Aleksejs Naumovs. Foto: Normunds Brasliņš

„Viena krāsa nevar eksistēt bez citas” 0

Intervija ar gleznotāju Alekseju Naumovu

Inga Bunkše
14/10/2014

Apgādā „Jumava” nupat iznākusi jauna mākslas grāmata – „Aleksejs Naumovs – iespaidu kolekcija”, kurā apkopota Latvijas Mākslas akadēmijas rektora, profesora un Purvīša balvas nominanta Alekseja Naumova mākslas darbu izlase.

Temperamentīgā krāsu palete un atbrīvotība, ar kādu gleznotājs strādā, ļauj nekļūdīgi atpazīt viņa rokrakstu un sajust īstu glezniecību. Zinātājs sapratīs, ka tas ir pateicoties apbrīnojamai krāsu attiecību izjūtai un neremdināmam darba priekam, kas dzirkstī katrā mākslinieka darbā. Aleksejs Naumovs piedāvā savu veidu, kā skatīties uz ainavu, kuru mēs katrs simtiem un tūkstošiem reižu esam redzējuši, bet neesam pa īstam ieraudzījuši. Viņš piedāvā aizklīst pasaules plašumos – karte grāmatas beigās liecina par bagātīgās iespaidu kolekcijas ģeogrāfiju. Tomēr maldīgi būtu iedomāties, ka tas, ko redzam Alekseja Naumova gleznās, ir realitāte. Jā, tur ir mājas stūris, tiltiņš vai ķeburains koks, kas ļauj sazīmēt konkrēto vietu, bet tur ir arī gaismas mirdzums, gandrīz netveramā noskaņa, ātra kustība, mākoņa atblāzma ūdenī – parādību kopums, kas bijis raksturīgs tai vietai vien īsu mirkli, konkrētajā diennakts stundā un gadalaikā. Kopumu, kas nekad vairs neatkārtosies. Un katrs jauns darbs, lai arī tapis tajā pašā vietā, jau saturēs citu vēstījumu par brīnumaino pasauli.

Grāmatas teksta autore Austra Avotiņa, dizaina autors Aivars Sprūdžs.


Aleksejs Naumovs. Burano

Apsveicu ar grāmatas iznākšanu.

Paldies! Jā, tā ir pirmā grāmata

Kādas ir sajūtas, turot to rokās?

Ir tāda jocīga sajūta, man pat neliekas, ka tā ir mana grāmata, lai gan es ļoti aktīvi, līdz pēdējam mirklim piedalījos tās veidošanā. Pat vēl braucot uz Franciju un Itāliju, darbi, kurus tur gleznoju, ir grāmatā. Paldies jāsaka izdevniecībai „Jumava” un Jurim Visockim, ka viņš mani ‘nežmiedza’ ar termiņiem. Visockis man piedāvāja iespēju izdot grāmatu jau sen, pēc tam bija krīze, pēc tam visi aizmirsa. Laika gaitā mainījās koncepcijas, sākumā domājām par lielu, biezu grāmatu, tad mazu, iznāca optimālais variants. Tagad to var paskatīties arī gultā guļot, nespiedīs un nekritīs virsū, nesavainos, ja gadīsies aizmigt. (Smejas.) Protams, man bija svarīgi, lai grāmata ir krāsaina un lai krāsas iekšā savā starpā darbojas.

Grāmatas uzbūve ir pakļauta krāsām.

Grāmata nav tradicionāla, nav monogrāfija par bērnību, rozīšiem (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola – red.), akadēmiju, bet ir dalījums pēc krāsām. Man glezniecībā krāsa ieņem ļoti lielu lomu, krāsa ir kā sižets. Uz vāka ir Burano ainava – sarkans, zaļš, tirkīzs, rozā, bet vienā tonalitātē. To esmu mācījies no renesanses glezniecības, no Pjero della Frančeskas darbiem, kur lika dažādas krāsas tonāli vienādas. Indulis Zariņš mācīja, ka vajag panākt, lai krāsas savstarpēji spēlējas un šilierējas, to var redzēt, ja piemiedz acis.

Grāmatā ir zaļā, zilā, tirkīza, sarkanā, okera  un baltā daļa. Baltā krāsa mani interesē jau kādu laiku. Gleznojot sniegu, es piemeklēju specifisku audeklu, tas var būt itāļu audekls vai pašgruntēts, jo gesso (grunts) dod tādu baltumu, ko pēc tam grūti uzjaukt. Ja vajag, es lieku pāri krāsu, bet daudz atstāju arī grunti, piemēram, gleznojot Andrejsalu no otrās puses. Man patīk arī gleznot, liekot baltu uz balta. Vajag tonāli trāpīt, lai krāsa sēž un lai nav kā pliks audekls.

Ja tonalitātei ir tik liela nozīme, vai tas nav pretrunā ar grāmatas dalījumu pēc darbos dominējošām krāsām?

Nē, tas ir viens no veidiem, ka sakārtot darbus. Es ceru, ka skatītājam būs skaidrs, ka viena krāsa nevar eksistēt bez citas, lai arī kāda no tām dominē. Piemēram, ir darbi, kuros sarkanais bez zilā nevar dzīvot. Pētot darbus, cilvēks jau būs aizmirsis, kurā nodaļā tas bija. Tā es mēģināju salikt blakus darbus, kas ir gleznoti astoņdesmitajos gados, un tos, kas pirms pāris gadiem, darbus, kuriem salikumā ir līdzības, piemēram, „Rugāji” un „Kembridža” vai „Pērnavas iela” un „Vidzeme”.


Aleksejs Naumovs. Cannes

Vai grāmatai pats atlasījāt darbus?

Jā, man tas likās interesanti, vēlreiz atcerēties iespaidus, tagad arī apzināt ietekmes. Piemēram, par darbu  „Jumti Sicīlijā. Castellammare del  Golfo” – pēc tam es atradu līdzīgu Pjero della Frančeskas darbu. Varētu būt, ka es to biju redzējis, bet neatceros. Tirkīzzilā krāsa manos darbos jau ir sen, agrāk man bija etrusku vāzes, kas bija pārveidojušās par sievietēm un atpakaļ. Te ir viens darbs, ko es gleznoju Kannās – ļoti ilgi, veselu dienu; tās baltās līnijas no kuģīšiem, tās mani toreiz  iedvesmoja un parādījās arī vēlāk, citos darbos. Tā ir kustība, kuģis aiziet, ūdens sašūpojas, un nekas nepaliek. Bet uz mirkli kustība eksistē. Kā Džeksonam Pollokam, tikai no divām krāsām. Šoreiz ir tā, nākamā grāmata būs savādāka. (Smejas.)

Nosauciet vēl kādus savus glezniecības principus?

Par krāsām, tonalitāti es jau teicu. Kompozīcija ir ļoti svarīga, bet spontāna, reizēm es pat nevaru paskaidrot, kāpēc es izvēlos to vai citu vietu, rakursu, skatupunktu. Citreiz man vajag aizbraukt ļoti tālu, citreiz varu paiet desmit soļus un ieraudzīt uzreiz to, kas man der. Izvēles iespējas ir bezgalīgas, bet izvēlos tikai to vienu, sev derīgo. Atspīdumi mani interesē. Tur ir gan silti vēso toņu attiecības, gan laukumi – tumšais pret gaišo, ēna pret gaismu. Tāds darbs varētu arī palikt abstrakts, tīrā veidā tādas attiecības man interesē, bet es lieku klāt detaļas, un tad var ieraudzīt reālās vietas tonālo attiecību brīnumu. Pēc  darba Comfort of Strangers – bija tāda filma „Svešinieku mierinājums” – mani ieinteresēja atspīdumi, iznāca vesela sērija. Gleznoju arī gaismu. Gaisma dažādās vietās ir atšķirīga. Arī ģeogrāfiski. Islandē vai Sicīlijā vai Ķīnā ir pavisam citādi.

Vai izdodas noķert to īpašo gaismas sajūtu?

Es mēģinu. Gleznoju Kioto imperatora dārzus, atnesu darbu uz viesnīcu un sapratu, ka ir izdevies radīt to sajūtu, var saprast, ka tā ir Japāna. Koki, gaisma, stilizācija deva citu atmosfēru, nevis vienkārši citā vietā, bet tieši tajā vietā.

Vai ir palikusi atmiņā kāda vieta, ko nav izdevies uzgleznot?

Protams, viss ir procesā. Arī tad, ja nesanāk, neizdodas atrast īsto vietu, ir jāskatās, jāierauga  un jāglezno. Bet, ja nesanāk, var pārkrāsot pavisam. Reiz gleznoju Jēkabpilī, lija lietus, un es uz mirkli aizgāju ūdeni nomainīt – kad atnācu, visa krāsa bija nopeldējusi uz leju, tāds ‘akvarelis’ palicis. Pēc tam to pašu audeklu aizvedu uz Venēciju, izmantoju to, kas ir, un pielāgoju tam, ko redzēju. Attiecības bija sasēdušās tā, ka maz vajadzēja ko darīt. Brūngans un dzeltenīgs, debesis, ūdens, saule. Uzreiz sanāca tik viegli, brīvi. Nevajag nekad žēlot arī to, kas bijis labi uzgleznots. Bildēm ir arī sava dzīve – citām veiksmīgāka, citām nē. Vienas izlieku izstādēs, bet dažas, gatavojot grāmatu, izvilku gaismā pēc divdesmit gadiem. Interesanti pēc laika tās apskatīt.


Aleksejs Naumovs. Comfort of Stranger

Ja salīdzina darbus pirms divdesmit gadiem un tagad – kāds ir noietais ceļš

Varbūt lielāka atbrīvotība. Principā darbi ir ne sliktāki, ne labāki, bet citādāki. Mani saista process un, ja darbs sanāk, tad pavisam labi. Ja nesanāk, nolieku, dažreiz arī pārkrāsoju pāri. Lai gan nevajag pārkrāsot. Edurds Kalniņš kādreiz mums teica, ka nebūs labāk, bet būs citādāk. Galvenais jāstrādā, nav jāgaida iedvesma, vajag gleznot un viss. Tāpēc man bija nozīmīgi, kā kolēģi mani redz, ko viņi par mani grāmatā ierakstīja – Ilze Avotiņa, Normunds Brasliņš, Kristaps Zariņš, Imants Vecozols, Māra Cielēna, Ojārs Spārītis, Aigars Bikše.  Jānis Stradiņš atnāca un tā viegli uzrakstīja. Man tas bija ļoti svarīgi.

Vai māksliniekam ir svarīgs skatītāju vērtējums, atzinība?

Es domāju, ka ļoti. Mākslinieks, kā jebkurš, dvēselē ir viegli ievainojams. Varbūt to var neparādīt, tas var slēpties aiz ārišķības, bet vienalga – tas ir svarīgi. Ja konversācija ar skatītāju ir pozitīva, tas dod daudz labu emociju un var strādāt tālāk. Ja atsauksmes nav tik atzinīgas kādreiz, bet zini, ka darbs ir labs, tad var neņemt vērā, bet tas vienalga pilina pa smadzenēm.  

Kā var zināt, ka darbs ir labs, tagad taču jebkurš var gleznot?

Profesionālisms ir svarīgs. Visapkārt ir apzināts diletantisms, tāpēc akadēmijā mēs tomēr saglabājam tradīcijas, izpratni par to, kas ir glezniecība, zīmēšana, bet paralēli dodam iespēju attīstīt savu domāšanu jau no pirmā kursa. Jaunie pasniedzēji, piemēram, Andris Vītoliņš, Kristians Brekte, Andris Eglītis māca meklēt savu redzējumu, izmantot profesionālās iemaņas un apgūt pasaules tendences, jo šodien ir jābūt kosmopolītam, visu zinošam. Es arī nedomāju, ka mākslai ir nacionalitāte. Tāpat kā izstādes „Sievietei būt” kontekstā teicu, ka nav sieviešu un vīriešu glezniecības, ir vienkārši glezniecība. Ja skatās, piemēram, uz Sonjas Delonē apļiem, nevar pateikt, vai to gleznojis vīrietis vai sieviete. Akadēmijai ir ap simts apmaiņas programmas augstskolu, pie mums brauc kādi 35 studenti, prom uz gadu mēs sūtam 45–50 savējos studentus. Pirmkārt, viņi jau ir veiksminieki, jo izturējuši konkursu, otrkārt, viņi aiznes uz tām skolām savas zināšanas, var salīdzināt, parāda savas prasmes, kādas citur vairs nav, piemēram Brērā, Itālijā, zīmēšana jau ir pazaudēta. Nezinu – vai tāpēc, ka nav, kas māca, vai citu iemeslu dēļ. Somiem arī pazuda, bet viņi ir viltīgi, aicina pasniedzējus no Igaunijas un Krievijas, lai māca zīmēšanu.

Mākslas pasaulē ir vērojama atgriešanās pie profesionālisma, vai to jūtat?

Jā, nesen Bāzelē redzēju Deivida Hoknija izstādi; kā viņš glezno ainavu – iespaidīgi! Profesionālos paņēmienus ir jāmāk, vajag pazīt to drēbi. Ainava kā žanrs atgūst popularitāti. Daudzi taisa tādus mazus pelēcīgus darbiņus uz balta fona, tāda mode tagad ir. Var izlekt ar vienu darbu vai izstādi, bet – ko viņš darīs tālāk? Akadēmija notur profesionālo iemaņu apgūšanu līdz bakalauram, bet bakalaura darbi jau vairs nav saistīti ar tradicionālajām iemaņām, tad var strādāt pilnīgi brīvi, kaut vai trīsdimensionālus darbus taisīt, parādīt savu domāšanu. Ir trīs meistardarbnīcas – figurālā, konceptuālā un multivizuālā glezniecības meistardarbnīca, ir brīva izvēle. Maģistra programmā ir vairāk koleģiāla attieksme – ja gribi, vari modeli gleznot, ja negribi, ir citi uzdevumi.

Bet bakalaura programmā modelis ir jāglezno?

Jā, es uzskatu, ka to vajag saglabāt. Vienu brīdi, deviņdesmitajos gados, bija ideja, ka nevajag mācīt speciālos priekšmetus, lai visi no 1. līdz 5. kursam sēž vienā telpā, tikai mācīsim domāšanu, viedokļa paušanu. Bet cik var runāt, vajag kaut ko arī darīt. Vācijā ir tas pluss, ka viņi runā, aizstāv savu koncepciju, bet dažreiz nav rezultāta. Viņi tad saka – nesanāca. Bet nu jau atkal Berlīnē un arī Francijā dažās skolās ir iestājeksāmeni, nevis tikai portfolio iesniegšana. Atkal ir jāzīmē, jāglezno uz vietas, lai parādītu, ko vari izdarīt.

Kā redzat akadēmijas tālāko attīstību?

Es to redzu kā vienu no izcilības centriem Baltijā, varbūt pat Ziemeļeiropā. Brends ir, mums ir spējīgi, darba tirgū pieprasīti studenti, viņi strādā savā jomā. Pat ja kāds dzīvo Berlīnē, jo tur vienkārši ir lētāka dzīvošana, mākslas tirgus, meses, tad tomēr atgriežas šeit. Akadēmija var dot moderno domāšana pluss profesionālās iemaņas, un cilvēks ir sagatavots dzīvei.

Teicāt, ka maģistratūrā ir koleģiāls darbs. Šajā sakarā nāk prātā Induļa Zariņa teiciens par to, ka skola arī ir ģimene, tikai lielāka, pasniedzēji ir kā vecāki, studenti kā bērni.

Mums akadēmijā pirms partnerības līguma noslēgšanas ar Borisa un Ināras Teterevu fondu bija liels starptautisks audits, komisijā bija latvieši, somi, ungāri, un viens no atzinumiem bija, ka te ir saglabātas cilvēciskas attiecības, diferencēta apmācība un brīvības sajūta. Brīvība te saglabājusies vēl no padomju laikiem, un tas nenozīmēja tikai brīvību audzēt matus, iedzert un karnevālu bohēmu, bet varēja arī brīvi taisīt darbus, runāt. Tagad nav nekādi aizliegumi, bet kopības izjūta ir saglabājusies. Kad pasniedzējs ienāk kursā, viņš ir kā savējo vidū un viņš ir priecīgs, ka var dot savas zināšanas. Izejot no telpas, kaut kas tur paliek no viņa.

Mēdz teikt, ka māksla mūsdienās nevar eksistēt bez konteksta. Vai mākslā ir  jāparādās tām problēmām, kas nodarbina sabiedrību?

Tas ir vēlams, bet es nedomāju, ka tam tā jābūt vienmēr. Ja tā ir politiskā māksla, tad tā vienmēr būs angažēta. Sociālās tēmas parādās Polijā, Krievijā. Latvijā nē.

Kāpēc tā?

Varbūt mentalitāte cita, paiet vienu solīti atpakaļ, pagaidīt.

Tā varbūt ir tā nacionālā īpatnība?

Varbūt. Tēmas jau ir zināmas – karš, okupācija. Bet izstādēs tas neparādās. Padomju laikā, kad bija Mākslas dienas, tad bija pret ko cīnīties. Tur bija dažādi žanri, bija instalācija, plakāti. Tagad nav tieši draudi, un katram pašam ir izvēle, kā reaģēt.

Un izvēlas nereaģēt?

Mākslā varbūt, bet tas nenozīmē, ka jaunieši nebūtu sociāli aktīvi. „Mākslas pastaigās” studenti aktīvi protestēja, tur bija labi politiskie plakāti, ar zemtekstiem. Mums vienu brīdi pat bija doma rīkot izstādi. Tagad ir izstāde „Sievietei būt”. Sākumā man likās, ka būs grūti, bet izdevās interesanti. Man ir melnbalts darbs izstādē, gleznoju tādu kā grafiku – cik sievietes, cik vīrieši beiguši akadēmiju. 60.–70. gados bija pusi uz pusi, tagad uz 884 sievietēm ir 270 vīrieši. Nosaukums darbam ir „Sarkanā grāmata” – vīriešus vajag ierakstīt Sarkanajā grāmatā. Joks, protams.

Vīriešu acīs mākslinieka prestižs ir krities?

Nezinu, to es nevaru izskaidrot. Es jau smejos, ka mums tādu izstādi nemaz nevajadzētu rīkot, mums jau te ir matriarhāts. Tekstilā, tēlniecībā – viens, divi puiši, pat tēlniekos vienu gadu vispār bija tikai meitenes.


Aleksejs Naumovs. Kioto

Nereti tiek deklarēts, ka katrs var būt mākslinieks. Vai atbildība sabiedrības priekšā atšķir īstu mākslinieku no diletanta.

Atbildība ir tas, ko tu gribi pateikt. Ja mākslinieks taisa izstādi, viņš atsedz sevi. Jebkurš var pateikt, ka tas man patīk, tas man nepatīk, un vispār tu esi pēdējais muļķis. Es radu noskaņu, tā ir mana attieksme. Man ir stingra pārliecība – es gribu, lai bildes nes pozitīvu vēstījumu. Vai skatītājs to saprot vai arī domā, ka tā ir vienkārši ainava, tas jau no viņa atkarīgs.

Diletantus parasti paņem kuratori, ja viņiem ir attiecīgā vīzija, koncepts, kurā nevajag profesionālās iemaņas. Tad vienu reizi vienu var izcelt saulītē, citu reizi citu un pēc tam aizmirst. Bet ar to jārēķinās, ja pats tālāk neaug un nepilnveidojas. Konceptuālai izstādei varbūt der tāds viendienas objekts vai kaut kas salasīts, bet nevajag jaukt visas lietas kopā.  Glezniecība kā medijs vienmēr paliks, glezniecība stāv tam pāri. Tā ir pārdzīvojusi vairākus noliegšanas posmus, jau sākot ar fotogrāfijas attīstību. Tomēr paliek mūžīgas vērtības, kad svarīgs ir ne vien process, bet arī rezultāts, un tā tas būs vienmēr. Abiem šiem virzieniem nav jābūt konfrontācijā, tie var pastāvēt blakus, vienā telpā, abi tie ir laikmetīgi. Žēl, ka laiku pa laikam parādās tāds kā pretnostatījums, kāds grib salikt tos ar pierēm kopā, lai cīnās...

Vai māksla ietekmē sabiedrības uzskatus, vērtību sistēmu?

Tu tā maigi, ar vienu kājiņu iekāpi laukā, ko saucam par kultūrizglītību. Bez tās nevar veidoties normāla sabiedrība. Pārlasīju pirms vēlēšanām partiju programmas, laikam tikai divās bija minēts kaut kas par kultūru, tur nebija kultūrizglītība, kam būtu jābūt pamatā. Kultūrizglītība var mainīt sabiedrību, arī laba glezniecība, labi zīmējumi, jo tas dod iespēju pievērsties kaut kam citam, izprast citas vērtības, tas atver jaunus apvāršņus, ļauj paskatīties uz ekonomisko, sociālo, sadzīvisko, uz jebkuru procesu radoši.

Arī krīzes laikā – ekonomiskie rādītāji bija nokritušies, bet māksla, radošums palika, to nevar nožmiegt pat finansiālās grūtības. Valsts mums ‘nogrieza’ 50 % finansējuma un netaisās pārskatīt šo lēmumu, bet prasības paliek tās pašas. Algas, salīdzinājumā ar citām augstskolām, piemēram, Somiju vai tepat Igauniju, mums ir ļoti zemas. Tagad ir pēdējais brīdis atjaunot finansējumu, jo tie cilvēki, kas strādā akadēmijā, ilgi uz patriotismu un fanātismu nevarēs turēties. Tas ir traki, ja lektora alga tuvojas apkopējas algai. Es negribu nevienu aizvainot, bet jādomā, uz ko mūsu valsts turpmāk balstīsies – vai tie būs izglītoti cilvēki.

Akadēmijā ienāk jauni pasniedzēji, notiek kadru maiņa. Vai ir gadījies novērot, ka labs mākslinieks ne vienmēr ir labs pedagogs?

Ir bijuši tādi gadījumi. Precīzi! To vienmēr arī Indulis Zariņš un Eduards Kalniņš uzsvēra.  Cik tu gribi dot citam, cik tu gribi atdot no sevis, vai tu nebaidies, ka māceklis tevi pārspēs, kļūs par konkurentu. Ja esi egoists, ieslēdzas greizsirdība uz saviem audzēkņiem, tad par pedagogu nevar strādāt. Bet tas nozīmē, ka tu arī pats nejūties drošs par to, ko tu zini, māki. Tad gadās tādi varianti, ka it kā ļoti labs mākslinieks, bet nav pasniedzējs.

Tas ir īpašs talants – būt pedagogam?

Jā, ir jāmāk dalīties. Metodes var būt dažādas, sarunas, motivācijas, bet vienmēr tā ir individuāla pieeja. Es jau nesaku visas studijas priekšā, ka tagad ņemsim to vai citu krāsu, nē. Tas ir darbs ar katru atsevišķi. Ir lietas, ko runā ar visiem kopā, bet mācību procesā esi viens pret vienu. Ja esi īsts pedagogs, tad nebaidies dalīties, jo zini, kāds būs tavs nākamais solis, kā tu attīstīsies tālāk, kādus paņēmienus izmantosi, bet tas, kas gribēs špikot, to nezina. Viņš var tikai kopēt, ja viņam nav savas galvas un profesionālā pamata. Pedagogs atver savu dvēseli, tā tas ir. Tas ir sarežģīts process, ne visi to var. Ir jābūt arī saskaņai starp pedagogu un audzēkni, jo ne visi visu saprot, dažreiz nemāk paņemt no skolotāja. Studentam arī ir jāmācās nemitīgi. Alegorijās runājot, varbūt pasniedzējs izmanto divtūkstoš vārdu, bet students no tiem saprot tikai trīsdesmit. Tad viņš uztvers tikai kripatiņu.


Aleksejs Naumovs. Riga

Kādi ir jūsu tuvākie izstāžu plāni?

Nākamo projektu Live Painting novembrī organizē  Reigana centrs Vašingtonā sadarbībā LR vēstniecību ASV. Ar Kristapu Zariņu gleznosim pie Reigana centra a la prima, viņiem tāds notikums būs pirmo reizi. Tad sekos izstāde, izliks arī iepriekš gleznotus darbus. Pēc tam ar autobusu dosimies uz Maiami Floridā, pa ceļam gleznosim un izliksim darbus vienā no Floridas universitātes muzejiem. Projektu mēs sākām Eiropā, ar Eiropas komisijas, „Rīga 2014” un Ārlietu ministrijas atbalstu. Nebija viegli to iekustināt, lai arī atbalsts, nauda ir svarīgi, vajadzīgs arī paziņu loks, kontakti. Tomēr dažreiz vajag tikai uzdrošināties un pajautāt, un viss notiek, cilvēki ir atvērti. Ja atteiks, atteiks, bet tu vismaz  būsi pajautājis. Tāpat ir ar daudzām citām lietām. Akadēmija noslēdza līgumu ar Floridas Starptautisko universitāti par studentu un pasniedzēju apmaiņu. Tā ir tāda unikāla lieta. Tas nav viegli, noslēgt līgumu ar milzīgu universitāti, kur mācās piecdesmit tūkstoši cilvēku. Mēs aicinājām viņu pārstāvi, Mākslas departamenta dekānu, asociēto profesoru Jaceku Kolasinski uz mūsu maģistru aizstāvēšanu, viņš uzzināja visu virtuvi, visu apmācības sistēmu un atzinīgi novērtēja. Ir labas lietas, ir tādas, kas jāuzlabo, bet tāds skats no malas ir ļoti vajadzīgs.

Tikko bija latviešu bērnu grāmatu ilustrāciju izstāde Vestminsteras bibliotēkā Londonā, ko atbalstīja LR vēstniecība Lielbritānijā – pieci autori un viņu ilustrētās bērnu grāmatas. Man patīk ilustrēt bērnu grāmatas, bet to ir ļoti grūti darīt. Pirmkārt, jau tie ir ierobežojumi laikā, formātā, tekstā, ja vēl redaktors kaut ko saka, tad ir traki. Bet man veicas, ka mani nemēģina iespaidot. Droši vien arī tāpēc, ka grūti iespaidot (smejas).