“Radu savu versiju par cilvēkiem un uzņemos atbildību”
Intervija ar multimediju mākslinieci Giti Vilesenu
Laine Kristberga
23/10/2014
Gite Vilesena (Gitte Villesen, 1965) ir dāņu multimediju māksliniece, kuras videoinstalācija „Tā kā skudriņas tek” (2014) līdz pat 13. novembrim ir apskatāma Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā.
Darba centrā ir Skaidrīte – latviešu sieviete, kas ikdienu vada laukos un vietējā apkaimē ir zināma kā augu un zālīšu pazinēja. Videoinstalācija tiek piedāvāta kā tikšanās un ciemošanās pie Skaidrītes, kuras laikā viņa demonstrē praktizētās tautas medicīnas tradīcijas. Tajā pašā laikā galvenā varone atklāj arī savas atmiņas par baisajiem notikumiem, kas ietekmēja viņas ģimenes dzīvesstāstu 20. gadsimta karos. No vienas puses, darbu var interpretēt kā etnogrāfiski zinātkāru izpēti, uzmanību vēršot uz tāda veida kultūru, kas Dānijā ir gandrīz izmirusi. No otras puses, darbs ir arī intuitīvi inteliģents un intimitātē pietuvināts Skaidrītes portrets.
Ņemot vērā laikmetīgās tendences gan Latvijas videomākslā, gan kinematogrāfā un velkot paralēles gan ar Ievas Epneres videoinstalāciju „Zenta” (2004), gan Ivara Zviedra filmu „Dokumentālists” (2013), jautājums par dāņu mākslinieces izvēli uzņemt video darbu ar Latvijas lauku sievieti centrā šķiet intriģējošs – turklāt vēl divi līdzīgi darbi sekos! Vai tā būtu laikmeta iezīme vai individuāla mākslinieku izvēle – šos un citus jautājumus skatītājs var uzdot, noskatoties „Tā kā skudriņas tek”.
Kā es noprotu, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs deleģēju jūs uzņemt šo darbu. Vai tas tapa kā daļa no festivāla Survival Kit?
2010. gadā Agnese Lūse veidoja video programmu ar multikulturāliem māksliniekiem no visas pasaules, kuri tobrīd dzīvoja Berlīnē. Mans darbs par Gambiju bija daļa no šī projekta. Tajā trīs sievietes stāsta par saviem priekšstatiem attiecībā uz maģiju, kā arī ticību un dziedināšanu. Pēc darba eksponēšanas Agnese komentēja, ka Latvijā ir tik daudz sieviešu, kuras praktizē tā dēvēto alternatīvo medicīnu jeb dziedināšanu un kurām ir zināšanas tautas medicīnā. No Agneses teiktā sapratu, ka tā šeit ir sena tradīcija. Pēc Berlīnes video pasākuma mēs vienojāmies ar Solvitu [Kresi], ka man vajadzētu doties uz Latviju un turpināt strādāt pie šīs tēmas. Tā projekts sākās, un mēs klejojām pa Latvijas laukiem, meklējot un intervējot atbilstošās sievietes, kas praktizē tautas medicīnu.
Tātad Tu nebiji pazīstama ar galveno varoni Skaidrīti pirms tam?
Nē, Skaidrīte bija viena no sievietēm, ar kurām mūs iepazīstināja Signe [Pucena] – mākslinieku rezidenču centra „Serde” vadītāja Aizputē. Protams, man bija svarīgi, ka tieku iepazīstināta ar potenciālajām stāsta varonēm, tāpēc Agnese apjautājās paziņām un sazinājās arī ar Signi. Vispirms mēs devāmies filmēt Skaidrīti 2011. gadā un pēc tam atgriezāmies pēc diviem gadiem.
Arī darbā var pamanīt robežšķirtni starp šiem diviem laika periodiem. Pirmajā ir ilgi, statiski dabas kadri un fonā dzirdamas tikai Skaidrītes un intervētājas balsis. Skatītājs dzird stāstījumu fonā, taču Skaidrītes portrets netiek vizualizēts. Tomēr pēc divu gadu pārtraukuma arī Skaidrīte beidzot tiek parādīta, tāpat kā pārējās sievietes no filmēšanas grupas. Tu arī minēji, ka vairākas latviešu sievietes tika filmētas par dziedināšanas tēmu, ne tikai Skaidrīte vien. Vai šim darbam sekos citi?
Man būtu ļoti interesanti turpināt šo projektu! Šobrīd plānā ietilpst uzņemt filmas arī ar pārējām divām sievietēm. Sākotnēji biju domājusi uzņemt vienu darbu ar visām trim sievietēm, jo ir daudz jautājumu, kas pārklājas; tāpat ir arī atšķirības. Tomēr, kad sāku strādāt pie projekta, es sapratu, ka par Skaidrīti jāuzņem atsevišķs darbs un ka vēlos uzņemt vienu stāstu tikai par viņu. Tā kā beigās būs trīs video darbi, trīs atsevišķi stāsti, kas tomēr būs arī savstarpēji vienoti.
Kāpēc tieši Latvija tev šķita tik interesanta? Kāpēc, piemēram, neuzņēmi šādus darbus Dānijā? Vai tautas medicīnas tradīcija nav tur tik ierasta? Tas šķiet dīvaini, jo, piemēram, manā vecvecāku paaudzē šāda veida ‘altnernatīvā’ medicīna nav nekas neparasts un ir daļa no ikdienas. Vai Dānijā šī tradīcija ir pavisam izzudusi?
Tā ir ievērojami izzudusi Dānijā. Es, protams, nezinu, kāda situācija ir šeit, Latvijā, jo te es esmu tikai viesis. Tomēr man ir radies priekšstats, ka šī tradīcija šeit joprojām ir dzīva un cilvēkiem ir šāda veida zināšanas. Dānijā situācija ir pavisam atšķirīga. Es centos noskaidrot, kas ļāva šai tradīcijai te izdzīvot, un viens no skaidrojumiem bija tāds, ka iemesls ir sliktie dzīvesapstākļi, jo cilvēkiem Latvijas laukos ir mazāk naudas, nekā, piemēram, Dānijā dzīvojošajiem lauku ļaudīm. Taču ārstniecības augi nekur tālu nebija jāmeklē, un tos varēja tūliņ likt lietā konkrētās kaites ārstēšanā. Dānijā, savukārt, tautas medicīna ir marginalizēta un to dēvē par ‘alternatīvu praksi’. Tautas zināšanas lielākoties tiek definētas kā intuitīvas un pieredzē balstītas, nevis zinātniski apstiprināti fakti. Arī iesakņota medicīnas sistēma var balstīties pieņēmumos, kas nav zinātniski pierādīti, tomēr tai ir autoritāte un spēks pārliecināt, un tādējādi akadēmiskā medicīna gūst virsroku. Šī ir viena no darba tēmām, kas man šķiet ļoti interesanta, – kā zināšanas tiek vērtētas, argumentētas un strukturētas.
Man savukārt likās interesants fakts, ka tik daudz filmas laika tiek veltīts Skaidrītes baltajam kaķim. Man šķita, ka starojošā Skaidrīte un viņas baltais kaķis lauž stereotipu par raganām, kurām tradicionāli pieder melni kaķi. Tāpēc Skaidrīti var uzlūkot kā balto jeb labo raganu, ja jums tīk. Vai Tu saskatīji šīs paralēles?
(Smejas.) Es nesaskatīju paralēles ar melno kaķi, taču man patīk, ka kaķis nav melns. Īstenībā Skaidrītei ir divi kaķi, un viens no viņiem bija vienmēr viņai līdzās. Kamēr filmējām ainu ar bitēm, baltais kaķis turpat vien grozījās, tāpēc es nolēmu, ka gan kaķis, gan bites būs atsevišķi varoņi darbā, un man negribējās atmest šo ideju. Kad mēs pārvietojamies uz iekštelpām, baltais kaķis atkal tiek rādīts – joprojām pie Skaidrītes kājām. Tas ir viens no kadriem, kas, manuprāt, pasvītro vienu no sižetiskajām blakuslīnijām Skaidrītes dzīvē, un man bija svarīgi to saglabāt.
Man ir jautājums arī par darba nosaukumu. Vai tu zināji, ka skudrām ir dažādas konotācijas latviešu kultūrā? Vai nosaukumam tomēr nav otra nozīme?
Man ļoti gribētos dzirdēt visus šos izteicienus un saprast konotācijas. Faktiski darba gaitā filmas nosaukums visu laiku mainījās, un galu galā es sāku nogurt no visiem šiem nosaukumiem! (Smejas.) Pirmais nosaukums kā viens no iespējamajiem variantiem uzpeldēja no ierakstiem un jo īpaši no viena stāsta, ko Skaidrīte pastāstīja par savu vecmāmiņu, proti, ka vecmāmiņa vēlējās nodot viņai savas zināšanas, bet Skaidrītes māte nebija ieinteresēta un pati Skaidrīte piedzima pārāk vēlu, lai spētu pārņemt šīs zināšanas. Pirmais nosaukums skanēja apmēram tā: „Viņa gribēja nodot viņai savas zināšanas”. Man patika, ka „viņa”, „viņai” un „zināšanas” bija vienā teikumā. Tomēr darba gaitā stāsts par Skaidrītes vecmāmiņu ierindojās otrajā vietā, jo klajā nāca arī citi stāsti. Tad ilgu laiku darba nosaukums bija vienkārši „Skaidrīte”, jo vārds Skaidrīte man šķiet neparasts un izklausās skaists no manas perspektīvas. Tomēr tad mani sāka mākt bažas, ka, atstājot Skaidrītes vārdu darba nosaukumā, tas implicēti norādītu, ka filma ir tikai par viņu. Tomēr filma ir ne tik daudz Skaidrītes portretējums, cik stāsts par satikšanos ar viņu un Ināru. Tad pavīdēja šis viens teikums, kur viņa runā par zemi, ko izmanto dziedināšanai un stresa samazināšanai – paturot rokas zemē, sajūtas līdzinoties skudriņām, kas tek pa roku. Es pie šī teikuma atgriezos atkal un atkal, jo man šķita, ka to var attiecināt uz situāciju, kad kāds izjūt nebijušas sajūtas tā iemesla dēļ, ka ir mainīts fokuss vai skatīšanās leņķis. Un koncentrēšanās uz šo citādo – nebijušo – sajūtu likās pareizā izvēle. Turklāt es varēju vilkt paralēles arī ar mums pašām – arī mēs tekalējām kā skudras, lai šie video darbi tiktu uzņemti. (Smejas.)
Man personiski šķiet, ka šī ir ļoti laba izvēle, jo, zinot latviešu valodu, es varēju nolasīt arī konotācijas jeb otru – simbolisko – skudru nozīmi. Faktiski gan skudras, gan bites latviešu kultūrā simbolizē čaklumu. Un tas mani vedina uzdot nākamo jautājumu – kā nonācāt līdz ainai ar bitēm? Šajā ainā ir ļoti interesanti vērot Skaidrītes un pārējo sieviešu reakciju – kā jūs visas saglabājat mieru un kā Skaidrītes draudzene cenšas izglābt bites no noslīkšanas medū. Un neviena neskrien histēriski prom un nekliedz! Vai tā nebija tāda kā hipnotiska sajūta?
(Smejas.) Ja es būtu viena pati šajā situācijā, es nekad nebūtu palikusi. Arī es būtu aizgājusi prom – man būtu bail tikt sakostai. Tomēr, kad dodos filmēt, es ierodos ar konkrētu plānu un interesēm attiecībā uz tēmu, taču es vienmēr cenšos būt atvērta, satiekot nepazīstamus cilvēkus un nenojaušot, kā situācija var attīstīties tālāk. Tāpēc es necenšos mākslīgi lauzt konkrēto situāciju, bet ļauju visam ritēt savu gaitu. Šajā ainā ar bitēm mēs visas sēdējām ap galdu Skaidrītes dārzā, un visas bites lidoja uz medu un rāpoja pa galdu. Turpmākais plāns bija doties uz Skaidrītes dārzu un filmēt ārstnieciskos augus, ko viņa izmanto ārstēšanā. Visi gaidīja no manis kādu signālu, lai pamestu galdu un dotos filmēt, bet tad mani sāka fascinēt, kā visas šīs bites bija savākušās ap medus podu un mēs sēdējām ap galdu. Tāpēc es nolēmu pafilmēt vēl, un visi jutās komfortabli šajā situācijā un akceptēja manu lēmumu palikt. Kad bites pacēla meduspoda vāciņu, es sapratu, ka tas, ko mēs redzam, ir kaut kas neparasts. No šī brīža situācija pati uzņēma kursu. Pie tam šī aina palīdzēja izcelt Skaidrītes draudzeni Ināru, jo man šķita, ka viņām abām ir ļoti ciešas un patiesas draudzības saites. Protams, mēs varam diskutēt par visu to, ko bites nozīmē, bet šajā situācijā nekas nebija plānots. (Smejas.)
Es arī pamanīju, ka Skaidrīte runā ļoti saudzīgi par bitēm, aprakstot, kā tās vāc medu un kā tas pielīp pie viņu sīkajām kājiņām. Man šķita, ka dzīvošana tik tuvu dabai, iespējams, padara cilvēkus labākus, jo tiek līdzi justs pat tik sīkai radībiņai kā bite.
Bet tā galvenokārt bija Ināra, kas izglāba bites! Es neuzdrīkstētos! Un pat Skaidrīte sākumā saka: „Lai viņas pašas tiek galā.” Tomēr Ināra bija apņēmības pilna izglābt bites un izzvejot tās ārā no medus. Šis kadrs bija arī ļoti svarīgs, jo Skaidrīte runā par savu vidi un apkārtni. Bitēm ielidojot kadrā un atkal aizlidojot, daba, par ko Skaidrīte runā, it kā sniedz mums paraugdemonstrējumu. (Smejas.) Turklāt mūsu visu sēdēšana pie puķu apskautā galda un sarunāšanās varētu šķist nedramatiska situācija, lai gan stāsti, ko Skaidrīte pastāsta savā mierīgajā, nosvērtajā balsī, ir ļoti dramatiski. Tādējādi ir šis kontrasts starp attēlu, ko jūs redzat, un stāstu, ko jūs dzirdat. Dinamika starp stāstīto un rādīto ir svarīgs videoinstalācijas elements.
Gite Vilesena. Kadrs no filmas. Foto: Matilda Mester
Atmiņas ir vēl viena video darbā aplūkotā tēma. Fragmentētā montāža ar vairākiem satumsināšanas efektiem starp ainām rezonē ar atmiņas dabu, jo arī atmiņa ir fragmentēta un selektīva. Vai tā bija apzināti vilkta paralēle?
Montāža, protams, ir ļoti apzināts solis. Mans pirmais mēģinājums izveidot stāstu bija ejot cauri visiem ierakstiem, kas mums bija ar Skaidrīti – un to bija daudz! Es sāku analizēt visus stāstus, ko viņa ir stāstījusi, un centos starp tiem atrast saistības. Man bija vesela siena, noklāta ar dzeltenajām līmlapiņām, un es joprojām nevarēju visu salikt kopā! Tur bija pārāk daudz un dažādu stāstu, un tie veda dažādos virzienos. Tad kādā brīdī es sapratu, ka man jābeidz analizēt. Es atkal izskatīju safilmēto materiālu un sāku koncentrēties uz Skaidrītes balsi. Nākamajā dienā es atlasīju ainas, kur, pēc manām domām, Skaidrītes balss bija viskoncentrētākā un vismierīgākā, un stāsti, kurus es ieguvu, ir tie paši stāsti, kurus jūs dzirdat Skaidrīti stāstām video. Stāstu intensitātes un spriedzes dēļ man bija sajūta, ka skatītājam jāļauj distancēties un it kā izelpot – palaist šo spriedzi vaļā. Tāpēc filmas montāža ir saglabāta fragmentēta ar vairākiem satumsināšanas efektiem.
Es vēlējos noskaidrot arī darba vispārējo ieceri. Vai Tu sevi saskati kā etnogrāfi, kas novēro un dokumentē nezināmo, Citādo?
Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt, jo, saprotams, ka manas intereses pārklājas ar etnogrāfijas disciplīnu. Iespējams, viena no atšķirībām ir tā, ka es dodos uz kādu konkrētu vietu, lai ‘vienkārši’ radītu stāstu – līdzīgi, kā tas notiek literatūrā vai kino. Taču man nav jāpierāda kāda teorēma un man nav jāmeklē pierādījums konkrētām teorijām. Tomēr starp manu strādāšanas manieri un etnogrāfiju ir arī kāda paralēle. Abās situācijās darba autors dodas ārā un satiek Citādo viņa vai viņas pašas kontekstā un tiek radīta situācija, kad Citādais pastāsta vai parāda kādu savas dzīves daļu, atrodoties savā kontekstā. Tev jābūt interesei sekot tam, ko redzi, un būt atvērtam lietām, kuras nezini. Es ceru radīt tādu situāciju, kurā cilvēki, kurus es satieku, stāsta savu stāstu tādā veidā, kādā viņi paši vēlas. Es nekad nedodos uz tikšanos, cerot, ka cilvēki pastāstīs to, kas man jau padomā.
Tu neuzspied savu autoritāti.
Es arī uzskatu, ka man nav autoritātes, kad es nonāku šāda veida situācijās. Lielākā daļa cilvēku vēlas tikt redzēti. Ja tev ir līdzi kamera, tev ir iemesls pieklauvēt pie kāda durvīm un lūgt atļauju ienākt. Tomēr, ja tev ir līdzi kamera, cilvēki jūtas redzēti dubultā, jo kamera ir kā pierādījums, ka laiks ir apstādināts un kāds ir iemūžināts. Kamera var būt ierocis, kad cilvēki jūtas neaizsargāti, bet, no otras puses, līdzi paņemtajai kamerai var būt arī pozitīvs efekts, ja tiek radīta uzticības pilna vide starp jums un darba subjektu. Tas ir arī jautājums par skatienu un atbilstošo kadrējuma distanci starp kameru un cilvēkiem, kas atrodas kameras priekšā. Kadrējums nosaka to, vai jūs uz subjektu raugāties līdzvērtīgi vai cenšaties viņu objektivizēt. Tie ir arī mūsu iepriekšpieņemtie uzskati attiecībā uz dokumentalitāti un fikciju. Filmējot realitāti, tā gala rezultātā varētu izskatīsies kā dokumentācija, bet tajā pašā laikā kadrējumā var būt kaut kas tāds, kas izskatās gandrīz mākslīgs vai iepriekš sakārtots, tādējādi skatītājam top skaidrs, ka tā nav realitāte, bet drīzāk ir uzskatāma par vienu no stāsta versijām. Tā, piemēram, ar montāžas palīdzību darba autors var atgādināt skatītājam, ka tā ir tikai filma, kuru uzņēmis kāds vai kāda, kam tā šķita vispareizāk.
Tu pieminēji, ka tevi interesē stāsts. Vai tas tā izveidojies tā iemesla dēļ, ka kādreiz studēji literatūru?
Es studēju literatūru, jo mani interesēja stāsti, un mani joprojām interesē stāsti. Tā kā tas, protams, ir savstarpēji saistīts. Es studēju literatūru, jo tolaik neuzdrīkstējos studēt mākslu. Kad sāku studēt mākslu, es domāju, ka literatūras studijās pavadītie gadi ir velti izšķiests laiks. Bet tagad šie trīs gadi ir kļuvuši par nozīmīgu instrumentu, jo, strādājot ar safilmēto materiālu, es pret to attiecos tāpat kā pret tekstu literatūrā. Es veicu tādu kā tekstuālo analīzi, un tāpēc te ir velkama spēcīga paralēle. Tomēr man gribētos arī uzsvērt, ka ir bijuši tādi literārie darbi, kas ir mainījuši manu pasaules uzskatu un ietekmējuši manus uzskatus. Un starp literatūru un manu personīgo pieredzi ir nenoteikta robežšķirtne. Mans pasaules uzskats ir šo abu elementu apvienojums. Jebkurā ierakstā, kur esmu kādu nofilmējusi, es būtu varējusi likt šim kādam vai kādai izskatīties muļķīgi, ja vēlētos. Montāžas spēks ir neaptverams! Tāpēc ikreiz, kad montēju, es radu savu versiju par cilvēkiem, ko esmu satikusi, un man ir jāuzņemas atbildība par izdarīto izvēli. Nebūtu iespējams kaut ko mainīt vēlāk, aizbildinoties, ka „tā vienkārši gadījās”. Savukārt caur montāžu iespējams saskatīt manu subjektivitāti.
