Latviešu mākslinieks Gints Gabrāns. Foto no personiskā arhīva

- Vēl par aktuālo. Mani ļoti ieinteresēja tas, ko tu teici par “kauliem” – jauno darbu, kas vēl tikai top. Bet tu teici, ka neko nestāstīšot.

- Es nestāstīšu, bet parādīšu! (Gints atkal nozūd blakus istabā un parādās ar dīvainu plastmasas veidojumu rokā, kas tiešām attāli atgādina kaulu). Gatavā tēlniecība!

- Kas tas tāds ir?

- Tā ir tehnika, tikko izgudrota. Tas ir noslēpums. Tajā pat laikā, šis ir viens no piemēriem, kas ir bijuši jau izstādīti Latvijā – pirms gada. Tā tehnika ir līdzīga kā senlatviešiem laimes liešana – kad izkausē svinu un ielej ūdenī.  Kaut gan es neesmu pētījis, kad šī tradīcija radusies, varbūt senlatvieši tā vēl nedarīja. Šī tehnika ir polietilēna granulas. Es viņas kausēju keramikas krāsnī un ūdenī leju tā kā laimes.

- Tai jābūt diezgan lielai vannai...

- Es varu atļauties diezgan lielas vannas! (Gints smejas.) Tanī kaut kas ir tāds, ka rodas reizē forma un nozīme. Līdzīgi kā tradīcijā – izlej un ēnās skaties – kas tad nākotnē sagaida? Kādus tēlus no šī haotiskā procesa priekš savas dzīves nolasīt. Šie arī ir taisīti kā tādi tukšuma kauli, kur ne no kurienes kaut kas rodas. Tikai daļa objektu atgādina tiešām kaulus, lielākā daļa ir kā kosmisko modeļu telpas. Šo es tev vienkārši parādīju, lai būtu smieklīgāk. Bet es apzināti mēģināju to panākt trīs dienas.

- Vai tev ir plāns salikt šīs daļas – “asinis”, “nervus” un “kaulus”, – kopā?

- Varētu būt, ja izvēlas tādu stratēģiju, lai padarītu savu darbu atpazīstamu. Bet to var ņemt no otras puses – ja darbi ir tā sakrituši, tos var apvienot. Bet tas nebija pragmatiski ieplānots.

- Tu sadarbojies arī ar kora grupu. Tava pieeja mūzikai ir visai izsmalcināta.

- Noklausoties viņu ieskaņoto Ģērģa Ligeti skaņdarbu “Lux aeterna” – mūžīgā gaisma. Tas veiksmīgi derēja mani filmai par “Asinsgaismu”, ko pašlaik taisu. Tas skanējums man patika, un nemaz nepazinu, ka šis gabals ir izmantots jau Kubrika “Kosmiskajā odisejā”, tikai pavisam citādākā izpildījumā. Vēlāk runāju par to ar Kasparu Putniņu (Latvijas Radio kora diriģents). Tas ir neizskaidrojami, kā, pirmoreiz noklausoties, gribējās to “Asinsgaismai”. Cerams, ka viņi drīzumā ierakstīs to studijā vēlreiz, jo neveiksmīgā kārtā, pārvācoties no Radiomājas uz citu vietu, ieraksts ir pazudis. Tā tas mēdz gadīties.

- Tavos darbos vienmēr ir liela loma nejaušībām.

- Pat no eksaktās fizikas viedokļa, jebkura sistēma, kas ir stabila un pabeigta, neattīstās, degradējas un iet bojā. Tāpat arī mākslā nestabilitātes un nepabeigtības stāvoklis ir nepieciešams.

- Pastāsti par “Nerviem”, kas bija izstādīti Rīgas centrā uz galvenās ielas, bet novembrī būs redzams Lisabonā!

- Tas patiesībā sastāv no sulīgiem krāsu toņiem, kas plūst caur optisko šķiedru. Viņi tikai iet ar ātrumu, kas ir milzīgs. Sekundē krāsa mainās simt divdesmit reizes. Cilvēki, kas iet garām, redz tikai baltu, bet, ja fotografē, pēc tam ir pārsteigti, ka attēlā tas objekts ir spilgti krāsains. Cilvēka nervu sistēma apstrādā vienpadsmit miljonus bitu sekundē, bet apziņa – tikai piecdesmit – sešdesmit miljonus. Tam darbam cītīgi taisīja krāsu miksus, tūkstošiem krāsu impulsu. Milzu skaitli uztaisīja, un man ir nepieciešams video ar 120  kadriem sekundē (piecu tūkstošu man nav, lai pasūtītu poļus ar galīgi ātro kameru!), lai varētu redzēt, ka baltais pazūd un parādās krāsas. Tādu pašu rezultātu var dabūt vienkārši ar fotoaparātu – ja darbu nofočē, var dabūt, piemēram, koši sarkanu, bet tas ir atkarīgs no sakritības. (Gints rāda darba uzņēmumus, kuros darbs ir dažādās spilgtās krāsās). Vakar taisīju dokumentāciju, piebliezu pilnu aprātu, jo nemaz nevarēju noķert balto toni. >>