Latviešu mākslinieks Gints Gabrāns. Foto no personiskā arhīva

Tātad tu biji konceptuālists jau lietišķajā skolā?

- Nu tāds diezgan, jā – kaut gan, varbūt es jau biju iestājies akadēmijā. Bija vēl tāds blakusdarbs, ejot kilometriem iekšā laukos, kā dēļ tās tušas pudeles paņēmu līdzi – vilku garu līniju. Tas vairāk izklausās pēc konceptuālistiem. Tā līnija arī ir safočēta, sanākusi pat labāk nekā uzraksti. Es to mēģināju kaut kur izstādīt, bet tajā laikā tas neizraisīja interesi.

- Es par to neesmu pat dzirdējis, kaut gan reizē mācījāmies Akadēmijā. Atceros, ka tu ļoti labi gleznoji. Zīmēji pilnīgi ideāli.

- Glezniecība bija vispirms. Es to nekad neesmu pārtraucis. Arī Maskavā taču piedalos ar gleznām!

- Tu atkal spēlējies ar vārdiem!

- Tūlīt parādīšu! (Gints nozūd blakus istabā un atgriežas ar diviem kartoniem, uz kuriem gleznotas lauku ainavas). Paskaties, vai nav īsta glezniecība?

- Jā! Purvītis! Šos tu droši vari nest uz galeriju “Antonija”.

- Jā, gleznots kādā (Liepājas) Lietišķās skolas otrā trešā kursā, ar Ļeņingradas krāsām. - - Mani tieši interesē, kā tev, gleznojot šādus darbus, ienāca prātā, ka jāiet ziemā, miglā ar tušas pudelītēm?

- Tā līnija sākumā bija iepriekš izplānota. Bet interesantākais sākās pēc tam uz vietas, ar vārdiem. Tajā laikā lasīju Haidegeru, tas varētu būt arī viņa iespaidā. Es lasīju krieviski, varbūt maz ko arī sapratu, bet tam bija liela nozīme.

- Atceros, ka tu vēl Akadēmijā līmēji krāsainus filtrus pie logu rūtīm un kā savu darbu piedāvāji caur tiem redzamo ainavu. Tevi interesēja diezgan abstrakti jautājumi. Kad tu ieinteresējies par sociālām tēmām?

- Pie mums ir pārāk daudz izrunāts par to realitātes un mākslas jaukšanu. Pašā pamatā ir tik liels noslēpums – kas tā realitāte tāda ir? Tāpēc var skatīties divējādi – vai nu es tiešām ņēmos ar sociālām lietām un vai pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu? Tas ir pieņēmums, ka ar sociālo viss ir skaidrs un vajag tikai atrast savu kritisko pozīciju un paziņot par to citiem. Darbā “Starix” bija daudz vairāk poētikas. “Iepazīšanās birojs”arī tajā laikā bija tāds, kā bija nepareizi darīt, un tāpēc patika. Visi bija aizrunājušies par mākslu tik speciāli un tik ļoti piekāruši viņu pie sienas, ka ļoti gribējās teikt – māksla ta māksla, bet ir taču vienkārši telefona numurs, pa kuru var piezvanīt un iepazīties ar kādu. Man pat ir saglabājies ielūgums uz kādām kāzām ar “Rīgas iepazīšanās biroja” logotipu virsū. Tie, kas precējās, gan bija vairāk projekta fani, nevis biroja klienti, bet tāds ielūgums tika visiem kāzu viesiem aizsūtīts. Vai reāli bija iepazīšanās ar tālejošām sekām, es nezinu, nesekoju līdzi. Lielākā daļa jau abpusēji to uztvēra kā spēli.

- Šie darbi tevi ievietoja “mediju kritikas” plauktiņā. 90. gadu aktuālais “topiks” bija par realitāti, kas ir tik ļoti mediju noteikta, ka visu var samainīt vietām. Bija liels optimisms par interneta iespējām, identitātēm, ko ir ir tik viegli nomainīt kā nikus, bet vēlāk sajūsma noplaka. Vai tu joprojām interesējies par cilvēkiem?

-  Vai man priekšplānā kādreiz maz bijusi interese par to, ko sauc par sociālu..? Baigi jau apaudzēti tie vārdi ar visu ko. Grūti precīzi izteikties, jo jau runāšanas brīdī zini, kā tevi pārpratīs.

- Labi atceros tavu brīnišķīgo performanci, kad tev piešķīra balvu kā gada labākajam scenogrāfam. To saņemt tu savā vietā aizsūtīji filmas “Starix” varoni – baltā uzvalkā sapostu bezpajumtnieku, bet publika dūšīgi aplaudēja, jo nepazina ne tevi, ne viņu. Tā, man liekas, bija labākā publiskā mānīšanās latviešu mākslas vēsturē.

- Tas bija domāts filmai.

- Tomēr tagad tu vairs šādas intervences publiskajā telpā nerīko?

- Ir pat vēl trakāk. Es kādus trīs gadus neesmu redzējis nevienu televīzijas pārraidi. Paskaties, cik milzīgs televizors, pa visu sienu! (Gints rāda uz Pioneer monitoru viesistabā). Bet tas tā arī nav pieslēgts televīzijas kabelim. Izmantoju, lai skatītos filmas. Pie televizora ir pieslēgts tikai internets. >>