Foto: Saulius Žiūra

“Šo visu saprast – tas ir elitārs pasākums” 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
18/09/2014 

Deimanta Narkēviča izstāde Sounds Like the XX Century Viļņas galerijā Vartai  būs aplūkojama līdz 24. oktobrim

Lietuviešu mākslas flagmaņu sarakstā līdzās Jonam Mekam, Žilvinam Kempinam un Džordža Mačūna Fluxus mantojumam ierakstāms arī videomākslinieks Deimants Narkēvičs. Viņš dzimis Lietuvas pilsētā Utenā 1964. gadā – sakritības pēc tieši laikā, kad salīdzinoši negarajā videomākslas vēsturē tika iezīmēti tās pionieri – Nams Džuns Paiks, Bils Viola, Vito Akonči un Brūss Naumans. Deimants Narkēvičs starptautiski atzīto videomākslinieku plejādei gan pievienojās brītiņu vēlāk. Absolvējis Viļņas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu, 90. gados viņš apjauta pārmaiņu laika jaudu, kādā tobrīd atradās Lietuva, un saprata, ka tā atspoguļošanai, iespējams, ar skulptūru vien nepietiks. Narkēvičs pievērsās dažādu naratīva struktūru pētniecībai kino un video medijā, turklāt izbaudīja iespējas, ko nesa tā laika tehnoloģiju pāreja no analogās un digitālo.

Mākslinieka radošo darbību raksturo manipulācijas ar laiku un telpu, skaņu un attēlu. Līdz šim viņš ne tikai pārstāvējis Lietuvu 41. Venēcijas biennālē, bet arī saņēmis prestižo Vinsenta van Goga balvu, piedalījies Manifesta 2 un Manifesta 10 lielizstādēs, kā arī Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā. Viņa darbi iekļauti Ņujorkas Modernās mākslas muzeja, Londonas Tate Modern un Humblebekas Modernās mākslas muzeja Louisiana kolekcijās, kā arī vairākās privātkolekcijās Eiropā.

Deimants Narkēvičs konsekventi apskata nacionālas tēmas un analizē attiecības starp individuālo un kolektīvo atmiņu, starp personīgiem un vēstures stāstiem. Savā darbā viņš izmanto kā paša uzņemtu materiālu, tā dokumentālus arhīvus, balss ierakstus, fotogrāfijas un zīmējumus.

Darbā Once in the XXth Century („Reiz 20. gadsimtā”, 8 min, 2004) Deimants Narkēvičs, samontējot Lietuvas Nacionālās televīzijas arhīvu un kāda ārštata video reportiera materiālus, stāsta pat „ikonoklasmu” 90. gadu sākumā, kad tika demontēti padomju laika pieminekļi un aizslaucīti pagātnes mēslainē. Viņš izspēlē Ļeņina pieminekļa stāstu reversā – nevis atspoguļojot to, kā tas tiek gāzts, bet gan to, kā tas tiek uzstādīts – aplausu vētras pavadījumā.


Deimantas Narkevičius The Role of a Lifetime, 2002

Filmā The Head („Galva”, 12 min, 2007) Narkēvičs, izmantojot VDR televīzijas videoarhīvu materiālus, reflektē par to, kā sociālistiskā reālisma pārstāvis, daudzu Ļeņina un Gagarina pieminekļu autors – tēlnieks Ļevs Jefimovičs Kerbels savā darbnīcā rada 40 tonnas smago leģendāro Kārļa Marksa bronzas galvu. Tas ir pasaulē lielākais krūšu tēls, turklāt aizvien visā savā godībā apskatāms Vācijas pilsētā Čemnicā. Kaut kur pilsētvidē līdzās monumentam cilvēki katrs vada savu ikdienišķo dienas ritējumu... Kā viņi šo pieminekli uztvēra tolaik un kā – tagad?

Darbā Revisiting Solaris („Atgriežoties uz Solaris”, 18 min, 2007) astronauts Kriss Kelvins (slavenais lietuviešu kino un teātra aktieris Donāts Baņonis) no Andreja Tarkovska leģendārās starpgalaktiku fantāzijas Solaris (1972) pēc četrdesmit gadiem atgriežas kosmosa stacijā pie planētas Solaris, kur Kelvinam ļauts izdzīvot tos motīvus no Staņislava Lema zinātniskās fantastikas romāna, kurus nebija iekļāvis Tarkovskis. Narkēviča filmā naratīvu veido Mikaloja Konstantīna Čurļoņa 1905. gadā uzņemtās fotogrāfijas no Anapas pilsētas Krievijā.

Izstādē Sounds Like the XX Century Viļņas galerijā Vartai, kas ilgs līdz 24. oktobrim, skatāma Deimanta Narkēvča video instalācija Books on Shelves and Without Letters („Grāmatas plauktos un Without Letters”, 39 min 28 sek., 2013), kurā rokgrupa Without Letters spēlē kādā Viļņas lietoto grāmatu veikalā. Video ir uzņemts mūsdienās, taču izskatās kā neviltots retro klips. Ir teju neiespējami nolasīt, kurā laika dimensijā šī situācija risinājusies...

Savukārt citā galerijas telpā izstādītā darba The Role of a Lifetime („Mūža loma”, 16 min, 2003) galvenais varonis ir dokudrāmas pionieris – britu kino un televīzijas režisors Pīters Votkinss, kurš savulaik britu valdības un kino industrijas negāciju nogurdināts patvērās Lietuvā. Filmā viņš reflektē par saviem politiskajiem un sociālajiem uzskatiem un par to, kas viņam licis pārkāpt dogmatiskos reālistiskā kino ierobežojumus.

Vairāk par filmu arī turpmākajā sarunā ar Deimantu Narkēviču galerijas Vartai aizkulisēs – dienu pēc izstādes atklāšanas. 

Vakar izstāde tika atklāta. Kādas sajūtas šodien?

Tā ir tāda patīkama rutīna. Ziniet, man ir bijušas vairāk nekā simt izstādes, tāpēc grūti sacīt, ka sajūta būtu īpašāka nekā citkārt.

Bet Viļņā šī ir pirmā pēc ilgāka pārtraukuma – galvaspilsēta jūsu personālizstādi nebija pieredzējusi veselu desmitgadi...

Šis man bijis ļoti piesātināts laiks. Patiesībā pat nepamanīju, kur tie desmit gadi paskrēja, taču to laikā esmu piedalījies vairākās grupu izstādēs – gan Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), gan citur.

Šī izstāde ir jūsu paša kūrēta...

Izstādes projekts ir pilnībā mans autordarbs. Es izvēlējos darbus, kurus vēlos izstādīt, un noteicu to izvietojumu galerijas Vartai telpās.

Tika pieaicināta arhitekte Lina Ozerkina, kas veica darba praktisko pusi – no aprēķiniem līdz materiālu pasūtīšanai. Viņa arī nāca klajā ar ieteikumiem, taču galu galā es pats izraudzījos skaņas izolācijas materiālu, sienu pārklājumu, ko jau garāk biju izmantojis izstādē Florencē. Šī ir solo izstāde, un tās izveidē galvenos lēmumus esmu pieņēmis pats un pats arī izdarījis būtiskākās izvēles.

Jūs vairāk nekā desmit gadus bijāt Viļņas Laikmetīgās mākslas centra (CAC) kurators. Kādas šodien ir jūsu attiecības ar kuratora darbu?

Jā, un līdz ar savu pēdējo personālizstādi CAC 2004. gadā šo amatu arī pametu. Un jāsaka, man tā īpaši nepietrūkst. Nē. Esmu ļoti aizņemts pats ar savu darbu. Pat neatceros, ka kopš tā laika būtu ko kūrējis. Vienīgi pats savas izstādes, piemēram, Bāzeles kunsthallē un Van Abes muzejā Eindhovenā. Taču es to neuzskatu par kūrēšanu, jo, kad tas attiecas uz paša darbiem, tas drīzāk ir tāds kā māksliniecisks pienesums.

Kā vispār uzlūkojat šo izstāžu organizēšanas procesu?

Atceros, kad vēl pats strādāju CAC, Hansam Ulriham Obristam jautāju, ko īsti šis darbs nozīmē, un viņš norādīja, ka viss sākas ar spēju kūrēt – veidot izstādes, atrodot tām finansējumu. Es biju šokā. Tas bija jaunās tūkstošgades sākums, kad kultūras sektorā strauji tika samazināti valsts naudas līdzekļi.

Arī šodien būt par kuratoru ir ļoti sarežģīti. Ir grūti saglabāt brīvību, lai īstenotu savus iecerētos projektus. Protams, galvenais ir idejas, griba un draivs, bet tas, vai esat atkarīgs no kāda, vai arī varat tikt galā pats, protams, ietekmē tālākās darbības. Manā skatījumā kuratora darbs ir par un ap brīvību. Ja brīvības nav – tā nav kuratora prakse, tad kaut kas vienkārši tiek uztaisīts.


Deimantas Narkevičius The Role of a Lifetime, 2002

Obrists ir kūrējis jūsu izstādes?

Esmu piedalījies viņa kūrētās grupu izstādēs, piemēram, 50. Venēcijas biennāles projektā Utopian Station Arsenālā, arī izstādēs Parīzes pilsētas modernās mākslas muzejā  un Galleria Continua Itālijas pilsētā Sandžiminjāno.

Jums ar Obristu ir kas kopīgs – jums patīk intervēt.

Viņam patīk, man – ne tik ļoti. Savos darbos es izmantoju sarunu ierakstus. Piemēram, video darbā The Role of a Lifetime, kas apskatāms šajā izstādē.

Tad kā tapa sarunas ieraksts – tā nebija intervija?

Tā bija mūsu saruna, kas notika 2001. gadā. Varbūt daudzi to nezina, bet Pīters Votkinss kādu laiku dzīvoja Viļņā. Tad to pameta. Kad uzzināju, ka viņš izlēmis aizbraukt, biju apbēdināts un lūdzu viņam, vai drīkstu ierakstīt mūsu pēdējo tikšanos. Savā ziņā tā bija saruna, bet tādā kā monologa formā par dažādām tēmām. Šo sarunu es izraudzījos kā bāzi un starta punktu šai filmai – tā ir kā mana refleksija par britu kultūru.

Nereti savos darbos es strādāju kopā ar operatoru un, lai kādu konkrētu ainu un situāciju izprovocētu, pats darbojos kā trešā persona starp varoņiem un operatoru. Drīzāk – es darbojos kā skaņa, bet tas nenozīmē, ka man patīk intervēt.


Deimantas Narkevičius. The Role of a Lifetime, 2002

Kas bija tas, kas jūs visvairāk iedvesmoja saistībā ar Pītera Votkinsa personību?

Viņš ir īpaša personība, izcils režisors. 1966. gadā par filmu The War Game („Kara spēle”) viņš saņēma Oskaru nominācijā „Gada labāka dokumentālā filma”. Tā bija par kodolkaru un tā sekām – tik reālistiska, ka britu valdība to uzskatīju par bīstamu sabiedrībai un aizliedza. Sliktākais bija tas, ka valdība šo soli noliedza un paziņoja, ka tās izņemšana no aprites ir bijis BBC solis. BBC vēla akmeni atpakaļ valdības lauciņā. Tas bija nepatīkami. Vēlākie Votkinsa darbi tika konsekventi nokritizēti. Viņš pameta Angliju un kļuva par bēgli pēc paša vēlēšanās. Viņš ceļoja pa Skandināviju un Franciju, turpinot veidot savas eksperimentālās un inovatīvās filmas. To viņš darīja nelielu budžetu ietvaros un tik un tā paveica daudz.

Starp citu, docudrama ir viņa izgudrojums, viņš arī televīzijā ieviesa tādas lietas kā realitātes un izdzīvošanas šovi un daudz ko citu.

Deviņdesmito gadu vidū viņš jau bija noguris no pārceļojumiem un nonāca Viļņā. Tā kā viņa otrā sieva bija kanādiete ar lietuviešu saknēm, viņš Lietuvā ātri vien tika pie mājas. Votkinss palika šeit uz dzīvi, paslēpies no pasaules. Šeit viņu neviens nezināja. Tolaik arī es par viņu nezināju. Gadījuma pēc mēs iepazināmies un sākām reizi pa reizei tikties. Vēlējos redzēt viņa filmas, viņš – manējās. Tā es viņu iepazinu.

Kādus video arhīvus jūs izmantojāt filmas tapšanā?

Kādā Braitonas baznīcā atradu arhīvu, kur kāds bija privāti nodevis kinomateriālu par Braitonu 50., 60. un 70. gados. Šo materiālu izmantoju kā modeli tipiskai angļu pilsētai.

Otrs avots bija mana laba drauga Mindauga Lukošaiša zīmējumi, kuros attēlotas ainas no Grūtas parka (Grūto parkas). Šajā skulptūru parkā izvietotas padomju perioda skulptūras un citas PSRS ideoloģiskās paliekas no Lietuvas PSR teritorijas.

Kāpēc Grūtas parks?

Tāpēc, ka filmā ir aina, kurā Pīters kaut ko saka, atrazdamies šajā parkā. Redziet, filmā es neizmantoju tiešu kinomateriālu, kurā parādītos pats galvenais varonis. Es vienmēr izmantoju ko citu – kādu surogātu. Paša Pītera Votkinsa vietā parādās kaut kādi zīmējumi. Filmā netiek attēlots nekas no tā, par ko tiek runāts. Tajā skaņa ir viena lieta, bet vizualizācija – pilnīgi cita. Ierasti filmās skaņa un attēls vienmēr ir viens un tas pats, tie viens otru kopē. Mēs redzam un dzirdam vienu un to pašu. Realitātē ir citādāk – piemēram, es šobrīd redzu jūs, bet dzirdu aiz loga rūcam automašīnas. Izmantot šo telpu starp skaņu un attēlu man ir svarīgi. Šajā ziņā es sagaidu no skatītāja zināmu intelektuālu piepūli un iesaistītību, lai savā prātā viņš spētu salikt šīs lietas atkal kopā. 


Deimantas Narkevičius. Books on shelves and Without Letters, 2013

Caur kādu prizmu jūs tiecaties uzlūkot realitāti?

Tas ir kompleksi. Humors, drāma, viss... Dažādi komponenti. Dažkārt man saka, ka grūti saprast, ko esmu gribējis ar konkrēto ainu pateikt. Jā, jo tas ir aspektu komplekss, kas man šķitis būtisks.

Vai jums ir svarīgi, lai ikviens saprastu darbu?

Tas ir svarīgi. Un tā ir mana vēlēšanās. Taču es pieņemu, ka daudzi nesaprot... (iesmejas). Šo visu saprast – tas ir elitārs pasākums, kas prasa intelektu, noteiktas zināšanas un vēlēšanos saprast.

Bet vai nejūtat tādu kā pienākumu likt saprast, pastāstīt...?

Es neko nevienam nevaru pastāstīt. Es varu tikai darīt to, ko es daru. Un pēc labākās sirdsapziņas es daru visu iespējamo, lai mans darbs būtu pieejams pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Es domāju, ka tie, kam ir interese, – tie atradīs pieeju maniem darbiem un tos arī sapratīs. Tik sarežģīti tie nav. Es cenšos, cik spēju, lai tie būtu uztverami un saprotami. Bet joprojām... iespējams, ne katram.

Jūsu darbos ir daudz pretnostatījumu. Šķiet, jūs lūkojaties uz realitāti no divām pretējām pusēm...

Dzīve ir sarežģīta. Lietas nevar skatīt tikai vienpusēji. Es tiecos tās apskatīt no pēc iespējas vairākām pusēm, parādot dažādību. It īpaši darbos par tā saucamo neseno pagātni – es mēģinu parādīt šīs pagātnes dažādās puses attiecībā pret subjektu, par kuru darbā ir runa. Un arī par tagadni. Tas ir kā sajaukums. Ir vairākas pozīcijas, kā ko skatīt... Un tad man nācies dzirdēt jautājumu – vai esmu kreisais vai liberālis? Nu, tas atkarīgs no darba... kādas metodes, interpretācijas struktūras un laika periodi pielietoti, apskatot vienu vai otru jautājumu. Tā es radu atvērtu lauku, kurā skatītājam izvēlēties.

Kā jaunā paaudze uztver jūsu darbu?

Tas jums jājautā viņiem.

Bet jūs taču esat redzējis, kā viņi reaģē...

Manā priekšā jau viņi nereaģē (iesmejas).

 Jūs esat pasniedzējs Viļņas Mākslas akadēmijā. Kā vērtējāt mākslas izglītību savā valstī?

Varbūt tai aizvien piemīt visai vecmodīga struktūra, kas nav daudz mainījusies, bet ir nodaļas, kuras ir patiešām labas, kā, piemēram, mediju nodaļa vai tēlniecības nodaļa. Kopējā atmosfēra ir laba. Vājais punkts ir teorētiskās zinības. Bet Viļņa nav izņēmums – tā ir problēma daudzās Centrāleiropas mākslas izglītības institūcijās. Un arī rietumu izglītības iestādēs – ja vien tās neatrodas lielajās pilsētās, teorētiskā bāze ir vāja.

Ko, jūsuprāt, studenti sagaida no kārotā mākslinieka statusa?

Es domāju, viņi vēlas būt radoši, būt autentiski, inovatīvi un veiksmīgi. Un daudzi tic, ka vizuālās mākslas lauciņš to spēs viņiem nodrošināt.

Vai jūs ticat saviem studentiem?

Es ticu. Es to visu uztveru ļoti nopietni. Citādi es akadēmijā nebūtu, man nav nekādas vajadzības tur būt. Nevienas citas vajadzības kā vien vajadzība pēc prieka, ko tā man sniedz. Un arī studenti to uztver nopietni. Ja ir nopietna pieeja, kaut kas noteikti no tā visa var sanākt. Varbūt ne tieši jomā, kuru viņi apgūst, bet tomēr... Māksla – tas ir atvērts lauks. Studijas un laiks, kas tiek pavadīts akadēmijā, paver plašāku skatījumu uz to, kā risināt dažādus jautājumus, attīsta iztēli un nostiprina intelektuālo brīvību. Es to nevaru pierādīt – es akadēmijā strādāju tikai divarpus gadus, taču es tam ļoti ticu. Esmu saticis savus kursabiedrus, ar kuriem reiz kopā mācījos – tie ir veiksmīgi dažādās citās jomās, tostarp biznesā. Arī viņi atzīst, ka bez studijām Mākslas akadēmijā, iespējams, tas nebūtu noticis.

Starp citu, Laikmetīgās mākslas centrā (CAC) līdz 19. oktobrim būs skatāma Lietuvas jaunās mākslinieku paaudzes darbu izstāde The Unanswered Q. Daudzi no tiem aizvien ir akadēmijas studenti, un daži mācās arī pie manis.


Deimantas Narkevičius. Disappearance of a tribe, 2005

Ko pats visvairāk novērtējat savā darbā?

Tas ir ļoti īpašs veids, kā dzīvot. Man darbs sniedz iespēju dzīvot tā, kā to vēlos. Es to ļoti novērtēju. Es nepārtraukti kontaktējos ar dažādiem cilvēkiem – dažkārt pie viena mana darba strādā līdz piecpadsmit cilvēku liela komanda. Arī sastapšanās ar kolekcionāriem, kuratoriem, muzeju darbiniekiem – tā ir liela privilēģija. Tā ir lieliska pieredze un iespēja – es to ne pret ko nemainītu.

Kas būtu jūsu lielākais atklājums kino un video medijā?

Agrāk es strādāju ar skulptūru un instalācijām. Tad sapratu, ka laiks, kurā mēs dzīvojam, tik strauji mainās, ka man ir nepieciešama naratīva forma, lai par šo laiku kaut kā reflektētu. Jo sevišķi to pārmaiņu laiku, kāds pie mums bija 90. gados. Tam kā labāko mediju es izvēlējos kino. Bija patiešām lieliska pieredze izmantot analogās tehnoloģijas, kas tolaik strauji sāka iziet no aprites. Ap tūkstošgades miju savu uzvaras gājienu uzsāka digitālās tehnoloģijas, es paspēju noķert šo pārejas procesu aiz astes. Šī pārslēgšanās no vienas tehnoloģijas uz otru bija tas spēcīgais faktors, kas uzturēja manu interesi un deva sava veida draivu, lai virzītos uz priekšu. Daudzi mani darbi arī atspoguļo šo mediju maiņu. Ir daži darbi, kuros novērojama pat ļoti arheoloģiska pieeja medijam. Tur ir materiāli un tehniskie procesi, kas vairs netiek izmantoti. Filma tiek pārradīta tā, it kā būtu uzņemta pirms 30 gadiem. Arī šajā izstādē redzat analogā audio izmantojumu instalācijā. Katrs darbs tiek atskaņots vecajā skaņu sistēmā, pat izstādes nosaukums ir Sounds Like the XX Century.

Un kādas ir jūsu attiecības ar jaunajām digitālajām tehnoloģijām?

Lielisks medijs! Es neesmu retro tehnoloģiju fetišists. Kad bija tas pārejas laiks, es tiešām to visu padziļināti pētīju, bet tagad, kad digitālās tehnoloģijas ir lieliski attīstījušās, – ir labi tās likt lietā. Pēdējos darbus esmu radījis ar digitālajām kamerām. Tās piedāvā jaunas iespējas. Darbs Books on Shelves and Without Letters  ir uzņemts vecajā BETACAM tehnoloģijā, bet ticis pārnests uz HD.

Kā jūs kā videomākslinieks jūtaties kopējā mākslas tirgū?

Jau divpadsmit gadus es strādāju ar komerciālajām galerijām – Galerie Jan Mot Briselē, Barbara Weiss Berlīnē un citām. Daudzi kuratori un kolekcionāri mani atrod tieši caur tām. Daudz kas ir atkarīgs no tiem, kas mani pārstāv. Patiecoties komerciālajai mākslas pasaulei, mani ieņēmumi jau daudzu gadu garumā ir bijuši pietiekami, lai no tiem ne tikai dzīvotu, bet arī ieguldītu savu darbu izstrādē. Finansiāli esmu bijis brīvs no jebkādiem citiem naudas avotiem. Ir, protams, bijis arī atbalsts no ārpuses. Esmu visnotaļ pozitīvs piemērs. Varbūt esmu izņēmums... Varbūt man ir paveicies.

Kā jūs raugāties uz lielizstādēm – tādām kā Venēcijas biennāle un Manifesta? Vai tā ir īstā platforma videomākslai? Tomēr šos pasākumus vienmēr pavada ļaužu masas un steiga... Vai cilvēkiem ir laiks apsēsties un noskatīties video darbu?

Domāju – noteikti! Tikai tam ir jābūt labam darbam. Un labi reprezentētam. Kad es pirmo reizi izstādījos Venēcijā 2001. gadā, es rādīju divus video darbus. Viens bija 17 minūtes garš, otrs – 68 minūtes. Vairāk nekā stunda! Daudzi man teica – par ko es domājot, grasīdamies izstādīt tik garu filmu biennālē, turklāt tādu, kurā nekas nenotiek – ir tikai titri un nedaudz vizuālā materiāla...? Jā, lai gan stāsts bija atraktīvs, pati filma bija minimālistiska, bet es tik un tā paliku pie sava lēmuma to rādīt. Pārsteidzoši, bet cilvēki uzkavējās atvēsinātajā izstādes telpā un pavadīja tur stundu un vairāk. Filma izrādījās veiksmīga izvēle biennālei!

Nevajag uztraukties par to, kas varētu notikt vai nenotikt. Ja tas ir labs darbs – tas gūs uzmanību.