Foto: Karlīna Vītoliņa

“Gleznot – neatkarīgi no apstākļiem” 0

Intervē Anna Iltnere
03/10/2014 

Liepājas muzejā līdz 12. oktobrim apskatāma Sandras Krastiņas personālizstāde „No Austrumiem. No Rietumiem”. Muzeja plašajās un gaišajās telpās eksponētās lielizmēra gleznas izstaro līdzīgu domas spirgtumu kā Liepājas gaiss, kur jūras vējš ir nesaudzīgi aizpūtis visu, kas lieks. Kaut salīdzinājums var šķist triviāls, tas šoreiz trāpīgi iederas.

Kopš vairāku gadu pauzes mākslā, kuras laikā Sandra Krastiņa strādāja Latvijas Mākslinieku savienībā un pēcāk vadīja izdevniecības „Neputns” žurnālu „Dizaina Studija”, māksliniece ir atgriezusies darbnīcā un nu jau četrus gadus atkal rīko personālizstādes. Taču, salīdzinot ar iepriekšējām skatēm, kas, manuprāt, apliecināja tehnisko paņēmienu, kolorīta un tēmu meklējumus pēc sen jau noslēgtā zilā perioda, jāteic, ka „No Austrumiem. No Rietumiem” iemieso nākamo gājienu – gleznotājas pārliecību par uzņemto kursu, drošu roku, kā arī – uz audekla vairs nav apmaldījušos elementu. Manu sajūtu apstiprinās Sandras stāstītais intervijā.


Sandra Krastiņa. No Austrumiem. No Rietumiem. 2014

Neviena relīze vai intervijas ievads neizpaliek bez „Maigo svārstību” grupas piesaukšanas. Kad jautāju Sandrai, vai viņa joprojām izjūt piederību šai 80. un 90. gadu mijas mākslinieku grupai, kas 1990. gadā sarīkoja izstādi ar tādu pat nosaukumu „Maigās svārstības” jeb precīzāk – mēnesi garu performanci toreizējā izstāžu zālē „Latvija”, viņa smejas, ka tā drīzāk ir mūsdienu kultūras mediju iedaba – slinki pavairot jau kaut kur reiz rakstīto. Taču šo jaunības posmu, protams, uzskata par svarīgu, lai arī katrs no grupas māksliniekiem – Aija Zariņa, Ģirts Muižnieks, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics un Edgars Vērpe – tālāk gājuši pilnīgi atšķirīgu ceļu, kam ir interesanti izsekot.

Tāpat „Maigajām svārstībām” nereti tiek piekarinātas tādas birkas kā ‘radikāli’, ‘provokatīvi’ u.tml., un Sandrai – kā vienai no grupas dalībniecēm un tiešai lieciniecei – jautāju, kā tas bija patiesībā, vai tik tiešām visi šie jaunie autori apzinājās, ka lauž vecos bruģakmeņus un maina virzienu Latvijas glezniecībā? „Tas viss bija vienkāršāk. Gribējās mālēt, gribējās būt kopā. Caur ballēm, caur satikšanos, caur prieku būt. Protams, lielisks dzinulis strādāt uz priekšu bija savstarpējā konkurence. It kā diendienā bijām kopā, bet izstādēs varēja redzēt, kurš no mums savā nodabā ir izdomājis vairāk!”

Kopš „Rīgas galerijas” slēgšanas (pērnā gada janvārī) Sandrai Krastiņai – un virknei galerijas mākslinieku – uz brīdi pajuka ieplānotās izstādes. Taču nu Sandra ir atkal iestājusies ‘izstāžu maratonā’. Nākamā gada martā gaidāma personālizstāde Mūkusalas Mākslas salonā, bet 2016. gadā – izstāžu zālē „Arsenāls”, kas māksliniekam ir kvadratūras izaicinājums, bet vienlaikus – liela laime.


Sandra Krastiņa. Stopkadrs. 2014

Pastāsti par jauno izstādi Liepājā! Kālab tieši tagad tev bija būtiski reflektēt par piederību vietai, kā arī – par glezniecības un fotogrāfijas attiecībām?

Pārdomas par cilvēka attieksmi pret vai par to vietu, kur dzīvot, bija pirmais tematiskais impulss, uzsākot gleznu ciklu ar sākotnēju nosaukumu „Vietas sentiments”. Te ir jāizdara tehniska atkāpe – 2012. gadā „Rīgas galerijā” man notika personālizstāde „Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts…”, un pēc gada tika plānota nākamā. Diemžēl ar „Rīgas galeriju” notika tas, kas notika [„Rīgas galerija”, kas bija lielākā pilsētas mākslas galerija un kurai 2012. gadā apritēja 20 gadi, 2013. gada janvārī paziņoja par tās izstāžu darbības piespiedu pārtraukšanu, kas saistīta ar izvākšanos no pastāvīgajām telpām Aspazijas bulvārī – A. I.]. Tas ir būtisks zaudējums mūsu katastrofālajā izstāžu zāļu ainā, un arī personiski man tas bija kā šoks, tomēr pati sev teicu: „Esi mierīga un strādā uz priekšu.” Kaut nekā konkrēta, piemēram, termiņa nākamajai izstādei nebija, es vienkārši turpināju gleznot. Gada garumā metodiski diendienā gāju uz darbnīcu – cenšoties atmest mazsvarīgākos sadzīviskos nosacījumus. Vienkārši sekoju līdzi uzdevumiem, kas gleznojot nostājās kā aktuālākie, meklējot un izvēloties tos tehniskos paņēmienus un tematiskos aspektus, kas man kā autoram ir būtiskākie.

Tā caur šo regulāro darbu arvien biežāk apstājos pie jautājuma – ko manis gleznotais attēls tiešām nozīmē un kā to var tulkot? Kāda ir uztveres proporcija saturiskajai un emocionālajai vēstij, ko es kā autors apzināti iekļauju gleznā, un tai, ko nolasa, iztēlojas skatītājs? Tā nemainot tematisko līniju par gleznas personāža klātbūtni/atbūtni tam ierādītajā gleznojuma telpā, klāt nāca topošās izstādes tēmas mugurkauls – gleznieciski radīta attēla ‘stāstījuma’ dažādās dabas nu jau elektroniskās vizualitātes spēles noteikumu laikmetā.

Salīdzinot ar citiem saviem glezniecības periodiem, patlaban katram darbam nepieciešams ilgs skiču posms; kad skicē visu esmu noskaidrojusi, tikai tad pāreju pie audekla, kur pats pirmais krāsu uzliciens ir izšķirošs. Materialitāte, kā arī nejaušība dod pretestību, ar kuru autoram ir jārēķinās, jātiek galā un jāprot izmantot idejai vēlamajā virzienā. Lūk, tas ir tas piedzīvojums, tas mākslinieka adrenalīns. Te parādās glezniecības brīnums, arī jēga – vismaz manā gadījumā nevaru strādāt tikai ar prātu, precīzi īstenojot vai atdarinot iepriekš izfunktierēto plānu.

Bieži darba tapšanas gaitā nākas atmest kādas iecerētas detaļas, jo skaidri vienā frāzē noformulējot – „Mans darbs ir par to…” – tas palīdz ieraudzīt lieku vai tikai dekoratīvu elementu. Gleznojot pārdomāju ikkatru darbības soli, lai nekas nebūtu tikai smukumam. Atceros, ka pasniedzējs Eduards Kalniņš savulaik mums mācīja: „…vietas, kas gleznā man ir labi iznākušas nejauši, es pats nolikvidēju”. Toreiz vēl nodomāju – kā, ja ir forši, kāpēc gan neatstāt? (Smejas.) Bet tagad pamanu, ka pati pie tā esmu sākusi piestrādāt. Tam, ko uz audekla esmu uzlikusi pat kā akvarelisku pludinājumu, tam laukuma klājumam  ir jābūt tāpēc, ka tā gribu, un nevis tālab, ka krāsas smuki saplūdušas.

 
Sandra Krastiņa. Pavasara īsziņa. 2013

Vai  skatītājs netiek nostādīts diezgan grūtā situācijā? Ja tev ir tik skaidrs vēstījums, ko vēlies gleznā ielikt, turklāt pakārtojot tam ikkatru savu pārdomāto soli, tad cik brīvu vaļu esi gatava dot skatītāja interpretācijai?

Skatītājam ir pilnīga brīvība. Bet vispār ir tā, ka par tiem jaunās izstādes darbiem, kas man ir tapuši kā ar ceļavēju, skatītāji nāk klāt un stāsta man tieši to, ko pati biju domājusi, un pat vēl trāpīgi papildina.

Pieļauju, ka māksliniekam tas ir gandarījums – tikt saprastam. 

Jā! Gleznās es ielieku to tēlu sistēmu, emocijas, ko nespēju noformulēt vārdos. Mani vārdi ir figūras pagrieziens, kolorīts, aprauts triepiens ar fleici. Un lasītājs – es viņu tā saucu apzināti – to saskata, sakot: „Hei! Man arī tā ir! Es arī tā jūtos!”

Vēl gribu piebilst, ka visi gleznu personāži ir mūsdienu cilvēki ikdienišķi atpazīstamās situācijās. Patlaban vairos no tā, kas man bija raksturīgs pirmajā radošajā periodā, proti, no tēliem kā vispārinātiem simboliem. Šobrīd man ir svarīgi, lai atveidotais tēls darbotos ikvienam pierastā mirklī – tas brīnums, nozīmīgums jau mūs piemeklē pavisam ikdienišķos mirkļos. Gribu šos divus laika ritējuma līmeņus sajūgt kopā, jo glezniecībā to var. Glezniecībā – ar tai piemītošo ilglaicīguma auru – jebkura mirkļa fiksācija var iegūt eksistenciālas patības jēgu. Realitātē ir tā, ka, piemēram, paralēli mūsu sarunai, kas tagad norit, mums galvā risinās vēl arī savas domas, garām slīd fona notikumi, bet glezniecībā veiksmes gadījumā un, saprotams, mākslā kā medijā ir iespējams to visu parādīt vienlaicīgi. Protams, noķert šodienas nervu ir krietni grūtāk nekā runāt par pagātni, no kuras esam jau distancējušies.

Atgriežoties pie sākotnēji stāstītā – situācija, kad pajūk iespēja izrādīt izstādi, kad pazūd kāds taustāms mērķis nākotnē, uz kuru strādāt, šķiet, nav apskaužama.

Jā, tas bija grūti. Brīdis, kad es pati sev pateicu – liecies mierā un strādā – tā man bija sava veida uzvara. Protams, jebkuram māksliniekam ir svarīgi, kas izstādi redzēs, ko uzrakstīs vai kas tālāk notiks, taču tagad esmu ieguvusi tik skaidru pamatuzdevumu, ka varu pati virzīties uz priekšu neatkarīgi no apstākļiem. Par to es priecājos.

Ko Latvijas mākslas vide zaudēja, „Rīgas galerijai” pārtraucot publisku darbību?

Pazaudēja ļoti nozīmīgu pēctecību. Tā arīdzan bija brīnišķīga izstādīšanās vieta – kas nenozīmē tikai četras baltas sienas, bet vietu ar savu stāstu, savu raksturu, kuras izveidē bija ieguldīts mērķtiecīgs un profesionāls galerijas darbs. Protams, jelkas kaut kad beidzas, bet mums Latvijā ir raksturīgi nozīmīgus sasniegumus nolīdzināt gar zemi, tūlīt aizmirst, lai citi atkal sāktu no nulles, it kā nekas nebūtu jau reiz sasniegts. Mums ir akūti maz vietu, kur skatīt/rādīt/mērķtiecīgi attīstīt mākslu, lai publika būtu pieradusi regulāri apmeklēt konkrētus dažādu mākslas veidu un izpausmju centrus. Protams, tagad uzreiz varētu vairākus nosaukt, bet cik pēc skaita būtu profesionāli konvertējami? Vēl atsevišķas sarunas tēma ir izstāžu rīkošana mūžīgajos graustos un pažobelēs, vienam notikumam pielāgotās telpās, kur kā ‘nedzirdēta’ aktualitāte atkal un atkal tiek piedāvāta kontekstuālā spēle ar noplukumu. Bet tā aktualitāte un publiku provocējošā iespēja ieskatīties kādā pussagruvušā ēkā, kur pieslieti arī mākslas darbi Latvijā notiek jau vairāk nekā 20 gadus! Turklāt ir jautājums, vai šīs pašas skates, ienestas izstāžu zālēs pie pilna apgaismojuma, spētu noturēt mugurkaulu?


Sandra Krastiņa. Pietura. 2013

Periods, kad vairākus gadus vadīji žurnālu „Dizaina Studija”, sakrita ar laiku, kad nerīkoji personālizstādes. Vai tas bija apstākļu spiediens, ņemot vērā redakcijas darba ‘vāveres riteni’, jeb tu visus tos gadus meklēji jaunu izteiksmes valodu? Zilo periodu biji priekš sevis jau izsmēlusi?

Tas nebija tikai „Dizaina Studijas” laikā, vēl pirms tam vairākus gadus strādāju Latvijas Mākslinieku savienībā. Pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas teju jebkurš mākslinieks mūsu vidē sāk meklēt, ko vēl viņš varētu darīt. Tas ir lūzuma posms, kad sāk šķist – ja neesi līdz galam gandarīts ar situāciju mākslā, ir jāsāk darīt vēl kas. Man bija tāpat, bet es ļoti priecājos par šo posmu. Kaut gan, strādājot „Dizaina Studijā” kā galvenā redaktore, visu laiku tomēr jutos kā viesis. Protams, bija azarts apgūt jauno, iemest aci citos ‘tīrumos’, papildinot sevi kā cilvēku, bet jutu, ka mana īstā vieta ir darbnīcā. Tāpat sapratu, ka atgriezties pēc tik lielas pauzes nebūs viegli. Tas ir zvērīgs darbs – iekāpt atpakaļ ne vien apritē, bet pašā profesijā. Lai gleznotājs varētu atgūt formu, ar vienu mēnesi nepietiek. Gleznotājam – līdzīgi kā pianistam – svarīgi ir kustināt roku ik dienu; un rokas iemaņas ir cieši saistītas ar galvu. Prātā esi izdomājis lieliskas idejas, bet tad, kad uzzīmē, izrādās nav nemaz tik foršas! (Smejas.)


Sandra Krastiņa. Tur kāds brauc. 2014

Daudzi mākslinieki pēc tevis raksturotā lūzuma punkta tā arī vairs neatgriežas mākslā un turpina strādāt citās nozarēs. Bet kas tevi velk atpakaļ pie glezniecības?

Es skaidri zinu, ka esmu gleznotāja, jo tieši caur materiālo – caur krāsas smaržu, caur fiziski sajūtamo krāsas uzlicienu uz audekla arī konceptuāli varu izdomāt jaunas idejas. Tā nav vēlme pagatavot vienu notikumu pēc otra. Iemesls, kāpēc es atkal nodarbojos ar mākslu, ir vēlme tikt gleznās ‘iekšā’.

Vai tev šodienas Latvijas mākslas vidē ir interesanti?

Es aktīvi sekoju līdzi tam, kas notiek. Vai man ir interesanti? Skaidri zinu, kam vairs negribu tērēt laiku. Tāpat arī negribu tērēt enerģiju, sūdzoties, kā tikai visa mums nav. Līdzīgi, kā es teicu sev darbnīcā – ārējie apstākļi, ja vien tas nav karš un zemestrīce, nevar būt tik būtiski, lai es vairs negleznotu. Kad strādāju, mācos tikt vaļā no visām blakus domām. Radošajā darbā ir jābūt brīvam no pretestības pret sadzīviskiem nosacījumiem. Ja man nebūtu interesanti Latvijas mākslas vidē, tad tas tikai nozīmētu, ka man nav interesanti pašai ar sevi. Mēs allaž skatāmies uz ārpusi: uz Rietumiem – ar cerībām, uz Austrumiem – ar bailēm. Bet nekad tā pa īstam neskatāmies paši uz savu dzīvi.

Bet vai izjūti auglīgu konkurenci ar citiem latviešu māksliniekiem? Vai, aizejot uz kādu izstādi, jūti iedvesmu, dopingu vai pat spītu? Jeb vairs ne?

Kāpēc ne? Mēs speciāli braucām uz Andra Eglīša izstādi Cēsīs [izstāde „Iespējama vieta” Cēsu Izstāžu namā bija skatāma šāgada augustā – A. I.] – gan ar prieku, gan ar amata brāļa ziņkāri, ko viņš būs paveicis. Jā, ir vairāki mākslinieki, kuru darbībai un tam, kā viņš vai viņa arvien attīstās, sekoju līdzi. Te pat nav svarīga paaudze, kādu mākslinieks pārstāv, bet gan tas, kā viņš domā, kā strādā. Man dod spēku apziņa, ka ar saviem centieniem neesmu viena. Piemēram, man vienmēr ir ļoti svarīgi redzēt, ko Helēna Heinrihsone atkal uzgleznos.

Māksliniekiem ir jāstrādā regulāri. Protams, ne katra izstāde ‘iekritīs desmitniekā’, un to redz arī pats mākslinieks, bet galvenais ir turpināt virzīties, jo nākamā izstāde var atkal sanākt izcila, tieši pateicoties regulārajam darbam. Esmu arī no tiem, kas lasa visu, kas uzrakstīts – ne tikai par mani, bet arī par citiem māksliniekiem. (Smejas.)


Foto: Karlīna Vītoliņa

Gatavojoties intervijai, es atklāju, ka ir viena šķautne, par kuru es pilnīgi neko par tevi nezinu, proti, tava bērnība. Un man bija atklājums uzzināt, ka tu tikpat kā nesaskāries ar mākslu. Kas bija impulss, lai izvēlētos kļūt par gleznotāju?

Stāsts par manu pirmo spilgto saskarsmi ar mākslu ir kļuvis jau kā tiražēta leģenda, ko ir pat kauns vēlreiz atstāstīt. (Smejas.)

Acīmredzot man tas ir veiksmīgi paslīdējis garām…

Mans tēvs ir inženieris, māte – medicīnas māsa; neatceros, ka bērnībā būtu kopā gājuši uz izstādēm. Uz teātri gan. Vecāki ļoti novērtēja izglītības lomu un aizveda mani uz 50. vidusskolu, kas tolaik skaitījās ļoti laba, uz angļu valodu orientēta skola.

Piektajā klasē bija ekskursija uz Valsts mākslas muzeju Valdemāra ielā. Ilgi gaidot, grūstījāmies vestibilā, tad uzradās ekskursijas vadītājs un ātri mūs izrāva cauri visām zālēm. Es pirmoreiz ieraudzīju tādu pasauli, kas man pavērās gluži kā kosmoss! Protams, visi bērni, jo īpaši puikas, par redzēto ķiķināja. Kad ekskursija beidzās, izgājām ārā, un es, pagaidījusi, lai visi aiziet (bija neērti, ka man patika), atgriezos muzejā pamatīgāk visu apskatīt. Lai varētu mammai pārstāstīt redzēto, ar lodīšu pildspalvu mākslinieka vārdus rakstīju uz savas jaunās dermantīna somiņas, jo līdzi nebija nevienas papīra stērbeles. Vispirms aprakstīju somas iekšpusi, tad arī ārpusi, līdz sapratu – jaunā soma sabojāta. Galvu nokārusi, vilkos mājās, bet, jā – pēc šī piedzīvotā teicu, ka gribu būt māksliniece, un mamma sāka interesēties, kur tādu bērnu varētu vest. Tā nokļuvu rozentāļos [Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā – A. I.]

Saistībā ar šo domāju – pie mums pārāk maz runā par visas sabiedrības kopējo izglītības un kultūras pieredzes jautājumu. Nepietiek, ja skolotājs klases priekšā paraugam parāda, iespējams, nemākulīgu zīmējumu! Tas neiedvesmo. Bērnu iedvesmo, ja, aizejot uz muzeju vai operu, pēc piedzīvotā apzinies, ka iespējams būsi ‘ģenerālis’, ja iesi šo ceļu. Bērnam ir jāredz vislabākais! Tieši tāpēc mums ir vajadzīgi muzeji – ne ārzemju tūristu dēļ! Svarīga ir visas sabiedrības tiece uz viskvalitatīvāko; un tam – profesionāli kvalitatīvajam – ir jābūt acu priekšā un regulāri pieejamam. Jaunietim pieredzēt izcilu kultūras notikumu var būt kā satricinoši pozitīvs belziens, kas, nebaidoties skaļo vārdu, var ietekmēt dzīvi!

Arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja apmeklējums kādam bērnam varētu kļūt par belzienu…

Iebelzīs daudziem! Tā ir arī salīdzināšanas un pēctecības iespēja, kā mums tik ļoti trūkst. Kā jau teicu – mēs visu laiku strādājam it kā no nulles. Tas ir sāpīgs temats. Izcilības jau nerodas kā vientuļas salas, kā atrauti fenomeni. Jebkurai izcilībai aiz muguras ir kopējās masas izpratne, par to, kas ir kvalitāte. Mēs priekšplānā izceļam tūristu takas, kas arī ir svarīgas, bet nerunājam par savu nepieciešamību pēc izziņas kvalitātes. Koncertzāles un muzeji ir kopējās domāšanas attīstības iespēja.


Sandra Krastiņa. Ciemošanās. 2013

Šobrīd daudz tiek runāts par to, kur Laikmetīgās mākslas muzejam vajadzētu atrasties. Kāda ir tava versija?

Es vispār brīnos, ka visi runā tikai par to, kur muzejam vajadzētu atrasties, bet nelauž šķēpus par to – kādam tam vajadzētu būt. Pirmais, par ko jādomā, ir saturs. Protams, ir kolekcija, kas jau daļēji uzsākta vākt, bet kāds būs pats muzejs? Mums pietrūkst kodola – cilvēku, kam būtu skaidra vīzija un kas spētu pārliecināt citus – kādam būs būt muzejam. Tas ir līdzīgi kā ikvienam māksliniekam – jādomā taču ne tikai par to, kur man būs izstāde, bet – kādi būs darbi.

Pavasarī tev bija iespēja kopā ar Kristapu Epneru strādāt pavisam citā medijā, ne glezniecībā – pie darba Stūra mājas grupas izstādē „Draudzības (re)konstrukcija”.

Jā, ar Kristapu tā bija ļoti interesanta sadarbība. Pats projekta stāsts [sacelšanās Kengiras ieslodzījuma nometnē: pēc tam, kad 1954. gada 18. maijā sardze apšāva ieslodzītos, kas mēģināja iekļūt nometnes sieviešu daļā, sākās streiks. Streika komiteja aicināja ieslodzītos neiet uz darbu, tika izlauzti žogi starp vīriešu un sieviešu lēģeriem. Dažādu tautību cilvēki meklēja cits citu, kavējās skaistās atmiņās, dziedāja. Vīrieši un sievietes iepazinās, iemīlējās – A. I.] bija tik jaudīgs, tik varens un traģisks, ka abi ar Kristapu vienā brīdī nonācām pie jautājuma par mākslinieka atbildību. Kad man notikuma dalībnieki atstāsta, kā citi viņu acu priekšā nošauti uz līdzenas vietas, vai to, kā bada laikā izdzīvot slimnīcā, kur cilvēki tika likti gultās pa divi, un pa dienu neziņo, ka otrs blakus jau nomiris, lai vienkārši dabūtu viņa iztikas devu… Visi šie stāsti ir neaptverami, un sapratu, ka man nav nekādu tiesību šos stāstus ilustrēt.

Te arī nonācu pie jautājuma par attēla vēstījuma saturu un nozīmi. Rezultātā uzgleznoju sēriju, kur viens un tas pats attēls no neskaidra tuvplāna tiek arvien attālināts. Pirmajā kadrā ir kas pavisam nesaprotams; tad ir divi džeki, kas pozē kā tūristi; bet tikai nākamajos attēlos  redzi, ka viņi stāv pie lielas ieslodzījuma nometnes sienas. Pieķēros pie šīs epizodes, kas iemūžināta fotogrāfijā, kā brāļi Austriņi 90. gados bija aizbraukuši apskatīties Kengiras nometnes vietas. Foto viņi stāv nezāļu pļavā pie nometnes mūra un priecīgi māj ar rokām, jo tomēr ir uzvarētāji – viņi izdzīvoja! To es atļāvos demonstrēt, jo tas jau ir kā stāsts par stāstu.


Foto: Karlīna Vītoliņa

Stūra mājas izstādes jau pavisam drīz – 19. oktobrī – tiks slēgtas. Aktuāls ir jautājums, ko ar šo namu darīt nākotnē? Kāda ir tava versija, ņemot vērā, ka, gatavojot darbu, tev noteikti bija daudz pārdomu par šo vietu.

Ir bīstami, ja uz šo vietu sāks skatīties kā uz atrakciju. Par to ļoti aizdomājos „Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” sakarā, kad pēkšņi visi tiek ielaisti pagrabos. Jā, arī es tur biju un piefiksēju, ka nespēju jau nemaz uz to citādāk skatīties kā uz… Nu, tu ej un drebinies „Ū, kāda te šausmīga aura”, bet tā ārkārtīgā smagme, ko glabā vēsture, nedrīkst tikt nonivelēta. Tā ir milzīga atbildība spēt nodalīt vēstures faktus, cik daudzi ir spīdzināti un nošauti, no sava veida izklaides ar šausmu devu. Uz citu kauliem veidot atrakciju parku, ar ko turklāt pelnīt naudu… no tā es baidos. Skaidras atbildes, ko ar Stūra māju vajadzētu darīt, man nav. Bet nedrīkstētu pārkāpt robežu, lai tā vieta no traģēdijas biedinājuma pārvērstos par atrakciju.

Starp citu, ko apzīmē Liepājas muzeja izstādes nosaukums „No Austrumiem. No Rietumiem”?

Tās ir gan debespuses, gan pieredzes – Rietumu pieredze un Austrumu pieredze, jo mēs visu laiku ar to saduramies. Izvairījos no formulējuma, kas norādītu virzienu, lai tādējādi pasvītrotu, ka uz mums – uz Latviju – ir iespējams paskatīties no divām pusēm, ko mēs visu laiku arī darām. Vieniem mēs esam Rietumu valsts, citiem – Austrumeiropas valsts. Nosaukums vienlaikus aktualizē jautājumu par attēla nozīmi, kas neizbēgami ir atkarīga no tā, no kādām pozīcijām to uzlūko. Uz kādiem izejas datiem balstoties, tu veido spriedumu par to, ko tu redzi? Sākotnēji, domājot par „Vietas sentimentu”, par to, ko mums katram šī vieta nozīmē, nevarēju izvairīties no fakta, ka mūsu valsts atrodas tur, kur tā atrodas – starp Rietumiem un Austrumiem.

Tev ir bail no kara?

Man, protams, nav tādas pieredzes, un es nevaru spriest, bet, raugoties, kas tagad notiek Krievijā – no tādas stagnatīvas okupācijas situācijas, no autoritārisma man ir šausmīgi bail. Es domāju, ka mēs pietiekami nenovērtējam to, ko nozīmē brīvība.


Sandra Krastiņa. Rīta ziņas. 2013

Vai māksliniekam ir jābūt sociāli aktīvam?

Mākslinieks sociāli aktīvs var būt arī ar savu vārdu, ar savu personu. Ir ļoti jāpiedomā, ko publiski paud. Ja cilvēki tev ir noticējuši mākslā un tavi darbi ir likušies gana būtiski, tad ir tikpat rūpīgi jādomā, ko tu saki kā cilvēks. Mākslinieks ir pilsonis ar savu morālo stāju. Ciktāl to laist savā mākslā iekšā, ir cits jautājums. Ļoti labi to var redzēt tagad notiekošajā Gustava Kluča izstādē „Arsenālā”. Kad viņš atrodas jūsmas periodā, ir savā ziņā idejiski brīvs un no sirds pārliecināts, tad darbi ir ģeniāli. Bet, kolīdz jutās sasaistīts, tā arī darbi top vājāki.

Visi totalitārie režīmi apzinās, cik liela ir mākslas iedarbība un kā ar to manipulēt. No tā es ļoti baidos. Nupat lasīju, ka Maskavā angažēti graffiti zīmētāji mālē uz sienām, ka Krima ir ‘mūsu’. Skat, kā mūsdienās režīmi strādā ar tādām pat nepieradinātām metodēm. Protams, tā ir arī grafiti puiša sirdsapziņa – vai viņš ciena sevi kā huligānisku robežpārkāpēju vai politiski angažētu sienu smērētāju.

Starp citu, laikā, kad vadīji „Dizaina Studiju”, paralēli viena no tavām kaismīgām interesēm bija tieši grafiti. Tu biji iecerējusi veidot grāmatu un pat satikties ar Latvijas aktīvākajiem grafiti māksliniekiem, kas ierasti strādā zem segvārdiem un savu identitāti slēpj. Kas tevi toreiz tā valdzināja?

Drīzāk es varu pateikt, kas mani atgrūda un atvēsināja, līdz ar ko grāmata tā arī netapa. Sarunās ar viņiem uzzināju, ka pat viņi dalās grupās, ka eksistē kaut kādas normas par pareizo un nepareizo grafiti. Viņi man sāka deklarēt, ja grāmatā tiks iekļauti tie nepareizie, tad paši nevēlas tikt publicēti utt. Līdz ar ko man sāka likties, ka arī grafiti kultūra patiesībā nav nekāda nepieradinātu personu  dumpinieciska akcija, bet gan tikpat aizspriedumaina vide kā jebkur citur.

Taču atmiņā palikusi skaista atbilde manam jautājumam – līdz kādam vecumam var nodarboties ar grafiti? Atbilde skanēja: „Nu, kamēr var aizmukt!” Šķiet, to var attiecināt ne tikai uz grafiti. (Smejas.)