā arī respektablā MACK izdevniecība piešķīra viņai „Pirmās grāmatas balvu” (First Book Award), kā rezultātā Frowst sērija tika izdota arī grāmatas formātā.
Arī šobrīd aktuālajā projektā s.w.a.l.k.autore strādā pie jautājumiem par cilvēku savstarpējo attiecību īpatnībām un ‘tumšajām pusēm’ – kā tās atrādās ķermeniskajā valodā un savstarpējā saskarē. Vairāk kā mēnesi fotogrāfe ir pavadījusi Kuldīgā, Kuldīgas mākslinieku rezidencē.
Latvijā veidotos darbus būs iespējams apskatīt no 7. novembra izstādē Kalnciema kvartālā.
Joanna Piotrovska. Foto: Caroll Taveras. You Are Here at Mother London.
Tava sērija Frowst ieguva pamatīgu starptautisku ievērību. Vai vari nedaudz pastāstīt par projektu?
Jā. Frowst es no jauna iestudēju vecas ģimenes fotogrāfijas. To darīt mani iedvesmoja dažādas terapijas, kā, piemēram, ģimenes sistēmterapija (family constellation therapy, vācu psihologa Berta Hellingera izstrādātā metode – red.). Tā daudz uzmanības pievērš tieši ķermeņa valodai – kā kustamies, kur izvēlamies skatīties. Man likās, ka ir daudz kā kopīga šāda veida terapijai un ģimenes attēliem, jo abi balstās uz noteiktu performatīvu aspektu. Ķermenis šajā gadījumā ir galvenais, ko interpretējam.
Situācijas, kas parādās fotogrāfijās, ir diezgan neparastas – vai teici ģimenēm priekšā, kas un kā viņiem būtu jādara?
Lielākoties, jā, teicu viņiem, ko gribētu, lai viņi dara, jo gribēju, lai bildēm būtu iestudējuma sajūta. Mēs lielākoties atkārtojām pozas un situācijas no vecām ģimenes fotogrāfijām. Dažkārt, ja viņi gribēja kaut ko darīt pa savam, es viņiem to atļāvu un tādā veidā arī radās interesanti rezultāti. Citkārt idejas radās, vienkārši novērojot citus cilvēkus, izlasot kaut ko vai arī smeļoties iedvesmu no jau iepriekš pieminētajām terapiju sesijām. Tāpēc rezultātā ir redzams dažādu pieeju sajaukums.
Frowst ieguva MACK izdevniecības „Pirmās grāmatas balvu”, kas ļāva sēriju attīstīt un izdot grāmatas formātā. Vai vari nedaudz pastāstīt par grāmatas veidošanas procesu un sadarbību ar izdevniecību?
Sadarbība bija lieliska – viss noritēja ļoti profesionāli. Dizaineris, ar ko sastrādājos, bija ļoti atvērts manām idejām, tādējādi grāmata patiesi bija kopīga darba rezultāts, nevis kaut kas, ko izdevniecība būtu izveidojusi neatkarīgi no mana skatījuma. To es tiešām novērtēju. MACK, īstenībā, vēlējās grāmatu taisīt ļoti līdzīgu tam maketam, kuru biju jau iepriekš izstrādājusi. Tāpēc beigās sekojām daudziem lēmumiem, kurus biju pieņēmusi vēl pirms vispār tiku izraudzīta šai balvai.
Pati grāmata ir ļoti vienkārša – ar melnu vāku un nosaukumu zelta burtos, turklāt iekšā nav teksta. Tādējādi izdevums ir tiešām minimālistisks. Jāsaka, ka nebija daudz atšķirību starp to, kā strādāju ar attēliem izstādei un grāmatai, izņemot fotogrāfiju sekvences veidošanas procesu. Tas, protams, ir daudz svarīgāk grāmatas formātā, jo tajā tā ir vienīgā secība, kādā skatītājs skatīsies uz fotogrāfijām. Citādāk, izņemot dizainu un grāmatas izkārtojumu, nebija īpašu papildus sagatavošanas darbu.
Tu pieminēji izstādi – vai atsaucies uz Karaliskās mākslas akadēmijas darbu prezentāciju vai ko citu? Kā izstādi savus darbus?
Man katra izstāde ir citādāka, jo tas, kā izvēlos darbus parādīt, ir atkarīgs no telpas. Pirms katras izstādes sāku no sākuma. Dažkārt mainu bilžu izmērus, mēģinot pielāgoties telpai.
Joanna Piotrovska. XIX. No sērijas Frowst. Publicitātes attēls
Savam bakalaura darbam „5128” Krakovas Mākslas akadēmijā uzņēmi fotogrāfijas ar ziedošiem kokiem rajonos, kur cilvēki Polijā Vislas operācijas (1947. gada Polijas ukraiņu minoritātes deportācija uz bijušajām Vācijas teritorijām, pievienotām Polijai pēc 2. Pasaules kara) ietvaros bija spiesti pamest savas mājās. Šajos attēlos nav cilvēku, fotogrāfijas uzņemtas krāsainas, bez zibspuldzes, un pieeja ir daudz konceptuālāka. Tagad, šķiet, ka tevi vairāk interesē uzņemt melnbaltas fotogrāfijas ar cilvēkiem – kas ir mainījies?
Frowst projektam centos piemeklēt tādu estētiku, kas paspilgtinātu tā saturu. Uzskatīju šo par labāko pieeju konkrētajam projektam, jo šādā veidā ķermeņi kļūst redzamāki, un ķermeņu saspēles šādi kļūst par attiecību vizualizācijām. Tas ir daudz skaidrāk redzams melnbaltajā fotogrāfijā, jo bez krāsas fons un apkārtesošie objekti tik lielā mērā nenovērš skatītāja uzmanību, kā tas ir, lietojot krāsu. Tas gan nenozīmē, ka esmu nolēmusi visu turpmāko mūžu strādāt tikai melnbaltajā tehnikā. Uzskatu, ka tas vienkārši iet labāk kopā ar šo noteikto projektu.
Runājot par cilvēku klātbūtni – jā, pēdējā projektā daudz portretēju cilvēkus. Manā bakalaura darba projektā dzīvas būtnes fotogrāfijās neparādās, bet stāsts tik un tā ir par cilvēkiem. „5128” tiešām ir par cilvēkiem, par to, kā vēsture ietekmē attiecības, kā tā var būt klātesoša starp mums. Kad strādāju ar ģimenēm, es gribēju arī kaut ko pateikt par vēsturi – pagātnes notikumi arī ir ietekmējuši viņu attiecības. Patiesībā, saskatu lielu līdzību abos projektos.
Tu esi teikusi, ka nevēlies vairs strādāt sēriju vai projektu formātā, bet gribi vienkārši turpināt attīstīt savu kopējo kolekciju. Kāpēc?
Manuprāt, strādāt sērijās un projektos ir diezgan ierobežojoši, jo nepieciešams atrast noteiktu veidu, kā fotografēt un atainot lietas, un tad pie tā jāpieturas. Ir jauki tam pievienot arī ko citu.
Turklāt esmu sapratusi, ka mani interesē ļoti konkrētas tēmas, un, ņemot to vērā, uzskatu, ka viss, ko izlemju izstrādāt, saskanēs ar citiem maniem darbiem. Nejūtu, ka kaut kas tur būtu īpaši jānodala.
Tavi darbi robežojas starp realitāti un fikciju. Vai vari pastāstīt, kas tevi piesaista šāda veida pieejā fotogrāfijai?
Jā, Frowst ir nedaudz realitātes un fikcijas sajaukums, jo sērijā piedalījās īstas ģimenes, kā arī reizē tā bija manu ideju projekcija attiecībā uz to, kas ir ģimene, kā arī paralēli tika iestudētas lietas, kas ar ģimeni bija notikušas. Tajā ir kaut kas īsts un kaut kas fikcionāls.
Kas man tajā patīk? Es tiešām nezinu, jo uzskatu, ka ir sarežģīti pateikt, kas vispār ir reāls un kas izdomāts, un pēc tam novilkt robežu starp abiem. Piemēram, Frowst ļoti daudz ir par noteiktām lomu spēlēm – ko nozīmē spēlēt konkrētu lomu ģimenē, kas ir pienākumi un ko cilvēki sagaida? Cilvēki no tevis sagaida konkrētas lietas, kad esi pieaugušais vai bērns. Tādēļ projekts lielā mērā ir arī par šādiem ārējiem spēkiem; tas man ir interesanti.
Joanna Piotrovska. Untitled. No sērijas s.w.a.l.k.
Pastāsti nedaudz par projektu, pie kura strādā šobrīd – s.w.a.l.k. Par ko tas ir?
To sāku, kad vēl strādāju pie Frowst, un mani bija ļoti ieinteresējusi cilvēku savstarpējo attiecību tēma – vardarbības un maiguma elementi, mīlestība un naids; visi sarežģījumi, kas rodas līdz ar attiecībām. Iedomājos, ka būtu jauki atainot mīlestību kā kaut ko, kas var būt arī agresīvs – lietas, kas nav īsti pozitīvas, bet pilnībā piederīgas tam, ko nozīmē būt attiecībās un mīlēt. Tad es iedomājos, ka, iespējams, pašaizsardzības pozu iestudēšana un to lietojums būtu laba metafora, lai aprakstītu šo jūtu dualitāti. Būtībā, es lūdzu pārus atainot pašaizsardzības kustības un tajā pat laikā cenšos koncentrēties uz ķermeņa valodu – rokām, varas attiecībām, sarežģījumiem. Man šķita, ka būtu labi atrast arī šāda veida metaforas ainavā, vienalga, vai urbānā vidē vai dabā. Tāpēc man ir arī šādi attēli.
Sērijā ietilpst arī fotogrāfijas no zoodārza, kuru vēstījums saistīts ar sagūstīšanu. Tas man liek domāt par dzīvi sabiedrībā un kā tā mūs ierobežo. Pastāv noteikti uzvedības likumi un formas – mēs nevaram darīt visu tā, kā gribētu. Ticu tam, ka šādi ierobežojumi pastāv arī attiecībās, tās nekad nav pilnībā brīvas. Tāpēc izvēlējos iekļaut arī bildes no zoodārza. Ir viens attēls, kas man ir ļoti svarīgs, jo atgādina mājas interjerus, ar kuriem arī uzņēmu bildes. Redzamas paralēles starp telpu, kas reprezentē to, ko nozīmē sagūstīt kaut ko, un telpu, kas ir paredzēta, lai tu justos savā ziņā brīvs, bet tas tomēr līdz galam nenotiek.
Tu dzīvo Londonā un esi teikusi, ka tā ir labākā vieta, kur būt attiecībā uz kultūru – daudz izstāžu, notikumu, interesantu cilvēku... Tajā pat laikā atzīsti, ka Londonā nespēj fotografēt. Lai to darītu, tu izvēlies braukt atpakaļ uz Poliju vai dodies kur citur. Kā tu to pamatotu?
Manuprāt, tam, kas ir Londonā, avots ir kur citur. Tur ir daudz kā no citām kultūrām un valstīm, un Londona ir vieta, kur ar to visu iepazīties. Bet tajā pat laikā tas viss nāk no citurienes. Man ir ļoti svarīgi strādāt Polijā, jo es to pazīstu, un tagad tur redzu daudz lietu, kuras pirms aizbraukšanas īsti nesaskatīju. Tagad, pēc tam, kad esmu bijusi Londonā, ar šo attālumu varu daudz ko saredzēt, un tas ir patiesi interesanti. Es jūtos patiesi tuva cilvēkiem, kas ir Polijā, un uzskatu, ka mana mentalitāte ir diezgan poliska.
Man būtu dīvaini strādāt Londonā. Tas attiecas arī uz praktiskām lietām – tur fotografēt ir ļoti grūti – kādu satikt, ar viņu kopā pavadīt laiku, lūgt, lai viņš tev pozē, un citas tāda veida lietas rada sarežģījumus, jo dzīve Londonā norit daudz ātrāk. Nav tik daudz brīvības eksperimentēt, ja nu vienīgi strādā studijā pats savā nodabā. Ja savā darbā ir jāiesaista citi cilvēki, to daudz vieglāk izdarīt ir Polijā. Man tur ir daudz draugu, ir daudz vieglāk viņiem palūgt nopozēt un kopā pavadīt laiku.
Tagad esi rezidencē Kuldīgā. Vai vari pastāstīt, pie kā tur strādā?
Man tikko bija fotosesija Dazed and Confused žurnālam. Tas bija modes projekts, un es to izvēlējos fotografēt alkoholiķu rehabilitācijas centrā netālu no Kuldīgas. Tas ir viens. Tad vēl sadarbojos ar draudzeni, kas ir dejotāja un kuratore. Neesmu vēl līdz galam pārliecināta, kas no tā sanāks, bet mēs izmantosim šīs pašaizsardzības kustības un žestus, lai radītu kādu horeogrāfiju vai performanci.
