Entonijs Gormlijs. 2009. Foto: Oak Taylor-Smith

“Māksla var mūs paglābt no pašiznīcināšanās” 0

Intervija ar britu mākslinieku Entoniju Gormliju

Intervē Anna Iltnere
01/10/2014

       Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu 

“Viss ir iespējams; nekas nav neiespējams,” raksturojot britu mākslinieku seru Entoniju Gormliju (Antony Gormley), man saka galerists Stēfans Andešons. Viņa līdzvadītajā Stokholmas galerijā Andersson / Sandström vēl līdz 4. oktobrim ir apskatāma Gormlija jaunāko darbu personālizstāde MEET. “Ir fantastiski, ka mums ir iespēja izrādīt vienu no pasaulē absolūti svarīgākajiem māksliniekiem. Ļoti lepojamies,” atzīst Andešons, kurš ar mākslinieku ir pazīstams jau kopš 1994. gada, kad viņu uzaicināja piedalīties brīvdabas skulptūru izstādē Umedalen Skulptur Ūmeo, kur atrodas galerijas otra filiāle. Gormlija toreiz radīto darbu Still Running joprojām var apskatīt skulptūru parkā, kas pieder Ūmeo nekustamo īpašumu uzņēmumam Balticgruppen.


Entonijs Gormlijs. Still Running, 1994. Ūmeo, Zviedrija

Izstāde MEET ir nozīmīgs notikums Stokholmas mākslas scēnā, kaut uz mediju ekskursiju Entonija Gormlija pavadībā ierodos vien es un kāds vietējs ārštata žurnālists. Savukārt tās pašas dienas vakarā izstādes atklāšanā cilvēku ir ka biezs. Vernisāža sakrīt ar Stokholmas mākslas galeriju sezonas atklāšanu, un galeriju puduris Hudiksvallsgatan kvartālā atgādina skudru pūzni.


Entonijs Gormlijs. No personālizstādes MEET Stokholmas galerijā Andersson / Sandström. Foto: Jean-Baptiste Bérange

Entoniju Gormliju mēdz dēvēt par ķermeņa filozofu, jo ar skulptūrām viņš uzdod jautājumus, ko ierasti virpina filozofu prāti, piemēram, par ķermeņa un psihes vai cilvēka, dabas un kosmosa attiecībām. Taču atšķirība ir tā, ka mākslas darbu skatītājam ir iespēja atbildes meklēt nevis teorētiskās pārdomās, bet gan pieredzot, tā teikt, uz savas ādas. Pieredzi un sajūtas mākslinieks allaž izcēlis kā daudz svarīgākas par racionālu un uz zināšanām balstītu pieeju mākslas darbu interpretācijai. Gormlija tēlniecība atgādina, ka ikkatrā no mums ir “iekštelpa”, tumšās dzīles – taču ne negatīvā nozīmē –, kurās ar apziņas palīdzību notveram domas un sajūtas, bet kas patiesībā slēpj bezgalīgu, bezgalīgu plašumu, kurā ir vērtīgi iegremdēties. Liela loma Gormlija kā mākslinieka attīstībā nenoliedzami bijusi vairākiem gadiem Indijā, kur viņš nodevies Vipasanas meditācijai. Taču, kā Gormlijs norādīs intervijā, gūtās atziņas vien apstiprinājušas to, ko viņš intuitīvi jutis, vēl būdams bērns. Katrā ziņā tā ir neizsmeļama galvenā barotne viņa mākslai.

Entonijs Gormlijs ir viens no Lielbritānijas augstākā laikmetīgās mākslas apbalvojuma – Tērnera balvas – laureātiem (1994) un laikmetīgajā mākslā darbojas jau vairāk nekā trīs dekādes. 2013. gadā viņš saņēma īpašo The Praemium Imperiale balvu, ko ik gadu pasniedz Japānas mākslas asociācija, atzīmējot pasaules izcilības. Līdzās Entonijam Gormlijam tēlniecības kategorijā balvas togad tika piešķirtas arī Frānsisam Fordam Kopolam (teātris / kino), Plasido Domingo (mūzika), Mikelandželo Pistoleto (glezniecība) un arhitektam Deividam Čiperfīldam, kura birojs, starp citu, ir projektējis Gormlija darbnīcu Londonā (2003). Ar Čiperfīldu mākslinieks ir sadarbojies arī vēlāk – Kivīkas Mākslas centrā Zviedrijā 2008. gadā –, kopā radot paviljonu A SCULPTURE FOR THE SUBJECTIVE EXPERIENCE OF ARCHITECTURE, betona būvi, kas piedāvā skatītājam iespēju trīs dažādos veidos pieredzēt Kivīkas ainavu – no tumša meža līdz brīnišķīgam skatam pār Baltijas jūru no platformas 18 metru augstumā.

Pirms trim gadiem izsoļu rekordu piedzīvoja Entonija Gormlija vispazīstamākās vides skulptūras “Ziemeļu eņģelis” (Angel of the North, 1998) makets, kas 2011. gada Londonas Christie’s izsolē tika pārdots par vairāk nekā 3,4 miljoniem britu mārciņu. Pati skulptūra slejas šosejas malā pie Geitshedas Lielbritānijā – 20 metru augstumā un ar 54 metrus platiem spārniem. Tās realizēšana izmaksāja vienu miljonu britu mārciņu. Mākslinieks bieži izmanto iespēju radīt skulptūras dabas ainavām vai pilsētvidei – ārpus galeriju un muzeju sienām, tuvāk cilvēkiem. Gormlija skulptūras, starp citu, ir atlietas uz viņa paša ķermeņa, tas paredz vairāku stundu nekustīgu gaidīšanu, līdz veidne ir sacietējusi. Tā ir arīdzan regulāra cīņa ar savām bailēm, ņemot vērā, ka māksliniekam kopš bērnības ir klaustrofobija.


Entonijs Gormlijs. Room, 2014. Foto: Stephen White, Londona. © Antony Gormley

Antony Gormley’s £2,500 “Room” without a view – tā skan virsraksts The Guardian rakstam par vienu no jaunākajiem mākslinieka padarītajiem darbiem – Londonas Beaumont viesnīcas (tā tiks atklāta šoruden) īpašo numuru, ko var pamanīt jau no ārpuses. Tas “uzsēdies” uz viena no ēkas apjomiem kā kubistisks, ap 30 tonnām smags tērauda cilvēciņš un iekšpusē slēpj samtaini tumšu, klusu luksusa numuru – “Istabu”, jā, bez logiem. Iespēju kaut uz brīdi izolēties no mūsdienām raksturīgās kņadas Gormlijs uzskata par šodienas īsteno greznību. Bet kopš septembra mākslinieka 60 skulptūras – katrā citā pozā – ar klusas klātbūtnes lādiņu piepilda Paula Klē centra izstāžu zāli Bernē, Šveicē. Izstāde Expansion Field apskatāma līdz pat 2015. gada 14. janvārim.


Entonijs Gormlijs. Havmann, 1994. Granīts. 1001 x 300 x 109 cm. Mo i Rana, Norvēģijā. © Antony Gormley

Kas jūs mudina regulāri atgriezties Skandināvijā?

Ticu mītam par Gormliju asinsradniecību ar vikingu Gormu – Dānijas karali, kas bija tēvs Haraldam, pirmajam kristiešu karalim. Nav šaubu, ka mani radinieki pirms tūkstoš gadiem ir nākuši tieši no šejienes. Es izjūtu savveida tuvību ar ziemeļiem – ar skandināviem raksturīgo attieksmi pret dabu. Viegli spēju identificēties ar šeit valdošo melanholiju – nemiera pilnajām bažām, vai gan gaisma reiz kliedēs tumsu.

Gadu gaitā tā ir sanācis, ka tieši Skandināvijā man sniegts neticams atbalsts. Pirmā nopietnā muzeja izstāde notika Luiziānas Modernās mākslas muzejā Dānijā 1989. gadā. Pēcāk – 1993. gadā – Malmes Kunsthallē [izstāde “Eiropas lauks”, kas apceļoja arī postpadomju valstis, tostarp Latviju un 1996. gadā bija eksponēta izstāžu zālē “Arsenāls” Rīgā – A. I.]. Skandināvijā ir bijusi iespēja īstenot ļoti vērienīgus projektus – Oslo holokausta memoriālu (2000), Another Place Stavangerē (1997), Havmann Mo i Ranā, Norvēģijā (1994), kā arī sadarboties ar Klāsu Nordenhāki Stokholmā 90. gados un pēcāk ar Stēfanu [Andešonu] Ūmeo. Jā, es arvien šeit atgriežos.


Entonijs Gormlijs. Another Place, 1997. Čuguns. 100 elementi, katrs 189 x 53 x 29 cm. Stavengere, Norvēģija. © Antony Gormley

Skandināvija ir līdzīga Japānai, kur industriālā vai postindustriālā sabiedrībā vienlaikus spēj pastāvēt šinto (Shinto) attieksme pret elementu pasauli. Arī šeit, ziemeļos, cilvēkiem it kā patīk spēlēt industriālās nācijas “spēlīti”, bet, ja modernajam skandināvam pēkšņi tiktu atņemta sauna vai iespēja pastaigāties pa mežu, tad dzīve nepavisam vairs nebūtu kārtībā. Es to ļoti labi saprotu!

Vai, strādājot pie izstādes MEET, jūs pats atradāt atbildi uz jautājumu, kālab cilvēks, būdams apveltīts ar bezgalīgu iekšējo pasauli, arvien sevi iemūrē mākslīgos apcirkņos – ceļ aizvien blīvākas pilsētas un iesloga sevi apdzīvojamās kastītēs? Kā minējāt izstādes ekskursijā, cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas tā dara, ja neskaita bites.

Ir tikai viena atbilde – cilvēkus ārkārtīgi biedē fakts, ka Visums ir bezgalīgs un turpina izplesties. Mēs cenšamies sevi no tā pasargāt, jo galu galā tas tiešām ir fundamentāli biedējoši – apzināties, cik gan provizoriski un mazsvarīgi mēs esam. Tālab cilvēce, kaut populācijā savairojusies, nodarbojas ar saraušanos. Mēs saraujamies mākslīgi veidotās dzīvesvietās, ceļot aizvien augstākas un blīvāk apdzīvotas būves.

Mēs esam ierāvušies hermētiskā telpā, kur iespēja piedzīvot nepastarpinātu pieredzi ir teju vai izzudusi. Tehnoloģijas ir atrāvušas mūs no tiešas rīcības. Bet, raugi, – jo vairāk mēs ieraujamies tik pasargātās un tehnoloģiski attīstītās “kūniņās”, jo mūsu tiešā ietekme uz lielajām sistēmām – kā okeāna dzīles vai atmosfēras augšējā robeža – kļūst arvien postošāka. Ir absolūti izjaukts elementu pasaules līdzsvars. Esam evolucionējuši apkārtējās vides pakļaušanā un pārveidē, kamēr mūsu apziņa ne par matu nav attīstījusies. Tieši tālab mums patlaban ir akūti nepieciešamas pārmaiņas tieši kultūras līmenī. Un te, lūk, parādās mākslas izšķirošā loma.


Entonijs Gormlijs. No personālizstādes MEET Stokholmas galerijā Andersson / Sandström. Foto: Jean-Baptiste Bérange

Par to rakstījāt 2010. gada esejā “Māksla globālās sasilšanas laikā” (Art In The Time Of Global Warming), kur apgalvojāt: Art is unnecessary but vital. Tomēr nevar noliegt – arī mākslinieki pieliek pirkstu pārprodukcijas vairošanā, nemitīgi radot arvien jaunas lietas, kaut, protams, tās var attaisnot kā mākslas darbus…

Jā, mēs, mākslinieki, vienlaicīgi esam gan patēriņa kultūras spogulis, gan simptoms. (Smejas) Es ļoti labi apzinos, ka gādāju mantiņas luksusa tirgum…

Un tomēr jūs ticat, ka tieši māksla mūs varētu paglābt no pašiznīcināšanās?

Jā, es tam ticu, kaut man ir lielas problēmas ar mākslas instrumentalizāciju. Toties esmu pārliecināts, ka māksla ir refleksivitātes katalizators. Mākslinieka ambīcija ir spēt sakoncentrēt uz objektu vērstos fiziskos un garīgos pūliņus tiktāl, ka objekta forma tiek adekvāti risināta un tas atrod savu īsto vietu telpā, lai spētu rezonēt. Ja tas izdodas, tad arī citi cilvēki, darbu uzlūkojot, spēs piedzīvot tikpat intensīvu klātbūtnes un koncentrēšanās līmeni.

Būtisks pavērsiens mākslas evolūcijā man šķiet pāreja no reprezentācijas, proti, kad māksla vēlreiz apstiprina jau zināmo un esošo, uz mākslu, kas ļauj mums visam esošajam “parakties apakšā” un uzlūkot pasauli refleksīvi. Vesels lērums mūsdienu mākslas ir vien daļa no patēriņa kultūras un papildina tās pārprodukciju. Uzskatu, ka mākslai ir uzticēts krietni vien svarīgāks darbiņš par vizuālu un materiālu “burbuļošanu”. Māksla spēj mainīt mūsu domāšanas un sajūtu modeļus.

Vai jums rūp, kur jūsu mākslas darbi nonāk? Kam tie pieder un kurš tos redz?

Savulaik briesmīgi rūpēja... Bet nu es saprotu, ka man jābūt pateicīgam par ikvienu, kas nolemj kādam manam mākslas darbam piešķirt mājas.

Bet kas jūs agrāk tā uztrauca?

Tas, ka mākslas darbs nonāks apstākļos, kur tas vairs nespēs funkcionēt, kā iecerēts. Tā kļuva par apsēstību, teju vai paranoju. Viena lieta ir radīt darbu, bet pavisam kas cits – gādāt, lai tas tiktu pienācīgi novietots, un censties, lai, iegādājoties kādu manu darbu, tiktu īstenoti it visi nosacījumi, jo pretējā gadījumā, protams, darbs vienkārši izskatītos smieklīgi. Karjeras sākumā biju pat sastādījis ārkārtīgi komplicētu pārdošanas līgumu. Tas paredzēja, ka kolekcionāram būtu mani pilnībā jāklausa – kur objektu novietot, kā to izgaismot un kā par to rūpēties nākotnē.

Kāds tiešām to visu ievēroja?

Ziniet, neesmu drošs! (Smejas) Jāteic, ļoti daudz laika pavadīju, lai šo dokumentu sastādītu. Pēc dalības 1981. gada Venēcijas mākslas biennālē kāds apburošs kolekcionāru pāris no Ņujorkas klauvēja pie manām namdurvīm – tolaik tā bija veca vistu kūts laukos uz ziemeļiem no Londonas – un interesējās, ko es daru. Kolekcionāra sievai parādīju šo dokumentu, un viņa man teica: “Ak, Entonij, tu tiešām nesaproti! Vai tu gribi kaut ko pārdot vai ne?!” (Smejas) Jā, tā bija laba mācība.
Mums, māksliniekiem, ir vienkārši jābūt pateicīgiem par ikkatru doto iespēju radīt vēl vienu jaunu darbu.


Entonijs Gormlijs. No personālizstādes MEET Stokholmas galerijā Andersson / Sandström. Foto: Jean-Baptiste Bérange

Liela daļa jūsu darbu atrodas publiskajā telpā, kur tos nosargāt ir vēl grūtāk. Tos ietekmē slikti laikapstākļi un radoši huligāni. Bet vai tomēr nav tā, ka jums tas tieši patīk?

Man labpatiktos domāt, ka es pats esmu radošs huligāns. Jā, es gribētu uzskatīt, ka tā ir daļa no mana rakstura! (Smejas)
Bet tas, ko jūs sakāt, man tik tiešām šķiet lieliski. Kā mākslinieks es nobriedu, gaidot mākslas pasaules bīskapu un pāvestu svētību – savas mākslas atzīšanu. Līdz aptvēru, ka tā ir pilnīgi nevajadzīga stadija. Viena no skulptūru īpašībām ir to izturība un ilgstamība. Tām nav vajadzīga ne pajumte, ne institucionālā aizsardzība. Skulptūras var droši likt uz ielas, izvietot pludmalē, uz kalna vai spēļu laukumā. Un, to darot, tu kā mākslinieks nonāc tiešā dialogā ar apkārtējo pasauli. Neaptverami aizraujoši! Līdz šai atziņai es nonācu instinktīvi. Sākot ar caurumu urbināšanu liedaga smilšu pilīs un beidzot ar savu mākslas darbu novietošanai jūras krastā. Aptvert to, ka varu iztikt bez šī institucionālā pastarpinājuma, man bija neticams atvieglojums. Proti, ka man nav vajadzīgs ekspertu apstiprinājums, jo skulptūra spēj iedarboties arī neaizsargātā vidē un spēj satikties arī ar tādu skatītāju, kas savā ceļā nemaz nav gaidījis mākslu, jo, manuprāt, mākslas pieredzēšanai priekšzināšanas nav nepieciešamas.

Jau no paša sākuma tā ir bijusi būtiska mana radošā darba daļa – eksperimentēt ar to, kā vēl māksla varētu darboties, kam tā varētu būt paredzēta un – galu galā – kā mākslas darbs varētu tapt. Mani Field Projects ir tapuši kolektīvi un apdzīvo izbijušas sabiedriskās telpas – bijušās fabrikas vai vecus lielveikalus. Jau neolīta periodā cilvēki radīja neaptveramas iztēles vietas, tostarp saslietu akmens bluķu ielokus. Tas bija kolektīvs akts – radīt vietu, kas ļauj cilvēkam sevi ievietot plašākā Visuma kontekstā. Šādi piemēri mani joprojām ārkārtīgi iedvesmo. Ne par velti mani uzrunā 60. gadu beigu un 70. gadu amerikāņu mākslinieki, jo arī viņi iedvesmojās no šiem neolīta paraugiem. Te jāmin Valtera de Marijas The Lightning Field (1977), arī Roberta Smitsona vai Mihaela Heizera projekti. Šķiet, lendārtisti labi saprata, ka mēs varam radīt mākslu tiešā veidā – uz zemes, ainavā. Pilnībā ārpus patērētāju kultūras, kas visu par varītēm cenšas padarīt par pārdodamu produktu. Es joprojām lielu daļu darba veltu tieši šādiem brīvdabas projektiem. Varētu pat sacīt, ka ar ienesīgākajiem darbiem finansēju brīvdabas projektus. Tāda ir mana spēle.


Entonijs Gormlijs. Still Standing, 2011–2012. Sanktpēterburgas Valsts Ermitāža, Krievija. Foto: Yuri Molodkovets. © Antony Gormley

Pirms diviem gadiem Sanktpēterburgas Ermitāžā jūs vairākas antīkās skulptūras noņēmāt no postamentiem un nolikāt tieši uz zemes – skatītāju līmenī. Kāds bija nolūks?

Tā bija dievu demokratizēšana. Tā teikt – atzīsim, ka tie ir vien cilvēku rokām radīti objekti. Pat ja tas ir Dionīss, Apollons vai Venera – noliksim viņus vienā līmenī ar skatītāju. Visa dievišķā neaizskaramība, kas ap antīkajām skulptūrām virmo, patiesībā ir vien iztēles projekcija. Tā man bija izcila iespēja šo ieceri īstenot un likt paraudzīties no jauna uz antīko skulptūru idealizēšanu – atbrīvot tās no plintusa tirānijas un uzlūkot kā vienkāršas reiz atrastas lietas.

Ermitāžas Dionīsa zāle tika iekārtota 19. gadsimta vidū. Tajā atrodas 27 skulptūras, no kurām lielākā daļa novietotas uz postamentiem un aizbīdītas pie sienas. 23 no skulptūrām es aizvācu, paturēju vien četras. Visā telpā pacēlu grīdas līmeni tā, lai tas nosegtu lielāko daļu marmora pamatnes. Mēs pacēlām publiku. Tas ir viens no veidiem, kā uzdot jautājumus: kas ir skulptūra šodien? Kas skulptūra var būt? Vai mēs spējam no jauna izvērtēt kultūras mantojumu, kas mūsu prātos ir iesējis noteiktus, fiksētus priekšstatus? Piemēram, par Senās Grieķijas skulptūrām un romiešu atdarinājumiem kā klasiskāko piemēru, domājot par ķermeni tēlniecībā. Tā vietā es ierosinu no jauna uzlūkot šo baltumu, gludumu, kailumu un priekšstatu par ideālo, lai aptvertu, ka lielākā daļa šo skulptūru ir vairākkārt labotas, pat liktas kopā no dažādiem darbiem, lai iegūtu jaunu degunu, roku vai kāju. Es aicināju skatītājus apzināties, ka antīkās skulptūras ir vien konstruēta izpratne par šķīstumu.

Runājot par jūsu paša vēsturi – kas motivēja 21 gadu veco Gormliju doties uz Indiju un vairākus gadus tur meditēt?

Biju pazaudējies un vēlējos sevi atrast. Es biju hipijs un gribēju darīt to, ko tolaik darīja visi citi hipiji. Uz Indiju aizbraucu 1969. gadā. Bet es nebiju nekāds vientuļais izņēmums – maģiskie busiņi no Viktorijas stacijas uz Katmandu startēja reizi nedēļā. Tādējādi es nebiju visai oriģināls. (Smejas) Mans ceļš gan bija ilgs, jo tobrīd notika Indijas un Pakistānas karš. Rezultātā gadu mētājos apkārt pa tādām musulmaņu zemēm kā Irāna, Irāka, Afganistāna, Pakistāna. Taču, manuprāt, tā bija lieliska sagatavošanās pirms ierašanās Indijā.

Indijā man palaimējās sastapt skolotāju – Goenku. Tā bija unikālā pieredze: apgūt Vipasanu un saprast, ka apziņa nav paredzēta vien praktiskam pielietojumam, lai sasniegtu iepriekš noteiktus uzdevumus, bet apziņa ir process – bezgala izsmalcināts process. Inteliģence nenozīmē faktu daudzumu, kāds noglabāts atmiņā, un izlasīto grāmatu skaitu, bet gan saslēgšanos ar klātbūtnes pieredzi. Inteliģence ir spēja pieredzēt to, ko īsti nozīmē “būt”. Man bija iespēja apstāties un ilgstoši sēdēt, meditēt: pamanīt, kā parādās doma, spēt šo procesu uzlūkot it kā no malas, neidentificējoties ar savu domāšanu vai sajūtām. Tā bija ļoti vērtīga nodarbe.

Iepriekš universitātē biju apguvis klasisku izglītību, kur viss balstījās uz citu cilvēku domām un idejām, ar kurām mums bija jāstrādā, tās strukturējot un kombinējot. Turpretim iespēja Indijā gūt šīs izteikti subjektīvās pieredzes mani iespaidoja daudz, daudz spēcīgāk un kļuva par norādi, kā es varētu dzīvot daudz apzinātāk. Jā, Indija man deva revolucionāras atziņas.

Jums bija iespēja Indijā palikt, tomēr atgriezāties Londonā, lai kļūtu par mākslinieku.

Ak jā, es varēju Indijā palikt uz visiem laikiem. (Smaida) Bet tā šķita kā nodevība. Ja es būtu piedzimis indiešu ģimenē, tad izvēle kļūt par mūku būtu krietni vien dabiskāka. Acīmredzot es jutu, ka man šāds lēmums būtu par grūtu. Turklāt man gribējās likt lietā Vipasanā piedzīvotās atziņas un pārbaudīt tās mājās – vidē, kurā es uzaugu. Tā tik tiešām bija izvēle, kas man bija jāizdara: iet budista ceļu un kļūt par mūku vai arī realizēt savu talantu un mīlestību izgatavot lietas, zīmēt un gleznot.

Vai drīkst apgalvot, ka jūsu fascinācija par ķermeni aizsākās Indijā?

Iespējams. Lai gan domāju, ka Indijā apgūtais visdrīzāk tikai vēlreiz apstiprināja visas tās nojautas, kuras mani bija nodarbinājušas jau bērnībā. Ar psihes / ķermeņa tēmu saskāros piespiedu diendusu laikā, kad katru dienu pēc pusdienām tiku sūtīts augšstāvā atpūsties; tas, protams, ir pēdējais, ko tāds mazs bērns gribētu darīt. Jāpiebilst, ka es uzaugu ļoti reliģiskā katoļu ģimenē – ar lūgšanu pirms brokastīm un lūgšanu pirms došanās pie miera – un biju paklausīgs zēns.

Šī gulēšana nekustīgi vasaras saules pielietā istabā, patiesībā atrodoties ļoti klaustrofobiskā telpā, caur acu plakstiņiem iespiežoties sarkanai gaismai, – tas lika man justies ļoti sasaistīti, bet vienlaikus telpa viņpus aizvērtajām acīm kļuva arvien vēsāka un plašāka. Līdz ar to var sacīt, ka doma par ķermeņa apziņas izplešanos manī tika iedēstīta jau bērnībā. Un es ar to no jauna saslēdzos, kad Indijā nodevos jau daudz disciplinētākai izpētei. Vipasana nozīmē atkailinātu uzmanību, kas pievērsta vedanā jeb sajūtām – ķermenim kā tādai neizmērojamai topogrāfijai –, jo arvien niansētāku detaļu apzināšanās ir bezgalīga un tu nekad nesasniegsi “beigas”, kad viss ķermenis būs izzināts. Indijā pieredzētais ir devis neizsmeļamu augsni maniem mākslas darbiem un joprojām turpina “barot”.


Entonijs Gormlijs. Blind Light, 2007. 320 x 978.5 x 856.5 cm. Londonas Hayward Gallery, kur darbs bija apskatāms, pasūtījums. Foto: Stephen White, Londona. © Antony Gormley

Mākslā jūs esat strādājis ar cilvēka ķermeni, ar arhitektoniskām struktūrām, kā arī arhitektūras būvēm un esat rotaļājies ar horizontu. Vai darbs Blind Light (2007) ir bijis jūsu radikālākais solis, pilnībā nojaucot jebkādu orientāciju telpā un skatītājam pat “pazaudējot” savu ķermeni?

Jaunajā viesnīcas numurā Room Londonā esmu censties izdarīt to pašu, bet ar tumsu. Biju gan nobijies un nedrošs, strādājot ar tumsu, jo man nebija tādas pieredzes.
Es ļoti labi apzinos, ka plēšos uz pretējām pusēm: es no tiesas vēlētos vairāk strādāt ar gaismu un gaisu kā primārajiem materiāliem, bet tajā pašā laikā mani ārkārtīgi aizrauj visarhaiskākie tēlniecības aspekti – uzsliets akmens manās acīs ir atskaites punkts, attiecībā pret kuru mēs mērām sevi, bioloģiskajam laikam tik pakļautos, kamēr akmens pārstāv planetāro laika skalu. Kad biju vēl bērns, tiku aizvests apskatīt Stounhendžu. Kad sasniedzu pusaudža vecumu – devos apskatīt Stounhendžu. Jau kā pieaudzis cilvēks – devos uz Stounhendžu. Un arī tagad – kā vecs vīrs – es braucu uz Stounhendžu. Šī vieta man stāsta par manu mērogu un manas pieredzes relatīvo vērtību. Šī tēlniecības puse – atrasties it kā ārpus cilvēka laika skalas un tieši ar to aicināt mūs “atzīmēties” – mani valdzina.


Entonijs Gormlijs. Horizon Field Hamburg, 2012. 206 x 2490 x 4890 cm. 67’000 kg. Deichtorhallen Hamburg, Vācija. Foto: Henning Rogge. © Antony Gormley

Tajā pašā laikā man patīk visas pārmaiņas, ko skulptūra ir piedzīvojusi. Vairs nav ne materiālu, ne inženierisku, ne konceptuālu ierobežojumu. Man labpatiktos domāt, ka Blind Light nebūt nav mans radikālākais solis, pētot, ko iespējams panākt ar bezpriekšmetisku mākslu. Starp citu, arī darbā Horizon Field Hamburg (2012) paveicu ko līdzīgu – šī lielā, nestabilā forma, uz kuras kolektīvā dzīve pati kļuva par pieredzes lauku. Manuprāt, arī tas bija visai radikāli, turklāt mainīja muzeja funkciju, tam no jau zināmu dārgumu krātuves pārtopot atspēriena punktā, no kura pa logiem noraudzīties uz reālo pasauli kā mūsu stāvokļa reprezentāciju. Joprojām meklēju veidus, kā telpa var iedarboties pati par sevi, piemēram, ar akustiku vai gaismas īpašībām kā materiālu substanci. Jau ilgi man ir sapnis īstenot darbu pazemē. Tas būtu milzīgs ķermenis, kurā varētu ieiet. Šī pazemes telpa būtu kā paša skatītāja ķermeņa apziņas paplašinājums. Es vēlos arī skatītājā panākt izjūtas, kas ļauj viņam pašam kļūt par mākslas darba saturu.
Mani vienmēr ļoti valdzinājušas alas un raktuves – pazemes dobumi. Nesen biju Krakovas sāls raktuvēs – nudien iespaidīgi, vai esat bijusi?

Nē, zem zemes jūtos diezgan klaustrofobiski…

Man bērnībā bija klaustrofobija. (Smejas) Līdz es sapratu, ka tieši manās bailēs slēpjas milzīgs spēks un iespēja tikt atbrīvotam. Krakovas sāls raktuves bija tik iedvesmojošas! Tā ka ceru kādā jaukā dienā pats savā Kapadokijā īstenot mākslas darbu, kas ļoti tīrā veidā iedarbotos tieši uz ķermeni… Bunkuros ir kaut kas tik brīnišķīgs – klusums un tumsa, ko var izjust tādās lieliskās alu sistēmās kā Dordoņā, Francijā: Les Eyzies, Rouffignac, Pech Merle un citās. Esmu pārliecināts, ka šādās vietās ir iespēja savienoties ar ko īsteni fundamentālu.


Entonijs Gormlijs un intervijas autore Anna Iltnere Stokholmā. Foto no autores personiskā arhīva

Bunkuri ir arī patvertnes kara laikā…

Bunkuri ir cilvēku radītas alas, kaut, jā, tiem ir arī militāra nozīme. Diezgan ilgu laiku pavadīju Jitlandē, Dānijā, kur nacistu bunkuri ir attīrīti no smiltīm. Tās ir apbrīnojamas vietas, ko vērts apskatīt, – šīs cilvēku radītās struktūras ar trīs metrus biezām sienām, caur kurām var saklausīt vēju un viļņus. Sajūta tāda, it kā tev būtu dots jauns galvaskauss un tu atrastos milzu galvā. Tādās vietās ir iespēja piedzīvot pavisam citas attiecības ar elementu pasauli – raugoties it kā no malas. Alas patiesībā ir pagalam dīvaina anomālija – zemes daļa, kurā nekā nav, tā ir tukša…

Pēdējais jautājums ir kā sveiciens no mana tēta – mākslinieka Kristapa Ģelža, kura darbnīcu jūs apciemojāt, kad 90. gados bijāt Rīgā. Viņš jautā – vai jums joprojām zeķēs ir caurumi?

(Smejas) Jā, ir! Tieši šobrīd – labās kājas zeķē. Gribat pārliecināties?

www.antonygormley.com
www.gsa.se