Latviešu mākslinieks Gints Gabrāns. Foto no personiskā arhīva

GG neredzamā puse 1

Intervē Vilnis Vējš
18/10/2011

Saruna ar mākslinieku Gintu Gabrānu notika starplaikā starp diviem viņa braucieniem uz Maskavu. Tikko bija atklāta Maskavas biennāles pamata programma “Pārrakstot pasaules”. Tajā kurators Pēters Vēbels bija iekļāvis Ginta darbu sēriju “Asinsgaisma”. Savukārt vēl bija gaidāma Baltijas mākslas izstāde “Estētika vai informācija” (Zuraba Cereteli galerijā, kurators Ignas Kazakevičius), kuru atklāja 14. oktobrī. Sarunājāmies Ginta dzīvoklī Miera ielā. Tā izrādījās vienīgā vieta, kur iespējams gūt plašāku pārskatu par Ginta daiļradi kopumā, jo daudzi attēli glabājas mākslinieka datorā, bet daži darbu oriģināli – arī turpat mājās, aiz sienas. Izteicu pārsteigumu, ka Gintu Gabrānu nepārstāv neviena mākslas galerija, bet muzejos un kolekcijās atrodas tikai atsevišķi viņa darbi, kas turklāt nav redzami publiski. Līdz ar to vienīgais veids “satikt” viņa radošo personību ir aci pret aci vai www.gabrans.com.


Ginta Gabrāna darbs “Asinsgaisma” 4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles centrālajā skatē. Foto no Ginta Gabrāna arhīva

- Vēlētos sākt ar tradicionālo – kādi bija tavi pirmie darbi?

- Par tiem veciem darbiem man nepatīk runāt. Knapi varu par aktuālajiem darbiem visu atcerēties, kur nu vēl par tiem.

- Tomēr šķiet, ka agrākie darbi, ar kuriem tu kļuvi plašāk pazīstams  “Rīgas iepazīšanās birojs” (kopā ar Moniku Pormali, 2000), “Starix” (2001 2004) bija pavisam savādāki – vairāk sociāli orientēti, ar tolaik aktuālo mediju kritiku...

-  Nebija savādāki.

-  Bet tu neesi nekad par viņiem stāstījis.

- Nestāstīju, jo tajā laikā, kad tie bija aktuāli, jautāja par vēl vecākiem. Un tā visu laiku. Toreiz par tiem nerunāja, bet vai tāpēc vajadzētu par tiem runāt tagad, un atkal nerunāt par aktuāliem darbiem? Kāpēc mums nav vēstures – jo visu laiku paspēj kaut ko nopostīt, pirms vēl tas ir kļuvis par vēsturi.  

- Bet kur tagad ir tavi vecie darbi? kur viņi glabājas?

- Dažādi. Katrs formāts ir atšķirīgs. Teiksim, video saglabājas, kaut kādus diskus var atrast. Daži kaut kur ir, citi jau pazuduši ar galiem.

- Tieši tādēļ es jautāju. Kas vairs nav saglabājies?

- Darbu ir pārāk daudz, visi nemaz nav apzināti. Visi arī nav bijuši izstādīti. Būtu jātaisa baigā revīzija galvā. Darbi pazūd, atrodas – kaut kādi veci negatīvi, par kuriem domāju, ka tie ir pazuduši.

- Bet ja te tagad būtu jātaisa retrospekcija, vai kāds liktu sameklēt? Ko tu labprāt izvilktu?

- Retrospekcijai jau pietiktu ar neseniem. Fočenes. Man diezgan patika darbs – es atradu, ka tas ir saglabājies, – ko taisīju pirms (Mākslas) akadēmijas. Pirmkārt, tāds dabas fenomens, ko es vienreiz tikai esmu piedzīvojis. Ziemā tik bieza migla, ka tā pavisam izklīdina saules augšējo gaismu, un baltajā sniegā atstarojās tā, ka vispār nevar saprast, kur augša, kur apakša. Un redzamība tādā miglā arī – tikai pāris metru. Es speciāli gāju gāju uz Skrundas lokatora pusi, kur ir tādi milzu lauki, apbruņojies ar tušas pudelītēm un fočēju. Es aizgāju ļoti tālu, vispār nezin kur, un ar  tušu uzrakstīju milzīgu apli – divreiz atkārtoti vārdu “telpa”, kas pa riņķi saiet kopā. Un tad staigāju pa to apli un fočēju, kas sanāk – visādi vārdi, “telpa, elpa, atelpa, te, pat, plet, aple...”. Tās fočenes gan tādas saskrāpētas, bet tas piederas. >>