Reinis Dzudzilo. Foto: Kristīne Madjare

“Režisors rada cilvēku, bet scenogrāfs – pasauli” 0

Intervija ar scenogrāfu Reini Dzudzilo

Intervē Agita Salmiņa
15/09/2014

Viens no mūsdienu latviešu jaudīgākajiem scenogrāfiem Reinis Dzudzilo vairumam palicis prātā ar scenogrāfiju Elmāra Seņkova iestudētajai izrādei “Heda” (2011), kas tika veidota pēc Henrika Ibsena lugas motīviem. Andrejostas vienā no nomaļajiem angāriem tika izbūvēta grandioza celtne trīs stāvos ar logiem – tāds kā Kolizejs, pie kura lodziņiem pulcējās skatītāji un vēroja ieloka centrā notiekošo izrādi.

Reiņa Dzudzilo jaunākais kopdarbs tapis kopā ar režisoru Viesturu Kairišu – turklāt viņpus Latvijas robežām. “Makbeta” iestudējums Darmštates operā Vācijā 27. septembrī piedzīvos pirmizrādi. Scenogrāfs atzīst, ka viņu un Kairišu vienojot līdzīgs domu gājiens. Cita starpā, šī Dzudzilo esot jau ceturtā saskare ar Šekspīra “Makbetu”. “Es ceru, ka tam tomēr nav nekādas paralēles ar manu dzīvi,” nedroši smejoties, viņš teiks intervijā.


Viestura Kairiša “Makbets” Darmštates operā. Scenogrāfs – Reinis Dzudzilo. 2014
Foto: Martin Sigmud

Kopš 2009. gada Dzudzilo veidojis scenogrāfijas vairākiem iestudējumiem – Dirty Deal Teatro, Jaunajā Rīgas teātrī, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Latvijas Nacionālajā teātrī, Valmieras drāmas teātrī, Eduarda Smiļģa teātra muzejā un jau pieminētajā Andrejostā. Nominēts Spēlmaņu naktij kategorijā “Gada scenogrāfs” par izrādēm “Indrāni” (2012) un “Vasarnieki” (2014), bet par izrādes “Raudupiete” scenogrāfiju 2013. gadā šo balvu arīdzan saņēma. Vairāk nekā 12 lugas iestudētas kopā ar Elmāru Seņkovu, bet nupat apritējis gads, kopš abi vairs nav sadarbojušies.

Scenogrāfu satieku pirmizrādes virpulī, tādēļ par pašu jaunāko darbu viņš atzīst, ka ir grūti runāt, jo viss vēl ir procesā. Intervijā Reinis Dzudzilo stāsta par ceļu uz scenogrāfiju un cilvēkiem, kas radošajā izaugsmē ir viņu iedvesmojuši, kā arī par visiem četriem “Makbeta” iestudējumiem, ar kuriem līdz šim nācies darboties.

Kāda ir jauniestudētā “Makbeta” scenogrāfiskā koncepcija?

Scenogrāfijas pamatā ir zeme, kas aprij cilvēku. Zeme, kas sevī jēdzieniski ietver miesas satrūdēšanu. Makbeta virzība uz augšu – uz varu – patiesībā ir virzīšanās lejup, proti, varaskāre paātrināti noved “pazemē” jeb nāvē. Šī zeme parādās izrādes otrajā daļā un kļūst par ievadu Šekspīra “Makbeta” personificētajam Birnammežam.

Līdz tam scenogrāfija ir sadzīviska, un uz šīs ikdienas vides pakāpeniski slāņojas izšķobītā realitāte. Sākumā tā ir iela, ir redzama nama fasāde; pēcāk darbība tiek pārcelta iekštelpās. Sākums ir pietuvināts mūsdienām. Iegūstot troni, Makbets paātrināti pietuvojas nāvei.


Viestura Kairiša “Makbets” Darmštates operā. Scenogrāfs – Reinis Dzudzilo. 2014
Foto: Martin Sigmud

Šis ir jau otrais “Makbets”, kuram tu veido scenogrāfiju. Vai nebija grūti pievērsties tam pašam sižetam no jauna?

Patiesībā šis ir jau ceturtais “Makbets”. Pirmais “Makbets” tapa, vēl mācoties akadēmijā – kursadarbā radīju senogrāfijas ideju Šekspīra lugai “Makbets”. Tagad – jums jautājot – atceros, ka arī tur klātesoša bija zeme. Kaut citādāka savā apzīmējumā un formā. Zeme, manuprāt, ir ļoti spēcīga zīme, viena no galvenajām pamatzīmēm.

Otrais “Makbets” tapa Andrejsalā kopā ar Elmāru Seņkovu un Juriju Djakonovu – uzreiz nākamā gadā pēc “Hedas”, turpinot varoņa pašiznīcības tēmu. Savukārt, trešajam no “Makbetiem” – Verdi operai – biju izveidojis scenogrāfijas koncepciju režisora Andreja Žagara vadībā, taču iestudējums netika realizēts.

Iestudēt “Makbetu” atkal no jauna bija viegli un grūti vienlaikus. Lai gan “viegli”, protams, nenozīmē – ērti.

Kairišs man reiz jautāja, vai gan nav zīmīgi, ka pēdējos gadus Makbets man seko. Es ceru, ka tam tomēr nav nekādas paralēles ar manu dzīvi. Taču šī luga liek katram padomāt par savu ego un par varu – cik cilvēks ir gatavs uz tās altāra upurēt? Protams, zināma varaskāre piemīt ikkatram no mums.


Viestura Kairiša “Makbets” Darmštates operā. Scenogrāfs – Reinis Dzudzilo. 2014
Foto: Martin Sigmud

Kā jūs Viesturu Kairišu raksturotu kā režisoru? Kāda ir jūsu radošā sadarbība?

Jūtos savā ziņā radniecīgs – starp mums, manuprāt, pastāv domu radniecība. Abi izvēlamies monumentālu, personificētu pārdzīvojumu.

Kairišs man šķiet spēcīgs režisors. To apliecina arī viņa pēdējā filma “Pelikāns tuksnesī”. Manuprāt, svarīga ir pārliecība un ticība tam, ko dari. Kairišam tā piemīt, un arī tas mūs vieno.

Kā tu raksturotu gūto pieredzi Darmštates operā?

Vācijā teātra kultūra ir ļoti attīstīta. Līdz ar to sistēma, kā radīt uzvedumu, ir ļoti pārdomāta, un – attiecīgi – darbs spēj notikt veikli. Nostrādā vācu pedantisms! Par katru no kolēģiem varu apgalvot tikai labāko. Sadarbība it visos līmeņos bijusi auglīga. Šis man ir liels iestudējums.

Cik ļoti tu asociējies ar lugas darbību, kad radi scenogrāfiju?

Gandrīz vienmēr scenogrāfiju pārdzīvoju caur lugas galveno varoni. Telpa rodas caur galveno tēlu. Tā līdzpārdzīvo un ir ļoti saistīta. Telpa ir kā galvenā varoņa spogulis.

Tātad skatuves scenogrāfijā tu atspoguļo to, kas notiek galvenā varoņa prātā?

Jā! Bet ne tikai. Scenogrāfijas veidošana izriet no dramaturģijas. Ja dramaturģija ir pakļauta lasīšanas laikam, tad scenogrāfija – skatīšanās laikam. Laika piepildīšana ir viena no scenogrāfijas būtībām. “Piepildīt” ir antonīms vārdam “iztukšot”, tātad scenogrāfijas uzdevums ir radīt jēgu.

Daudzi tevi asociē ar Andrejostā veidoto izrādi “Heda”, kuras režisors bija Elmārs Seņkovs. Vai arī tev “Heda” šķiet tavs kā scenogrāfa rakstura darbs?

Tas noteikti bija pirmais lielākais darbs, bet es negribētu iestrēgt. Ir vērtīgi aizmirst, ko esi darījis. Nedomāt par to un turpināt ceļu. Citādāk var kļūt grūti. Taču galu galā domāju, ka izrādi neizdevās līdz galam atrisināt. Palika tāda kā nepabeigtības sajūta.


Elmāra Seņkova “Makbets” Andrejostā. Scenogrāfs Reinis Dzudzilo. 2012. Foto: Ingus Bajārs

Tomēr šo telpu izmantoji vēlreiz – “Makbeta” iestudējumā ar Elmāru Seņkovu.

Jā, tieši pieminētās nepabeigtības sajūtas dēļ “Makbets” turpināja jau “Hedā” iesākto varoņa pašiznīcības tēmu. “Hedā” Elmāram bija grūti eksistēt tādos noteikumos, kādus radīja scenogrāfija. Viņam šķita, ka telpa cīnās pret viņu.

Ar Elmāru Seņkovu esi sadarbojies vairākkārt. Kas ir šīs radošās draudzības pamatā?

Tas ir ļoti plašs jautājums! Taču ikvienā sadarbībā ir nepieciešama ticība otram. Tāpat kā ģimenē. Un pārliecība par otra darbu. Ar Elmāru esam sadarbojušies piecus gadus. Tā teikt – teātrī “piedzimām” reizē un kopā esam radījuši padsmit izrādes. Tagad apstājāmies.

Kādēļ šī pauze?

Tas vienkārši tā notika.

Kas tevi uzrunā Elmārā Seņkovā kā režisorā? Kas liek viņam uzticēties?

Tas ir cilvēciskais faktors. Kad strādājam kopā, radīšana nenotiek mokās. Elmāram telpa nav uzstādījums, un tas ir svarīgi, jo kā scenogrāfs tad varu brīvi darboties, brīvi radīt telpu un izpausties. Pretējā gadījumā es būtu vien dekorators, ne scenogrāfs, bet man kā māksliniekam, protams, gribas radīt. Šo gadu laikā esam atraduši modeli, kā strādāt: es kā scenogrāfs, vadoties no dramaturģijas, izveidoju telpu jeb pasauli, pār kuru sākotnēja uzstādījuma režisoram nav. Ja salīdzina ar bībeliskiem motīviem, tad mūsu gadījumā – režisors rada cilvēku jeb aktieri, bet scenogrāfs – pasauli. Īsāk sakot, izrādes daba ir scenogrāfija, un izrādes cilvēks ir režija.


Foto: Kristīne Madjare

Vienā no intervijām minēji, ka pievērsties skatuvei esot iedvesmojusi LMA studentu veidotā scenogrāfija izrādei “Meistars un Margarita”. Kas tevi tajā uzrunāja?

Tā bija LMA Scenogrāfu nodaļas veidota izstāde Prāgas kvadriennālei, piedaloties lieliskajiem pasniedzējiem Viktoram Jansonam un Andrim Freibergam.

Šī izstāde mani iespaidoja kā kopums. Tajā mani uzrunāja scenogrāfijas simboliskā ietilpība – šī vizuālā tulkošana, teksta pārvēršana zīmēs. Scenogrāfijā tāpat kā glezniecībā būtiska ir domāšana. Taču materiālam, atšķirībā no glezniecības, vairs nav nozīmes. Nozīme ir idejā, kamēr materiāls ir vien sekundārs.

Lai neapvainojas gleznotāji, bet, absolvējot Glezniecības nodaļu, jutu, ka man ar plakni nepietiek. Vēlējos tuvāku komunikāciju ar cilvēku – ne tik pastarpinātu. Scenogrāfijā saruna ar skatītāju notiek daudz tiešāk. Kāds, protams, var man iebilst, bet tāda ir mana iekšējā sajūta.

Kas jūs uzrunā Andra Freiberga veidotajās scenogrāfijās?

Kā jau viņa 70 gadu jubilejā apgalvoju – tā ir kļūda, jo viņam noteikti nav 70 gadu. Viņš ir tikpat jauns, cik mēs – viņa studenti. Domāju, ka Freibergs ir scenogrāfijas tēvs visiem saviem studentiem. Turklāt viņš ir tēvs un brālis vienlaikus, jo ar viņu nevar just vecuma starpību. Freiberga skola jeb viņa telpas pamatuzstādījums, ko esmu aizguvis, ir tik skaidrs un vienkāršs – cilvēciskais mērogs telpā un telpas līdzpārdzīvojums cilvēkam.

Kur tu jūties vislabāk – teātrī, operā vai mākslas galerijā?

Vislabāk es jūtos tur, kur klātesošs ir pārdzīvojums. Māksla jau var atrasties jebkur. Mainās tikai nosacījumi un attiecības ar skatītāju.

www.reinisdzudzilo.lv
www.staatstheater-darmstadt.de