Teds Notens. Foto: Hans de Bruijn

Intervija ar laikmetīgās rotas “enfant terrible” Tedu Notenu 0

Intervē Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
25/09/2014

Izstāde „Teda Notena 25 gadu darbu retrospekcija / zelts, sviedri & pērles” galerijā „Putti” apskatāma līdz 11. oktobrim

Amsterdamas sarkano lukturu rajonā viņš uzstāda automātus, kuros par 2.50 eiro iespējams iegādāties viņa dizainētos gredzenus. ‘Kavalieriem’ tiek dota iespēja savu aplidojamo ‘nakts dāmu’ iepriecināt ar jauku, sarkanu, 3D tehnoloģijā printētu rotaslietu. Be Nice to a Girl, Buy Her a Ring (Esi jauks pret meiteni, nopērc viņai gredzenu, 2008) – tāds nosaukums tika dots šim projektam. Vēlāk gredzeni ierobežotā skaitā tika pārdoti par 300 eiro katrs.

Savas mājaslapas intro sadaļā uz pārdošanas svariem viņš izlicis zelta gredzenu ar sivēnu - Evening Butterfly (Vakara tauriņš). Atkarībā no attiecīgās dienas zelta vērtības tirgū 14 karātu sivēna cena svārstījusies no 7968.00 eiro līdz 14291.00 eiro. Lai vai kā – šī paša gredzena prototipu ar 3D tehnoloģijas palīdzību viņš atlēja indīgi rozā neilonā un, devis tam nosaukumu Miss Piggy, izmanto instalācijā Wanna Swap Your Ring (Gribi samainīties ar gredzeniem), ko uzstāda dažādās pilsētās, ļaujot jebkuram to iegūt apmaiņā pret līdzpaņemtu gredzenu.

Kas viņš ir? Viņš ir Teds Notens (Ted Noten, 1956), kurš pēc darba pieredzes mūrniecībā un psihiatriskajā slimnīcā iestājās Lietišķās mākslas akadēmijā Māstrihtā, tad Gerita Rītvelda akadēmijā Amsterdamā, lai pēcāk kļūtu par starptautiski atzītu holandiešu laikmetīgās rotas enfant terrible.

2008. gadā viņš Hertogenbosas Pilsētas muzejā sarīkoja rotu modes skati. Skates horeogrāfija paredzēja, ka modeles visas rotas atstāj uz mēles, lai tās tur, brīvi izmētātas, būtu pieejamas apskatei muzeja apmeklētājiem. Muzeja darbinieki teicās, ka rotas var tikt nozagtas un teju knapi pierunāja Notenu tās norobežot ar kupolveida stikla vitrīnām.

Savukārt pērn šajā pašā muzejā notikušajā izstādē Framed by – Ted Noten (Teda Notena iegāztie) rotu mākslinieks līdzās miljonu vērtiem Frānsisa Bēkona un Džefa Kūna darbiem nostatīja rokrakstā līdzīgus, bet mazvērtīgus darbus, tādējādi uzstādot jautājumu par mākslas darbu vērtības atskaites punktu tirgū.

Viens no Teda Notena ikoniskākajiem darbiem – Turbo Princess (Turbo princese, 1995) ir viņa studijā atrasta beigta pelīte ar miniatūru pērļu kaklarotu, kas tikusi iekausēta caurspīdīgā akrila masā. Nez kāpēc tā mazliet atgādina skandalozā britu mākslinieka Demjena Hērsta miljonu vērtās formaldehīdā iekonservētās dzīvnieku miesas, ar kurām viņš sāka aizrauties tajos pašos 90. gados.

Rotu vērtība ir būtiska tēma Teda Notena darbos, un ne tikai konceptuāli, bet arī materiāli, kad viņš atļaujas kombinēt pavisam lētus materiālus ar vērtīgiem.

Otra aktuālā tēma Teda Notena darbos ir sieviete. Priekšplānā izcelto jautājumu amplitūdā ietilpst gan dzimumu ne/vienlīdzība, gan skaistuma kults, gan aizraušanās ar statusa lietām. 


Atelier Ted Noten / 7 Necessities / Amsterdam, NL / 2013.  Foto: Peter Cox/SM's

Kolekcijā 7 necessities (Septiņas nepieciešamās lietas, 2012) Notens apspēlē tēmu par vitāli nepieciešamām lietām katrai sievietei. Šajā ‘izdzīvošanas komplektā’ līdzās lūpukrāsai un saulesbrillēm ietilpst arī botoksa injekcijas ampula, nevainības josta un kristāla bumba, kas pareģo nākotni...

Savukārt 2009. gada projekts Haunted by 36 Women (36 sieviešu vajātais) iezīmē darbu sēriju, kas veltīta trīsdesmit sešiem sieviešu arhetipiem, kurus visbiežāk atpazīstam pēc tādiem apzīmējumiem kā fashionista, suffragette, femme fatale vai girl-next-door (modes dāma, sieviešu tiesību cīnītāja, liktenīgā sieviete, vienkāršā jaukā meitene)...

Tagad mākslinieks atrodas nulles zonā jeb, kā pats smejas, tarkovskiskā noskaņojumā. Drīz viņš liks izvākt tukšu savu studiju un visu tās saturu pārvedīs uz Roterdamas Boimansa van Boiningena muzeju. Tas notiks nākamā gada maijā. Tad jau būs iznākusi arī viņa jaunākā monogrāfija, kurā ietverti visi viņa darbi no 2006. gada līdz šim brīdim (iepriekšējā monogrāfija CH2=C(CH3)C(=O)CH3 aptvēra laika periodu līdz 2006. gadam). Turklāt tās 286 lapaspuses būs skatāmas un lasāmas no otras puses. „Nu, kā jau normāli to cilvēki arī dara!”, viņš nosaka. 

Viņš aplūko mums tikko glāzē ielieto ūdeni un konstatē, ka tas ir dzidrs, kā vodka. Notens ir tiešs. Mēs apsēžamies uz ietves malas saulītē – iepretim galerijai „Putti”, kurā vēl noris izstādes iekārtošanas darbi. Mēs daudz smejamies. Notens ir asprātīgs. 


Atelier Ted Noten / ‘Art is a Cultural Affliction’/ Amsterdam, NL / 2014.  Foto:  Atelier Ted Noten

Vai esat darbojies arī klasiskās rotas lauciņā?

Jā, ar to es sāku. Trīs gadus es strādāju ar klasisko rotu, taču tad sajutu vēlmi pavēstīt ko vairāk, taču ar zeltu un akmeņiem es to nespēju izdarīt. Iestājos Gerita Rītvelda akadēmijā Amsterdamā, un tur cilvēki runāja par vēstījumu, nozīmi, konceptu... „Koncepts. Kas vispār ir koncepts?”, es domāju. ”Un es varu to realizēt caur rotām? Lieliski!”

Nesen runāju ar mākslinieku, kurš skulptūru nomainīja pret video mediju tieši šī paša iemesla dēļ. Viņš juta, ka viņam nepieciešams kas vairāk, lai izteiktu savas idejas. Kā tagad ir ar jums – vai laikmetīgo rotu izjūtat kā pietiekamu?

Noteikti. Attiecībā pret cilvēci tai piemīt neticami daudz konotāciju. Vairāk nekā mākslai. Rotai ir daudz spēcīgāka sasaiste ar cilvēku, tai ir daudz lielāka datubāze. Nu, piemēram, vai atceries pirmo gredzenu, ko tev uzdāvināja puisis?

...

Nu, redzi! Paskatieties uz savu seju! Rotai ir liela piesaiste cilvēciski emocionālajai pusei, tradīcijām, vēsturiskajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, taču māksla ir kļuvusi uzpūtīga un uzcēlusi sevi augstāk par visu. Bet atceramies, ka 20. gadsimtā – Renē Lalika un Faberžē laikā juveliermāksla bija daudz stiprākās pozīcijās. Pat viduslaikos rotkaļi bija karaļi, jo viņiem bija zelts, viņi bija alķīmiķi.
Rotai nav ierobežojumu. Tā es to redzu. Un man ir paveicies, ka esmu apguvis prasmes un amatniecības pamatus, kas ļāvuši man virzīties uz priekšu, bet jau ar daudz mākslinieciskāku pieeju.
Bet zini, ja kāds sāk vien no mākslinieciskās pozīcijas, tad arī viņš spēj radīt tikai šādas jaukas kompozīcijas... (liek un pārliek dažādās kompozīcijās savu cigarešu paciņu, šķiltavas un manu diktofonu). Un tā viņi četras dienas liek un pārliek, un beigās bulšits vien sanāk!


Atelier Ted Noten / 7 Necessities / Amsterdam, NL / 2013.  Foto: Peter Cox/SM's

Kādu vietu laikmetīgās mākslas pasaulē saredzat laikmetīgajai rotai?

Manuprāt, mākslas pasaulē rotas nopietna uztveršana ir ļoti aizkavējusies.
Rotu māksliniekiem ir jāizmanto citu sistēmu sniegtās iespējas, ir nepieciešams spraukties iekšā citās disciplīnās. To es arī daru. Es piedalos modes skatēs un tieku pieteikts kā... modes dizainers! M? Labi!
Es radu darbus arī mākslas lauciņā. Ja es ielikšu savu gredzenu mazā kastītē aiz stikla – neviens to nenovērtēs. Mākslā cilvēki ir raduši skatīties uz lielākām lietām. Tāpēc es izmantoju, piemēram, robotu un uztaisu veselu performanci. Robots tik-tik-tik uzspiež kodu un izņem gredzenu no seifa... Tā es veiksmīgi esmu gredzenu parādījis auditorijai.
Es izmantoju valodu, ko piedāvā citas disciplīnas, bet aizvien pieturos pie rotas. Tas ir mans laiciņš, tā ir mana kaislība. Es nemēģinu radīt mākslu.

Un kā jūs kā rotu mākslinieks jūtaties tirgū?

Viegli nav. Redziet, mākslas pasaulē ir vairāk atskaites punktu, kāpēc tā vai tā glezna maksā, piemēram, 15 000 eiro, bet, ja es parādīšu manis darināto somu, kas maksā tikpat, – mākslas kolekcionāriem nebūs ar ko salīdzināt. Modernās rotas lauciņā nav tādas kā datubāzes, kas saturētu informāciju par to, kas ir jēgpilns, kas kvalitatīvs, kas svarīgs, kāpēc tas vai tas maksā tieši tik, cik maksā. Un vēl jo vairāk – kāpēc maksā, ja gredzena acī nav briljanta...? Protams, jāņem vērā, ka lielākā daļa rotu tirgus aizvien ir par un ap zeltu un briljantiem. Tirgus nav par nozīmēm, par dizainu.
Es dažādos veidos mēģinu lauzt šo iestagnējušo domāšanu.

Kā?

Piemēram, savā pēdējā izstādē Hertogenbosas Pilsētas muzejā (Stedelijk Museum 's-Hertogenbosch) es tiku lūgts sameklēt lietas, kas mani iedvesmo, kas man ir svarīgas – mākslā, dizainā, literatūrā, videomākslā, amatniecībā, jebkur… Es izveidoju tādu kā miksu no mākslas pasaules lielajiem vārdiem – Kūna, Hērsta, Bēkona – un ekspozīcijā līdzās nostatīju, piemēram, mazo  volpertingeru (mītisks Bavārijas zvēriņš, putna, ragulopa un truša hibrīds – A. Č.) Šo mazo, jocīgo 100 eiro vērto dzīvnieciņu noliku blakus kādam divus miljonus vērtam darbam. Cilvēki bija apjukuši, viņi domāji, ka dzīvnieks ir Demjena Hērsta darbs un noteikti ir dārgs.
Nav jau noslēpums, ka viņi mēdz iegadāties mākslas darbus kā investīciju, ne tādēļ, ka tos patiesi ir iemīlējuši, ka tie viņus patiesi ir aizkustinājuši. Protams, tā tas bijis vienmēr, bet, manuprāt, agrāk kolekcionēšanai līdzi nāca vairāk patiesas aizraušanās.


Atelier Ted Noten / Haunted by 36 Women / exhibitions / 2009. Foto: Atelier Ted Noten

Jūsu darbos jaušama pamatīga ironijas un humora deva. Vai tas ir arī veids, kādā uzlūkojat pasauli?

Jā. Citādi nemaz nevar. Ja kļūsi pārlieku nopietns – kļūsi depresīvs. Mana attieksme pret dzīvi atspoguļojas manos darbos – jā. Un tajā ir arī melnais humors.

Vai cilvēki, jūsuprāt, ir gatavi jūsu pasaules skatījumam?

Manas rotas, manuprāt, ir vilinošas, taču tām vienmēr ir vēl kāda apakšnozīme. Cilvēks tās iegādājas un tad sāk skatīties – kaut kas te nav kārtībā...

Ja cilvēkus mēģināšu šokēt jau pašā sākumā – viņi to noraidīs, pagriezīsies un aizies. Diemžēl, pārsvarā cilvēki, kas iegādājas rotas, nevēlas stāstus. Viņi vēlas tikai glītu kaklarotu, ko uzvilkt Ziemassvētku vakarā un kas labi iet kopā ar augstpapēžu kurpēm.
Ar rotu estētisko vērtību es cilvēkus it kā noķeru tīklos, lai tad liktu tiem domāt.

Pastāstiet vairāk par savu radošā darba procesu! Redzēju video, kurā kādu dabiska izmēra instalāciju (biroja krēslu ar tā sēdvietā iemontētu velosipēda sēdekli) jūs vēlāk pārnesat uz mazo – rotas formātu. Vai bieži mēdzat strādāt šādā veidā?

Ne vienmēr, parasti es veidoju skices un tad sāku radīt, taču es gribēju apgūt jaunu veidu, kādā strādāt. Tolaik es apguvu 3D printēšanas tehnoloģiju. Ar 3D brīvi var printēt metālu, zeltu... Es domāju – tas ir kaut kas! Un tā ar 3D printera palīdzību es radīju lielus objektus, kurus pēcāk transformēju mazos. Tā es varēju būt ātrs un spontāns! Ar lielām lietām ir iespējams vairāk izpausties. Izārdīties! Mazas ierobežo šo kaislību.
Tas, ko redzējāt, bija darbs no sērijas Haunted by 36 Women, kurā es pētīju dažādus sieviešu arhetipus. No vairāk nekā četriem simtiem, ko atradu, es izraudzījos trīsdesmit sešus un katram arhetipam izveidoju atbilstošas skulptūras, bet no tām – rotas.
Tā radās pilnīgi jauna valoda, jo mana darba tehnika mainījās. Tas bija lielisks atklājums, bet nu man tā jau ir gana.

Kāpēc? 

Jo tajā viss ir iespējams. 3D ierobežojumu nav, taču tie ir vajadzīgi.


Teda Notena ateljē. Foto no personīgajiem arhīviem

Ko tālāk?

Es esmu tādā kā nezonā. Tādā kā tarkovskiskā noskaņojumā. Nesen apciemoju Roterdamas Boimansa van Boiningena muzeja (Museum Boijmans Van Beuningen) direktoru un tā arī teicu, ka esmu tarkovskiskā noskaņojumā, un, ka gribu, lai viņš atbrauc ar kravas mašīnu uz manu studiju un iztīra to. Un no visa tur atrodamā uztaisa muzejā lielu kaudzi ar atsauci uz Babilonas torni. Muzejā jau ir kas līdzīgs no Hieronīma Bosa.
Viņš piekrita. Tā būs mana nākamā izstāde, kas gaidāma pavasarī. Protams, visi domā, ka es izstādīšu tur savus darbus, taču nē – tur būs tikai mani instrumenti. Labi, vienā muzeja telpā būs mani darbi – 3D drukā no dzeltena papīra.
Bet es tikmēr sēdēšu savā tukšajā telpā un skatīšos, kas notiks...

Kas jūs varētu iedvesmot?

Ikdienas dzīve. Cilvēku uzvedība. Lietas, ko redzu sev apkārt. Es neeju uz muzejiem, lai iedvesmotos savam darbam. Es eju, lai sajustu ko īpašu. Pirms pāris mēnešiem apskatīju trīs Kipenbergera darbus. Woooow! Mana sirds sitās! Tāpēc es eju uz muzejiem, nevis tāpēc, lai skatītos, ko es varētu izdarīt tā vai šā...


Atelier Ted Noten / 7 Necessities / Amsterdam, NL / 2013.  Foto: Peter Cox/SM's. Chastity Belt. In collection of Museum Boijmans van Beuningen Rotterdam, NL

Bet Haunted by 36 Women darbos jūs tomēr iedvesmojāties no cita mākslinieka...

Tas bija japāņu mākslinieks Hokusai, ar kura darbu iepazinos Tokijā. Viņš trīsdesmit sešos kokgrebumos iemūžināja burvīgo Fudži kalna ainavu. Darba nosaukums ir 36 Views of Mount Fuji (36 ainavas ar Fudzi kalnu). Es domāju, kāpēc man katru reizi jukt prātā, lai domātu jaunas tēmas, ja varu pieturēties pie šī – tikai kalna vietā izvēlēties sievieti.
Bet sievietes uz mani pēc tam dusmojās. Tieši feministes. „Tu domā, ka tu kā vīrietis vari saprast, ko mēs sievietes jūtam!?”, viņas man uzbruka. Es sacīju, ka pat nepretendēju uz to, ka tikai paužu savas domas un savu redzējumu.
Uzbruka, arī par darbu Chastity Belt (Nevainības josta) no kolekcijas 7 necessities. Es norādīju, ka tagad taču jūs esat noteicējas, jo jums ir šīs nevainības jostas atslēgas – nevis vīrietim. „Ak tā..?!” – un viņas bija laimīgas.

Jums ir svarīgi, lai jūsu darbs tiktu saprasts pareizi?

Nē, labāk, lai tas tiek saprasts nepareizi, jo tad diskusija ir garantēta! Diskusija un polemika par mākslas dažādajām nozīmēm ir tās galvenais nolūks. 

Agrāk šādos uzbrukuma gadījumos es mulsu, bet tagad gan es zinu, ko sacīt. Ir svarīgi, lai mākslinieks pats zinātu, kāpēc viņš ko dara, ko darbā ieliek – citādi darbs ir plakans, mākslīgs un garlaicīgs.


Atelier Ted Noten / Haunted by 36 Women / exhibitions / 2009. Foto: Atelier Ted Noten

Tagad, kad kļūstat vecāks, pieredzējušāks, – vai varat sacīt, ka arī jūsu darbi kļuvuši komplicētāki?

Labs jautājums... Es nezinu.
Katrā ziņā man lietas padodas daudz vieglāk. Kad esi vēl students – esi tāds nedaudz psihs. Tev vēl nav sasaistes ar savu intuīciju. Neesi vēl saslēdzies. To var apgūt tikai strādājot un iepazīstot pašam sevi.

Jūs strādājat intuitīvi?

Protams, vienmēr pastāv kāds konceptuāls ierāmējums – tādā ziņā esmu ļoti racionāls. Taču tajā paša laikā es neķēpājos ar materiālu. Ir cilvēki, kas iepērk kaudzēm materiālu, vispirms to sajūt, izsmaržo un tad sāk kaut ko ar to darīt. Es vienmēr sāku ar racionālu koncepta izstrādi.
Ir arī tādi tehniku frīki... Šeit arī parādās mans iebildums pret 3D printēšanu, daudzus šī tehnika par daudz paņem savā varā.
Tad ir arī tādi supersuperkonceptuālisti, kas apsēsti ar konceptu, bet, kad jūs paskatāties uz to darbu, – jūs vienkārši to nesaprotat. Tāpēc muzejos pie darbiem ir šie A4 formāta papīri ir aprakstiem, kas tev jāizlasa, lai saprastu, ko mākslinieks ar to ir domājis.
Tas nav man. Man, protams, patīk intelektuālas sarunas un māksla, bet stāsts ir jāpastāsta pašam darbam, nevis vārdiem.
To lieliski var redzēt arī mākslas žurnālos – es dažkārt nespēju to lasīt. Es tur neko nevaru saprast. Viņi rada paši savu kultu, kam seko maza cilvēku grupa, kuri to visu saprot. Tādā ziņā, manuprāt, mākslai ir jābūt demokrātiskai. Tā var būt superintelektuāla, bet tai jābūt demokrātiskai.

Jums ir savs ateljē un sava cilvēku komanda. Kā jūs viņus noturat uz tā paša viļņa, uz kur jūs esat?

Es nemaz to necenšos darīt. Ja strādājat ar cilvēkiem, kam ir līdzīga domāšana – jūs nonāksiet pie tā, ka slīgsiet diskusijās par mazām lietām. Bet jādiskutē ir par lielām lietām. Ir labi, ja apkārt ir dažādi domājoši cilvēki.

 

Atelier Ted Noten / Lady K 6/7, Fur / Lady K serie, Amsterdam, The Netherlands / 2008. Foto: Teds Notens

Kā jūs viņus atrodat?

Viņi atnāk pie manis, vai es viņus kaut kur pamanu. Man jau nav daudz cilvēku. Es neesmu Džefs Kūns vai Demjens Hērsts. Man ir četri ārštata darbinieki.
Tā ir liela dāvana, ja līdzās ir labi cilvēki. Daudzi mākslinieki to neizmanto – viņi baidās, ka tādējādi zaudēs savu identitāti. Muļķīgi, manuprāt. Es esmu vienīgais rotu mākslinieks, kam ir komanda. Citi iet savās studijās vieni un visu dienu strādā vieni – līdz kļūst depresīvi, jo nav gaisa, nav jautrības.

Citiem darbs vienatnē ir sava veida meditācija...

Tad perfekti! Ejam uz terapiju!
Protams, man arī tādi brīži ir nepieciešami. Piektdienās studijā bez manis cita neviena nav. Tikai mana atmosfēra, mana mūzika.

Kāda ir jūsu atmosfēra?

Klusums. Vai mūzika – un tā varbūt ļoti skaļa. Bet, ja tā ir tava mīļākā mūzika – tas ir kā būt klusumā. Man tā ir afrikāņu mūzika, klasiskā mūzika... Atkarīgs, kādā garastāvoklī esmu. Galva iztukšojas un lietas sāk notikt pašas no sevis.


Teda Notena ateljē. Foto no personīgajiem arhīviem

Jūsu klienti – kādi ir šie cilvēki?

Kolekcionāri, bet pārsvarā muzeji.
Runājot par tiem, kas pērk rotas... Viņi uzliek gredzenu – jā, viņiem tas patīk, bet tas esot pārāk liels un grūti būšot nomazgāt traukus... Tā es reiz kādai savai klientei nopirku nelielu trauku mazgājamo mašīnu! Viņa to, starp citu, pieņēma. Ziniet, cilvēki ar saviem ierobežojumiem liek man būt radošam (smejas)!

Par oriģinalitāti – cik mūsdienās iespējams vispār būt oriģinālam?

Tā ir problēma, taču varbūt ne man. Man ir jau 25 gadu pieredze un sava identitāte, bet studentiem – jā, tā ir liela problēma. Tas ir saistīts ar internetu. Viņi ir redzējuši jau tik daudz vēl pirms skolas, un, kad viņi ir mākslas skolā, vairs nezina, no kurienes sākt un kurp doties. Viņi ir apmulsuši. Par daudz informācijas. 

Kad es sāku mācīties, es nebiju dzirdējis par Vorholu. Es negāju uz muzejiem, tāpēc biju izsalcis un katru dienu varēju atklāt ko jaunu.
Dizaina skolā, kurā es mācu, es mēģinu viņus kaut kā atgriezt pie pirmsākumiem.


Atelier Ted Noten / Haunted by 36 Women / exhibitions / 2009. Foto: Atelier Ted Noten

Kā to darāt?

Piemēram, ir uzdevums – radīt krēslu. Viņi pielec pie datoriem un sazīmē patiešām skaistas lietas. Kad es jautāju, no kā tas būs gatavots, viņi atbild, ka tas varot būt jebkas. „Tad jūs gribat sacīt, ka starp šo dizainu un materiālu nav nekādu attiecību? Ok, un kāda krāsa?” „Nu... varbūt sarkana, varbūt zila”, viņi man atbild.
Es biju šokā! Es sadabūju kravu ar kokmateriāliem un teicu, ka no tiem mēs šodien pagatavosim trīs krēslus. Tagad šokā bija viņi. Sākās panika – viņi nekad nebija pieskārušies zāģim, nebija iesituši naglu, turējuši rokā smilšpapīru, nekad neko nebija salīmējuši... Man tur līdzās bija jānoliek medmāsa (smejas)!
Lai ko arī darītu – svarīga daļa ir materiāls, citādi topiet par rakstniekiem! Atgriešanās pie amatniecības ir ļoti būtiska. Tu sajūti materiālu, sasmaržo to, iespējams, savainojies... Labas lietas top ne tikai galvā, bet arī materiālā.

www.tednoten.com