Miroslavs Slabošpickis. Foto no personīgā arhīva

„Cilvēciski, pārāk cilvēciski…” 0

Saruna ar režisoru Miroslavu Slabošpicki

Anželika Artjuha
21/10/2014 

Ukraiņu režisors Miroslavs Slabošpickis iebrāzās pasaules kino līdzīgi komētai – sākumā ar savām īsfilmām, arī ar lenti „Kodolatkritumi” (2012), kas Lokarno kinofestivālā saņēma „Zelta leoparda” balvu, tad sekoja pirmā pilnmetrāžas filma „Cilts” (2014), kas Kannu kinofestivālā ieguva uzreiz trīs balvas. Kopš tā laika filma turpina saņemt balvas visā pasaulē, tā jau nopirkta divdesmit sešās valstīs. Savā kino valodā radikālā „Cilts” stāsta par nedzirdīgiem pusaudžiem, kas dzīvo internātā un veido komplicētas attiecības ar naudas varai paklausīgo pasauli. Slabošpickis konceptuāli atteicās no jebkādas nedzirdīgo valodas titrēšanas, tā radot neliekuļota žesta un skarbas darbības filmu, tikpat nežēlīgu, kā agrāk Alekseja Balabanova lentes, tikai metaforiskāku, postpadomju telpas tēlu vispārinošu. „Cilts” bija galvenā pretendente „Oskara” nominācijai no Ukrainas, un ukraiņu filmas sen nebija pieredzējušas tik plašu starptautisku rezonansi. Tomēr pēdējā brīdī Ukrainas „Oskara” komiteja dīvainā kārtā atstāja „Cilti” neizvirzītu. Taču Miroslavs Slabošpickis turpina savu starptautisko turneju, visā pasaulē rodot arvien jaunus savu filmu pielūdzējus. Dažs skatītājs pat zaudē samaņu seansa laikā, kā tas bija Gogoļa centrā Maskavā, tādējādi atsaucot atmiņa efektu, kādu kino izraisīja „Andalūzijas suņa” laikos. Šī saruna notika tūlīt pēc filmas „Cilts” demonstrēšanas festivāla „Vēstījums cilvēkam” ietvaros Sanktpēterburgā, kur divi seansi pulcēja pilnu zāli.

Pastāsti, kā „Cilts” radās? Kā dzima iecere?

Ja būtu jāizstāsta viss, tad iznāktu grāmata. Tāpēc pa punktiem: mācījos skolā, kas vēlāk nospēlēja nedzirdīgu bērnu internāta lomu. Tā saucas staļinka, jo atrodas agrākajā Staļina rajonā, ko uzbūvēja vācu karagūstekņi. Pretim manai skola atrodas nedzirdīgo internāts, un es kopš bērnības šos cilvēkus redzēju. Kinoskolas pirmajā kursā mums uzdeva uztaisīt filmu bez vārdiem. Šis sižets jau toreiz bija man prātā. Šķita, ka būtu baigi labi uztaisīt modernu mēmo filmu. Vēlāk mēģināju šo savu ideju īstenot, taču tas bija svešs, Romāna Balajana, scenārijs, tad arī iesākās mūsu savstarpējais nedraudzīgums, un es aizbraucu uz Pēterburgu. Sekoja mana īsfilma „Kurlums”; tā bija Berlīnē. Sadraudzējos ar kādu holandieti un iesniedzu pieteikumu Huberta Balsa fondam Roterdamā. Fonds iedeva sākuma naudu „Ciltij”.

Tavā filmā nav konkrētu Ukrainas iezīmju, drīzāk tā uztverama kā postpadomju telpas metafora…

Man šķiet, tā iznākusi nedaudz ‘dizaineriska’. Filmējām ļoti konkrētu skolu…

Bet tanī skolā kailas sienas bez jebkādām konkrētas vietas zīmēm. Tādu skolu var atrast arī Krievijā, ne tikai Ukrainā. Filmā drīzāk ir tādas vispārinātas, no kultūras brīvas, vietas tēls, un cilvēki šajā vietā pakļaujas pamatinstinktiem – rīt, dirst, jāties, kauties, pakļaut citus… Ļoti skaudri.

Cilvēciski, pārāk cilvēciski…


Publicitātes attēls

Es gan to sauktu par atcilvēciskošanu. Tu parādi jauna cilvēka pilnīgu degradāciju. Sākumā tavam galvenajam varonim, atbraukušam dzīvot nedzirdīgo internātā, piemīt pazīmes, kas liecina par spēju komunicēt ar citiem cilvēkiem. Bet, padzīvojis internātā, viņš pārvēršas par zvēru. Komunikācijas vietā nāk radikāla vardarbība, slepkavība, kaut daudzējādā ziņa attaisnota. Skarba, lieliski veidota fināla aina. Posthumānisma pasaule, kur nav nedz žēlsirdības, nedz empātijas, nedz līdzcietības. Pat mīlestība šeit tiek nogalināta – aborta ainā. Tev ir interesants skatījums uz mūsdienu cilvēku. Kas tev par to sakāms?

Mēs izņēmām no filmas runātus vārdus un līdz ar to arī netīšu sakritību radītas civilizācijas čaumalas, atstājot tikai pavisam fundamentālas lietas.

Zini, kāpēc rodas efekts, ko te formulēju? Tu novāc titrus un atstāj tikai žestu valodu. Cilvēki, kas filmu skatās, ja vien tie nav nedzirdīgi un nezina žestu valodu, ir spiesti visu vērot kā sava veida ārzemnieki. Viņiem nav saprotamas valodas nianses, viņi vēro tikai darbību, rīcību, plastiku, notikumus. Un notikumi ir briesmīgi. Tie laupa jebkādu ilūziju.

Filmā nenotiek nekas, kas nenotiktu īstenībā. Tur vai nu notiek tas, kas ir noticis ar man pazīstamiem cilvēkiem, vai arī tie ir notikumi no kriminālhronikas. Tā nav fantastika. Protams, notikumi ir noteiktā veidā kompilēti. Pat aborts, kā tas tiek veikts, nāk no šādu abortu praktizētājas stāsta.

Aborta aina ir briesmīga…

Neviens, izņemot spāņus, par šo ainu neko nejautāja. Spānijā filma nav nopirkta. Katoļu valsts. Zīmīgi, ka meitenes parasti uzdod jautrus jautājumus un abortu vispār nepiemin. Vispār jau es mēģināju būt maksimāli godīgs. Un daļēji šo filmu tu pati esi inspirējusi. Kad tikāmies Roterdamā, stāstīji par Honkongas kino un piebildi, ka tas ir vizuāls, ka tas domā ar attēlu. Man šī vienkāršā frāze stipri iekrita prātā. Krievija un Ukraina ir literatūrcentriskas valstis. Kad no filmas izņēmu vārdus, lielā mērā atkrita neīstums. Galvenais man svarīgais secinājums bija – stāstam jābūt skatītājiem saprotamam. Tāpēc strādājām tikai ar kaut kādām spilgtām emocijām, spilgtām jūtām, radikālām izpausmēm.

Tāpēc šī filma kaut kādā ziņā sāka atgādināt Aleksandra Balabanova lentes…

Jā, kad mūsu „Oskara” komitejā grib mani aizvainot, tad parasti raksta: „Nespējam iedomāties, ka „Krava 200” tiktu izvirzīta „Oskara” balvai”. Nē, nedomāju vis, ka tas ir Balabanovs. Un man šķiet, ka manā filmā ir arī mīlestība…


Kadrs no filmas „Cilts”

Mīlestība tajā neapšaubāmi ir, un tā motivē varoņa rīcību. Brīnišķīga ir pāra pirmās seksuālās saplūsmes aina, kad varoņi sāk kopoties kā zvēri, bet beidz ar maigumu. Taču tu rādi caur un cauri drausmīgu pasauli, ko var uzskatīt par aktuālu ne vien Ukrainā, bet arī šodienas Krievijā. Dzīvošana atbilstoši pirmatnējiem instinktiem, kad tikpat kā nav nianšu, konvenciju. Tas viss ir radikāli biedējoši. Tāpēc gribas pajautāt: kā tas bija – strādāt ar nedzirdīgiem aktieriem, kuri tev palīdzēja īstenot ieceri?

Es gribētu strādāt leļļu teātrī! (Smejas.) Nav jau tā filma tāds ārthausu ārthauss. Tā ir normāli producēta. Mums bija pietiekami naudas, un mēs netaisījām gluži festivālu filmu. Tas ir industriāls gabals, daudz dažādu palīgierīču: steadicam, mouvicam, kas nesen parādījies. Ar aktieriem strādājām pavisam vienkārši – tāpat, kā ar visiem neprofesionāliem aktieriem – ar tulka starpniecību. Viņi visi šo valodu lieto kopš bērnības. Mums bija vājprātīgi kastingi. Meklējām Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā. Galu galā nofilmējām krievu puisi un meiteni no Baltkrievijas. Šeit, Kijevā, ir nedzirdīgo aktieru teātris. Krievijā ir kādi septiņi. Taču no teātra nevienu neņēmām. Mēs meklējām personības, pārbaudījām, vai tur gāžas laukā enerģija, vai ne. Un tad sākām domāt, kādu personāžu šis cilvēks varētu nospēlēt. Mēs nemeklējām lomu tēlotājus, meklējām vienkārši cilvēkus. Kaut scenārijs tika uzrakstīts jau iepriekš. Ar tiem, kuri mums iepatikās, taisījām kino proves. Kāds palika, kāds atkrita. Filmēšana bija paredzēta septembrī, bet savu pasjansu beidzām salikt tikai augusta beigās. Aktieriem ir hipertrofētas emocijas, taču tāds tik tiešām ir viņu runas veids – ar visu ķermeni.

Kādi ir filmas panākumi Ukrainā?

Ne jau tādi, kā „Gredzenu pavēlniekam”, tomēr nav slikti. Un mums ir vēl 26 valstis, ieskaitot Japānu, Honkongu, ASV. Pie mums filma kā saka, ‘atsēdināja’ gandrīz visas citas. Pirmajā vīkendā savāca 170 tūkstošus grivnu, pat ņemot vērā to, ka dolāra kurss nemitīgi ‘lēkā’. Otrajā nedēļā gandrīz nebija krituma – 115 tūkstoši. Nu būs trešā. Vairumā tīklu filma jau ir izņemta no demonstrēšanas, un, ja nekas radikāls nenotiks, tad kopumā ieņēmumi sasniegs kādus trīssimt tūkstošus. Tas, protams, ir tikpat nerentabli kā visas ukraiņu, vācu, holandiešu filmas. Mans izplatītājs, kas strādā ar visu ārthausu Ukrainā, apgalvo, kas esam nopelnījuši vairāk, nekā „Amerikāņu skaistums” un „Adeles dzīve”.

Kas šodien notiek Ukrainā kino jomā?

Valstī plosās karš. Ir aizgājusi Valsts Kino komitejas vadītāja Jekaterina Kopilova. Ir norīkots jauns vadītājs, viņš kaut ko sola. Finansējumu saņem tās filmas, pie kurām jau tiek strādāts. Bet tā jau ir vienmēr: ja filma top ar valsts atbalstu, tad vienkāršāk to ir pabeigt, nekā apturēt. Tāds joks: uz valsts rēķina tu vari pamatīgi uzkāpt uz korķa, un tev vienalga skraidīs pakaļ un lūgs pabeigt filmu. Ir arī kaut kādi paziņojumi par jaunām filmām, taču ir arī dziļa neskaidrība par to, kas gaidāms nākotnē.

Tu kādu laiku dzīvoji Krievijā?

No 2003. līdz 2008. gadam.

Nevarēji izturēt?

Nē. Mums ar draugu ir tāds vecs joks: kinematogrāfists dzīvo tur, kur strādā, un ir ļoti slikti, ja viņš strādā tur, kur dzīvo. Gluži vienkārši te radās iespēja. Krievijā es to nedabūju cauri. Varbūt vajadzēja braukt uz Maskavu, nevis uz Pēterburgu. Bet mana sieva ir pēterburdziete. Tobrīd Maskavā nebija nekādas bāzes. Un Pēterburgā man noteikti nekāda karjera nesanāktu. Tagad Kannās saņēmu no Krievijas ļoti labu priekšlikumu. Un uzreiz to noraidīju. Tas šobrīd ir vienkārši neiespējami.

Kādi tev plāni?

Starptautiskā turneja paņem daudz laika. Tā ir laime, kādas, iespējams, nekad vairs nebūs. Viss šis stardom. Ir jāpabeidz scenārijs par Černobiļu. Pareizāk sakot, tā būs Černobiļā uzņemta filma. Tas ir principiāli atšķirīgi. Pagaidām esmu pārāk nodarbināts savā turnejā. Novembrī jālido uz Losandželosu. Bija jālido „Oskara” kampaņas ietvaros, bet tagad vienkārši lidoju uz festivālu. To taču neviens nevarēja iedomāties, ka puiši te tādus brīnumus sastrādās.