Igauņu laikmetīgā māksliniece Ene-Līsa Sempere vienā no izstādē skatāmiem video darbiem

Laikmetīgā budiste – Ene-Līsa Sempere 1

Intervē Anna Iltnere
19/10/2011 

Ene-Līsa Sempere (Ene-Liis Semper, 1969) ir igauņu laikmetīgā video un performanču māksliniece. Pēc izglītības scenogrāfe, viņa nepilnu pēdējo dekādi aktīvi strādā vietējā teātrī “no99”, kuru vada tandēmā ar dzīvesbiedru un režisoru Tītu Ojaso (Tiit Ojasoo, 1977); izrādes ir guvušas atzinību gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Kopš 14. oktobra KUMU mākslas muzejā Tallinā atvērta Semperes personālizstāde, kas Baltijas mākslas pazinējiem ir vērā ņemams notikums, jo solo skati māksliniece nebija rīkojusi kopš nu jau tālā 2006. gada. Izstāde KUMU ilgst līdz 21. decembrim un demonstrē to, kā līdz nepazīšanai var tikt pārvērsts muzeja plašais piektais stāvs.

Pēc tikšanās ar Ene-Līsu Semperi izgaismojas divas atziņas. Pirmkārt tas, ka šodien mākslinieces radošā darbība ir transformējusies laikmetīgā saliktenī, kur nav vairs strikti nodalāma robežas starp scenogrāfiju un citām vizuālajām izpausmēm. Otrkārt, pārņem apjausma, ka eksistenciālas skumjas un neviltots prieks par cilvēkam doto iespēju uz dzīvi pastāv cieši līdzās, un Semperes gars mājo robežšķirtnē starp abiem. Šķiet, to spilgti raksturo arī teātra “no99” aizsāktā ieraža ik izrādi atzīmēt ar numuru, skaitlim arvien sarūkot. Pirmais projekts bija “no99”, bet 26. oktobrī pirmizrādi piedzīvo izrāde “no67” –  “Appi, tulmukad!”. Kādu dienu kārta pienāks nullei, tāpat kā tas notiks ar ikvienu no mums. “Apvāršņa apziņa cilvēkus mobilizē, kamēr ilūzija par bezgalīgu nākotni – izlaiž,” tā Sempere. Tāda laikmetīgā budiste.


No video “Oāze”. 1999

Jūs gan strādājat teātrī par māksliniecisko direktori, gan darbojaties laikmetīgajā mākslā. Vai katrā no jomām realizējat sevi atšķirīgi jeb tomēr ir velkamas paralēles?

Pieeja atšķīrās manā pirmajā aktīvajā video mākslas periodā – šīs tūkstošgades sākumā. Tolaik teātros strādāju tikai par scenogrāfi, bet video mākslā varēju būt neatkarīga un īstenot visas idejas, kas vien ienāca prātā. Kopš mēs ar Tītu Ojaso 2004. gadā nodibinājām teātri “no99”, kur varu brīvi eksperimentēt, tā man aizvien vairāk uz skatuves noder tēlotājmākslas pieredze un otrādi. Piemēram, 2009. gadā uzvedām izrādi How to explain pictures to a dead hare [angļu valodā to iespējams skatīt 3. novembrī “no99” telpās, Eiropas kultūras galvaspilsētas Tallinas 2011 programmas ietvaros], kuras nosaukums ir aizgūts no Jozefa Boisa (Joseph Beuys, Vācija, 1921–1986) slavenās performances 1965. gadā. Tā ir kā komentārs par attiecībām starp mākslinieku un skatītāju, arī starp mākslu vispār un sabiedrību. Izrāde bija mana ideja, un tās tapšanā dziļi iesaistījos arī režijā. Uz skatuves izmantojām vairāk improvizācijas nekā citkārt.

Radīšanas procesā teātrī iedvesmojamies no dažādām jomām: laikmetīgās dejas, laikmetīgās mākslas, mūzikas, instalācijām, performances. Arī mākslā man lielu nozīmi sāk iegūt telpa, tās scenogrāfija; personālizstādē KUMU skatītājs tiek “virzīts” kā pa labirintu. Manuprāt, abu jomu sakausējums nenoliedzami ir ieguvums.

Vai Jūs joprojām izmantojat savu ķermeni kā centrālo tēlu video darbos?

Jā un nē. Atsevišķos jaunajos video joprojām esmu redzama es pati, bet izstādē ir arī trīs tādi darbi, kuros pieaicināju aktierus.

Un kāpēc?

Lai vairāk distancētos. Šobrīd mani interesē  tieši emocijas, vēlos sasniegt mākslā abstraktāku līmeni. Nodalīt jūtu pasauli no ierastā konteksta. Teātra izrādē vai kino filmā, piemēram, emocijas ir daļa no naratīva, bet mākslā es cenšos tās atraut un atsevišķi izcelt. Un aktieri ir no mana teātra, es viņiem uzticos. Zināju, ka ar viņiem strādāt būs viegli. >>