Foto: Karlīna Vītoliņa

Pils gūsteknis 0

Intervija ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani

Viestarts Gailītis
31/10/2014 

Franču maiznīca Cadets de Gascogne varētu šķist tālu no Rundāles pils aristokrātiskās grācijas, tomēr pils direktors Imants Lancmanis, ko augstsirdīgās stājas un stāža dēļ (ar Rundāli viņu saista jau 50 gadi no kuriem 38 direktora amatā) pašu varētu dēvēt par aristokrātu, ar neviltotu interesi novērtē mīlīgās kafejnīcas tapetes ar to sīkpilsoniski idillisko motīvu – veclaiku namiņiem dīķa malā. Dzestrajai rudens dienai spītējot ar siltumu un gaismu, tautā iemīļotā beķereja liekas gana adekvāta vide intervijai ar kungu, kurš par savu dzīves misiju, pārveidojot Rundāles pili no grausta par vienu no pieprasītākajiem vēstures tūrisma galamērķiem Latvijā, nupat ir saņēmis attiecīgu novērtējumu – Eiropas viesmīlības fonda (EHF) piešķirto balvu par mūža ieguldījumu viesmīlības nozares attīstībā.

Jūs pārsvarā uzturaties Rundālē?

Jā, es Rīgā esmu labi ja reizi nedēļā, un tad viss ir kā uz konveijera. Kad mēs beigsim, parādīsies televīzija, kurai man būs jāstāsta par Bruno Vasiļevski.

Rundālē jūs esat izdarījis neiespējamo. Bet vērojot plašāku vēsturiskās arhitektūras situāciju Latvijā, var manīt, ka kaut kas ir nopirkts ar cerību to varbūt atjaunot, šis tas tiek apčubināts, bet, izņemot dažus lielos objektus, situācija kopumā nav apmierinoša. Kas ir priekšnosacījums, lai vēsturiski vērtīgā apbūve laukos neaizietu bojā? Vai šajā situācijā vispār var kaut ko darīt?

Priekšnoteikums ir viens un vienīgais – pietiekoši pārtikusi sabiedrība, kurai pie tam parādījies arī tas sindroms, kas bijis visos laikos, proti, ka turīgi cilvēki vēlas dzīvot veco laiku bagātnieku mājās. Tas ir tas, kas Eiropā ir izglābis ļoti daudz pilis. Teiksim, Itālijā vai Francijā viss nav sabrucis, pateicoties tam, ka ir bagāti japāņi vai amerikāņi, vai tagad ķīnieši vai krievi, kas visu to uzpērk. Latvijā nav ne viena, ne otra, un tie daži cilvēki, kas to dara, muižu vai pili pārvērš par biznesa objektu. Būtībā tāda veida dzīvesstils, kad cilvēks kā pirms simts gadiem dzīvo lauku muižā, vairs nav reāls. Modelis šodien ir pavisam cits – tā ir nedēļas nogales atpūtas māja. Bet Latvijā šī modeļa vēl nav. Ja turīgi cilvēki grib skaistu māju, tad visbiežāk viņi  to uzbūvē no jauna, izejot no tiem priekšstatiem par to, ko viņi ir redzējuši savā vidē, kas visumā ir modernāka. Līdz ar to nav šī gribēšana, kas ir pamats tam, lai kaut kas tiktu atjaunots. Un to var izdarīt tikai ar privātu iniciatīvu, jo valsts to nespēj. Ņemsim vērā, ka arī Rundālē nu jau 22 gadus nav nekāda valsts finansējuma restaurācijai. Mēs dzīvojam no tās naudas, ko paši nopelnām, vai arī ko dabūjam no kādiem sponsoriem, kas arī ir reti, izņemot, protams, (Borisu un Ināru) Teterevus, kas mums ir tāda īsta debesu dāvana. Tātad tas atkrīt, pašvaldības arī atkrīt, jo tās ir pilnīgi nobeigušās ar visām sociālajām problēmām. Es jau redzu kā Rundālē laukos iet – ja viņi var kaut ko izdarīt, tad tas ir savest kārtībā ceļus, uzbūvēt kādu bērnudārzu, bet ja runā par veco arhitektūru, tad tur nav nekādu cerību. Tātad paliek privātais cilvēks, un šī privātā cilvēka intereses Latvijā nav tādas, lai piekoptu country-life (ang. – lauku dzīves) stilu smalkā veidā. Tur ir vajadzīga cita gaume, cita vide un citi pieradumi. Līdz ar to paliek pāri tikai tās dažas ēkas, kurās ir viesnīcas. Tagad pašā pēdējā laikā ļoti labs piemērs ir Liepupes muiža. Tur senāk bija vienkārši viena bēdu ieleja. Savulaik žurnālam „Māksla Plus” rakstīju rakstiņu par to tās visbaigākajā brīdī. Durvis tur bija aizslēgtas, bet tās vienmēr tika atlauztas vaļā, un tur iekšā pavērās kaut kas tāds ģeniāls – tur viens cilvēks bija iemanījies ielikt čupu viena pamesta skapja atvilknē. Tas bija tāds sava veida virtuozs gājiens. Tagad tur ir ļoti jauka un rūpīgi iekārtota viesnīca, no bēniņiem ir izbūvēti divi stāvi, uztaisīts pagrabs un ir SPA un viss, ko var iedomāties. Tam apakšā ir jēga. Tā kundze to nedara, lai tikai patīkami dzīvotu ar saviem draugiem, bet tas ir bizness – ļoti labdabīgs bizness, kas glābj pieminekli. Tā ir ļoti skaista XVIII gadsimta vidus māja netālu no Tūjas. To ir vērts redzēt.

Šī vēsturiskā apbūve ir daļa no Latvijas kultūrainavas, un kas, jūsuprāt, ir tas, kas liedz latviešiem rīkoties līdzīgi kā, piemēram, dāņiem vai francūžiem un apdzīvot šīs ēkas?

Jā, lauku kultūrainavā muiža ir kaut kas būtisks – tāpat kā baznīca un krogs. Tas ir vēsturiski dominējis ainavā un ļoti skaisti līdzsvarojis zaļo vidi ar to, ko cilvēks tajā ielicis. Mantojums ir ļoti skaists, bet tam īsti nav garīgās mantošanas sajūtas. Tas interesantā veidā parādījās jau pēc agrārās reformas 1920. gadā. Tad bija vesela rinda latviešu, kuri varēja izputējušā barona vai viņam atņemtajā muižā dzīvot kā kungi, kā jaunie baroni. Bet bija tikai pāris izņēmumi. Vienīgi Benjāmiņa kundzei bija pietiekoši stingrs raksturs, lai nebaidītos, ka viņu sauks par latviešu baronesi, un viņa ļoti eleganti dzīvoja Valdeķu muižā. Bija arī tāds Sanderss Dinsdurbes muižā pie Embūtes, kaut kādā mērā arī ģenerālis [Mārtiņš] Hartmanis Lestenes muižā, kurš gan vairāk to izmantoja kā tādu jauku nedēļas nogales māju, kuru apmeklēja mākslinieki, diplomātiskais korpuss un armijas virsotne. Pārējiem vairāk bija tāda tā attieksme – nē, tā jau ir muiža, tā jau baronu un baroni ir slikti, un līdz ar to tā nav mūsu lieta. Tagad jau baronu nīšana vairs nav tik izteikta, bet, kā jau teicu, cilvēkiem vienkārši nav sajūtas, ka būtu vērts to darīt. Un tad ir tā, ka ir labi, ja var ierīkot kādu viesnīcu vai konferenču centru, bet ja nē, tad viss brūk kopā.

Vai likumdošana attiecībā uz vēsturisko mantojumu jūsuprāt ir adekvāta?

Jā, tajā ziņā viss jau ir kārtībā. Tāpat arī ir nodokļu atvieglojumi, ja ieguldi atjaunošanā. Tas viss ir kā ārzemēs, bet ja nav tā pamatinterese, tad tas nestrādā.

Taču arī Francijā aristokrātiju iznīcināja un, neraugoties uz to, mūsdienu turīgie francūži labprāt dzīvo muižās.

Redziet, aristokrātija Francijā nav iznīcināta kā šķira. Daudzas pilis joprojām ir veco dzimtu rokās, kas cīnās ar to kā ar lielo dzīves uzdevumu un, man šķiet, dara to pēdējā paaudzē. Nācies dzirdēt, ka tie cilvēki būtībā ir upurējušies pilij vai muižai – viņi saka, es jau zinu, mans dēls vai meita to negribēs uzturēt, viņi pārdos to māju. Mūsu muzejs tam ir liecinieks. Mēs daudz pērkam mākslas priekšmetus un pērkam tāpēc, ka ir lēti. Un lēti tie ir tāpēc, ka visi pārdod. Viss tiek izpārdots pa tīro.

Man pašam ir iekritusi acīs kāda ļoti veca un Latvijai vairs neraksturīga dzīvojamā māja pie Skaistkalnes baznīcas, kas iet bojā.

Jā, tas ir klosteris no XVII gadsimta beigām. Vienreizēja māja. Bet kurš to atjaunos? Aglonā tas viss ir pakļauts biznesa industrijai, bet, teiksim, Pasienes klosteris ir pārvērties drupās. Tas ir XVIII gadsimta klosteris, kas atrodas pie Krievijas robežas un līdzās ir brīnišķīga rokoko baznīca.

Skaistkalnē, ja nemaldos, ir grūtības sadalīt atbildību, jo zeme pieder baznīcai, bet klostera ēka mūku ordenim.

Jā, ir žēl, ka pat garīgās institūcijas nevar vienoties par mantu.

Kas ir tās ēkas, kuras jums personīgi gribētos redzēt atjaunotas?

Jā, to es varu pateikt, jo man ir viena tāda, kas ir gluži kā apsēstība. Tā arī ir bijusī Kurzemes hercoga vasaras rezidence, precīzāk, medību māja Lustē pie Dobeles ļoti līdzenā vietā, un tā bija XVIII gadsimta hercoga Pētera pēdējā celtne, pabeigta ap 1780.gadu. Līdz Otrā pasaules kara beigām tā bija praktiski vesela, un tad tajā iekrita bumba. Pēc tam vietējie iedzīvotāji sāka plēst jumtu, un tagad palikušas praktiski tikai drupas. Vēl 1970. gadu vidū mūsu muzejs domāja, ka varētu to paņemt sev kā filiāli un pilnībā atjaunot. Ir vecās fotogrāfijas un to var izdarīt. Tagad es vien noskatos, kā tā sabrūk. Starplaikā ir bijuši interesenti. Pie manis atbrauca kāda jauna dāma un teica, ka nopirkusi Lustes pili, un vaicāja, vai varam palīdzēt, kā vajadzētu rīkoties, ar kādiem materiāliem strādāt. Es viņi rādīju vecās fotogrāfijas, un viņa bija apņēmības pilna. Pastāstīju, ka mēs savulaik veicām izrakumus un no sienām paņēmām nost visu, kas vēl bija palicis, un ka esam gatavi palīdzēt. Tad pazuda tā kundze un parādījās vēl kāds, un tagad tā māja būtībā jau ir neglābjama. Tāds klasisks mazs gabaliņš no Latvijas pēckara vēstures. Pēc kara vietējiem iedzīvotājiem vajadzēja malku, ko es saprotu, bet viņi ņēma un noplēsa visas pils konstrukcijas. Tāda ir dzīve. Grūti iebilst, jo katram laikmetam ir savas prioritātes. Tagad tā praktiski būtu jāuzbūvē no jauna. Bet nav jau tā motivācija. Būtu burvīgi, ja kāds miljonārs kā hercoga Pētera laikos to atjaunotu un iekārtotu ar visām mēbelēm, bet tā ir tikai fantāzija, iedoma, kas varētu būt kādam jukušam bagātniekam. Bet šobrīd bagātnieki nav jukuši, un viņi grib kaut ko, kas var ienest naudu vai kam ir vismaz kāda motivācija. Princis Bīrons pirmo reizi ieraudzīja to [Lustes pili] 1980. gadu beigās, vēl padomju laikā, un gribēja to atjaunot. Toreiz to varēja dabūt par smieklu naudu un arī bija ļoti zemas būvizmaksas.  Viņš to gribēja darīt kopā ar brāli, taču tam nebija intereses, un tā tas viss beidzās.

Tāpat mums [Rundālei] blakām, 7 km attālumā, ir Kaucmindes muiža, grāfa Pālena pils. Tā sabruka manā acu priekšā. Es atceros, kad savulaik tur fotografēju, viss bija nevainojami. Un tad izgāja ārā skola, uzbūvēja jaunu ēku, un tad jau pēc kādiem gadiem vairs nebija siju starp pirmo un otru stāvu. Droši vien kādi cilvēki bija izzāģējuši. Tad sāka līt iekšā un viss sāka brukt, un tagad parka pusē kolonnu portiks ir apgāzies, tā nemaz vairs nav. Tā ir gandrīz neglābjama. Interesanti, ka grāfs Pālens bija atbraucis un vienu brīdi gribēja to atjaunot – viņš ir Fiat [dibinātāja] Anjelli znots. Variet iedomāties, ka nauda viņam bija. Tur iemesls bija atkal cits, bet ļoti tipisks – viņš teica, ka vide ir sabojāta. Pils aleja, kas pa simetrisku asi ved tieši uz pili, padomju laikā tika apbūvēta ar trīsstāvu silikāta ķieģeļu mājām, un tur stāv arī tā briesmīgā jaunā skolas ēka. Proti, muiža ir tāda, ka tai nav iespējams piekļūt, neredzot visu to nejaucību, un tas ir izšķirošais. Tie ir tādi piemēri, kas raksturo Latvijas situāciju.

Vai ir kādi labi piemēri, kad ārzemnieki ir nopirkuši un atjaunojuši vēsturisku arhitektūru?

Ideāls piemērs ir Rūmenes muiža. Bet tie ir ārzemju latvieši, varētu teikt, tikai pa pusei ārzemnieki. Galvenais jau ir priekšstati un nauda – no tā tas viss izaug. No tādiem, kas vēlējās atpirkt senču īpašumu, vienīgais piemērs bija baronese Adīne fon Bernevica. Viņas vecvecākiem baroniem Hāniem piederēja Blankenfeldes muiža. Viņa to nopirka, kādus gadus pamocījās un pārdeva. Tagad tā pieder bijušajam Grindex šefam Jākobsonam, kurš tur arī lēnām kaut ko dara. Tas ir pozitīvs piemērs. Bet ļoti labs un rets piemērs ir Nurmuiža. Bieži ir tā, ka cilvēki, kam ir nauda, grib, lai viss ir gatavs momentā, un tad upurē visu – netaisa izpēti, nestrādā ar autentiskiem materiāliem, uztaisa kaut kādu kiču. Šajā gadījumā Oļegs Fiļs ir apbrīnojams cilvēks – viņš absolūti nesteidzas, bet tur viss notiek tā, kā tas notiek, teiksim, Rundālē – tur ir arheologi, arhitekti, restauratori. Tas ir tas gadījums, kad lietu dara lēni, pamatīgi un pareizā secībā. Bet tas ir retums, jo parasti tik rūpīgi tas nenotiek.

Nurmuiža arī ir unikāls ansamblis, jo tas ir saglabājies savā kopumā.

Jā, un es to jau ieraudzīju 1960. gados, kad tas bija saglabājies pilnībā – visas saimniecības ēkas bija ar sarkaniem jumtiem un viss bija kārtībā. Bet tad to vispirms pameta, un tad nodega blakusmāja pie vārtiem. Fiļs to tagad lielā mērā uzceļ no jauna.

Tā arī ir arhitektoniski īpaša.

Jā, protams. Pirmkārt jau pati pils – XVI gadsimta beigas. No tā perioda Latvijā būtībā nekā nav. Tad vēl iebraucamie vārti un XIX gadsimta sākuma apbūve ar lielajiem un varenajiem laidariem un klētīm.

Kādi bija sociālekonomiskie priekšnosacījumi, lai taptu šī vēsturiskā lauku ainava? Muižas jau toreiz acīmredzot nebija nekāda kaprīze.

Tur jau tā lieta. Muižas būtībā ir saimniecība, īpaši, ja runājam par to pašu Nurmuižu un Kurzemi kopumā. Kurzemes muižnieki savu eksistenci redzēja kā lielsaimnieki, tā bija viņu dzīves jēga. Runas par aristokrātisko dzīvesveidu, ballēm un visādām smalkām izdarībām ir iztēle. Precīzāk, tās runas attiecas uz XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma periodu, kad varbūt tas dzīvesstils kļūst rafinētāks. Bet vēl pat XIX gadsimta vidū arī ārzemnieki raksta, ka visi Latvijas muižnieki būtībā ir saimnieki ar vienkāršām prasībām pret dzīvi – viņiem galvenais ir labi paēst un medīt, visai elementāra tā dzīve. Tas nav tas, ko dēvē par aristokrātisku dzīvi, tas nāk stipri vēlāk, pēdējā brīdī pirms Pirmā pasaules kara. Tajā pašā laikā tika domāts par saimniecisku ienesīgumu un attiecīgi nekad netika žēlota nauda saimniecības ēkām – tāpēc Kurzemē var redzēt gigantiskus ansambļus ar staļļiem, kūtīm, klētīm, kalpu mājām un viņu stallīšiem tā, ka beigās tā muiža izauga par tādu mazu pilsētiņu. Pie tā ārkārtīgi piestrādāja. Tā mazā muižu pasaulīte bija ārkārtīgi interesanta – katra bija tāda maza planētiņa, kur viss bija pašpietiekams. Žēl, ka tas ir sabrucis, jo tāda Blaumaņu laika Latvija bija ļoti skaista un interesanta.

Jums pieder frāze par ideālo Latvijas lauku ainavu – šķiet, tas bija 1904. gads.

Jā, pirms 1905. gada. Tas viss tad bija sasniedzis kulmināciju.

Kāda bija tā ainava?

Pirmkārt, harmoniska. Tas ko sauc par kultūrainavu – tādā nozīmē, ka ir sakopti ceļi, laukumi, katra zemnieku sēta, nemaz nerunājot par muižu. No rīta vajadzēja ar grābekli visus parka celiņus sagrābt, puķītes bija iestādītas, palmām lapas nomazgātas. Visa pasaule bija ļoti sakopta. Ir grūti iedomāties to, ko redzam XX gadsimta sākuma fotogrāfijās. Ārkārtīgi idilliski sakārtota pasaule. Bet es runāju tikai par ārējo pasauli – un nekad šīs lietas nejaucu, jo apakšā jau bija snaudošs vulkāns, kas arī uzsprāga 1905. gadā. Taču, ja pavērojam no malas, tad Blaumaņa laika Latvija tiešām bija perfekta – viņš to īsti neapzinājās, smādējot Kokneses muižu. Kā mākslas parādība, kā performance, kā tēls tā Latvija bija perfekcija.

Kāda bija starpkaru laika Latvija ainava?

Arī ļoti sakopta. Tie 20 gadi pārsteidza ar to, ko Latvija spēja. Pirmkārt, Pirmā pasaules kara posts, otrkārt, bija likvidēta visa lauku ekonomiskā sistēma, proti, muižas. Baroni ar ļaunu prieku teica – tūlīt tie latvieši redzēs, kā ir zemīti kopt, viņiem taču nekā nav – ne agrotehnikas, ne mašīnas, tur viss sabruks. Bet latviešu zemnieks pierādīja, ka ar savām jaunsaimniecībām spēj visu. Tāpēc 1940. gada Latvija, atšķirībā no 1904. gada Latvijas, kas bija disharmoniska ar savu vācisko fonu, sasniedza visu laiku augstāko punktu, kur lielā mērā valdīja arī sociālā un idejiskā harmonija. Un arī viss bija ārkārtīgi sakopts. Šie jaunsaimnieciņi sāka drausmīgos apstākļos – izlīda no zemnīcām, bet jau 1930. gadu beigās visur bija saceltas mājas, iekopti lauki, atrasta sava niša. Ar saviem bieži nedaudzajiem, apmēram 20 hektāriņiem bija saprasts, ko vajag ražot, kur vajag pārdot. Valsts zemniekus atbalstīja, un viss brīnišķīgi funkcionēja. Runājot par kultūrainavu, arī tā bija ļoti kopta. Muižas bija zināma problēma, jo Latvijas valsts nostāja šajā ziņā bija šaursirdīga. Kultūras mantojums tika pieņemts ar ļoti gariem zobiem. Pieminekļu valde gan pastāvēja, saraksti arī bija, bet būtībā neko daudz tā nesargāja. Aizsargāja tikai kā māju – kā kaut ko, kur var kaut ko ievietot. Alūksnes pilī vienā galā ierīkoja pienotavu – absolūti praktiska pieeja. Taču zeme bija ārkārtīgi sakopta. Es pat varu teikt, ka kaut ko no tās sakoptības atceros 1940. gados tūlīt pēc kara, līdz pat kolhoziem. Gan pie vecmāmiņas laukos, gan viņas kaimiņu mājās grāvīši bija izpļauti, sēta bija vienmēr noslaucīta, tajā visā bija vecais dzīves ritms. Es vēl atceros sava brālēna kristības, kā brauca uz Jelgavu uz jau nedaudz atjaunoto Annas baznīcu ar pajūgiem, kādas tortes bija un cik ilgi to svinēja. Īsi pēc kara viss vēl turpinājās. Kara laikā arī lauki vēl funkcionēja, jo vācu okupācijas vara bija ieinteresēta, lai zemnieki strādā. Tikai 1949. gada deportācijas un būtībā kolhozs pilnīgi visu sagrāva. Tad arī sākās vienaldzība, un būtībā vairs nekāda kultūrainava nevarēja būt pēc definīcijas.

Skatot bildes portālā „Zudusī Latvija”, var redzēt bagātīgos muižu interjerus. Tāpat arī šodien, braucot uz Dāniju, Zviedriju vai pat savulaik sabombardēto Berlīni, var manīt daudzus vecus priekšmetus. Bet kur tie pazuduši Latvijā? Kāpēc ir tāda sajūta, ka šeit nav šie vecie interjeri?

Tāpēc, ka tos cilvēkus, kam bija šie interjeri, kam bija tās mantas, izveda 1940. vai 1949. gadā. Un pārējais palika dažos dzīvokļos, kuros ienāca citi cilvēki un priekšmetus vai nu izpārdeva vai ļoti bieži vienkārši izmeta ārā. Es atceros, ka tad, kad mūsu muzejs sāka darboties 1964. gadā,  mēs mēdzām  interesēties par veciem priekšmetiem, ko nopirkt muzejam, un tad es pieredzēju arī ģenerāli [Jāni] Balodi, kurš bija atgriezies ar savu kundzi. Viņa dzīvoklī Tērbatas ielā kāda radiniece bija saglabājusi viņa lietas, un viņš laikam tās pārdeva, un mēs arī kaut ko nopirkām. Bet ļoti bieži, kad mēs interesējāmies, izskanēja atbilde – mēs gruzīniem pārdevām, tie ļoti labi solīja. Tas bija laiks, kad gruzīni nopirka visu (iesmejas), un tā tas pamazām iztukšojās. Tagad Latvija, man šķiet, ir viena no tukšākajām vietām Eiropā.

Vai interjera priekšmeti un trauki Rundāles pilī ir autentiski no tā laika vai arī skaistas imitācijas? 

Nē, tās nav imitācijas, vienīgi tie nav no Rundāles pils. Bet tie ir autentiski un ļoti vērtīgi. Vēl šorīt mēs taisījām apspriedi, kurā sanāca eksponātu iepirkšanas komisija. Un mēs izskatījām ļoti būtiskus piedāvājumus, kas būs mēneša beigās, pamatā Anglijā.

Jūs antikvārajam tirgum sekojat līdzi?

Mēs sekojam tam līdzi katru dienu. Mēs katru dienu apskatām apmēram 3000 dažādus mākslas priekšmetus interneta katalogos. Brīnišķīgi priekšmeti un to cenas krīt sakarā ar to, ka visu pārdod. Tā kā tagad mums ir gleznas, porcelāns, mēbeles. Nupat noskatījām mūsu Rožu istabai, kurai vajadzīgi daudz krēsli, desmit ļoti piemērotus rokoko krēslus vienā angļu izsolē (apmierināti smaida). Mums jau ir mazliet tāds azarts kā spēlmaņiem.

Vai ir saglabājies kāds priekšmets no vecās Rundāles interjera?

Interesantā veidā esam dabūjuši bibliotēkai vienu īstu skapi no vecās Rundāles. Tas ir izmetis lielu loku pa Eiropu – no 1795. gada līdz 1990. gadam tas bija Polijā, pēc tam Rietumberlīnē un tad atgriezās. Blakus dzirnavās atradām hercoga Pētera laika krēslu no mūsu pils – ar trīs kājām, bet to mēs arī restaurējām. Bet tas arī ir viss, jo hercogs jau visu aizveda projām. Pili iztukšoja, un tas, kas pilī varēja būt uz Pirmā pasaules kara sākuma, droši vien bija Šuvalova laika manta, XIX gadsimta priekšmeti.


Foto: Karlīna Vītoliņa

Runājot par autentiskumu – vai varat minēt kādu Latvijas muižu vai pili, kas ir saglabājusies puslīdz autentiskā veidā?

Kā ēkas pietiekoši daudzas muižas ir autentiskas, tā pati Liepupe. Tās kungu mājas iekštelpās būtībā ir viss, kas tajā bija. Bojāti tai ir barokāli griestu veidojumi, baroks ar pāreju uz rokoko. Tas ir saglabājies visās telpās un, kur bija novēlies kāds gabals, tas ir atjaunots pēdējās restaurācijas laikā. Kāpņu telpā ir vecās kāpnes, ieejas durvis arī ir vecās – no pašas celšanas laikiem, 1751. gada. Arī Beļavas kungu mājā, kur ir skola, ir saglabājies kamīns, griestu veidojumi, sienas skapis. Autentiskuma ir pietiekoši daudz, bet tie ir tādi izolēti fragmenti. Ja vispār vecā muiža stāv, tad tas nozīmē, ka tajā bijusi skola. Un ja tajā bijusi skola, tad tajā vai nu iebūvēja koridoru sistēmu, vai vismaz nojauca vecās krāsnīs. Piemēram, Apriķu kungu māja savā laikā ir bijusi vienkārši fenomenāla interjera ziņā. Tajā bija skaistākās krāsnis Latvijā – skaistākas kā Rundālē. Protams, skola pēc kara visas vecās krāsnis pēc kārtas meta laukā. Tagad mums pilī ir uzstādīti atsevišķi bloki, ko no tām atradām, un salikti tā, lai aptuveni imitētu kopīgo formu, un pēc tam krāsnī inkrustēti atsevišķi podiņi. Skaidrs, ka skolai vajadzēja apkurināt klasi, lai būtu silts, un viņi nevarēja veco krāsni glabāt tikai tādēļ, ka tā ir apgleznota rokoko krāsns. Piemēram, divas durvis no Apriķu muižas ir iebūvētas Rīgas pilī – prezidenta kabineta aizmugurē. Eižens Laube tās prātīgi iekļāva savā kompozīcijā. Latvijā ir ļoti daudz labu ēku ar veco interjeru paliekām, bet, kā jūs pareizi teicāt, tās ir tukšas telpas.

Eiropā nav neviena zeme, izņemot Igauniju, kur nav neviena pilsoņu dzīvokļa galvaspilsētā, neviena lauku muiža, kurā būtu iekšā tās vecās mantas. Jebkurā Eiropas valstī vecā iedzīve ir norma, Vācijā ir pilis, kur vispār nekas nav kustināts. Tā ir tā šausmīgā atšķirība. Tur jau ir vainīgi daudzi faktori, bet pamatā Pirmais pasaules karš, Bermontiāde un agrārā reforma. Līdz 1939. gadam tā būtībā vēl ļāva eksistēt muižām. Piemēram, barons Rozens dzīvoja Straupes pilī, kas liekas dīvaini. Viņam bija 50 hektāru zemes un liela pils, ar kuru viņš nezināja, ko iesākt. Iespējas muižniekiem to ēkās dzīvot bija, bet tajā pašā laikā agrārā reforma bija tik kreisa, ka tā neļāva viņiem uzturēt māju. Arī Somijā bija agrārā reforma, bet tā atstāja caurmērā 1/10 daļu no zemes īpašuma ar tādu aprēķinu, ka īpašnieks par to naudiņu var uzturēt māju. Viņš tad iznomāja zemi un līdz ar to uzturēja māju, kā rezultātā valstij nebija jārūpējas par tā saukto kultūras mantojumu. Bet Latvijā 1920. gadu sākumā diemžēl vispār nebija kultūras mantojuma jēdziena, un kad izveidoja pieminekļu valdi, tad jau bija par vēlu, agrārā reforma jau bija notikusi.

No kurienes ir necieņa pret vēsturisko apbūvi, kas izpaudās Ulmaņa laikā, nojaucot Doma laukuma apbūvi? Tallinā vecpilsēta ir daudz labāk saglabājusies.

Tallina bija nabadzīgāka. Rīgā īsi pirms Pirmā pasaules kara ienāca bankas. Smilšu ielā fotogrāfijās no 1900. gada var redzēt gotiskas ēkas, tur ir viena brīnišķīga māja, kurā ir visa fasāde ar rokoko ornamentiem. To visu noplēsa un ap 1910.–1912. gadu sabūvēja bankas. Pēc tam Ulmanis to turpināja. Protams, viņam tā bija konceptuāla pieeja – nost ar vācu Rīgu. To atliek tikai nožēlot, bet tas ir tā laika neprāts, 1930. gadu domāšana. Tajā ziņā Ulmanis ir tikai sastāvdaļa no visas Eiropas. Viņš bija ļoti maigs diktators, bet tā idejiskā pieeja bija laikmetīga – jauna zeme, jauna vara, pilnīgi jauna pieeja.

Jūs tiekat vairāk asociēts ar baroka un Apgaismības laikmeta estētiku, bet vai tā jums arī ir personīgi tuvākā estētika, vai arī jūsu profesionālā joma?

Man ir savādākas preferences nekā tās, ko var redzēt pilī. Ja es varētu nopirkt kādu pili (iesmejas), es nepirktu tādu kā Rundāli. Es pirktu vai nu XVII gadsimta pirmās puses ēku, kas mani ļoti fascinē, vai arī klasicisma villu no apmēram 1800. gada un tad piepildītu to ar tām labajām mantām, ko tagad var dabūt tādos daudzumos. Ar skumjām skatos, ka cilvēki, kam ir nauda, ceļ jaunas un dārgas mājas.

Es arī, bet tajā pašā laikā ceru, ka kaut kas mainīsies un vēl kādas muižas tiks izglābtas.

Es jau arī ceru, bet grūti pateikt, jo, vērojot kādā veidā pasaulē tagad attīstās gaume, nezinu, vai nostalģija varētu tā attīstīties, ka varētu gaidīt tādu pavērsienu. Es brīnos arī par seno priekšmetu zemo cenu. Gandrīz sanāk tā, ka, ja ir maz naudas, tad nevar atļauties nopirkt IKEA mēbeli, bet jāpērk rokoko mēbeles, jo tās ir lētākas (iesmejas). Pilnīgi neiedomājams paradokss. Vai arī ja jums jāpērk galda piederumi, tad mierīgi variet sapirkties sudrabu no XIX gadsimta vidus. Ja vēlaties smalkus galda piederumus, tos varat dabūt komplektos pa 12 ar dakšiņām, lielām un mazām karotītēm zem sudraba vērtības. Es tagad ar šausmām skatos – jā, acīmredzot jaunā paaudze grib visu to veco pārdot, turklāt neviens vairs neēd ar tādiem neērtiem rīkiem, kas ož pēc oksīda. Vienas izsoles beigās bija sudraba priekšmetu piedāvājums, sākumā vērtīgi priekšmeti, bet beigās, kā smalki izsakās, viens konvolūts ar 12 priekšmetiem – sudraba čarkiņām, mazu svečturīti, etviju, visādiem skaistiem priekšmetiņiem – un tas viss par 120 eiro. Vienkārši sabērts maisā, kas palicis pāri no mantojuma. Es iedomājos, ka to var nopirkt un tad pa vienam dāvināt būtībā vērtīgus stila priekšmetus no XIX gadsimta Tik tālu tas viss ir nogājis.

Es pat nebiju iedomājies, ka tas ir iespējams, jo likās, ka, laikam ejot, vēsturisku lietu vērtība tikai pieaug. Vai ir noticis kāds estētisks pārrāvums?

Tas pat nav pārrāvums. Mēs to manījām jau pirms kādiem gadiem 30 Zviedrijā. Toreiz bija grūti zināt, kas tur notiek, bet likās, ka tur vecās lietas ir aizdomīgi lētas. Un tagad, kad tur ir kontakti un būts vairāk, tiešām var pārliecināties, ka cenas ir smieklīgas. Tur ir vecākais izsoļu nams Eiropā no XVII gadsimta beigām, un viņi rīko tā saukto pilsētas izsoli. Ir tās lielās, kas ir pāris reizes gadā, un ir tādas, kas darbojas nepārtraukti. Mēs tur nopirkām skaistu sarkankoka naktsskapīti, kurš tagad ir hercogienes buduāros un maksāja tikai 90 eiro. Un par 120 eiro nopirkām tualetes galdiņu ar intarsijām un bronzas dekorācijām. Jo kam vajag kaut kādu dāmu galdiņu ar spogulīti, atvilknītēm un puķītēm? Zviedrijā nevienam nevajag, jo tas ir vecmodīgi un stulbi. Jaunā paaudze kaunas no tādām lietām. Un tas izpaužas arvien lielākos mērogos. Francijā visi saka vienu – es negribu krāmēties ar vecu lielu māju, es negribu vergot tai. To pārdodot un vēl mantu izpārdodot, var nopirkt pieklājīgu dzīvokli Parīzē un dzīvot normālu dzīvi. Esmu dzirdējis, ka jauni cilvēki tā saka.

Jūs arī lielu daļu dzīves esat vergojis vienai ēkai.

Jā, tā sanāk.

Kalpošana Rundālei ir bijusi masīva nodošanās. Vai jūs reizēm nepārņem nožēla par to, ko šī iemesla dēļ dzīvē neesat paguvis?

Nē, man nav raksturīgas tādas sajūtas. Zināmā mērā esmu fatālists un uzskatu, ka viss var būt tikai vienā vienīgā veidā, proti, tādā, kā tas ir. Ne tā, ka lietas notiktu saskaņā ar kādu likteņgrāmatu, bet vienkārši no viena apstākļa izriet otrais un vēl kaut kādi miljons elementi saiet kopā, un tā tie zobrati grozās un noved pie viena vienīgā rezultāta. Tāpēc man liekas muļķīgi teikt, kā varētu būt. Turklāt Rundāle ir tā vieta, kuras dēļ ir vērts strādāt. It īpaši pēc tam, kad es atklāju, ka es tomēr varu paralēli gleznot līdzās tai vergošanai pils labā.

Jautājums ir pārāk aptverošs šai sarunai, bet kā tīri administratīvi un finansiāli ir iespējams pavilkt Rundāles pils atjaunošanu?

Varu godīgi teikt, ka es tagad rakstu grāmatu un nevaru pabeigt pēdējos gadu desmitus, jo man ir grūti piespiest sevi atgriezties pie tā laika pat domās, jo tas ir bijis neiedomājami grūti, un joprojām katra diena ir grūta.

Jūs droši vien ļoti strādājat ar cilvēkiem, lai tos pārliecinātu?

Viņi jau ir pārliecināti, un mēs strādājam kopā, lai saprastu, kā iziet no šīs situācijas. Kārtējais monstrs, kas tagad ir pacēlies, ir iepirkumu likums. Mums nojuka jau otrais iepirkums, jo viena firma pazuda, bet otra tagad paziņoja, ka par tādu summu nevar strādāt.

Kas ir iepirkumu likuma klupšanas akmens?

Klupšanas akmens ir tas, ka firmas grib dabūt pasūtījumu, nosola par ārkārtīgi zemu summu, bet par tādu naudu nespēj strādāt. Vai arī nāk nākošā firma, kura nav vinnējusi, un iesūdz uzvarētājus tiesā, un līdz ar to darbus nevar uzsākt vajadzīgajā gadā, vai arī tie ir jāuzsāk kaut kad ziemā, un rezultātā dažkārt nauda vispār iet zudumā. Es domāju, ka Latvija katru gadu zaudē desmitiem miljonus, pateicoties iepirkumu procedūras smagnējībai.

Vai tad iepirkumu sistēma nav vajadzīga?

Tā neko neglābj. Kas ir negodīgs, tāpat paliks negodīgs. Pat es varētu izstāstīt par shēmām, par kādām esmu dzirdējis, lai apietu šo sistēmu. Cieš tikai godīgie cilvēciņi kā mēs tagad. Mums tagad ir krusts pāri vienam iepirkumam. Es pat negribu minēt, kas tas ir par iepirkumu, bet firma atnāca un paziņoja, ka tomēr par to naudu nevar strādāt. Shēma parasti ir tāda – nosola par ļoti zemu cenu, bet tad nāk un saka, ka to un to neņēma vērā, vajag papildus līdzekļus, tā ka būs dārgāk. Otra lieta ir firmu savstarpējā nenovīdība – pat ja firma ir ļoti solīda un piedāvājums ir ļoti labs, tad nākošā, kas nav vinnējusi, iesūdz to tiesā. Firmām ir juristi un ar to vien nodarbojas, kā izstrādā cūcības konkurentiem. Citkārt firmas, gluži pretēji, savstarpēji sarunā – šoreiz man, nākamreiz tev – un taisa piedāvājumu, kas ir mazāks par to, ko otrs piedāvās. Shēmas ir bezgala daudz un rafinētas, un līdz ar to likumam ir nulles vērtība, izņemot to, ka godīgās iestādes zaudē naudu. Ir ļoti daudz labu projektu, kur nav apgūta starptautiskā nauda. Bet tā jau ir tikai viena no grūtībām mūsu lielajai mašinērijai ar daudzajām mājām, parku, dārzu un rozēm, visu apkopšanu un apmeklētāju apkalpošanu, un sarežģīto izaicinājumu, kādā veidā noturēt darbiniekus par tik zemu aldziņu...

Jūs bieži prezentē romantiskā gaismā, bet drīzāk šķiet, ka esat ļoti pieredzējis izpilddirektors.

Es negribētu savu lomu tajā pārspīlēt. Vienkārši visi cilvēki ir savā vietā un zina savu darbu. Runājam kopā par to, kā glābties, un tagad atkal pirmdien spriedām, kā rāpties ārā no dažādām situācijām. Bet mēs esam pieraduši pie tā un nu jau 50 gadus... rāpjamies.

Es saprotu, ka valsts jums ir labvēlīga, bet tajā pašā laikā Rundāle savā eksistencē ir diezgan autonoma. 

Tā labvēlība jau arī ir vairāk vārdos, jo tāpat mums šajā gadā bija jānopelna puse no budžeta – viens miljons 275 tūkstoši eiro. Tas nav joks muzejam. Un ja mēs nenopelnām, tad šie 50% no budžeta nav. 

Savā laikā jūs vēlējāties iegādāties dzirnavu torni pie Bauskas. Vai tas vispār bija iespējams tajā laikā?

Tas bija iespējams – zemi nē, bet pašas dzirnavas no kolhoza gan, jo kolhozs drīkstēja pārdot ēkas. Tas toreiz bija gandrīz kā modē, bet var teikt, ka tas bija tas, kam bija jānotiek, lai mēs nonāktu Rundālē. Nebūtu mēs toreiz ar kolēģi, kurš joprojām muzejā strādā, ieraudzījuši tās dzirnavas, mēs nebūtu sākuši interesēties par tām un Jurģis Skulme mūs nebūtu aizvedis uz Bausku pie Laimoņa Liepas. Un nebūtu Liepa jau toreiz dabūjis Rundāli kā filiāli [Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejam], bet bez darbiniekiem, viņš nebūtu piedāvājis mums šos jaunos amatus.

Jūs pēc izglītības esat gleznotājs, bet vienmēr esat bijis ieinteresēts vēsturē, ne tā?

Jā, jau no vissenākās bērnības.

Vai jums arī bija dilemma iet mākslas vai vēstures ceļu?

Attiecībā uz vēsturi, esot vēl bērns, es jau sapratu, ka tā laika vēsture nav priekš manis un ka nodarboties ar melošanu man nav ne mazākās intereses.

Kurš vēstures periods jūs interesē?

Mani fascinē vēsture kopumā – kā piedzīvojums, kā neizsmeļams piemēru avots. Daudz kas atkārtojas un vienmēr var atrast gandrīz gatavas formulas dažādām situācijām, no kurām var mācīties, bet no kurām tomēr bieži nemācās. Agrāk mani vairāk interesēja senāka vēsture, īpaši XVII gadsimta vēsture, bet pakāpeniski XX gadsimta notikumi mani sākuši vairāk aizraut. Es skatos uz vēsturi caur savu darbu. Piemēram, skatoties uz kādām drupām, es domāju, vai skatos uz 1905. gada upuri vai Pirmā pasaules kara upuri, un līdz ar to es ieeju tajos notikumos. Un bērnības atmiņas un lidmašīnu kaukšanas manī rezonē arī tagad – XX gadsimts ir vēsture, kas ir līdzās arī mūsdienās, caur to var reflektēt arī par tagadni un to, kā var izvērsties vieni vai otri notikumi.

Jūs sakāt, ka atminaties kara lidmašīnu kaukoņu – proti, jūs esat vēstures smago gaitu izjutis uz sevi. Es to neesmu izjutis līdz pat nesenai pagātnei, bet tagad, lasot Barbaras Takmenas klasisko darbu par Pirmā pasaules kara sākšanos „Augusta ieroči”, man reizēm liekas, ka vārdu „Vācija” tajā varētu nomainīt ar „Krievija”, un tas skaidrotu Krievijas šībrīža redzējumu uz pasauli.

Krievija ir iracionālāka, tā vēl mazāk aprēķina sekas. Un Krievijai, atšķirībā no toreizējās Vācijas, kā piemērs tomēr ir vēsturisks precedents par to, ko var darīt un ko nevajag darīt. Krievija izraisa bažas tieši ar to, ka tā spēj šo vēsturisko pieredzi tādā mērā ignorēt un mesties iekšā tādos murgos. Tās rīcībā grūti saskatīt loģiku. Pasaules vēsturē ir bijušas daudzas iekarošanas un ir maksāts dārgi par dažādām teritorijām, bet tik dārgi kā par Krimu maksāts ir reti. Tādā veidā sašķelt pasauli reti kuram ir izdevies. Tagad pasaule ir kā tāds milzīgs futbola laukums, kur ar šausmām skaties, kas notiek. Tur nav nekādu ieguvumu un tur jābūt galīgi trakam, lai ko tādu darīt. Turklāt tie milzīgie meli mūsu informācijas laikmetā – var kādu brīdi cilvēkus nohipnotizēt, bet ne jau bezgalīgi. Kad tas nāks vaļā, būs iemesls nākošajam sociālajam sprādzienam. Tagad visi kliedz fanātiski urrā, tāpat kā pie Hitlera 1939.–40. gadā, bet visi zina, kāda nelaime aiz tā slēpās. Un Hitlers iekaroja puspasauli, tā ka var saprast, ka vācieši bija eiforijā. Taču iekarot Krimu un tagad ķēpāties pa vienu Ukrainas malu nav iemesls, lai kā Napoleonam pie Te Deum skaņām svinētu uzvaru Parīzes Dievmātes katedrālē. Tur nav tā uzvaras gigantiskuma. Cik ilgi var dzīvot ar baudu par to, ka Krim naš (kr. Krima – mūsu)? Arī mūsu jaukie draugi no Krievijas ir indoktrinēti. Šausmīgs gadījums.

Vai jūsuprāt bija vērts atjaunot Melngalvju namu vai Turaidas pili?

Melngalvju namu neapšaubāmi – es nesaprotu tos, kuriem liekas, ka tur vajadzēja kaut kādu labu mūsdienu arhitektūru. Mūsdienu arhitektūra pat savās labajās izpausmēs ir kaut kas cits, un ja Vecrīga grib būt Vecrīga, ja tā grib piedāvāt tēlu mūsdienu tūristiem, tad nav iespējams bez šī centru centra, kas ir Rātslaukums. Pat ja Rātsnams ir izķēmots ar kaut kādu uzbūvi augšā, tā fasāde tomēr darbojas, tā uzrunā. Tai ir arhitektūras sarežģītība, kas uzrunā. Labi, tā ir kopija, bet tā darbojas un ir. Tās tēls ir lielā mērā kā oriģinālam un arī piemīt spēja iedarboties uz cilvēka psihi un radīt šo priekšstatu. Līdz ar to es uzskatu domu, ka neko nedrīkst kopēt, par zināma veida dogmu. Tagad, piemēram, ir strīdi par to jauno viesnīcas ēku, kas plānota uz Grēcinieku ielas.

Viedokli par to tieši vēlējos jums jautāt.

Vai to ceļ, vai nē, ir vērts atgādināt, ka abos galos to pirms kara iežogoja divas [Kristofa] Hāberlanda mājas – viena no tā ar leņķi iegriezās Kungu ielā, kuras atradās tās galvenā fasāde. Savukārt uz upes pusi tai piekļāvās, iespējams, skaistākā Hāberlanda ēka ar pilastriem cauri visai fasādei – ārkārtīgi efektīga. Mana doma būtu tāda – celt to viesnīcu un tad uzlikt abus ‘hāberlandus’ galos. Bet es jau zinu, ka tas nenotiks, jo ir tā dogma, ka to nevar, jo tā ir falsifikācija. Kāpēc falsifikācija? Tam var pieiet kā postmodernam sapņojumam. Mūsdienās jau viss ir teorētiski noformējams. Tā nav kopija, tā var būt radošā sapņoja izpaudums, kas ir identisks ar Hāberlanda vīziju. Iepakot ar vārdiem var pilnībā visu – mūsdienās leksika izšķir visu. Kāpēc lai to neceltu, ja rezultātā taps māja, kas būs ļoti skaista? Es negribu izteikties par [Andra] Kronberga plānoto ēku, jo viņš ir ļoti labs arhitekts, bet, manuprāt, tai ir divas nelaimes – pirmkārt, tā ir ļoti dramatiska tai vietai un, otrkārt, cilvēki, īpaši Vecrīgā, nemeklē moderno, viņi meklē omulību. Esmu redzējis, kā ārzemēs vecpilsētās pēckara modernistiskās viesnīcu fasādes tagad aplipina ar kaut kādām detaļām, lai tās būtu mīlīgākas un solīdākas un lai apmeklētājs tajā justos, ka ir vecpilsētas viesnīcā, kas nav gabaliņš no citas, jaunākas pasaules. Tāpēc es domāju, ka ar viesnīcām ir jāuzmanās, jo cilvēkiem zemapziņā var darboties atgrūšanās, proti, ka viņi nevēlas tuvoties ēkai, kurai ir salauzīta fasāde, lai arī pati par sevi tā ir ļoti skaista kā mākslas darbs, pat kā skulptūra, bet jebkurā citā vietā, taču ne šeit, tik saspiestā vidē. Bez tam uz Grēcinieku ielas nav, kur atkāpties – tur nav frontāla skata, lai ieraudzītu jaunās ēkas ornamentu, jo tieši pretim ir XVIII gadsimta beigu un XIX gadsimta apbūve. Tāpēc tur ir zināma pretruna – es nekritizēju pašu darbu un arhitektu, bet to vietu, kur viņš izvēlējies ēku ievietot.

Vai esat kādreiz redzējis grāmatu „Atmiņu Daugavu” – tā ir par Daugavu, kas bija pirms Aizkraukles HES uzbūvēšanas? Tur ir redzama satriecoša Latvijas dabas ainava, kādai vairs nav ekvivalenta.

Grāmatu neesmu redzējis, bet appludinātā Daugava ir neprātīgs zudums. Es atceros to, cik tas bija graujoši. Paguvu arī redzēt Staburagu un pavadīt nakti vienā siena zārdā blakus tam (iesmejas). Un no rīta gājām lejā uz Staburagu. Jā, tas patiesi bija skaisti un tā nav tikai nostalģija. Tas bija objektīvi iespaidīgi redzēt Kokneses pilsdrupas augšā un Pērsi apakšā. 

Vai jūsuprāt būtu vērts šo ainavu kaut kad nākotnē atjaunot, ja atrastu alternatīvus enerģētikas avotus?

Es neizslēdzu, ka to var izdarīt, bet būs ļoti grūti to sakopt un no uzpludinātās upes atjaunot ainavu ar kokiem, ar krūmiem un zāli. Tas būtu to vērts, ja būtu pa spēkam. Katrā ziņā tagad Koknese izskatās skumīgi.

Jums rudens un ziemas vakaros Rundālē nav vientuļi?

Redziet, man nekad nav vientuļi, jo ko saprot ar vārdu ‘vientuļi’? Pils ir pils, tā uzdzen savu tempu un līdz pulksten pieciem es skrienu. Būtībā es skrienu arī vakaros, jo tie man nav brīvi. Vienkārši tā ir cita veida steiga – tad es kaut ko rakstu ar domu, ka, ja pabeigšu to, tad drīkstēšu izvilkt savu molbertu pēc mēneša vai diviem. Esmu visu laiku iejūgts savu ieceru mehānismā, no kura nevar tikt ārā, un attiecīgi nesaprotu šo jēdzienu ‘vientulība’, tāpat kā nesaprotu jēdzienu ‘garlaicība’. Man nekad nav garlaicīgi – man ir pretējais simptoms, ka ir pārāk daudz lietu, ko vēlos darīt vienlaicīgi.

Jūs kādreiz esat nakšņojis Rundālē viens?

Jā, protams. Pirmkārt, mēs ar nelaiķa sievu astoņus gadus bez apkures un ūdens nodzīvojām pirmajā stāvā, kur tagad ir restorāna virtuve. Un esmu pavadījis nakti viens visādās pils telpās. Atceros, ka reiz ierados ļoti vēlu vienā ziemas vakarā un telpā bija -5 grādi. Iekurināju krāsni un no diviem dīvāniem uztaisīju tādu kā alu. Apkrāvos ar visām segām, kas bija, un no rīta telpā bija jau +5 grādi (smaida).

Jums sapņos Rundāles pils rādās?

Dīvainā kārtā nē. Mana sapņu vieta parasti ir Rīga vai ārzemes.

Jūs mēģināt kādreiz iejusties to cilvēku prātā, kas ir dzīvojuši Rundālē agrāk?

Jā, neapšaubāmi. Iejušanās arī bija tas, kas man izraisīja interesi par vēsturi bērnībā. Vēsture nevis kā faktu virkne, bet kā notikumi un cilvēki tajos ar savām emocijām. Līdz ar to es varu identificēties ar daudz un dažādiem cilvēkiem Rundālē. Arī tagad, rakstot šo grāmatu, jūtu un redzu savā acu priekšā pagātni, arī Rundāles celtniecības periodu. Tāpēc arī glezna, ko šobrīd gleznoju, ir Rundāles parka tapšana 1737. gadā. Esmu daudz par šiem cilvēkiem domājis, lasot, kā viņi strādājuši, cik maz naudiņas saņēmuši, ko ēduši, u.tml. Es aizveru acis un redzu ainas līdz pēdējam sīkumam. Tāpēc arī gleznot ir viegli.

Vai ir saglabājušās kādas dienasgrāmatas vai piezīmes no Rundāles sākotnes?

Diemžēl nav tādas, kur rakstīts sajūtu līmenī. Nesen gan uzdūros Francijas karaļa Luija XVIII memuāriem, un, kā droši vien ziniet, viņš kādu laiku pavadīja Jelgavas pilī. Interesanti, ka viņš ļoti daudz raksta tieši par savām izjūtām. Pili viņš diemžēl neapraksta, bet toties raksta, par ko domāja, ar ko nodarbojās, par sarunām ar cilvēkiem, pārdzīvojumiem un emocijām šajā Kurzemes kaktiņā, kur viņš gaidīja uz laimīgu likteņa pavērsienu. Diemžēl no Latvijas ir ļoti maz tāda veida aprakstu, bet ir jauki, ka ir diezgan daudz spožu un detalizētu baronu memuāru no XIX gadsimta beigām un XX gadsimta sākuma.

Vai Rundālē joprojām mīt tie paši meža zvēri, kas tur mita agrākajos laikos?

Jā, kaut arī agrāk viņi bija sadzīti kopā kā zvērudārzā, lai viņus varētu atšaut. Taču viņi joprojām tur dzīvo, kaut arī pērn izcirtām ošus, un mežs, kas tagad ir parks, palika ļoti klajš. Tur ir pilns ar stirnām un bukiem, kas tur noēd visu, kas ir sastādīts. Tāpēc mēs gatavojamies taisīt barotavu un iespējams pat nelielu briežu dārzu.

Mēs skārām jautājumu par vēsturisko arhitektūru Latvijā, bet kādēļ jūsuprāt Latvijā trūkst labas laikmetīgās arhitektūras?

Nē, es domāju, ka tās netrūkst. Es domāju, ka Latvijas laikmetīgā arhitektūra varbūt pat ir reizēm labāka kā rietumu arhitektūra, bet tā nekrīt nevajadzīgās ekstravagancēs un netiecas pēc lieliem izmēriem, kuru vienīgais uzdevums ir pārbiedēt skatītāju vai izraisīt tajā galējas emocijas. Gan uz latviešu arhitektiem, gan māksliniekiem attiecas tas, ka viņos ir dziļi iedzimta proporciju un gaumes izjūta, smalkums, un pat ļoti ekstravagantām ēkām saglabājas kaut kāds līdzsvars. Tāpēc arī ar patiku vienmēr apskatu žurnālu „Latvijas Architektūra” un redzu, ka ir daudz kas ļoti labs. Man tikai liekas, ka to nevajadzētu likt iekšā Vecrīgā, jo, pirmkārt, jaunā arhitektūra pati zaudēs uz vēsturiskās arhitektūras fona un, otrkārt, tā sagraus to, kas ir Vecrīgā, jo tomēr tai jābūt tūrisma objektam kā jebkurai senai pilsētai. Moderna māja, ko ieliek tādā vidē, ir mīnuss. Tad jau labāk, ja tur ir tukšums.

Viss Rātslaukums sastāv no jaunām ēkām.

Jā, bet tajās ir vecais tēls.

Bet, piemēram, tā dēvētais Kamarina nams ir briesmīga arhitektūra.

Jā, tas ir nevajadzīgs mēģinājums kaut ko sakrustot, no kā beigās nekas neiznāca. Ne tur ir Hāberlanda ēka, ko gribētu imitēt ar to augsto cokolu, ne arī mūsdienas. Sanāca tāds kroplītis. Tad labāk netaisīt hibrīdus, bet mēģināt vai nu vecu vai modernu ēku. Varēja būvēt nevis kā [vēlāk modificēto] Kamarina namu, bet kā gleznās redzamo Hāberlanda projektēto oriģinālu – Johana Henriha Holandera īpašumu. Taču tad atkal paceļas jautājums par kopēšanu.