Izolde Cēsniece. Foto: Kristīne Madjare

“Ir vienkārši jāved un jārāda!” 0

Intervija ar mākslinieci Izoldi Cēsnieci

Intervē Anna Iltnere
19/08/2014

Foto: Kristīne Madjare

Izstāde “Latvijas jaunās mākslas vēstures DNS portrets” LMC Ofisa galerijā skatāma līdz 18. septembrim

“Viens no skolēniem ir uzrakstījis “gleznieks”,” skumji smaidot uz vienas no krāsainajām lapiņām, kas piestiprinātas pie LMC Ofisa galerijas sienas, rāda mākslinieces Izolde Cēsniece (1970). Jau vairākus gadus viņa strādā par skolotāju Latvijas Kultūras vidusskolā, kur atklājusi šokējoši lielu plaisu starp nākotnes mākslas patērētāju un laikmetīgo mākslu. Liela daļa skolnieku iepriekš nebija bijuši nevienā laikmetīgās mākslas izstādē. Līdz Izolde viņus sāka vest un arīdzan likt uzrakstīt savas domas par redzēto.

Patlaban gan mākslinieki, gan kuratori, mākslas zinātnieki un kritiķi ir laipni aicināti uzkavēties Ofisa galerijas izstādē “Latvijas jaunās mākslas vēstures DNS portrets”, lai Latvijas Nacionālai bibliotēkai vairs nevajadzīgā kartotēkas skapītī, kā arī uz atsauksmju sienas uzmeklētu, ko skolēni rakstījuši par Katrīnu Neiburgu, Andri Eglīti, Gļebu Panteļejevu, Barbaru Gaili, Kristapu Ģelzi un vēl virkni mākslinieku, kuru darbus redzēja trīs Rīgas izstādēs: “Purvīša balva 2013”, “Grafika-S” un ABLV bankas kolekcijas skatē “Lai gadījums kļūtu par notikumu”. 

Izolde Cēsniece Latvijas mākslas dzīvē aktīvi piedalās jau kopš 90. gadu sākuma. Scenogrāfes izglītība viņai iet roku rokā ar interesi par instalāciju un performanču mākslu, kaut par vienu no baudām uzskata iespēju pacietīgi zīmēt tikai sev. Cita starpā arī darbu vidusskolā viņa joprojām uzskata par ieilgušu, bet tomēr mākslas performanci. Katru norises reizi Izolde Cēsniece jau kopš festivāla izveides līdzdarbojusies Homo Novus un iesaistījusies RIXC projektos. Savos darbos viņā allaž pratusi trāpīgi uzsist pa sociālo problēmu nagiem, nepiemirstot par to visu pasmaidīt, jo humoru uzskata par labāko iespēju distancēties un iegūt plašāku skatījumu uz situācijām. 

Patlaban Izolde Cēsniece strādā pie mākslas darba, kas uz palikšanu tiks novietots Latvijas Kultūras vidusskolas dārzā. Tas tiek īstenots “Rīga 2014” un Ingas Brūveres kūrētā projekta “Spēka pote” ietvaros, kur deviņās Rīgas skolās vairāki mākslinieki no Baltijas jūras valstīm veido paliekošus mākslas darbus – apglezno skolu sienas, novieto instalācijas un skulptūras. “Spēka pote” tiks atklāta 1. septembrī. Savukārt izstādi “Latvijas jaunās mākslas vēstures DNS portrets” var pagūt apskatīt vēl līdz 18. septembrim, lai gan norises laiks, iespējams, tiks vēl pagarināts, saka Izolde. 

Kad uzrunāju tevi intervijai, tu minēji, ka izstāde esot domāta “šauram lokam”. Kā tu to domāji? 

“Šaurais loks” ir vietējā mākslas vide, kas patiesībā ir salīdzinoši plaša, bet tomēr noslēgta. Esmu dzimusi un augusi šajā vidē, visa mana ģimene un kolēģi ir saistīti ar kultūru, un šajā lokā mēs – piederīgie – nenoliedzami jūtamies komfortabli. Taču, kad pirms trim gadiem sāku mācīt Latvijas Kultūras vidusskolā, es piedzīvoju šoku. Sākumā mācīju tikai 9. klasi, un secināju, ka šie skolnieki nav vēl bijuši uz nevienu laikmetīgās mākslas izstādi. Māksla viņiem bija tukša vieta. 

Domāju, ka līdzīga problēma ir arī citās vispārizglītojošās skolās. Ja situācijas labā nekas netiks darīts, tad pēc 10 gadiem, kad tagadējie skolnieki būs galvenie patērētāji, viņu interešu lokā diez vai būs laikmetīgā māksla. 

Vietējā mākslas vide savā iekšējā lokā jūtas ļoti labi, bet pilnībā nav lietas kursā par to, kā mēs tiekam uztverti no “ārpuses”. Sāku savus skolniekus vest aiz rokas uz izstādēm un mudināt izteikties – nevērtējot, cik kritiski vai gramatiski pareizi viņi to dara, vien vēlējos, lai viņi domā par redzēto. Secināju, ka interesi var radīt. Ir cerība, ka nākotnē laikmetīgā māksla viņiem nešķitīs lieka! Lai gan plaisa sākotnēji bija lielāka nekā man likās… 

Kāpēc šie skolnieki iepriekš negāja uz izstādēm?

Galvenokārt jau tālab, ka skola aizņem ļoti daudz laika. Stundu ir daudz, pēc tam ir pulciņi, treniņi, draugi un dators. Ja vecāki savus bērnus uz izstādēm neved, tad diez vai atradīsies brīvs laiks tās apmeklēt pašiem. Jo kāpēc gan to darīt? Vienlaikus tas, manuprāt, ir skolas pienākums. Protams, atsevišķas ekskursijas tiek rīkotas, bet reti kad tā ir laikmetīgā māksla, visbiežāk tomēr klasika. Kā arī – skolotāji nedrīkst pieprasīt, lai bērns maksātu par ieejas biļeti. Līdz ar to apmeklēt var tikai tās izstādes, kas pieejamas bez maksas. Turklāt Rīgas skolām ir priekšrocība – visriņķī ir muzeji un galerijas, bet kā ar skolām, kas atrodas ārpus Rīgas? Turklāt, ņemot vērā, cik Rīgā ir skolnieku, un to, ka izstādes visbiežāk ir tukšas, ir skaidrs, ka problēma ir aktuāla. 

Izstādē ir redzams rezultāts – skolnieku atsauksmes, apmeklējot trīs Rīgas izstādes. Kādi ir tavi galvenie secinājumi? 

Situācija nav tik bezcerīga! Interesi var radīt, vienkārši parādot izstādi un pat neko neuzspiežot. Ir vienkārši jāved un jārāda! Laikmetīgās mākslas centra feisbuka lapā pie manas izstādes pieteikuma kāds kungs bija pierakstījis: “Laiks būs galvenais soģis, kas izšķirs, vai modernajai mākslai, tās darbiem būs nākotne.” Bet laiks taču neko nedara pats. Kas tas laiks tāds ir? Cilvēki ir tie, kas vai nu dara, vai nedara. Mona Liza taču pati sevi nepiekāra pie Luvras sienas. 

Skolniekiem tu liki ne vien izteikt domas par redzēto, bet arī izvēlēties, kurus darbus viņi vēlētos iekļaut savā kolekcijā. Vai tādējādi centies modināt mākslas pircēja apziņu? 

Drīzāk, lai atvieglotu viņiem uzdevumu. Laikmetīgajā mākslā “patīk” vai “nepatīk” visbiežāk ir intuitīvā līmenī. Ja skolniekam par šādu tēmu ir jāizsakās pirmo reizi un jāformulē sajūtas vārdos, tad doma par darba iekļaušanu savā kolekcijā mazliet palīdz. Rezultātā daži pēdējo klašu skolnieki apsvēra iespēju par vasaras darbu ienākumiem kādu no mākslas darbiem pat iegādāties, un interesējās, kur to vispār var izdarīt un kādas ir cenas. Tas nav mazsvarīgi, jo, protams, daļa jauniešu nākotnē strādās kultūras nozarē un piedalīsies procesā, bet lielākā daļa tomēr kļūs par potenciālajiem mākslas patērētājiem. Jā, tā ir tiesa, ka sabiedrības daļa, kas nav tieši saistīta ar mākslas vidi, par mākslas darbiem nereti domā kā par neaizskaramiem objektiem uz pjedestāla. Piedāvājums to iztēloties savā istabā atgādina, ka ar mākslu var arī veidot ļoti tuvas attiecības. Mani pusaudži iepriekš vēl nekad nebija domājuši šādās kategorijās. 

Plašākā sabiedrībā mēdz figurēt argumenti, ka laikmetīgā māksla ir grūti saprotama, tālab ne tik saistoša. Vai centies skolniekiem mākslu skaidrot?

Svarīgi ir parādīt mākslas daudzveidību. Jo lielāku amplitūdu skolnieks redz, jo ir lielāka iespēja attīstīt toleranci. Virkne skolēnu atzina, ka bija grūti izvēlēties tādus darbus, kas pavisam nepatiktu. Arī mākslas stundās cenšos viņiem paplašināt apvāršņus un stāstīt, ka ir kolekcijas, kurās kā mākslas darbs iekļauts mākonis vai caurvējš kā Kaseles dOCUMENTA(13), vai lietus – kā pērn kādā izstādē Londonā. Redzot, ka amplitūda ir tik milzīga, jaunieši kļūst iecietīgāki. 

Minēji, ka, sākot strādāt par skolotāju, piedzīvoji kultūršoku – atklāji plaisu, par kuru mākslas vidē daudzi varbūt pat nenojauš. Vai šī atklāsme ir ko mainījusi tavā kā mākslinieces dzīvē? 

Ne gluži, jo man vienmēr ir licies, ka mākslinieks var panākt pretim skatītājam un uztaisīt ko tādu, kas to iesaista. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas mākslas vide piedzīvoja krīzi – ja nesadarbosies ar skatītāju, kuram par tevi vispār būs interese? Rezultātā valdīja liela mākslas dzīves daudzveidība un aktivitāte – ne tikai vizuālajā mākslā, arī teātrī valdīja eksperimentu gars. Kad pirms dažiem gadiem Latvija atkal piedzīvoja ekonomisko krīzi, tad notika kas ļoti līdzīgs – liela radošā atraisītība, kur mākslinieki centās doties pretim auditorijai, radīt piedzīvojuma un notikuma sajūtu. 

Tātad jau mākslas darba radīšanas brīdī tu domā par skatītāju? 

Ir dažādi. Ja man uz sirds ir kāds aktuāls jautājums, par kuru vēlos ar auditoriju “runāt”, tad attiecīgi arī strādāju. Laikmetīgās mākslas centra izstādē “Republika” es izliku ugunsdzēsēju portretus. Tas bija sasāpējies brīdis – vēl pirms glābēju darbs tika publiski novērtēts un televīzijā demonstrēti tematiski raidījumi. Tolaik ugunsdzēsēji bija teju anonīmi, kaut notika šausminošas ugunsnelaimes. Tāgada ziemā no daudzdzīvokļu ēkas pēdējā stāva izlēca ģimene, jo ugunsdzēsēji nevarēja gana tuvu piebraukt, lai pagūtu izglābt. Man bija sajūta, ka gribu šai tēmai ko veltīt, lai sabiedrībai ugunsdzēsējus darīt mazāk anonīmus. Ar Ilmāru Znotiņu safotografējām skaistus portretus – vienu no četrām maiņām katrā Rīgas depo, un bildes izvietojām sabiedriskā transporta pieturvietās. Darbs bija papildinātas ar tekstiem, kur varēja uzzināt par ugunsdzēsēju ikdienu. Šādā gadījumā es strādāju īpaši skatītājam. 

Bet, ja es zīmēju, tad pārsvarā tikai sev. Ja mākslinieks veido kaut ko ļoti personisku, tad ir jābūt īpaši drosmīgam, lai to vispār parādītu publiski. Es ļoti vēlētos atrast laiku un spēku pazīmēt. Bet tur vajag mieru un daudz pacietības, kā man šobrīd akūti trūkst. Tiesa, savus zīmējumus diez vai kādam rādītu. 

Tu strādā ļoti dažādos mākslas formātos. Kas ir tas kodols, kas tavu radošo daiļradi savelk kopā? 

Tas noteikti ir domāšanas veids, nevis pieķeršanās kādai vienai izpausmei. Taču neesmu droša, vai es spētu vārdos noraksturot savu domāšanas veidu. Katrā ziņā es sāku ar ideju, nevis ar to, ka, piemēram, vēlētos uztaisīt kaut kādu performanci… Starp citu, darbu skolā es pieņēmu tieši kā performanču māksliniece, kaut nu jau tas ir ievilcies. (Smejas

Tavs amats – skolotāja – patiesībā ir mākslas darbs? 

Jā, man tas bija vienīgais veids, lai to vispār uzņemtos, jo pretējā gadījumā sākt strādāt vidusskolā ir kā lēkt aukstā ūdenī, neprotot peldēt. Viss sakrita negaidīti. Vienā noSurvival Kit festivāliem rīkoju performanci “100 galvas” (2010), kur mēs ar Laimes lāci gājām uz Daugavu dedzināt sliktās maskas. Performances pamatā bija radošās darbnīcas, kurās bērni šīs maskas izgatavoja. Piedalījās arī Epneru pāris [mākslinieki Ieva un Kristaps Epneri – A.I.] ar savu atvasi. Un Epneri – tā starp citu –izmeta, ka es ar to varētu nodarboties, ka man padodas strādāt ar bērniem. Īsāk sakot, viņi iedēstīja šo ideju! Pat nenojaušot, ko ir izdarījuši. (Smejas) Pēc tam man patrāpījās sludinājums, ka Latvijas Kultūras vidusskola meklē skolotāju, un es uz to uzreiz reaģēju. Darbu pieņēmu ar noteikumu, ka tā ir pusslodze, kuras laikā varētu izmēģināt sev ko jaunu. Ar katru savu mākslas projektu es arvien cenšos uzzināt vai izmēģināt ko nebijušu. Varbūt tieši tālab mani darbi ir savstarpēji tik atšķirīgi. Bet nu jau mani ir ievilkuši uz pilnu slodzi.

Kurā brīdī tu no performances mākslinieces kļuvi par īstu skolotāju? 

Man ir ļoti grūti pateikt, vai tas maz ir noticis. Pieredzi un dažas jaunas spējas esmu ieguvusi, bet man laikam ir ļoti svarīgi nepazaudēt sajūtu, ka tā tomēr joprojām ir viena liela performance – ja iestāsies rutīna, ar mani būs cauri. Tas vairs nebūs radošs process, un arī skolniekiem nebūs interesanti. Stundas sagatavošanai ir līdzība ar performances gatavošanu – ja esmu visu pārdomājusi, gan formu, gan saturu, arī iespējas notikumu gaitai attīstīties dažādos virzienos, stundas izdosies kā man, tā skolniekiem, un rezultāts būs apspriešanas vērts. Katrā ziņā performances situācija joprojām ir dzīva, jo katru dienu man ir jābūt gatavai uz ko neparedzētu, ņemot vērā, ka strādāju ar skolēnu amplitūdu no 4. līdz 12. klasei. 

Tavus darbus caurvij humors. Kālab tev ir svarīgi mākslā pasmaidīt? 

Tālab, ka man ļoti nepatīk kategorisks viedoklis. Ir jāspēj uz lietām paraudzīties no vairākām pusēm, bet lai to izdarītu, ir jāsaglabā pašironiju. Humors ļauj distancēties. Bet tas, ka mākslas darbā ir ietverts kāds joks, nenozīmē, ka to nevajadzētu uztvert nopietni. 

Vai tev nešķiet, ka mūsdienās ir zudis mākslinieka kā dievišķa ģēnija statuss, ka no skatītāju puses ir zudusi ticība māksliniekam kā savveida vizionāram? 

90. gados vismaz Latvijā mākslinieka statuss mainījās par 180 grādiem. Jo virsotnē nokļuva tie, kas spēja nopelnīt naudu vienalga kādiem paņēmieniem. Mākslinieki to visbiežāk nespēja, līdz ar ko kultūras cilvēku, tostarp aktieru un mūziķu statuss nokritās, kaut padomju laikos viņus nēsāja uz rokām. Statusa maiņa bija ārkārtīgi spēja. Tajā pat laikā mūsdienu māksla un liela daļa 20. gadsimta mākslas nav tik vienkārši izprotama. Arī tas ir viens no iemesliem, kālab daļa auditorijas atsvešinās. 

Kurus mākslas darbus tu pati ienestu savā privātajā telpā?

Es esmu māksliniece, mans vīrs strādā ar interjeriem, un mūsu dzīvoklis līdzinās materiālu un iesāktu darbu laboratorijai. Diez vai tur atrastos kāda brīva vieta mākslas darbiem... (Smejas) Bet, ja varētu pafantazēt un man tiktu dota pilnīgi tukša telpa, par mākoni es priecātos.